Jau vēstīts, ka piektdien, 2. augustā, sākās un līdz svētdienas, 4. augusta, vakaram turpinājās Valmieras vasaras teātra festivāls, kura 2024. gada tēma ir "Dzīvība", visā tās trauslumā un sīkstumā vienlaikus.
Pilošais laiks
Valmiermuižas staļļa pagalmā augusta dienvidū, aptuveni +24 grādu temperatūrā, uz savu izrādi "Smieklīgais kalns" ierodas igauņu izcelsmes māksliniece un performere Neti Nīganena (Netti Nüganen) kopā ar austriešu skaņu māksliniecei Mišelu Kislingu (Michaela Kisling) un igauņu scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Piri Sovu (Pire Sova). Taču ne jau melna zirga mugurā, bet gan daudzos zirgspēkos mērāmā melnā auto.
Staļļa pagalmā ar akmeņiem iezīmēta ugunskura vieta. Zem baltas nojumes savilktas skaņu aparatūras artērijas. Tai līdzās balta saldētavas kaste leduskalna lomā. Kalns ir sarāvies tik mazs, ka tas ietilpst jau vairs tikai saldētavā. Performances laikā no tās kā no burvju mākslinieka cepures tiek vilkti ārā konkrētu un abstraktu formu mākslīgi veidoti ledus gabali. Performantes tos izkārto uz vientuļa, izlaižama statīva, kur ledus gabali acumirklī augusta svētdienas mērenā dienvidū sāk pilēt. Uz pilošajiem ledus gabaliem scenogrāfe Sova ar otu triepj ainavai raksturīgas zemes toņu krāsas, bet uzgleznotais nemitīgi mainās.
No staļļa iekšienes nākošie zviedzieni izskan kā smiekli par cilvēka rīcību.
Kūstošie ledus gabali, kuri laiku pa laikam sadrūp un nokrīt zemē, vēl pirms pavisam izkusuši, kļūst par neapstādināmā laika metaforu, atklājot to, cik smieklīgas ir cilvēka pūles to iekonservēt (vai drīzāk pat iesaldēt).
Šis vērojums sasaucas ar mainīgo instalāciju "Ledus pulkstenis" (Ice Watch, 2014), kuru veidoja islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Olafurs Eliassons (Olafur Eliasson) ar grenlandiešu izcelsmes ģeologu Miniku Rozingu (Minik Rosing): no Grenlandes uz Parīzi tika transportēti tonnām smagi ledus gabali, kuri uz pilsētas bruģa tika izvietoti pulksteņa formā. Tie turpināja kust, kamēr Parīzē norisinājās lielākā pasaules klimata konference, kurā karstās diskusijās par klimata politiku pulcējās pasaules valstu lēmumpieņēmēji.
Valmierā laiks pil ne tikai skatītāju acu priekšā, bet arī to rokās.
Mākslinieces performatīvā sadzīviskumā nesteidzīgi žonglē ar ledainiem objektiem, kuriem savu roku pieliek arī skatītāji, un ar skaņām, kurās sapludina pagāniskus dziedājumus ar degoša ledus skaņām. Iesaistot skatītājus, Nīganena daļu ledus objektu – tostarp no ledus darinātu saules cepuri, fatālā pozā ledū iesaldētu īstu peli, biezā ledus kārtā aizsalušas brilles – palaiž pa apli skatītāju rindās. Jo vairāk siltu roku pieskaras objektiem, jo ātrāk tie sarūk.
Iespējams, izrādei izvēlētās vietas dēļ tajā ienāk arī kovbojiski motīvi ledus dizainētajās cepurēs, iesaldētās kurpes purngalā, ģitārai radniecīgā bandžo skaņās, kuras papildina zirga zviedzieni un prērijas bezgalība. Nīganena, uzvilkusi aizsalušās brilles, dungo klusinātas dziesmas un pulcina ap ledus ugunskuru sanākušos, pati skaļi graužot ledu.
Performatīvajā telpā kādā brīdī tiek ievests arī melns zirgs, kurš majestātiski klusējot noraugās uz smieklīgajiem cilvēkiem, kas cenšas nodibināt ar dzīvnieku kontaktu. Ja izrāde pievēršas iznīkstošajai ainavai, tad pavadā atvestais zirgs vairs nav vis zirgs visā savā godībā, bet vēl aizvien paliek metafora apvaldītajai cilvēka pirmatnējībai. Izrādes izskaņā, uzvilkusi mugurā pārnēsājamu, piepūšamu siltumnīcefektu ilustrējošu namiņu, Nīganena apbrauc goda apli pa tuksnešaino pagalmu un dodas tālāk. Atstājot sev astē izplūdes gāzu emisijas, kuras turpina grauzt caurumu atmosfērā.
Lai arī darbs "Smieklīgais kalns" pieteikts kā vizuālā teātra izrāde, ciešāka saistība tam ir ar procesuālo mākslu ar hepeninga iezīmēm. Te par konceptuālu notikumu kļūst pats process. Režisorei Nīganenai ir tuva ekoloģija, ceļošana, mītiskais pasaules redzējums, līdz ar to būtiska loma viņas darbos ir atvēlēta tieši laikam un taustāmam vieliskumam.
Nīganenas darbiem piemīt raupja procesa, nevis hermētiski noslēgta notikuma raksturs.
Liekot izrādi procesuālās mākslas plauktiņā, mazināsies neizpratne par pieredzēto, bet prātā paliks katram kaut kas cits. Katram cits stāsts un savs ceļš ir arī festivālu noslēdzošajā izrādē "Kristāla bērni", kurus ārpus tiem esošā pasaule arī kausē katru savā veidā. Turklāt grieķu valodā vārds "kristāls" nozīmē "ledus".
Jaunatklātais Seņkova arhipelāgs
Par puskrēslā grimstošu skatuvi izrādei "Kristāla bērni" Elmāra Seņkova režijā ir kļuvusi liela garāža. Tajā iebraukusi maza, sarkana, bet jau daudz piedzīvojusi (vai drīzāk pat pārdzīvojusi) automašīna. Šķiet, ka tā ir izripojusi no cita gada festivāla koncertizrādes "Citu dziesmu svētki" (2022). Toreiz auto apdzīvoja jauniešu bars no deviņdesmitajiem ar grebenēs, spurainās drēbēs un armijas zābakos iecementētu bravūrīgumu un brīvdomību. Tikai šoreiz Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas nu jau 4. kursa studenti ir iebraukuši 21. gadsimta paaudzē. To mēdz dēvēt ne tikai par "kristāla bērniem", bet arī maigāk – par "sniegpārsliņu paaudzi". Tādu, kas ir ārkārtīgi jūtīga.
Automašīnā brīžiem satilpst neiedomājami daudz aktieru, cirka mākslinieku izveicībā plastiski pielāgojoties tiem atvēlētās telpas kvadrātcentimetriem. Tā kļūst par jauniešu patvēruma vietu, kur pasaule paliek ārpus. Par vietu līdzāsbūšanai, nevis kopābūšanā. Studenti Tomass Ralfs Ābolkalns, Elīna Bartkeviča, Santa Breikša, Dārta Cīrule, Polina Čerņenoka, Matīss Kučinskis, Elizabete Milta, Olafs Putrālis, Sergejs Smikovs, Rūdolfs Sprukulis, Kristaps Kristers Ozols cieši raugās skatītāju rindās un dalās no savas vai kāda cita laikabiedra dzīves aizgūtos stāstos, visjaunākajos latviešu stāstos. Stāsti, kuri ir garāki par tviterierakstā atļauto zīmju skaitu, bet īsāki par vizīti pie psihoterapeita, kartē šīs paaudzes traumatiskās pieredzes, paaudžu plaisas, ķermeniskas pieredzes, atkarības un bailes.
Ar jēdzienu "kristāla bērni" apzīmē jauno paaudzi, kas dzimusi gadu tūkstošu mijā un ko raksturo saasināts jūtīgums, izteikta intuīcija un spēja būt atklātiem.
Vienlaikus viņu pasaules uztvere nereti robežojas ar mentālām diagnozēm. Un to izrādē ir pārpārēm. Citējot kādu izrādes varoni, jāteic, smieklīgi, bet raudāt gribas. Cauri jauniešu izvēlētajiem un iedzīvinātajiem stāstiem mijas ceļa motīvs. Tas pats, kas šogad festivālā bija klātesošs arī poētiskajā koncertizrādē "Jaunība". Tikai šai garāžā nākas atdurties strupceļos, nevis paļauties uz garāmbraucošiem auto, kas vedīs šos stopētājus gabaliņu uz priekšu. Brauc, uz kuru pusi gribi, priekšā siena. Izrāde neatbild, kā tikt svaigā gaisā no šīs klaustrofobiskās bezizejas.
Katrs formas ziņā koši un aktieriski atdevīgi trieptais stāsts, kurā Niks Cipruss izgaismo eksistenciālo baiļu klātesamību, ļauj ieraudzīt topošos aktierus monologu tuvplānos.
Visi tik atšķirīgi un tomēr izskaloti vienā un tai pašā krastā.
Atsevišķie stāsti, kurus dramaturģiski kārtojis Ivo Briedis un muzikāli sapludinājis Aleksandrs Bricis, veido izkaisītu salu arhipelāgu.
Par nosaukumu tam nav šaubu, ja paliekam pie principa saukt jaunas vietas atklājēja vārdā. Seņkova studisti – tā topošie aktieri sevi dēvē arī paši. Ar izrādi "Kristāla bērni" viņi piesaka savu vietu skatuves mākslas visumā, lai pavisam drīz atdevīgi ienirtu teātra pasaulē kā patvērumā.
Valmieras vasaras teātra festivāls ar topošo aktieru kopbildi un viņu paaudzes stāstu pierakstiem teātra valodā ir aizvēris savu pilsētas priekškaru līdz nākamai – jau desmitajai – vasarai Valmierā.
