Festivāla tēma – dzīvība
Nupat aizvadīts Valmieras vasaras teātra festivāls. Šī gada festivāla tēma bija dzīvība, stāstīja tā direktors Reinis Suhanovs.
"Viens ir atgādināt, runāt par to, ka ir karš, bet otrs ir tiešām jau mainīt vektoru par to, kā mēs sadarbojamies, un domāt jau nākotnē uz priekšu. Tādēļ ļoti būtiska ir izrāde, kurā režisors Valters Sīlis ir uzaicinājis sev jau iepazītus trīs ukraiņu aktierus, kas sadarbībā ar Jāni Kroni strādā pie izrādes ["Ik dienas"] un runā tieši par to, kas šobrīd ir aktuāls, runā par Ukrainas karu," stāstīja Suhanovs.
Šajā kontekstā festivāla tēma "dzīvība" runā par to pašu trakāko. Ja pirms diviem gadiem, karam sākoties, spēcīgas emocijas mūsos izraisīja katrs kritušais, tad šobrīd cilvēku dzīvības ir pārvērtušās tikai par skaitļiem, atzina festivāla direktors.
"Otrs dzīvības aspekts ir pats teātris, kas notiek dzīvajā. Šī gada fokuss, arī mākslinieciskais, ļoti ir uz to izpildītāju. Ej skatīties dzīvajā uz mākslinieku – tāds ir mudinājums. Mākslīgais intelekts, kurš tikko ir ienācis ārprātīgi plaši mūsu ikdienā, tiek izmantots jau mākslā un arī teātrī. Bet priekš manis teātris ir tā brīvības telpa, kur digitālā tehnoloģija praktiski neienāk," pauda Suhanovs.
Viņaprāt, digitālās tehnoloģijas var konkurēt un mēģināt izspiest teātri no cilvēku dzīvēm, taču noteikti nevar to aizvietot.
Trešais festivāla tēmas – dzīvība – aspekts stāstīja par piedzimšanu, bērna nākšanu pasaulē un cilvēka garīgo pieredzi.
Dzīvības trauslums
Festivāla tēma šogad izraudzīta ārkārtīgi plaša, un līdz ar to arī tās interpretācijas var būt ļoti dažādas, bet katrā izrādē kaut ko no dzīvības trausluma, dzīvības rašanās vai kaut kā jauna dzimšanas varēja sajust, vērtēja kultūras žurnāliste Māra Rozenberga.
"Protams, par to dzīvības trauslumu visvairāk bija jādomā tieši Valtera Sīļa izrādē "Ik dienas", kas bija mans pirmais Valmieras vasaras teātra festivāla piedzīvojums, pirmā izrāde, ko es redzēju sestdienas vakarā. Man liekas, ka Valteram Sīlim bija izdevies atrast tādu vienu no vēl nedaudzajiem skatu leņķiem, caur kuru ir iespējams paskatīties vēl uz šo Ukrainas kara situāciju brīdī, kad divarpus gadus jau notiek pilna mēroga karš," pauda Rozenberga.
Režisoram to izdevies panākt, liekot lūkoties tieši caur ikdienišķo prizmu un to, kā dzīve un dzīvība turpinās, mainoties prioritātēm. Izrāde bija satricinošs piedzīvojums, taču tas noteikti bija tā vērts, vērtēja kultūras žurnāliste.
"Tādas bezpalīdzības vai sāpju sajūtas šoreiz nebija, bija cerība par to, ka dzīve var turpināties. Tāda spēka sajūta," secināja Rozenberga.
Specifiska jaunība
Teātra kritiķe Zane Radzobe atzīmēja, ka šoreiz uz festivāla tēmu palūkojusies caur nedaudz citu prizmu. "Festivālā bija arī tāds koncerts ar nosaukumu "Jaunība", un man īstenībā liekas, ka šis festivāls joprojām ir par jaunību. Tikai tā ir ļoti specifiska jaunība. Ja iepriekš festivāls vairāk bijis paredzēts tieši bērniem un varbūt pusaudžiem, tad šoreiz, man liekas, tas bija festivāls par noteiktu paaudzi," pauda Radzobe.
Gribētos teikt – jaunāko Latvijas teātra režijas paaudzi, bet realitātē jau, protams, tā ir vidējā paaudze, kas joprojām ir jauna un spēka gados, un reflektē par to, kas cilvēkiem vecumā no 20 līdz 40 šobrīd dzīvē ir aktuāli, skaidroja teātra kritiķe.
"Tas ir saistīts gan ar tādām lietām kā pieaugšana, seksualitāte, vietas meklējumi, kļūšana par vecākiem, kas ir ļoti privātas lietas, gan ar to, kā katrs no mums redz pasauli un kā mēs spējam vai nespējam tikt galā ar to, kas tajā plašākajā pasaulē notiek. No šī viedokļa, man liekas, tas festivāls bija brīnišķīgs, jo tajā tādām jaunām tēmām, kas saistītas vairāk ar emocionālām pieredzēm un tamlīdzīgi, šoreiz pienāca klāt tāds labs emocionālais briedums," pauda Radzobe.
Viņa atzina – festivālā ļoti patīkami bijis tas, ka tā laikā bija iespējams ne tikai daudz ko pieredzēt, bet arī daudz ko pārdomāt. Turklāt pārdomāt pietiekami sarežģītas un pretrunīgas lietas.
Sabiezināts skats vai realitāte?
Teātra kritiķis un žurnālists Atis Rozentāls piekrita Radzobei par jaunību kā festivāla tēmu, piebilstot, ka turklāt tā aplūkota no radikāli atšķirīgiem skatu punktiem, ja salīdzina poētisko koncertizrādi "Jaunība" un izrādi "Kristāla bērni" Elmāra Seņkova režijā.
"Ja vienā ir tāda melanholiska noskaņa pamatā un tāda lirika valda, tad Elmāram Seņkovam šis skatījums ar "Kristāla bērniem" ir sanācis tāds… Es pat domāju, ka ne gluži ar nolūku… Tā izrāde ir tapusi no atsevišķu studentu individuāliem darbiem. Tiem studentiem tas uzdevums ir bijis atrast kādu laika biedru un diezgan precīzi viņu atdarināt. Te ir tā problēma drusciņ – tad, kad mēs meklējam kādu ar šādu uzdevumu, mēs meklējam kaut ko tādu spilgtu, individuālu un saasinātu," pauda Rozentāls.
Tad, kad visus šos saasinātos puzles gabaliņus saliek kopā, tas izrādes skatītājiem neviļus rada jautājumu – vai tiešām tā ir visa paaudze?
"Jo tie stāsti, tur ir tādi narkomānu stāsti, ārkārtīgi traumatiskas seksuālās pieredzes un tamlīdzīgi. Tie izveido tādu sabiezinājumu. Šī kopējā noskaņa sanāca tāda ļoti sastrēdzināta, jo nu sanāk tā – tiešām tā ir tā paaudze? Tajā pašā laikā, kā Zane teica, pārdomām tā ir ļoti laba viela," atzina Rozentāls.
Radzobe piebilda, ka, lai gan izrādes "Kristāla bērni" skats varētu šķist sabiezināts, viņai radies priekšstats, ka tāda arī ir dzīve Latvijas jauniešiem – divdesmitgadniekiem.
"Varbūt tā nav katra konkrētā cilvēka pieredze, bet tā ir noteikti tā pieredze, ar kuru jaunieši saskaras caur saviem draugiem, caur savām paziņām un tamlīdzīgi. Tās viņiem ir tiešām ļoti aktuālas lietas. Seņkovam ir smalki izdevies nedidaktiski tos stāstus pastāstīt, parādot, no vienas puses, protams, ļoti skarbas dzīves pieredzes, bet, no otras puses, arī to, kā paši jaunieši uz to skatās, un tas ir, iespējams, pilnīgi citādāk, nekā uz to skatītos viņu vecāki vai vecvecāki. Tas man likās patiešām ļoti smalki," vērtēja Radzobe.
Pamatīgs intelektuālais pienesums
Dzīvības tēma savukārt skaidri atklājās caur Ivetas Poles izrādi "Daudz laimes dzimšanas dienā", norādīja Rozentāls, lai gan skatītāji šajā izrādē tika sadalīti divās daļās un katra no tām kaut kādā mērā bija atšķirīga. Izrādi atzinīgi novērtēja arī Radzobe.
"Izrāde sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir vienkārši ļoti cilvēciska un emocionāla, tie patiešām ir pieredzes stāsti par to, ko nozīmē tikt pie bērniņa, cik dažādas ir šīs pieredzes, ko nozīmē dzemdības – gan emocionāli cik tas ir svarīgi, gan fiziski ko tas reāli nozīmē. Otrā daļa savukārt, un to es ļoti novērtēju Poles darbā, ir jau tāds zināms atsvešinājums," stāstīja Radzobe.
Kamēr pirmā daļa bija vērsta uz spēju cilvēciski just līdzi tiešām personiskiem pārdzīvojumiem, otrajā daļā ar zināmu ironisku atsvešinājumu bija iespējams palūkoties arī uz dažādām klišejām par mātišķību, kas šobrīd eksistē sabiedrībā.
"Tas bija ļoti pamatīgs intelektuāls pienesums, man liekas, un tas smalkums, ka vienlaicīgi ir aktuālas divas lietas, ka tas ir gan ļoti nopietni, gan arī vērtējoši – tas bija brīnišķīgi," pauda Radzobe.
Valmiera kļūst arvien lielāka
Valmieras vasaras teātra festivāls jau ierasti katru gadu apdzīvo arvien jaunas vietas Valmierā un tās apkārtnē. Skatītājiem tas reizēm var būt pat diezgan sarežģīti, turklāt šogad daži notikumi norisinājās vairs ne pat pašā Valmierā, bet gan Sedā.
"Man bija ļoti amizants dialogs ar taksistu, kurš mani 23.00 veda uz attīrīšanas iekārtām. Es viņam godīgi atzinos, ka es kā izbijis valmierietis nezinu, kur Valmierā ir ūdens attīrīšanas iekārtas, un viņš tā ļoti pārmetoši man teica: bet kā tad jūs to varat nezināt, ja jūs esat vecs valmierietis?" stāstīja Rozentāls.
Sarunas beigās abi gan vienojušies, ka Valmiera patiesībā ir liela pilsēta un visas ielas zināt nav iespējams. Tikmēr Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā norisinājās filozofiska traģikomēdija "Šķirsts", kas vismaz vizuālajā ziņā bijis interesants piedzīvojums.
"Pati ideja un pats pieteikums ir interesants par to, ka mūsdienās uz Noasa šķirstu tirgo biļetes. Nevis notiek atlase, bet tu nopērc biļeti un vari izglābties, bet tu īsti arī nezini, no kā tu izglābsies – vai aiz loga tiešām ir tie grēku plūdi. Amizantākais ir tas, ka tad, kad šī radošā grupa strādāja, nedēļas sākumā tiešām bija grēku plūdi Latvijā. Bet jāteic, ka tā dramaturģijas abstrakcijas pakāpe, manuprāt, bija drusku par augstu un tie aktieri brīžiem izskatījās druscīt apjukuši, aiz kā tad viņiem aizķerties," vērtēja Rozentāls.
Vienlaikus arī tā ir bijusi unikāla pieredze –
piedzīvot šādu mākslas notikumu naktī, tumsā un nekurienes vidū. Sevišķi tiem skatītājiem, kas uz izrādi devās pa neapgaismotu meža ceļu.
Sedas stāsti
"Valmiera ir liela. Tas arī mani nebeidz pārsteigt, jo es Valmierā četrus gadus studēju, bet es nekad nebiju bijusi nevienā no tām vietām, kuras šajos deviņos gados Valmieras perifērijā ir spējis apgūt festivāls," piebilda Māra Rozenberga.
Viņa šogad devusies arī uz Sedu, lai piedzīvotu izrādi "Kaimiņš no dzeltenās mājas", kas tapusi kopradē starp portugāļu mākslinieku Maksu Fernandesu (Max Fernandes), pašmāju dramaturģi Elzu Martu Ružu un Sedas iedzīvotājiem.
"Jāatzīst, ka es uz Sedu braucu ar mazliet citām gaidām, nekā es saņēmu, kad noskatījos šo izrādi. Man šķita pēc citu skatītāju sejām, ka arī viņiem bija līdzīgi, jo tas apsolījums vismaz pēc tā, ko varēja izlasīt, bija, ka tā ir īpašas vietas izrāde, ka tas ir par Sedu, par vietu, par kaimiņiem," stāstīja Rozenberga.
Lielākā daļa skatītāju, visticamāk, Sedā līdz šim nebija bijuši vai pamatīgāk iepazinuši šo neparasto pilsētiņu, kas uzcelta tikai kūdras purva izstrādes vajadzībām 20. gadsimta 50. gados un kurā ir ļoti specifiska, krievvalodīga vide. Līdz ar to daudzi gaidīja stāstus par šo vietu, taču izrāde bija diezgan abstrakta.
"Manuprāt, šajā izrādē tas abstrakcijas līmenis bija mazliet par lielu tam ļoti specifiskajam vietas kontekstam, bet tajā pašā laikā tā, protams, bija ļoti interesanta iespēja, piemēram, ieiet Sedas skolā, kas šogad tiek slēgta un kurā, šķiet, šis tas nav mainījies no 50. gadiem. Arī sporta zāle izskatās tāpat kā toreiz, kad tā skola tika uzcelta," pauda Rozenberga.
