Apvienības "IevaKrish" dejas un dziedājumu izrāde "Satikt" pamatā ir lietuviešu tradicionālie dziedājumi sutartines. Saskaņotā izpildījumā vairākas dziedātājas vienlaicīgi veido atšķirīgas melodijas dažādos skaņu augstumos. Izrādei atlasītas vairākas melodijas, kuras aranžējis komponists Jēkabs Nīmanis. Melodiskie paņēmieni tiek pārnesti arī uz deju, "sutartinizējot" valsi, salsu, dančus.
"Mēs laikam kādu laiku strādājām ar mazliet tradicionāliem materiāliem, domājot, kā viņi varētu būt derīgi. Ja viņi tik ilgu laiku ir izturējuši praksē, kā viņi varētu būt derīgi arī laikmetīgajā kultūrā, mums kā māksliniekiem un mums kā cilvēkiem," skaidroja izrādes autore, horeogrāfe, scenogrāfe Ieva Gaurilčikaite-Sants.
Izrāde attīstīta, iedvesmojoties no Mārtiņa Boiko disertācijas "Lietuviešu sutartines un to Baltijas konteksti". Lai labāk izprastu to, kā teorijā aplūkotās tēmas parādās dejā, mākslinieki uzrunājuši etnomuzikoloģes, kuras piedalās arī izrādē.
"Tas īstenībā ir tāds pasaulē unikāls stils, kas ir raksturīgs tikai lietuviešiem," norādīja etnomuzikoloģe Ilze Amanda Zakrevska. "Un ar to viņi arī ļoti lepojas un izceļas. [..] Sutartinē viena no izteiktajām rakstura iezīmēm – ka tā ir daudzbalsība un ka tai ir dažādi ritmi un šie tuvie toņi, kas rada tādu griezīgu skaņu."
"Tas izklausās tā, it kā katra meitene dziedātu savu dziesmu, savu melodiju, savā ritmā un ar saviem vārdiem. Bet tomēr ļoti saskaņoti un papildinot viena otru," piebilda etnomuzikoloģe Dārta Drava.
"Mēs sapratām, ka viens ir dejot ritmā, otrs – dejot ritmā divbalsīgi. Tas ir kaut kas, kas ir kļuvis par atavismu mākslas izglītībā. Un tas parasti, kā Ieva saka, ja tu atrodi kaut ko, ko neviens nelieto, tad tā ir raķete. Tas ir tas, kas mums ir jādara, tas ir tas, kas mums ir jāmācās. Jo neviens to vairs nedara," skaidroja izrādes autors, horeogrāfs, scenogrāfs Krišjānis Sants. "Mēs piedāvājam to – kaut kādu trešo telpu, kur tu esi darbā iekšā, bet tu esi uz sava krēsla. Tas ir, kā tu atrastos ūdenī, bet paliktu sauss. Līdz ar to tu tomēr gūsti to sajūtu, it kā tu būtu.. dziedātu sutartini, bet reāli nedziedi."
"Man šķiet, ka pēc būtības mūs kā māksliniekus interesē radīt skatītājiem un cilvēkiem pieredzes," atzīmēja Ieva Gaurilčikaite-Sants. "No mākslas darba iekšpuses. Nevis skatīties no tāluma, kā kaut kas risinās un tevi neaizskar, bet ka tas ir tev tuvumā. Jo tā kinētiskā pieredze, ka izpildītājs tev paiet garām un rada vēju, tas ir kaut kas – tas ir papildu elements."
