Sarunā ar Orestu Silabriedi Latvijas Radio 3 "Klasika" viņa dalās atmiņās par bērnību, draugiem, līdzcilvēkiem, teātrī piedzīvoto un brīvību.
ĪSUMĀ:
- Māras Ķimeles portretējumi Laimoņa Stīpnieka acīm un nezūdošās saites.
- Izjūtu viļņi, kas pārtop teātrī – Māras Ķimeles redzējums mākslā.
- Darbs, ar ko var panākt visu, un aktieri, kas par tādiem piedzimst.
- Māras Ķimeles bērnība: "Biju ļoti noslēgta, kautrīga, vientuļa meitene."
- "Rīgas centru atceros pilnīgi citādāku" – atmiņas par režisores jaunības gadiem.
- Aizkavēšanās muļķu un verdzības domāšanā – Māras Ķimeles atziņas par brīvību.
- Teātris var rasties pilnīgi jebkur, jebkādos apstākļos.
- Pavadīt laiku ģēniju sabiedrībā – kopā ar Šekspīru, Čehovu vai Ibsenu. Tas palīdz izdzīvot.
- Māra Ķimele: "Esam godīgi nopelnījuši to, kas notiek."
"Pārāk nekavējos atmiņās — vairāk atrodos šeit un tagad"
Māra Ķimele: Beidzamajā laikā, salīdzinoši neilgā periodā, aizgājuši ļoti daudzi man tuvi cilvēki. Un viens no tiem – arī Laimonis Stīpnieks. Viņš pavisam nesen devās mūžībā – arī tāds vientuļnieks, kurš ļoti daudz izdarījis nesavtīgi, bez lūgšanas vai pierunāšanas. Viņš fotografējis ārkārtīgi daudzas izrādes, arī daudzas manas izrādes Valmieras teātrī, un darījis to ļoti interesanti un jūtīgi. Viņam ir ļoti daudz arī Anša Rūtentāla kustību teātra fotogrāfiju.
Laimonis tai lietai piegāja ar atlasi, jebko viņš nefotografēja. Līdz ar to esmu ļoti lepna, ka viņš fotografēja manas izrādes, un tagad Smiļģa muzejā sarīkota ļoti pagodinoša izstāde, kurā ir Laimoņa Stīpnieka bildes un mani portreti, kurus es nebiju redzējusi!
Orests Silabriedis: Tu nebiji redzējusi?!
Nē! Kad man Jānis Siliņš (LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs – red.) zvanīja un teica, ka teātra muzejā tiks izstādīti mani portreti, ko veidojis Laimonis Stīpnieks, domāju – nu, cik tad to tur būs, kādi trīs. Jo kādas trīs bildes esmu redzējusi, Laimonis man tās ir uzdāvinājis. Bet, aizejot uz izstādi, man bija tiešām pārsteigums, jo ļoti daudzas bildes nebiju redzējusi! Arī tās, kur esmu kopā ar kolēģiem, arī ar Kroderu. Pēc drēbēm vai kādas interjera detaļas centos atšifrēt, kurā gadā vai kurā periodā tas bijis. Lielākoties tie ir astoņdesmitie gadi.
Un neizskatās, ka būtu dikti pozēts.
Tās tvertas mirklī – tur nav pozēto bilžu, kaut arī izskatās. Kaut gan…
Tad, kad es mēģinu, nepamanu, ka kāds fotografē, jo pieslēgums aktieriem un tam, ko saku, ir tik pilnīgs – līdz ar to man netraucē, ja kāds fotografē. Arī ar aktieriem to esmu sarunājusi — ka mums jāstrādā un kāds vienmēr var nākt iekšā, iet ārā vai arī būt klāt mēģinājumā, un par to nav jāuztraucas.
Manos sākuma gados Valmieras teātrī aktieri ārkārtīgi tam protestēja, viņi negribēja, lai vispār kāds nāk – kaut kā nebija pieņemts, ka kāds no malas skatās mēģinājumu, tas pat skaitījās — nu, kā tā var?! Un bija aktieri, kuri kategoriski protestēja, piemēram, Andris Vidiņš teica – nekādā gadījumā! Tomēr pamazām es viņus pieradināju pie tā, ka struktūrai jābūt atvērtai un nav jānorobežojas. Ka teātris galu galā savos pirmsākumos dzimis tirgus laukumā vai arī kopīgā rituālā, kurā paši piedalās. Tā ka lielākoties no aktieriem vairs nav pretenziju, ka kāds staigā pa vidu. Laimonis nāca uz izrādēm, es viņam ļāvu iet arī uz skatuves un fotografēt. Tādēļ arī bija iespējams fiksēt ļoti precīzus momentus, jo viņš turpat blakus staigāja kā savējais.
Viņš laikam mācēja būt arī nemanāms?
Jā, jā, viņš vispār bija ļoti taktisks un korekts cilvēks, ļoti neuzbāzīgs. Un man kaut kādā ziņā ir žēl, jo mēs, aizņemti ar saviem darbiem un dzīvēm, varbūt par maz parūpējamies par vientuļniekiem – tiem, kuri pārāk sabiedrībā nemaisās. Tā viņi arī aiziet mūžībā vieni paši.
Laimoņa gadījumā ļoti pietrūkst viņa īsziņu. Viņš nerakstīja bieži, bet, kad viņš kaut ko bija dzirdējis un kaut kas viņam patika, viņš tik skaisti uzrakstīja. Viņa aiziešana... Mēs nepaspējām izrunāties. Bijām runājuši, ka ir jārunā, un nepaspējām.
Jā, un laiks izbeidzas...
Bet es vispār pārāk nekavējos atmiņās, neatceros pārāk daudz no jaunības vai vēlākiem gadiem — vairāk tomēr atrodos šeit un tagad, ar studentiem, un man tas šķiet ļoti interesanti: kamēr viņiem patīk ar mani sadarboties, tikmēr es to arī daru.
Nevar uznākt kāds spējš atmiņu vilnis, pēkšņi tāda brāzma — piemēram, lūk, bērnībā bija tāda gaisma logā?
Kaut kā nē. Es vairāk atceros kaut kādas attiecību sajūtas.
Cilvēku saites?
Jā, un to pārāk neietekmē fiziskā klātbūtne. Man ir ļoti daudz tuvu cilvēku, ar kuriem nekad neesmu bijusi saistīta ķermeniski, pat neesmu dzīvojusi vienā pilsētā vai vienā valstī, bet tā tuvība nezūd. Kaut cilvēks dzīvo citā valstī, tik un tā viņam jūtos kā tuvs cilvēks, kaut redzamies varbūt reizi gadā vai pat vēl retāk.
Tomēr ik pa brīdim to droši vien vajag apstiprināt ar kādu sarunu — ka tā saite joprojām dzīva.
Jā, tas ir labi, bet ir arī cilvēki, ar kuriem es pat neko neapstiprinu, bet tik un tā saite ir.
Kuri ir tie punkti pasaulē, kur ir tavi tuvie cilvēki? Tīri ģeogrāfiski.
Parīze. Tbilisi. Viļņa. Tallina. Arī Rīgā ir cilvēki, kas ir tuvu, bet kurus es neredzu. (smejas) Protams, vēl vairāk ir debesīs vai citās sfērās, un visvairāk pietrūkst, ka nevaru noskaidrot, kur tagad tā patība jeb būtne eksistē. Kur viņa ir?! Kā ar viņu nodibināt tiešo saiti? Jo mēs jau tomēr esam neticīgie Tomi, mums vajag ielikt pirkstu brūcē, lai noticētu, ka radusies tā saite. Mums vajag materiālo apliecinājumu, kas ir pazemojoši — vajadzētu taču būt tik jūtīgam un uztvert arī viļņus, kurus nevar aptaustīt.
Bet tavs darbs teātrī taču arī sastāv tieši no šiem viļņiem.
Jā, tas arī ir galvenais, kas man teātrī patīk…
Manas izrādes varbūt tādēļ arī nav tik efektīgas, ka tajās galvenais ir atmosfēra, enerģētika. Un enerģija var būt ļoti dažāda — spēcīga un pilnīgi fiziski sajūtama, taču tā var būt arī kvalitatīvi citādāka — smalkāka un nepamanāmāka. Tā nav tik efektīga, bet tas nenozīmē, ka tās nav.
Es arvien vairāk saprotu, ka tāpēc var būt ļoti, ļoti labi mākslas darbi, kurus nenovērtē. Šajā gadījumā nerunāju par sevi, bet kaut vai par glezniecību, tāpat tas ir dzejā vai literatūrā. Daudzus darbus uztvert var tikai cilvēks, kurš ir — negribas teikt to moderno vārdu — informētāks, bet kaut kādā ziņā tiešām: ja cilvēkam ir par maz informācijas, viņš to darbu neuztver, jo viņš nesaprot, kas tajā ir. Viņš nenolasa. Viņš nesaņem visu, kas tajā ielādēts. Un tā tas ir pilnīgi visos mākslas veidos! Jo esi zinošāks kādā jomā, jo lielāku prieku saņem no mākslas darba, jo pamani katru niansi, katru jaunu informāciju, ko sniedz konkrētais darbs, un līdz ar to tas tev sagādā prieku.
Bet tas nenozīmē — ja cilvēks piedzimst bezjūtīgs, tad tāds viņš arī nodzīvo visu mūžu. Tā ir lieta, ko var iemācīties, vai ne?
Absolūti! To var attīstīt un jebkurā gadījumā. Visi zina, ka zīmēt var iemācīties — tev varbūt nebūs tās virsskaņas, kura pieejama izcilam ģēnijam, bet — visu var iemācīties.
Bet tad būs tikai tāda cītīga vilkšana. Vai tomēr arī elegants žests?
Kā tad! Pamostas līnijas izjūta. Bez tam tie, kuriem ir tās izcilās līnijas — piemēram, no mūsējiem jānosauc Aija Zariņa: viņa taču savu roku arī ir bezgalīgi trenējusi. Tad var uzlikt to vienu līniju, kura ir izcila. Es tā nevaru uzvilkt, lai kā man gribētos.
Nu labi, bet ja tu trenēsies un visas savas dzīves dienas veltīsi tikai tam?
Tad, domāju, arī es varētu. Jo tad, ja kaut kam pieslēgšu savu sirdi, dvēseli un garu, un tad, ja trenēšos, es arī varēšu. Jā. Jo katra specializācija, katra māksla prasa ieguldīties, tas prasa darbu.
Vai tādā gadījumā varam vilkt paralēles ar to, ka faktiski jebkurš var kļūt par aktieri, ja viņš strādā? Vai tur tomēr jābūt kādam instinktam, kurš vai nu ir vai nav.
Tas ir tāpat kā ar gleznošanu vai mūziku — ir tie, kuriem tas ir Dieva dots brīnums. Dzimis aktieris.
Nosauc kaut pāris, kas tavā dzīvē ir bijuši dzimuši aktieri.
Kaut vai Dace Eversa, Rēzija Kalniņa vai Andris Keišs. Viņi ir dzimuši aktieri, bet tādēļ kāds cits aktieris, kurš pielicis pūles, nav sliktāks. Varu nosaukt Kasparu Znotiņu, kurš ir vienkārši izcils aktieris. Izcils! Bet viņam tas nenāca tā uzreiz – ak, es esmu aktieris, esmu atraisīts, esmu tāds piedzimis un spēlēju teātri. Bet galarezultāts ir fantastisks! Tādēļ grūti salīdzināt, jo kaut kādā brīdī tā profesijas mācēšana savienojas ar tavu mīlestību, tavu personību, ar tavu spēju mīlēt, ar spēju dalīties, jo tā faktiski ir spēja dalīties.
Tā tas ir visās mākslās — tā ir mākslinieka spēja dalīties ar to, ko viņš savā dzīvē ir būtisku ieraudzījis, ko viņš ir atklājis, jo tie vienmēr ir atklājumi. Katrs mākslinieks — viņš brien pa dzīvi, un pēkšņi — ak, viņam kaut kas sagādā pārsteigumu, un viņš to ieliek savā darbā, un tam, kurš skatās, ir tāpat — ak! — es pēkšņi ieraugu to, ko ieraudzījis mākslinieks. Mākslinieks atvieglo manu skatīšanos. Tā visa ir dzīves iepazīšana.
"Biju ļoti noslēgta, kautrīga, vientuļa meitene"
Jā, bet prasme dalīties — tas tāpat kā sarunāšanās ar cilvēkiem: tā nav lieta, kas visiem ir dabiski pieejama, vai ne?
Tā jau arī attīstās, jo mēs, latvieši, esam diezgan aizvērti.
Es vispār bērnībā biju ļoti noslēgta, kautrīga, vientuļa meitene, lielākoties pavadīju laiku vienatnē. Un man šķiet dīvaini šodienas bērni, ka viņi nevar palikt vienatnē; tas pat ir aizliegts — piecgadīgu bērnu atstāt vienu mājās.
Es visu laiku biju mājās viena: māsa aizgāja uz skolu, es mājās biju viena pati, un nekas drausmīgs tas nebija.
Bet tev jau arī noteikti bija ko darīt! Tu noteikti izdomāji.
Atceros, ka sēdēju uz palodzes, gaidīju mājās māsu, bet man nebija slikti. Nemaz! Nevienu brīdi neatceros, ka es būtu bijusi viena un man būtu bijis slikti. Bija pretēji —
jau ļoti agrā vecumā mīlēju paslēpties. Dzīvojām pie Lielajiem kapiem Lakstīgalu ielā. Paslēpjos, vecāki pārbijušies mani meklē, bet es turpat vien tupu, man negribas līst ārā, negribas biedroties. Protams, beigās izlīdu. Bet būt vienai — man tas šķita ļoti normāli.
Pieminēji Lakstīgalu ielu. Mēs šobrīd sarunājamies Elku ielā. Dzīve tev drusku grozījusies ap šīm vietām.
Jūtos ļoti laimīga, ka esmu atgriezusies dzimtajā teritorijā pie Lielajiem kapiem, kuros esmu uzaugusi. Tagad gan mazliet no citas puses, bet dzīvoju ļoti jaukā mājā. Šajā rajonā es labi jūtos, kā mājās. Kaut arī zaudēta Lakstīgalu iela, vismaz esmu savā rajonā.
Vai Lielie kapi bijis tavs pastaigu vai izpētes objekts? Ir daudzi cilvēki, kas senākos laikos gāja, meklēja un mēģināja izburtot, kas rakstīts uz visām izdrupušajām kapelām.
Lielos kapus vairāk izjutu kā savu dārzu. Es te dzīvojos un mācījos.
Manā bērnībā un vēl jaunībā kapi nebija izpostīti, tie bija iegrožoti ar ļoti skaistu, arhitektonisku sētu, un tikai padomju ierēdņiem varēja ienākt prātā kaut ko tik skaistu jaukt nost. Galvenais jautājums — kādēļ? Kādai vajadzībai? Tādēļ, lai tie būtu caurstaigājami, izbradājami?
Tad arī tika izlaupīti melnā marmora pieminekļi, visas brīnišķīgās čuguna sētiņas tika aizvestas pārkausēšanai par kapeikām, lai varētu nopirkt polšu. Tas viss bija ļoti, ļoti nožēlojami. Kad nojauca sētu, kapi tika izpostīti ārprātīgā ātrumā, un kļuva par alkoholiķu pulcēšanās vietu. Žēl. Ļoti skaisti šie kapi bija, veidoti klasicisma stilā — joprojām atceros, kādi tie bija.
Kad sākās iejaukšanās Lielajos kapos, tavi dārzi, visticamāk, jau bija kaut kur citur.
Tad es jau mācījos Maskavā, un katrreiz, atbraucot mājās, ar šausmām gaidīju, kas atkal ir nojaukts — ne tikai kapos, bet vispār Rīgā.
Bija tāda vientuļā māja Doma laukumā, kurā bija kafejnīca "13 krēsli". Tā bija viena pati, it kā atrauta nost no visa. Man ļoti patika tas, kā šī māja stāvēja – tāda vientuļi neatkarīga, nepieslējusies ne pie kā. Atceros, ka reiz atbraucu no Maskavas kādā brīvlaikā un skatos – aizmūrēta. Mana vientuļā māja likvidēta. Man bija tik žēl!
Rīgas centru atceros pilnīgi citādāku: savulaik pa Brīvības ielu, toreiz Ļeņina ielu, gāja trolejbuss, ar kuru no Gaisa tilta braucu līdz "Kazai", pietura bija tieši pie Vaļņu ielas. Bet vispār to es saprotu, ka tas ir pareizi — ka vairs nebrauc trolejbuss tur garām.
Kaut gan bija tik ērti!
Jā, bet ir skaidrs, ka Brīvības piemineklis ir jāsaudzē. Taču
man liekas tik nenormāli, ka pie tik skaista mākslas darba — un tās tomēr ir padomju domāšanas sekas — ir tā milzīgā teritorija, tukšais laukums, kur tā kā padomju domāšanā — lai ar ložmetēju visu var noklāt, ja kāds tur nāks un kaut ko nepareizi darīs… Kas tas ir? Domāju, ka Rīga ir vienīgā galvaspilsēta Eiropā, kurā pie pieminekļa ir šāds padomju laukums — tukšs, riebīgs.
Arī mūsu godasardze, kura ir ļoti jauka un tik precīzi visu dara — kādas muļķības dēļ tai tur jāstāv darbadienās? Tā ir goda sardze, tā vairs nav reālā sardze, kas kaut ko sargā. Un turpat to vēl sargā policisti… Tur vajadzētu mūziku: konkrētos laikos, kad visi zina — brīvdienās, svētku dienās, vēl kādos īpašos gadījumos. Būtu soli, kurus ļoti viegli būtu uzlikt un novākt. Kāpēc viss tur ir aizliegts? Skeitošana, skrituļošana ir aizliegta, viss ir aizliegts, aizliegts, aizliegts. Kāpēc?
Tāpat kā uz Nacionālās bibliotēkas kāpnēm nedrīkst sēdēt un ēst savu sviestmaizi. Man liekas, mēs drusku esam aizkavējušies šai ziņā.
Ļoti. Tā ir tāda muļķa domāšana, nevis brīva cilvēka domāšana. Tā ir kaut kāda verdziska domāšana. Galvenais — tur nav nekādas loģikas! Arī pie bibliotēkas – kāpēc gan pie bibliotēkas nevarētu stāvēt mašīnas? Var taču atstāt joslu gadījumā, lai var piebraukt ātrā palīdzība. Tur ir tik plašs laukums. Labi, ka tagad ir 1. tramvajs, ar kuru var uz turieni aizbraukt, jo bija tik grūti nokļūt bibliotēkā ar diviem transportlīdzekļiem. Ir jau skaisti iet pāri Akmens tiltam kājām, bet tas prasa ļoti lielu laiku. Esmu no tiem, kam šī bibliotēka patīk. Arhitekti jau ļoti gānās, bet man gan patīk. No katra rakursa tā ir pilnīgi citādāka, tā nav nofiksējama kā viens [objekts], no katras puses ir pilnīgi cits skats. Tā ir kā īsta skulptūra, kura jāapskata, apejot tai visriņķī. Tā nav skatāma pretskatā, un tā tomēr ir labas arhitektūras pazīme. Protams, zinu, ka ļoti no tā, kas bija paredzēts, netika īstenots.
"Dzīvošana nemaz nav tik vienkārša padarīšana"
Runājot par Valmieras teātri: esmu redzējis pusotru bildi ar teātra veco ēku – tāds zaļš šķūnis… Kā tur vispār varēja būt teātris?
Nē, tas bija ļoti omulīgs! Skatuve un zāle jau bija ļoti samērīga, tai nebija ne vainas, bet mēģinājumu zāles nebija vispār. Aktieru garderobes, kuras vēl joprojām atceros, bija pagrabā, tādi aizgaldiņi. Tiešām – kā stallī. Tādi steliņģīši, koka aizgaldiņi, pat ne līdz griestiem. Vienā kaktā varēja dzirdēt, ko runā, un tā līdz pat otram kaktam, un neviens par to neuztraucās. Tā tas bija un viss. Savu pirmo izrādi Valmieras teātrī mēģināju vecajā mājiņā – tur bija tādas divas istabiņas. Vienā no tām mēs mēģinājām. Otrs ansamblis mēģināja uz skatuves. Trešais – pat vairs neatceros, kur. Bet kaut kā mēs visi kaut kur salīdām, un tas ir atstājis uz mani iespaidu, jo man arī tagad nav problēmu, ja nav pienācīgu mēģinājumu telpu: īpaši pirmajā periodā, kad vēl daudz ir jāanalizē un jātiek skaidrībā, mani neuztrauc, ja neesmu glaunā mēģinājumu zālē. Tāpat jau pēc tam ir jāpāriet uz skatuvi, un tas vienmēr ir grūti – arī tad, ja esi mēģinājis kārtīgā mēģinājumu zālē. Teātris ir tik kustīga būtne – tas ir kaut kas tik interesants! Tas var rasties jebkur, jebkādos apstākļos, pilnīgi jebkur. Viņš top no vajadzības – kāda ir vajadzība, tāds viņš top. Tādēļ ir politiskais teātris, tādēļ ir rituāla teātris, tādēļ ir reālpsiholoģiskais, un tādēļ ir teātris, kas tiek būvēts uz labas dramaturģijas pamata, kas man tagad ir ļoti mīļš. Ja agrā jaunībā taisīju visādu citādu, tagad man kaut kā ir žēl, ka tie ģēniji vairs nav vajadzīgi.
Un es visu laiku šito stāstu kā joku, kā apceļoties — ka man ļoti patīk ģēniju sabiedrība, tāpēc pavadu laiku kopā ar Šekspīru, Čehovu vai Ibsenu. Un tie nav meli. Man tiešām tā ir — man ir tik patīkami iedziļināties, līst iekšā tajā lugā, kas ir tik neizsmeļama, un tas sagādā tādu prieku!
Tu pēkšņi ar autora acīm, ar viņa domāšanu un sirdi ieraugi pasauli, dzīves situācijas; tu saslēdzies ar tik izcilu cilvēku redzējumu skatu uz pasauli un dzīvi, un tas ļoti palīdz dzīvot. Jā, tas man palīdz izdzīvot, jo dzīvošana nemaz nav tik vienkārša padarīšana.
Bet kā tas īsti notiek: tu tā rātni sēdi pie galda, šķirsti, lasi, domā? Vai arī nepieciešami kādi citi apstākļi, lai tas atklājums atnāktu?
Noteikti ir viens brīdis, kad es vienkārši sēžu, lasu un rakstu ar zīmuli grāmatā – kaut ko atķeksēju, lai neaizmirstas, jo idejas aizmirstas! Taču gadās arī, ka pēc tam šo lugu mēģinot, pēkšņi ieraugu kādu piezīmi un saprotu, ka to esmu galīgi aizmirsusi, un nu jau viss ir aizgājis pa citu ceļu...
Kad tas materiāls ir jau ielādēts iekšā, tad gan tā iedvesma var nākt no ļoti negaidītām vietām un lietām – varu sēdēt koncertā, staigāt pa pilsētu, runāties ar draugiem, un pēkšņi – klakš! – šo varu tur ielikt, šis tam der, šis ir tādā krāsā. Un to nevar paredzēt, neesmu no tiem režisoriem… Zinu, ka Regnārs [Vaivars] visu uzzīmē uz papīra, katru mizanscēnu, katru kustību, viss ir jau pirms tam izdomāts. Es viņu apbrīnoju, jo viņš pēc tam tik un tā spēj aktierus padarīt dzīvus, jūtīgus un brīvus savā dzelžainajā, jau uzkonstruētajā zīmējumā – tas ir fenomenāli, tā droši vien ir kaut kāda īpaša vīrieša spēja. Man tā nav. Bet
pilnīgi noteikti man ir tēma, kuras dēļ es to izrādi taisu. Noteikti ir arī tāds kā emocionālais mezgls, kas to satur. Tā sirds vieta, kā es to saucu – ka jāuztausta tā vieta, kur gan lugai, gan izrādei pukst sirds.
Tad, izejot no tā, tu kā gleznā to kompozīciju veido. Protams, var arī uztaisīt lineāro kompozīciju: sākt no viena gala un tad tā turpināt, turpināt, turpināt, turpināt. Bet tik un tā – tad vajadzīgs scenogrāfs vai mākslinieks, kas savukārt to ieliek vienotā stilā. Teātris ir ļoti bagāts ar iespējām – kā neviena cita māksla.
Jā, bet tajā ir vēl viena lieta – ir tā domubiedrība nepieciešama.
Ir nepieciešama. Profesionāli režisori aizbrauc uz citu valsti vai citu pilsētu un strādā ar svešiem aktieriem, jo viņiem ir kaut kāda īpaša iecere vai metode. Arī es diezgan daudz esmu tā darījusi, tomēr labāk jūtos ar domubiedriem, jā. Tad man nav bail. Jo tev [izrādes iestudējuma procesā] jābūt pilnīgi atvērtam, un ar svešiem cilvēkiem sevi tomēr vajag piespiest būt tādam. Arī to var izdarīt, kāpēc ne, jo nav jau variantu. Jo – ja tu neesi atklāts un atvērts, tad nekāda māksla tur nesanāk. Brīvība ir obligātais noteikums gan mākslai, gan mīlestībai. Pilnīga brīvība. Kamēr tu slēpies, nekas īsts nesanāks.
Gribas jau izlikties drusku labākam.
Katram no mums ir vajadzība izlikties labākam. Tas ir normāli, tas ir dabīgi, jo mēs visi esam labi audzināti un savulaik kaunināti, ka tā nedrīkst, ka noteikti vajag būt labam, un tas nav tik vienkārši – samērot to, ka esi labs, ar to, ka tev tomēr ir tiesības "norauties", kļūdīties vai arī vispār "saiet sviestā", atkal izkārpīties ārā un galu galā – nevis izlikties pašam savās acīs, ka nekā tāda nav bijis, bet kaut kā varēt teikt – jā, tā tas bija, un iet tālāk.
"Esam godīgi nopelnījuši to, kas notiek"
Kā tu domā – vai cilvēce kādreiz iemācīsies dzīvot bez karošanas?
Nē. Šitā ir tāda vieta...
Mēs esam te nonākuši, lai sāpētu un kaut ko aptvertu. Tie, kas spēj, kaut kā izkārpās un aiziet uz citām zvaigznēm – laimīgākām. Domāju, ka šeit mēs visi esam godīgi nopelnījuši to, kas notiek. Jo iedomājies, ko mēs darām ar zemi, ar gaisu, ar ūdeni. Tur ir tas nepatīkamais teiciens, ka visi, kas piedzimuši, jau grēko.
Jo es jau varu sev teikt, cik gribu, ka gaļu neēdu, bet es taču tik un tā ūdeni laižu tajās drausmīgajās caurulēs, un katrreiz, kad to daru, nodomāju — kā viņš tur mokās, kamēr tiek līdz jūrai. Mums deg lampiņas, "Iļjiča spuldzītes", jaunatne jau nemaz nezina, kas tas ir... Tātad es lietoju dabu. Lietoju to visu laiku, un kaut ko patērēju tieši tāpat kā citi. Labi, es nemetu zemē polietilēna maisiņus un cenšos šķirot atkritumus, taču, kā jau daudzi saka — tāpat tos pēc tam aizved un sagāž vienā čupā. Tas viss atkal ir melīgi. Tas ārprāts, ko darām ar dabu — dabīgi, ka tas nāk atpakaļ: kā savādāk? To taču katrs no mums zina, ka katrs darbs nāk atpakaļ. Tāpēc cerēt, ka esmu bez grēka… Tikai ļoti dumjš cilvēks var domāt — ja viņš ik svētdienu iet baznīcā, tad nu viņš ir labais. Tas viss ir sarežģītāk un grūtāk.
Pašās beigās skatāmies atkal uz tām Laimoņa Stīpnieka bildēm. Redzam ārkārtīgi skaistu Māru Ķimeli. Tu arī sevi redzi skaistu?
Nē, es jaunībā vispār biju ļoti neapmierināta ar savu izskatu.
Man bija tie nevaldāmie mati, un man vienmēr bija neērti, ka tie man tādi. Un tad es atmetu ar roku — kādi tie bija, tādi bija. Pie friziera vispār nekad negāju, arī nekrāsojos. Un kaut kā tie cilvēki, ar kuriem bijām tuvi — teiksim, Valmierā, pirms tam "Kazā", arī Jaunajā Rīgas teātrī — kaut kā vienmēr likās, ka mēs uztveram viens otru pa tiešo, un vienalga, kā būsi izkrāsojies — tas nemainīs kontaktu. Nemainīs!
Ļoti ātri nonācu pie šī secinājuma. Tāpēc jaunām meitenēm gribu teikt, ka čaļus pievelk kaut kas cits — nevis tas, cik tu smuki esi izkrāsojusies vai cik augsti būs tavu kurpju papēži. Tās ir pavisam citas lietas! Mazdrusciņ pavisam kaut kas cits.
