Interese par laikmetīgo fizisko performanci Ivetai Polei radās, studējot Igaunijā. Veidojot mācību darbu, viņa saprata, ka skatītāju priekšā nevēlas būt viena; daudz spēcīgāk būtu pulcināt kopā vairākas sievietes: "Tad es turpināju interesēties par to sievietes dēmonisko pusi, tiem tumšajiem ūdeņiem, kas ir mūsos, un tad, protams, neizbēgami uzpeldēja tas raganas tēls."
Iveta Pole nonāca līdz Heinriha Krāmera viduslaiku traktātam "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris". Tajā ietvertā pamatdoma ir lakoniska – sievietes jau pēc savas dabas ir bīstamas. Taču izrādes radošā grupa mēģina apgāzt šo tēzi, atgriezties laikā, pirms sievietes tika šādi apzīmogotas, un arī uzdot jautājumus par nākotni.
"Es domāju, ka šim darbam ir grūti pietuvoties no tā logos, no tā prāta puses un no intelektuālās puses. Un tieši tamdēļ tas ir vairāk, man liekas, tieši femīns, tāpēc ka tas tā kā plūst, it kā tu dzemdē atpakaļ iekļuvis, vai upe, kas plūst, un tādā ziņā, es domāju, ir vairāk šim darbam jāpietuvojas caur emocijām un sirds centru," skaidro Pole.
Izrādes dalībniece Katrīna Neiburga norāda: "Tas nav tik vienkārši nosaucams vārdos, jo, man liekas, Latvijai katrā ziņā tas ir ļoti negaidīts notikums, bet šī izrāde – tas nav par sievietēm, tas ir par sievišķo enerģiju un par to, ko mēs ar to varam iesākt, un ko mēs varam mācīties no tās, un kā mēs tai varētu ļauties."
Starptautiski veidotajā radošajā komandā ir galvenokārt sievietes, un arī tas ienesa īpašu dinamiku darba procesā. Izrādes dalībniece Lea Blau (Horvātija) atzīst: "Kaut kas tāds ar mani nekad nav noticis, ka es strādātu kopā ar tik daudzām sievietēm. Šī ir pirmā reize, un tam ir gan plusi, gan mīnusi, bet es ļoti novērtēju šo pieredzi. Es jutos ļoti droši un viegli, bet tajā pašā laikā bija daudz trakulības, kas dažreiz burtiski sprāga. Un tas viss var pastāvēt vienā telpā, vienā komandā – tas tiešām ir prātam neaptverami."
Izrādes skatītājs, teātra kritiķis Toms Čevers vērtē: "Ir aizskartas vairākas nozīmīgas tēmas, par ko vēl ir jāpadomā, un pavisam noteikti ne tikai sieviešu jautājumi, bet tiešām šīs attiecības starp vīrieti un sievieti. Ļoti interesanti, ka vairākas tēmas tādas pašironiski tvertas, bet tajā pašā laikā ar ārkārtīgu nopietnību un drosmi. Noteikti tas tāds piedzīvojums, kurā vērts bija pabūt."
"Es kādā izrādes brīdī izjutu lielu māsību ar visām tām sievietēm, kas tur darbojās, un man liekas, ka tā htoniskā, tā zemes un pirmatnējā pasaule, kurā šīs sievietes tik jutekliski darbojās, ir ārkārtīgi jaudīga, un lika man atcerēties, ka mēs visi nākam no zemes un ka tās saknes mums ir tur. Man liekas, ka "Raganu veseris" ir ļoti jaudīga izrāde," spriež izrādes skatītāja, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska.
