Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu.
"Cosmopolitan" stāsts – par atgriešanos pie saknēm
Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina.
Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātriem – un Valmieras Drāmas teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā.
"Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām," saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets).
Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000. gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu "Krustojums ar galveno ceļu". Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu "Cosmopolitan".
"Izrādes nosaukums "Cosmopolitan" jeb "Kosmpolīts" runā par cilvēkiem, kuri sevi uzskata par pasaules pilsoņiem. Viņiem nav svarīga piederība kādai mazākai kopienai vai folklorai. Endrjū ir šāds pasaules pilsonis. Viņš faktiski neko nezina par savu pagātni, par saviem senčiem. Māte nomirst, un viņa pirmā doma ir "apglabāt" urnu ar viņas pelniem vienkāršā metro skapītī un dzīvot tālāk. Viņš grib ļauties dzīves plūdumam un nedomāt par pagātni. Bet lugas beigās viņš kļūst par kaut ko vairāk. Viņš ir sapratis vairāk par pasauli sev apkārt un vairs nav tas tukšais "pasaules pilsonis", kas lugas sākumā. Un man šķiet svarīgi par to runāt, jo
mūsdienās pasaulē ir tik daudz informācijas un mēs vairs nesaprotam, kas ir īsts un kas nav. Un ir dažas lietas, par kurām tev jābūt drošam, ka tās ir īstas. Viena no tām ir – no kurienes tu nāc un kas ir tavas saknes.
Un tāpat šī izrāde runā par divām nācijām, kas dzīvo plecu pie pleca, bet neko daudz nezina viena par otru. Taču mēs esam tik līdzīgi! Dīvainā kārtā mēs nesaprotam viens otra valodu, tomēr mums ir ļoti daudz līdzību! Igauņiem gribas domāt, ka viņi ir līdzīgi somiem, bet man šķiet, ka tā nav taisnība. Mēs varam saprast somu valodu, bet mentalitātes ziņā esam daudz līdzīgāki latviešiem," teic Andress Normetss.
Līdzīgāki, nekā domājam
Izrādē piedalās pieci igauņu un pieci latviešu aktieri, un arī sarunās ar viņiem sadzirdu šo pašu atklāsmi – ka esam līdzīgāki, nekā domājam. Aktrises Ieva Puķe un Klinta Reinholde stāsta, par ko viņām ir izrāde "Cosmopolitan".
"Man šķiet, ka stāsts ir ne tik daudz par mums katru individuāli, kā par mums visiem – ka mēs esam kopā, lai kas mēs arī būtu pēc tautības, vecuma vai nodarbošanās. Mēs esam cilvēki, un mēs esam tik līdzīgi! Izrāde stāsta par to, ka ir jāatceras savas saknes un jāzina, kas tu esi. Un bez mīlestības tas nav iespējams. Mīlestības enerģija ir tā, kas mūs virza šajā izrādē. (..) Un nav svarīgi, vai tu runā latviski vai igauniski, tev ir jāapzinās mīlestības spēks, bez kura, manuprāt, cilvēki nevar un nedrīkst dzīvot. Man liekas, ka tieši šodien tas pasaulē ir ļoti svarīgi," teic Ieva Puķe.
Viņai pilnībā piekrīt Klinta Reinholde: "Es pat nezinu, ko tur pielikt klāt! Tu tik labi to noformulēji! Varu papildināt, ka mēs cilvēciski sapratām, strādājot ar Ugalas kolēģiem, – cik mēs esam līdzīgi! Vienīgā atšķirība ir valoda. Manuprāt, arī par to stāsta šī izrāde. Centrā ir cilvēks, mīlestība un saikne ar pagātni, tagadni un starp mums."
Aktrises ar patiku atceras iepazīšanos ar igauņu kolēģiem, gaišo, humorpilno mēģinājumu gaitu un silto uzņemšanu Ugalas teātrī, kur "Cosmopolitan" pirmizrāde jau bija septembra vidū.
"Mēs mēģinājumos daudz runājām – ko igauņi zina par latviešiem, ko latvieši zina par igauņiem… Secinājām, ka tur ir daudz stereotipisku lietu, kas iesēdušās galvā no vecām anekdotēm, bet tās visas ir muļķības. Būtībā tā jau ir tikai mūsu negribēšana un slinkums, ka mēs neko nezinām par saviem kaimiņiem. Un man ir ļoti žēl, ka mūsu skolās kā otro svešvalodu nemāca un nepiedāvā igauņu un lietuviešu kā mūsu tuvāko kaimiņu valodas," teic Ieva Puķe.
Līdzīgās pārdomās pēc iepazīšanās ar latviešu kolēģiem ir arī jaunie igauņu aktieri Martins Mills un Aldens Kriss, kuri labprāt joko par iestudēšanas procesu. "Mēs neko nesaprotam!" smejas Martins Mills. "Es personīgi tiešām neko nesaprotu, bet es taču esmu aktieris, tāpēc māku labi izlikties, ka saprotu! Arī veikalā, kad man kāds kaut ko saka latviski, māku pārliecinoši atbildēt: "Labi, labi!""
"Jā, tā ir interesanta pieredze – mēģināt un spēlēt četrās valodās! Ausis pastāvīgi jātur saspicētas, lai dzirdētu pēdējo vārdu latviski jeb "galavārdu" un zinātu, kad sākt savu tekstu. Mēs jau pamazām esam iemācījušies dažus vārdus arī latviski," piebilst Aldens Kriss. "Vispār tas ir tik dīvaini, ka latvieši un igauņi dzīvo tik tuvu blakus, bet valodas ir pilnīgi dažādas. Nu labi, daži vārdi sakrīt. Piemēram, "Vēl limonādi!" vai "Vēl putru!" teic Martins Mils.
Ar humoru abi aktieri atbild arī uz jautājumu, vai izdevies lauzt arī kādus iesīkstējušus priekšstatus par saviem dienvidu kaimiņiem.
"Jā, izrādās, ka latviešiem nav seši pirksti!" smejas Aldens Kriss. "Jums ir septiņi!!!" steidz papildināt Martins Mills. "Un jūs nesakāt "saldējums" visu laiku!" ar atziņām turpina dalīties Aldens Kriss.
Igauņu, latviešu un krievu valoda vienā izrādē
Bet uz nopietnākas nots abi aktieri atzīst, ka izrādes "Cosmopolitan" stāsts par daudz ko licis aizdomāties. Autori to rakstījuši konkrētiem aktieriem, zinot viņu stiprās puses. Piemēram, amerikāni Endrjū spēlē Aldens Kriss, kurš ir Kanādā dzimis igaunis. Viņa tētis ir amerikānis, mamma – trimdas igauniete. Skolas laikā dzīvojis starp abām valstīm, līdz beidzot ar mammu pārcēlies uz Igauniju un izmācījies par aktieri. Kā tas bija – uz skatuves spēlēt angliski? "Tas bija savādi! Sākumā man likās, ka vairs neprotu spēlēt teātri, jo tēlošana ir tik ļoti saistīta ar valodu! Bet pamazām pieradu, un tagad ir pat jautri! Tiešām prieks, ka man tika dota šāda iespēja – spēlēt teātri angliski," atzīst Aldens Kriss.
Par sakņu sajūtu šai iestudējumā daudz domājis arī Martins Mills: "Galvenais, par ko šī luga man ir likusi aizdomāties – ja tev ir jāpamet savas mājas, parūpējies, lai tev ir kaut kas, pie kā vēlāk atgriezties! Kad Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienība okupēja Igauniju, daudzi igauņi devās bēgļu gaitās. Un, kad Igaunija atguva neatkarību, daudzi no viņiem atgriezās. Jo viņiem bija, pie kā atgriezties."
Ik pa brīdim izrādē ieskanas arī krievu valoda, un dramaturgi apspēlē to gan kā negribētu starpniekvalodu starp vecāko paaudžu latviešiem un igauņiem, gan liek tajā runāt igauņu aktierim Oļegam Titovam, kurš atveido izbijušu un FSB apvārdotu krievu baletdejotāju. Starp citu, arī pats aktieris ir bijis baletdejotājs. Bet par šī tēla izvēli jautāju režisoram Andresam Normetsam: "Mēs gribējām, lai izrādē ir arī viens krievs, kurš sastrādā nepatikšanas un par kuru nekad nevar zināt, kas notiks, kad viņš ienāks telpā.
Jo galu galā mums blakus ir tieši tik neparedzams kaimiņš.
Tāpēc es gribēju ienest izrādē šo neparedzamības momentu. Taču arī Germanam izrādē ir savs stāsts, kas ir saistīts ar Igaunijas un Latvijas vēsturi. Jo arī mūsu vēstures diemžēl ir saistītas ar Krieviju, un mēs tur neko nevaram darīt."
Pirmā iespēja uz Valmieras teātra skatuves runāt savā dzimtajā igauņu valodā šajā izrādē ir ilggadējam Valmieras Drāmas teātra aktierim Janusam Johansonam, kurš dzimis igauņu ģimenē Rīgā. Atjaunot ciešāku sadarbību ar igauņu teātra kolēģiem viņš mudinājis jau sen: "Mūsu teātru sadarbība pirmo reizi sākās 1953. gada oktobrī. Es, protams, tad vēl nebiju dzimis. Taču mums bija periodi, kad braucām viesizrādēs, rādījām izrādes, un tā draudzība pēdējos 20 gados, var teikt, bija gandrīz pačākstējusi, un vajadzēja kaut ko darīt."
Januss Johansons stāsta, ka viņam šis stāsts ir par saknēm: "Par saknēm, kas, teiksim, ir tādam Endrjū, kas ir kosmopolīts Ņujorkā un dzīvo pasaules dzīvi, bet izrādās, ka viņš nāk tepat no mūsu zemes. Tādu ir daudz. Arī par to, ka daudzi cilvēki no Latvijas aizbrauc, par viņu saknēm un arī par savām saknēm. Manas, manu senču saknes ir Igaunijā."
Režisors vēlāk stāsta, ka tieši Januss Johansons ir jaunā iestudējuma atslēgas cilvēks – viņš gan tulkojis tekstu latviski, gan palīdzējis tulkot mēģinājumus. Ko šāda sadarbība dod abu teātru radošajām komandām? Svaigu gaisu un daudz prieka, atbild gan režisors, gan aktieri. Un, vērojot mēģinājumu, to patiešām var just.
