Kad divdesmitgadīgais Liepiņš – skaists, melnmatains jauneklis – ienāca teātrī (1947), viņam aiz muguras jau bija nobrieduša vīra pieredze: bērnība bez tēva (Harijs zināja tik vien to, ka tēvs bijis kāds cirka mākslinieks), smags darbs laukos, iesaukums armijas izpalīgos no vāciešiem un izsūtījums uz Vorkutas filtrācijas nometnēm no krieviem. Un, pat ja viņš kādreiz teica, ka Smiļģa prasības ir augstākas nekā pedantiskajiem, iedomīgajiem vācu štrumbantfīreriem un ka savu mūžu vairs nespers kāju uz Dailes skatuves, Liepiņš atkal atgriezās: pirmkārt, viņam nebija daudz citu izvēles iespēju – ar "kalpošanu" vācu armijā savu padomju cilvēka biogrāfiju viņš bija neglābjami sabojājis (boļševiku acīs viņš bija "fašistu kucēns"); otrkārt – viņa dvēsele ilgojās lieluma un dziļuma, un skatuve bija vieta, kur to izdzīvot.
Uz Dailes skatuves Liepiņš bija uzvarētājs – skaists, vīrišķīgs, lepns, patstāvīgi domājošs aktieris, kas jau ar savu suģestējošo uznācienu vien publiku paņēma plaukstā. Spēlējis galvenās lomas gan Šekspīra, gan Raiņa un citu lielo autoru lugās, viņš neilgojās pēc mūsdienu autoru varoņu dzīvju vienkāršības. "Klasika mani ir izlutinājusi," viņš teica. Savukārt Liepiņš izlutināja mūs – ar augstiem kritērijiem, ar sajūtu, ka teātris ir vieta, kur sajust mīlestību. Ar pārliecību, ka cēlums un gods joprojām pastāv.
Varbūt, ka reizēm viņa dzīve pārvērtās mistērijā, kurā, nespēdams pats dziedināt savas agrās jaunības brūces, viņš mēģināja tās aizmirst stiprā dzēriena glāzē un skatuves kaislības sajauca ar dzīves sarežģīto realitāti. Iespējams, savus varoņus viņš pazina labāk nekā pats sevi. Tagad tās ir tikai interpretācijas, stāsti, leģendas, ko savā filmā "Harijs Liepiņš. Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība" vienkop savākuši tās autori: Ilze Strenga un Guntis Lēmanis.
Taču skaidrs ir viens: viņa skatuves varoņi joprojām dzīvo. To cilvēku sirdīs, kas savulaik skrēja uz teātri skatīties tieši Liepiņu. Un ne jau vienreiz. Daudzkārtīgi: piecas, desmit, piecpadsmit, pat divdesmit piecas! Tagad grūti tam ticēt. Tik ļoti īpaši tas bija. Un tie, kas redzējuši, saka: joprojām ir!
Romeo
50. gados Liepiņš teju katru vakaru ir uz Dailes skatuves ar lielāku vai mazāku uzdevumu. 1953. gads, pēc sešiem darba gadiem teātrī, viņam nāk ar Šekspīra Romeo. Partnerībā ar Mildu Klētnieci Džuljetas lomā. Režisoru, šķiet, nemulsināja, ka Liepiņš bija 12 gadus jaunāks par savu Džuljetu (Liepiņam ir 26, Klētniecei – 38), tik šarmanta un sievišķīga viņa bija. Klētniecē tolaik bija iemīlējušies daudzi dažādu vecumu vīrieši, arī jaunais Liepiņš pats, kas saspēli ar aktrisi izcēlis kā kaut ko īpašu: "Ir partneri, ar kuriem var saskaņoti spēlēt. Ir partneri ar bleķa aci – un tās ir beigas. Ir noslēgti partneri, ir atkal ļoti atklāti, kas viegli paļaujas jebkurai improvizācijai, ir tādi, kuri vienmēr turas nospraustajos rāmjos. Nevienam no šiem tipiem nevar pieskaitīt Mildu Klētnieci, kaut arī viņas lomas zīmējums ir ļoti tīrs un pamatos izstrādāts. (...) Pie viņas uz skatuves es varu patverties. Bieži pieņemšanas izrādē vai pirmizrādē nākas iziet uz skatuves ar tādu mazu drebuli, esi sanervozējies, un tad pietiek ieskatīties Mildas acīs – un tur tev ir patvērums. Tu esi kā mājās, vari darboties. Kaut kas par tevi ir viņas acīs."
Izrādei bija trīs režisori – Smiļģis, Ertnere un Krēsliņš, ir arī otrs galveno varoņu pāris – Pāvuls un Artmane. Liepiņš uzsāk lomas sagatavošanu ar lielu atbildību. Daudz lasa gan par laikmetu, gan Šekspīru. Sevišķi daudz materiālu par vācu aktiera Jozefa Kainca tēloto Romeo (Liepiņš labi pārvaldīja vācu valodu), kas kļūst par Liepiņa ideālu: "Kaincu studējot, es vispārliecinošāk sapratu, ka mīlestības skatos nevar "izlieties kā vašbļoda", – visu laiku ir kaut kas jāaiztur, jābūt noslēpumam," aktiera stāstījumu fiksējusi Lilija Dzene ("Dialogs ar Hariju Liepiņu", "Liesma", 1977).
Liepiņa Romeo esot uz skatuves uznācis aizsedzies, sagumis, tad atklājis seju un ar acīm aizdedzinājis skatītāju zāli. Ne viena vien šī laika ģimnāziste tolaik apmeklējusi pilnīgi visas Liepiņa izrādes, un, kā pašas ironizējušas: varbūt tādēļ neesot apprecējušās.
Un tomēr – Liepiņš savu Romeo uzskata par neveiksmi: "Pāvuls vairāk iedziļinājās pašā mīlestības atklāsmē (...), vadoties pēc Smiļģa renesanses žanra uzstādījuma "katra kustība – glezna". Es biju aizgājis tālāk pa formas, nevis pa satura līniju, vietām demonstrēju estētiskas figūras," sevi analizējis aktieris pats. Iespējams, pie vainas bija arī tas, ka izrādes trīs režisori, katrs ar sava koncepta deķi vilka uz dažādām pusēm, bet galvenais – Liepiņš toreiz vēl pieauga. Gan profesionāli, gan cilvēciski.
Mudītei Šneiderei, tolaik – topošajai aktrisei, kas piedalījās "Romeo un Džuljetas" masu skatos, un, protams, nezināja, ka krustosies arī viņas un Liepiņa privāto dzīvju ceļi, par to ir atmiņu stāsts: "Mani pārsteidza, pat kaitināja Harija vieglā "ieiešana lomā". Pāvuls pirms atbildīgās celles ainas jau ilgi, dziļi koncentrējies, sēdēja grimētavā, viegli ar galvu, mūs, meitenes, sveicināja, it kā sakot, lai ejam garām un viņu netraucējam. Bet Haris? [..] Stāstīja anekdotes, mirkšķināja skuķiem. Bet, kā uzgāja uz skatuves, tā nolieca galvu, tad pacēla acis, un tās uzreiz lielas, zilas, asaru pilnas skatījās uz pāteru. Un zālē klusums, ticība sāpēm [..] Vēlāk es sapratu, ka šī "vieglā ieiešana lomā" ir Harija aktiera dabā, viņš nekad neiztērējās uz "drebelēšanos" [..] Un man liekas, ka šajā laikā ļoti būtiski mainījās arī Harija raksturs."
Rainis. Uģis. Tots
Harija Liepiņa Rainis sākās ar Uģa lomu izrādē "Indulis un Ārija" (1950), ko viņš sauc par savu mīļāko. Tieši šajā lomā viņu ieraudzīja un iemīlēja arī Mudīte Šneidere, kas uzbur tēlainu atmiņu ainu: "Skatuve vēl pustumsā, izgaismots tikai fons, uz kura uzzīmēta Induļa teiksmainā Embūte. Tad uz gaišā fona parādās Uģa tēls. Zēns (jauneklis) nāk it kā piesardzīgi, kā baidīdamies, kā lēcienam gatavs. Viņā ir kaut kas no panteras, no meža kaķa. Tas nekas, ka nojaušams tikai siluets, uzreiz "ieslēdzas zemapziņas skaitītāji" un brīdina: tur ir kas "vairāk", ne tikai spēle. [..] Šis ļoti skaistais jauneklis ir tāds kā tīrs, kā svēts, kā paša Dieva sūtīts un Viņa atpakaļ ņemts. Jo tad, kad Uģis mirst, atkrizdams uz Induļa vairoga ar vārdiem: "Mūžam dzīvos latvji!" – tur ir kaut kas no Viņa klātbūtnes. Tas ir svēts mirklis. Tādu mirkļu dēļ cilvēki iet uz teātri. Un pēc tam visu mūžu atceras." (Mudīte Šneidere "Dita", "Jumava", 2006)
Par pēdējo teikumu Uģa lomā pēc tam tautā bija daudz leģendu, jo tas jau līdzinājās nacionālās atmodas aicinājumam, kas padomju laikā bija kaut kas ļoti īpašs un šķietami neiespējams.
Taču nozīmīgākā Liepiņa loma ir Tots (kas savā ziedošanās idejā izauga no Uģa tēla) Raiņa "Spēlēju, dancoju": "Harijs ir Tots. Tots nav loma, tā ir viņa dzīves un daiļrades tēma," savulaik rakstīja Lilija Dzene ("Dialogs ar Hariju Liepiņu", "Liesma", 1977). Liepiņš vēlāk pats to apstiprinājis, sakot, ka lomu pārtrauks spēlēt tikai tad, kad, Raiņa vārdiem, "ies tā spēlīte pušu", respektīvi, kad pārtrūks dzīves pavediens: "Nevienā Raiņa tēlā nav tik plaša diapazona – skumjas, pašaizliedzība, prieks, mīlestība, humors un – pats galvenais – savas dzīves gaiša, apskaidrota atdeve," – tā Liepiņš pats.
Sākotnēji aktierim šis Raiņa darbs nelicies saistošs: "Kādreiz pāršķirstīju, likās kā murgi un negribējās lasīt [..]. Saņēmis eksemplāru un Tota lomu, priecīgāks nekļuvu. Ķērpju tantiņas, skudru krusttētiņi, zemes vēzīši..." Tikai pamazām Liepiņš nonācis līdz Tota pārlaicīgajam viedumam: "Un tad es sapratu – tas ir mans ceļš, mans personiskais ceļš pa dzīvi. Un pēkšņi izpratnē zuda visas barjeras."
Šo ir ļoti svarīgi pamanīt. Ja ziedošanās tēmu Liepiņš nosauc par galveno, pie tam – ne tikai aktiera darbā, bet arī dzīvē, tas pasaka ļoti daudz.
Par lomas fizisko slodzi lugas inscenētājs Smiļģis lepojies ar Liepiņu, teikdams: "Jūs to nevarat [..], bet Hars man "Spēlēju, dancoju" izrādē noskrien no Rīgas līdz Jelgavai un atpakaļ!" Liepiņš pats: "Tots no sākuma līdz beigām ir nepārtrauktā, aktīvā darbībā. Gandrīz visu laiku uz skatuves. Vienā vienīgā kustībā! Skriešana, lēkšana, dejošana, kūleņošana ar velniem."
"Spēlēju, dancoju, visu cauru nakti ar vien’ daiļu meitu!" – tāds ir Tots, tāda ir mīlestība. Tā prasa spēju atdot sevi visu, taču tai pašā laikā – viņai tīk Spēlmanīša vieglums. Liepiņš to zināja.
Hamlets
1950. gadu beigās Smiļģis atkal pieķeras Šekspīram, un kurš gan cits būs Hamlets, ja ne viņa aktieris Hars, kas tolaik savā dienasgrāmatā ierakstījis rindas, ko, visticamāk, režisoram netika atklājis: "1958. gada novembrī sākām iestudēt "Hamletu". Kauns atzīties, bet, uzzinājis, ka man tur būs jāspēlē, nepavisam nebiju sajūsmināts. Nenobijos no lielās, atbildīgās slodzes. Nē! Bet sākumā tas viss likās kā murgains savārstījums. Pat nesapratu, kāpēc visos laikos visi lieli un mazi aktieri ir tā kārojuši pēc šīs lomas."
Tagad tas liek pasmieties, īpaši atceroties, ka tādu pašu alošanos aktieris piedzīvoja arī ar Raiņa Totu, taču darbs turpinās Liepiņa stilā: viņš izpētīja visu, "ko vien bija iespējams sadabūt vācu, latviešu un krievu valodā. Sevišķi par Garriku, Kīnu, Kaincu, Molčanovu (citi aktieri, Hamleta lomas tēlotāji – red.): "Romeo bija ārpus manis [..], bet šeit – vietām ļoti pats. Mūsu izrādē cietumā bija slodzīts brīvais gars un radošā doma. Mūsu filozofiskā platforma bija – trauksmaina izlaušanās. Un līdz ar to sāpīga, sevi upurējoša."
Vienojušies ar Liepiņu, ka Hamletu taisīs ļoti cilvēcisku, Smiļģis mēģinājumos neesot piedalījies, "tikai ik par četrām dienām nāca pārraudzīt, ko mēs ar Ertnerīti (Dailes teātra režisore Felicita Ertnere, kas, strādājot tandēmā ar Smiļgi, bieži veidojusi lomu pamatlīnijas – red.) esam izdarījuši. Smiļģis visu uzvedumu ievadīja centrālajās tēlainajās maģistrālēs. Viņš man teica: "Tev smadzenes vārās kā putra, visas pasaules problēmas tur vārās, kad paceļ galvaskausa vāku – kūp, kūsā!" Liepiņa atmiņas fiksējusi Dzene. "Vai atkal par dekorāciju: "Te būs arkas. Un centrā – tur augšā – dzīvības acs, un tā redz, cik viss te sīks no kosma izskatās. Un tā acs visu laiku virs tevis, iet caur tevi.""
Šekspīrs. Ričards III
Šī bija viena no lomām, kas bija Liepiņa kārota un arī dabūta. 1972. gads, toreiz jaunā Dailes režisora Arnolda Liniņa režija. Izrādes koncepts bijis, ka "karš ir Ričarda dievs, ne tikai līdzeklis nācijas un valsts glābšanai. [..] Karš ir izlaušanās no taukas, aprobežotas dzīves. [..] Tikai nežēlība piešķir visam lielo skaidrību. Un tieši šīs skaidrās redzēšanas dēļ Ričards izvēlas mūžīgo kara situāciju."
Jaunais režisors aktierim ļoti uzticējās, kas Liepiņa patstāvīgajai aktiera dabai bija vitāli palīdzoši: "Ideāli būtu, ja varētu darīt tā kā (vācu aktieris) Kaincs. Sēdēt, noslēdzies savā vasarnīcā un, kad loma gatava, – ierasties teātrī."
Ričarda lomu izrādē mēģināja arī Valentīns Skulme, kam arī šī loma bija sens studiju laika sapnis. Kamēr Skulme un citi gāja cauri mēģinājumu procesam, Liepiņš pie Ričarda lomas strādāja vēl patstāvīgāk nekā citkārt un teātrī nemaz nerādījās. "Kad viņš atnāca, tad citas lomas viņam pretī "nospēlēja" Liniņš pats. Pēc tam – ar vienu ģenerālmēģinājumu – pirmizrāde. Izklausās vieglprātīgi?" jautā teātra vēsturniece Lilija Dzene un turpina: "Taču tā visa pamatā bija aktiera un režisora vienošanās un fanātisks darbs. Izpētījis vēsturi, Liepiņš bija precīzi uzzīmējis Ričarda ciltskoku, kuru izmantoja visi izrādes dalībnieki, un tajā tika atdalīti vēsturiskie un Šekspīra izdomātie radniecības zari."
Režisors Liniņš aktiera zibenīgo tempu un paātrināto uztveri saucis par talanta pazīmi: "Harijs vienmēr ir ātrāk gatavs nekā citi. Un tad viņam līdz pirmizrādei kļūst garlaicīgi. Viņš ir jau pārdedzis, ģenerālmēģinājumu gaidīdams. [..] Ātrā gatavība neattiecas tikai uz lomu, viņš tūlīt ir iekšā visā izrādē, dzīvo līdzi visiem, tiecas atbalstīt. Taču citi tik strauju tempu nevar izturēt. [..] Tāpēc strādāt ar Hariju ir reizē gan viegli, gan grūti, un viņam pašam šī straujā gatavība var būt laime, bet var kļūt arī par nelaimi," – iespējams, domādams Liepiņa ārpusteātra izlādes, bažījies Arnolds Liniņš.
Citas lomas, mūžīgais radošais dzinējs un kaisle
Liepiņa skatuves mūžs ir ļoti bagāts, tāpēc lomu un stāstu ir atliku likām, viens par otru interesantāki, bet tiem visiem ir kas kopīgs. Un tā ir kaisle. Mūžīgā radošā dzirksts, kas Liepiņam bija kopīga ar lielo inscenētāju Smiļģi.
Ne visur viņi sapratās. Piemēram, Gesta Berlingu un Minhauzenu aktieris uzskata par neveiksmīgām lomām tieši tāpēc, ka režisora un galvenās lomas izpildītāja skatījumi atšķīrās.
Par Minhauzena tēlu aktieris savā dienasgrāmatā ierakstījis: "Es Minhauzenu iedomājos kā nobriedušu, vīrišķīgu dēku meklētāju, nepārspējamu kausli un meitu mednieku, bet kā fantastu ar brīnišķīgu dvēseli, kurš lugas darbībā pirmo reizi iemīlas kā dulns. Smiļģim, nezin kāpēc, ir ienācis prātā, ka Minhauzens ir jauns puikiņš, bezgala uzmanīgs, solīds, pilns sevišķi smalka lirisma. [..] Jakobīnes un Minhauzena divspēles tiek piebārstītas ar salkanu vijoļu mūziku," atmiņās par vienu no neveiksmēm gremžas aktieris. "Salīdzinājums ar agrāko izrādi runāja mums par sliktu. Mūsu inscenējums varēja būt daudz labāks, ja vien... bet ko tur sacīt."
Bija arī daudz citu lomu dažādos žanros, ko aktieris ir vērtējis daudz nežēlīgāk nekā publika, kas tagad ir tikai zem šķietami neinteresantā nosaukuma: vēsture. Visa Liepiņa dzīve tagad ir pagātne – cits laiks, citi tikumi. Un tomēr – paceļot seno un smago Dailes teātra skatuves priekškaru, gluži kā Liepiņam, paceļot uz publiku viņa zilās, jūtu pilnās acis, iedegas mūžam jaunā cilvēciskās tiekšanās liesma, kas pārskrien pāri skatuvei un izgaismo Liepiņu pašu, viņa dzīvi un laiku, kas saucas "Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība".
