Rihards Zelezņevs: Kāds ir tavs teātra stāsts no [Latvijas Kultūras] akadēmijas līdz šodienai?
Elizabete Skrastiņa: Man [personīgi] tas ir interesants stāsts, nezinu kā citiem [liekas]. Gan jau atkarībā no tā, kā es to pasniedzu. Bija akadēmija. Sākumā bija ļoti "Ū jē", pēc tam bija tā "Āgh".
Rihards Zelezņevs: Ideāls pasniegšanas veids.
Elizabete Skrastiņa: Bija grūti, bet bija ļoti, ļoti interesanti. Piedzīvojumiem, jaunām zināšanām un pieredzēm pilns laiks. Tad pabeidzu akadēmiju un biju ārštatā. Strādāju. Paldies visiem maniem likteņiem un Dievam, kā nu kurš saka. Paldies, ka man darba netrūka! Strādāju "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātrī un kaut kādos festivālos, projektos. Tad nonācu Nacionālajā teātrī. Tāds tas mans ceļš – [tas] arvien attīstās, un tagad jau sāku justies un apzināties, ka neesmu "jaunā-jaunā" aktrise. Esmu vienkārši jaunā aktrise – jaunākā Nacionālā teātra aktrise. Jā, man ir jānes šī loma, un tas ir forši.
Rihards Zelezņevs: Šis aicinājums [strādāt teātrī] tev nāca kā liels pārsteigums?
Elizabete Skrastiņa: Tas bija pārsteigums. Man nelikās, ka būs. Es par to tā ļoti nedomāju – bet es to jutu, ja to var tā teikt.
Rihards Zelezņevs: Juti, ka kaut kas būs uz to pusi?
Elizabete Skrastiņa: Jā, ka kaut kas būs. Man vienreiz bija sapnis.
Rihards Zelezņevs: Sapnis vasaras naktī? (atsauce uz Latvijas Nacionālā teātra repertuāra izrādi E. Seņkova režijā "Sapnis vasaras naktī", kurā piedalās arī Elizabete – red.)
Elizabete Skrastiņa: Es mēdzu nosapņot notikumus. Es apzināti par to [pieņemšanu teātrī] nedomāju.
Viesturs Zandersons: Kā pareģojums. Manifestēji sapnī.
Elizabete Skrastiņa: Jā, neapzināti. Man liekas, ka tās foršākās lietas notiek daļēji apzināti. Tu apzinies, bet tu par to nedomā aktīvi. Man bija sapnis, ka es eju iekšā Nacionālajā teātrī un ir jāspiež durvju kods.
Ernests Hvostovojs: Kodu zina tikai tie, kas strādā Nacionālajā teātrī, vai ne?
Elizabete Skrastiņa: Jā, tieši tā. Taču es iepriekšējo kodu zināju. Tajā sapnī es nospiedu jaunu kodu. Pagāja kaut kāds mēnesis, un bija jaunais kods, un tas jaunais kods bija tāds, kāds bija manā sapnī. Es vēl pāris dienas domāju pēc sapņa, kas tas par kodu. Tagad es mazliet pārspīlēju. Mazliet jau samelojos. Tie kodi rotē. Es to kodu [sapnī] spiedu citām durvīm. Tad tas kods bija teātra durvīm.
Rihards Zelezņevs: Tev tā ir bijis arī agrāk vairākkārt, ka sapnis vainagojas realitātē?
Elizabete Skrastiņa: Šis ir visacīmredzamākais, konkrētākais gadījums, jo tur bija cipari, un cipari ir nepārprotami, bet citu izteiktu pareģojumu man nav, bet no saviem sapņiem kaut ko atskārstu. Esmu agrāk sapņojusi, kad mācījos akadēmijā, ka es ik pa laikam biju Nacionālajā teātrī. Šņorbēniņos (skatuves aizmugure – red.). Es biju jau ar šo teātri salīgusi.
Rihards Zelezņevs: Tavs pēdējais grandiozais iestudējums. Pieļauju, ka viena no tavām lielākajām, jaunajām lomām – [izrāde] "Debesjums". Vai vari pastāstīt, ko tu tur dari un par ko ir izrāde? Kā gāja veidošanas procesā?
Elizabete Skrastiņa: Izrāde ir par sievietēm. Es spēlēju apsūdzēto Salliju. Sallijai ir apmēram 20 [gadu]. Viņa dzīvo 18. gadsimtā. Šīs sievietes dzīvo 18. gadsimta Anglijā un viņas ir daudz ierobežotākas nekā mēs – sievietes – šobrīd. Viņu galvenais uzdevums ir mājas darbi, rūpes par ģimeni un vīru. Tās ir ļoti stipras sievietes, bet viņām ikdienā nav teikšanas par nozīmīgām tēmām. Viņas visas dzīvo vienā ciemā. Tad Sallija izdara milzīgu noziegumu. Iespējams. Mēs nezinām, vai to ir izdarījusi vai ne, bet viņa ir aizdomās turamā. Ir nežēlīgi nogalināta maza meitenīte. Tiesa ir spriedusi Sallijai nāvi, bet Sallija saka, ka gaida bērnu. Pastāvēja tāds likums tolaik, ka tas ir gadījums, kurā sievieti nevar pakārt. Viņu var pakārt, kad tas bērns ir piedzimis. Tad tiek sasauktas sievietes. Šis ir bezmaz vai vienīgais gadījums šo sieviešu dzīvēs, kad viņām tiek dota liela teikšana. Viņām visām kopā, šīm 12 zvērinātajām, jāizlemj, vai Sallija ir stāvoklī vai nav. To nevar īsti pateikt, jo viņai vēders ir pirmajos grūtniecības mēnešos. Tur ir vecmāte Elizabete, kuru spēlē Maija Doveika. Viņa ir vienīgā, kas grib to meiteni attaisnot. Tas ir tāds garš process, un viņas tur pārrunā savas ikdienas grūtības. Sievietes telpā ir iesprostotas, un aiz loga kliedz pūlis un gaida atbildi. Viņām gribas to mirkli izvilkt garāku, jo tur ir tāds brīvības moments šīm sievietēm.
Rihards Zelezņevs: Kā tev veicās ar iestudēšanas procesu tādai nopietnai un smagai tēmai? Sasaistē ar šodienu.
Elizabete Skrastiņa: Tas nenāca ļoti grūti, bet tas bija darbs. Es mēģināju mēģinājumos. Es biju tekstu iemācījusies un uzvilku tos roku dzelžus. Man ir ļoti svarīgi būt uz kājām, mēģināt darbībā, jo man ir daudz vieglāk domāt darbībā, ne izdomāt pirms tam. Pirms tam es varu izdomāt biogrāfiju un skatīties materiālus, lasīt kaut ko. Domas process izveidojas tajā mēģināšanā. Man ļoti palīdzēja kolēģes. Es biju ar 12 Nacionālā teātra aktrisēm. Viņas ir daudz pieredzējušākas par mani. Tas bija grūti.
Rihards Zelezņevs: Bet visas ir bijušas šajā pozīcijā – jaunā aktrise.
Elizabete Skrastiņa: Es turklāt esmu vienīgā jaunā aktrise. Man nav kursa biedru un kursa biedreņu [teātrī].
Viesturs Zandersons: Liels spiediens. Juti tādu?
Elizabete Skrastiņa: Jā, jutu. Es jutu to spiedienu. Es neļāvos krist panikā. Par to es sev esmu pateicīga.
Ernests Hvostovojs: Principā ideāla iespēja šādā sastāvā, šādā kolektīvā taisīt tieši šādu izrādi. Smelt pieredzi.
Rihards Zelezņevs: Īstajā laikā – īstais iestudējums.
Elizabete Skrastiņa: Jā, es tieši to pašu domāju. Paldies Valteram Sīlim ["Debesjums" režisors], kurš mani uzaicināja šajā lomā, jo tā ir liela atbildība. Tā ir galvenā loma.
Rihards Zelezņevs: Viegli spēlēt vai grūti?
Elizabete Skrastiņa: Nē, man viņu nav viegli spēlēt. Iespējams, tāpēc, ka man trūkst kaut kādu rīku.
Rihards Zelezņevs: Grūti iekāpt tajās kurpēs?
Elizabete Skrastiņa: Jā, jā. Es vienmēr pirms šīs izrādes dažkārt vairāk, dažkārt mazāk, bet man ir sajūta, ka gribas (nopūta)... Okei, tagad tas būs jādara. Izrāde ir diezgan gara un pasmaga. Sallijas dzīve, kurā viņa maļas sevī un savās domās. Viņai ir ironijas piešprice, viņa ir ļoti nekaunīga. Tajā ir kaut kāda brīvība. Pēdējā laikā es saprotu, ka es varu to lomu spēlēt un uzasināt, uzlabot, bet es jau redzu trūkumus un caurumus, kā es nākamreiz darīšu.
Ernests Hvostovojs: Kāda loma ir mūzikai tavā dzīvē?
Rihards Zelezņevs: Precīzi tas, ko gribēju pajautāt.
Elizabete Skrastiņa: Mūzikai manā dzīvē ir ļoti liela loma. Palīdz radīt iekšējo atmosfēru. Kaut kā paplašināt. Man liekas, ka mūzika mani savieno ar ārpasauli. Es neesmu ļoti oriģināla, es klausos Spotify. Pēdējā laikā es atrodu džeza, afrikāņu mūzikas, indiešu mūzikas, elektroniskās mūzikas dimantiņus, tad es ļaujos tam tripam (no ang.val. ceļojumam – red.).
Viesturs Zandersons: Tu sāki savu karjeru vairāk ar mūzikas novirzienu. Es pieņemu, ka tev bija sākumā doma, ka tu attīstīsies mūzikas ziņā.
Elizabete Skrastiņa: Tā bija.
Viesturs Zandersons: Kaut kādā mirklī tu pārgāji uz teātra mākslu – aktiermākslu. Kā tev [notika] šī virzība? Un kāpēc?
Elizabete Skrastiņa: Kad es gribēju kļūt par mūziķi, tad man nebija stratēģiskā mērķa. Man vienkārši ļoti iepatikās dziedāt. Man tas patika. Likās, ka jādara tas, kas patīk. Vienā brīdī es atdūros pret to, ka man pietrūkst zināšanu. Es mācījos 10. klasē, un es gribēju pāriet uz mediņiem (Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola – red.), mācīties džeza vokālu tur. Es nebiju gana apņēmīga, lai samācītos solfedžo, jo tas ir tas, kā man nav. Es neesmu mācījusies mūzikas skolā. Es neaizgāju uz mediņiem. Likās, ka, ja es to daru, tad es to daru profesionāli. Varbūt man arī pietrūka radošuma un drosmes mēģināt citā ceļā. Teātri es mīlēju jau pirms tam, un es gribēju būt aktrise vienlaicīgi tam, ka es gribēju būt dziedātāja un mūziķe. Tā aizvirzījās tas ceļš. Es joprojām gribu būt mūziķe. Jūs mani tā pieteicāt "aktrise, mūziķe"...
Viesturs Zandersons: Jebkurš, kurš nedaudz nodarbojas ar mūziku, ir mūziķis.
Rihards Zelezņevs: Tev ir viens projekts, kurš ik pa laikam uzzibsnī un tas ir – "Fivesome". Ko jūs izpildāt?
Elizabete Skrastiņa: Mēs spēlējam "R&B", "soul", "funk" mūziku. Līdz šim esam pārsvarā spēlējuši "kavermūziku" – citu izpildītāju dziesmas, bet ne sevišķi populāras. Tas ir kaut kas tāds, kas mums pašiem ļoti patīk. Mēs sākām ar to, ka apvienojāmies diezgan nejauši. Vienam bija ideja, savācāmies. Tie paši cilvēki arī esam šajā sastāvā. Sākām ar dziesmām, kas mums patika, un mēs tās diezgan precīzi "nocēlām". Caur to mēs izveidojām savu skaņu. Daudzas dziesmas, ko mēs spēlējam, ir meditatīvas un prasa savienošanos vienam ar otru. Tas ir liels baudījums.
Rihards Zelezņevs: Ko tu dzīvē gribētu paspēt izdarīt?
Elizabete Skrastiņa: Man ir doma par vienu skaņas performanci, kas ir daļēji gan kā izrāde, gan performance. Tas projekts man peld galvā. Ideja man radās Latvijas Mākslas akadēmijā, kad mācījos scenogrāfiju, bet līdz galam netiku.
