Kabineti un oficiālās struktūras
Ance Muižniece: Sveiks, Mārtiņ!
Mārtiņš Vilsons: Čau, Ance! Ko tu dari? Izstāsti! Es atceros, kā es tevi satiku. Es pēc tam par to izstāstīšu.
Ance Muižniece: Es tieši arī par to domāju – par ko tad mēs runāsim? Un tad es sapratu – nu tad būs tas viens moments par to, kā mēs iepazināmies. Katrā ziņā man tās ir nozīmīgas ļoti atmiņas. Bet ko es daru? Man liekas, ka mēs kaut kādā ziņā esam līdzīgi, jo iekļaušanās kaut kādās tādās struktūrās…
Mārtiņš Vilsons: Oficiālās struktūrās.
Ance Muižniece: …nav mūsu stiprā puse. Bet es nu esmu padevusies šīm struktūrām un kopš šīs sezonas esmu Latvijas Leļļu teātra dramaturģe.
Mārtiņš Vilsons: Ko tu saki! Vai dieviņās!
Ance Muižniece: Jā (smejas). Man ir savs kabinets. Es gan viņu dalu ar vēl trīs cilvēkiem.
Mārtiņš Vilsons: Un tu katru dienu raksti?
Ance Muižniece: Es diezgan daudz rakstu, bet man ir arī citi pienākumi. Bet, jā, man katru sezonu ir jāuzraksta vismaz viena luga Leļļu teātrim.
Mārtiņš Vilsons: Un kā aktrise arī spēlē?
Ance Muižniece: Stipri maz. Es sevi tā kā uzturu pie profesionālās dzīvības. Man ir divas lugas, kurās es spēlēju, lai pilnībā nepazaudētu savus aktiera muskuļus un lai, rakstot lugas, es tik ļoti nedusmotos uz aktieriem, ka viņi kaut ko nevar izdarīt, – lai es tomēr atcerētos, ka tas nav tik vienkārši. Jo ik pa laikam man uznāk – nu ko jūs nesapratāt, nu kā var nenospēlēt! Un tad es pati aizeju nospēlēju... Man Ģertrūdes ielas teātrī ir viena izrāde "Ragana" – es tur pati drusku padzīvojos, paspēlēju un saprotu, ka – nē, nav tik vienkārši.
Mārtiņš Vilsons: Piedod, es neesmu redzējis!
Ance Muižniece: Es tevi uzaicināšu.
Mārtiņš Vilsons: Paldies. Es tiešām labprāt, jā.
Ance Muižniece: Tad uz Leļļu teātri jāatnāk.
Mārtiņš Vilsons: Starp citu, atceros no bērnības, ka mana mamma tur par apkopēju strādāja. Viņa, starp citu, arī ir beigusi Teātra fakultāti. Nē, viņa nepabeidza – viņu aizsūtīja uz Sibīriju. Laikam viens gads viņai palika, kaut kā tur bija. Jā… bet es ļoti bieži gāju ar viņu. Viņa tīrīja, un es staigāju apkārt un pētīju, un skatījos, un prasīju mammai – "kas tas tāds, kas tas tāds ir?" Nu tā vienkārši. Tas vispār ir diezgan īpatnēji, kāpēc kaut kādas atmiņas tev aizķeras, paliek un ir ar tevi visu mūžu, un kādas, kas liekas kas nu būtu ļoti svarīgas, to vienkārši nav. Tu zini, ka kaut kas, kaut ko tu atceries, kaut kas bija, tev atgādina – jā, jā, laikam. Bet ir kaut kādi kadri, kas tev precīzi [palikuši], ko tu atceries. Es jau varu uzdot arī skatītājiem tādu pašu jautājumu – jums arī tāpat ir? Droši vien. Es domāju, ka visiem, kaut gan mēs esam tik dažādi.
Ance Muižniece: Es domāju, ka tā ir visiem. Kaut kas, kas ir trāpījis, un reizēm tās ir tik mazas lietas, vai ne? Ne vienmēr tas ir liels...
Mārtiņš Vilsons: Nenozīmīgas. Es pēkšņi atceros, ka es stāvu Daugavas krastā un skatos uz lielo akmeni.
Ance Muižniece: Nu kas tad tur notika?
Mārtiņš Vilsons: Mamma skrēja vakarā. To es arī atceros, ka: "Dēliņ, dēliņ, tu visu dienu gar Daugavu. Man ir jāuztraucas." Es saku: "Mammu, nevajag uztraukties! Es jau te labi jūtos, es esmu paēdis." "Kur tad tu ēdi?" "Nu, mēs tur maizīti padalījām." Nē, nu tas man vienmēr tāds jautājums ir. Es domāju, ka drīz arī tās atmiņas kaut kādā veidā mēģināšu sakopot, atcerēties to, kas man ir svarīgs, un mēģināšu no tā kaut ko izlobīt, kaut kādu stāstu vēl.
Ance Muižniece: Tas būtu brīnišķīgi. Noteikti tā vajag, jā.
Mārtiņš Vilsons: Jo ar to teātra spēlēšanu arī ir ļoti, ļoti... Nu es nezinu, vismaz man ir diezgan dīvaini. Ir lietas, kas man nenormāli patīk un kas mani iedvesmo, un ir lietas, kur es gribu paiet nost, man nemaz nevajag. Un tāpēc ir grūti, kā tu saki, vienā teātrī būt, un tad tev tur pie dēļa uzraksta – tev jāspēlē. Ejiet jūs ziniet kur ar savu... Es esmu teicis – es nespēlēšu.
Ance Muižniece: Un tad viņi tev ilgi nesaka, kas tev būs. Un tad tu pēdējā brīdī uzzini…
Mārtiņš Vilsons: Lai viņi man saka. Es saku – nu un tad? Tad laidiet mani vaļā! Palaiž vaļā, pēc tam – vai tu nenāksi paspēlēt kaut ko?
Ance Muižniece: Man liekas, ka kaut kas mūsos ir ļoti līdzīgs šajā ziņā. Es kaut kā nespēju arī iekļauties. Tagad es esmu citā pozīcijā, tas tomēr drusku citādāk ir.
Mārtiņš Vilsons: Tas ir savādāk. Tev ir kabinets (smejas).
Pats sev režisors
Ance Muižniece: Arī tas, ka man ir svarīgi izdarīt apjomu un man neskatās uz pirkstiem. Man ir jāiesniedz darbs, un es tomēr to varu darīt kaut kādā savā ritmā vai ar savu ideju. Galvenais, lai ir izdarīts.
Mārtiņš Vilsons: Un atbildību es uzņemos pats.
Ance Muižniece: Vispār tāpēc jau tā rakstniecība ir ļoti laba lieta, jo es esmu pirmais posms. Pēc būtības pat tad, ja tas ir pasūtījuma darbs, kas lielākoties tas arī ir, tad es esmu tā, kas izveido to pasaulīti apkārt ap to darbu. Es viņu izveidoju tādu, kādu es viņu redzu. Un tad tālāk kāds viņu var paņemt un pārgrozīt pa savam, bet tas vairs tik ļoti uz mani personīgi neattiecas. Man nav jārealizē citu cilvēku idejas – es piedāvāju pati savējo, un tas laikam ir kaut kā svarīgi priekš manis.
Mārtiņš Vilsons: Bet ir jau dažādi tie dramaturgi. Ir arī tādi, kas sēž pēc tam mēģinājumos un saka režisoram – nē, es to tā nedomāju, viņš nepareizi dara.
Ance Muižniece: Nu es dažreiz sēžu mēģinājumos, bet tā ir kompromisa māksla. Tomēr es esmu bijusi arī tajā otrā pusē un par to vienu citādāk pateikto teikumu – tā tas nedarbojas, visiem kopā ir jāsaaug. Bet par tādiem sīkumiem – nē, bet reizēm man šķiet, ka visa tā stīga, par ko tas darbs bija, ir salauzta un izmainīta, man liekas, ka tur nekas labs nevar sanākt.
Mārtiņš Vilsons: Un kas to dara…?
Ance Muižniece: …režisors.
Mārtiņš Vilsons: Tāpēc arī man ir tā, ka es ar dažiem režisoriem vienkārši vai nu atsakos [strādāt], vai sastrīdos. Es pats sev esmu režisors reizēm, jā, vai arī atļauju kādam, kuru es labi zinu, lai mani parežisē. Bet reizēm, man liekas, tāda mānija ir, ka režisoram iedod kaut kādu darbu, kas viņam jāuzved ir un tad viņam tā kā greizsirdība uz to dramaturgu vai uz tiem aktieriem, un viņš saka – nē, es visu pārgriezīšu tā ar kājām gaisā.
Ance Muižniece: Ka neviens nesapratīs.
Mārtiņš Vilsons: Nosaukumā būs, ka tas ir Šekspīrs, bet faktiski es tur būšu. Nu, piemēram.
Ance Muižniece: Jā, jā. Man šķiet, ka reizēm ir tā, ka principiāli kaut kas ir jāsamaina, lai tikai nebūtu tā, kā ir, lai nebūtu vecmodīgi, lai nebūtu garlaicīgi.
Mārtiņš Vilsons: Bet to jau viņš saka, – "lai nebūtu vecmodīgi, lai nebūtu garlaicīgi". Varbūt ka tieši tas ir vecmodīgi un garlaicīgi, bet tā lai ir viņu darīšana. Ja viņiem dod darbu, lai viņi dara, bet lai viņi meklē aktierus.
Teātra studijas Vārnu ielā
Ance Muižniece: Mārtiņ, vai tu vari pastāstīt, kā mēs iepazināmies? Es ļoti gribu dzirdēt tavu versiju.
Mārtiņš Vilsons: Man dalās šis viss. Es atceros, ka mēs taču iepazināmies pie Annas Eižvertiņas teātrī. Tas tā bija. Bet man atmiņā ir palicis, ka... Pagaidi, kā sauc to Grīziņkalna ielu?
Ance Muižniece: Vārnu iela.
Mārtiņš Vilsons: Vārnu iela. Es atceros – pie tavas mājas es biju aizgājis, kaut ko mēs tur darījām, kaut ko mēs tur domājām. Es atceros, ka es biju iznācis ārā pie vārtiem un mēs abi stāvējām uz ielas. Un es it kā to redzu no malas. Nevis tā, ka mēs stāvam tur pie tās sētas, bet es redzu, ka es it kā skatos pāri ielai. Pāri pa ielu es stāvu un redzu, kā mēs abi stāvam tur. Tā ir viena tāda atmiņa, ko es nevaru sev atņemt. Kāpēc man jāatņem?
Ance Muižniece: Lai paliek. Ļoti labi.
Mārtiņš Vilsons: Bet pie Annas, tur jau gāja ņigu-ņegu, Un kurā gadā tas bija, man ir pilnīgi aizmirsies.
Ance Muižniece: Tas varēja būt kāds 2012.–2013. gads, kaut kad tad, jo es biju trešā kursa studente akadēmijā.
Mārtiņš Vilsons: Ā, pareizi.
Ance Muižniece: Es biju maza, nobijusies.
Mārtiņš Vilsons: Tu nekad neesi bijusi nobijusies.
Ance Muižniece: Es vienkārši to slēpju aiz kaut kādas tādas zināmas bravūrības. Bet nu, jā, es atceros to procesu. Tur bija tiešām sarežģīti viss, daudz, es tur pa vidu vēl galvu sasitu.
Mārtiņš Vilsons: Un ko mēs tur studējām? Kas tas bija?
Ance Muižniece: "Vēja ziedus" mēs taisījām. Tu biji mans tētis, nezināmais tēvs, kurš beigās atklājās, ka ir mans tēvs. Zane Vaļicka bija mana mamma, un es biju Rasma. Un es atceros, ka tas apjoms priekš manis bija ļoti liels. Anna man piedāvāja to lomu, un es domāju – tik liela loma, tik ļoti forši, tik forša tā komanda, bet man ir jābeidz tas trešais kurss un ir ārkārtīgi daudz darāmā. Mēs taču tur bijām pie Mihaila Gruzdova no rīta līdz vakaram septiņas dienas nedēļā, un kā es vēl tikšu uz mēģinājumiem. Un pēc tam būs jāspēlē, jāplēš dvēsele ārā un jāspēlē septiņiem skatītājiem, un tas būs tik grūti. Bet reizē es domāju – nē, man šeit dod iespēju, šeit man dod galveno lomu – man ir jāmēģina.
Mārtiņš Vilsons: Tā vienmēr domā.
Ance Muižniece: Tā man bija pirmā.
Mārtiņš Vilsons: …man ir iespēja, man dod galveno lomu, man jāpierāda… (smejas)
Ance Muižniece: Tad es atceros, ka es, protams, īsti netiku galā ar tiem tekstiem, un tad tu man palīdzēji. Tu nāci, mēs sēdējām manā virtuvē tajā komunālajā dzīvoklī un gājām cauri pilnīgi visiem tekstiem.
Mārtiņš Vilsons: Tagad, kad tu saki, tagad es atceros.
Ance Muižniece: Tu man kārtoji visu to lietu smadzenēs, mācīji, kā man darīt, jo acīmredzot tā metode, kā mācīja Anna un Gruzdovs, ļoti atšķīrās, jo es trešajā kursā vēl neko nezināju par mizanscēnām, es nemācēju gaismās nostāties. Mums bija pilnīgi citādi. Es mācēju it kā to visu labi analizēt, bet es nezināju par tādām kaut kādām tehniskām lietām.
Mārtiņš Vilsons: Es saprotu, jā.
Ance Muižniece: Un Anna man riktīgi bļāva virsū, jo viņa nesaprata, kā es to varu nezināt. "Caur otru plecu griezies! Ko tu dari!" Un es kaut kā ļoti paralizējos tajā visā, jo es pēkšņi sāku domāt par to, lai es pareizi gaismās stāvu, nevis par to, ko es spēlēju. Tu man ļoti palīdzēji. Visi jau tur mani atbalstīja.
Jaunība un pieredze
Mārtiņš Vilsons: Bet tu domāji, ka tev palīdzēja tas, ko mēs tur runājām?
Ance Muižniece: Es domāju, ka jā. Kaut vai tas, ka es tev kā skatuves partnerim ļoti uzticējos – es nebaidījos no tevis.
Mārtiņš Vilsons: Nu tāpēc, ka es jau esmu normāls džeks. (smejas)
Ance Muižniece: Nu tāpēc, ka tu draudzīgs. Bet padomā, kāda spriedze man tā bija.
Mārtiņš Vilsons: Varētu būt, jā.
Ance Muižniece: Nu tāds – "pats Mārtiņš Vilsons".
Mārtiņš Vilsons: Man patīk studenti, bet es reizēm tā skatos, ko viņiem tur māca un kā tas notiek, un es domāju – Jēziņ, man neviens tā nav mācījis. Es domāju – es laikam prātā sajuktu, ja man šis viss būtu jāmācās, jo tas taču nav par lietu, tas ir ārpus lietas viss. Nē, protams, ka kaut ko jau mācīja man, es pie [Oļģerta] Krodera arī biju studijā, bet viņš kaut kā savādāk tam visam piegāja. Kroderam vispār bija cita attieksme. Viņš teica – jūs tos savus diplomus, ko jūs saņemiet, ka jūs esat beiguši konservatoriju vai Teātra fakultāti, vai kā to sauc, jūs varat pakārt visus uz nagliņas, viņi nav vajadzīgi. Man vajag, lai cilvēks te ir. Es tā domāju – nu, jā, pareizi. Nu ko es varēju domāt? Praktiski mani mācīja Marga Tetere-Valdmane. Tad man bija 16 gadi, un tas bija profesionāli tehniskās izglītības sistēmas kultūras nams Strūgu ielā 4. Tas ir tur pie Gogoļa ielas (tagad Emīlijas Benjamiņas iela – red.), tanī galā. Mēs skaitījāmies tajā namā – es biju kaut kāds elektriķis, es atceros. Es pa brīžam kādu lampiņu tur ieskrūvēju, bet faktiski mēs tur nācām un viņa mūs dresēja, viņa mēģināja ar mums. Marga Tetere-Valdmane bija kādreiz Dailes teātra režisore, kuru par izteiktu nacionālismu palūdza aiziet. Viņa bija ģeniāls cilvēks ar lielu, lielu mīlestību. Un viņa saka – mani zēni, nu piecīti vajadzēs? Nē, ko jūs, bet ja ir – iedodiet! Tas bija forši. Cilvēcīga. Tad mēs taisījām izrādītes priekš profesionāli tehniskajām skolām un braukājām apkārt. Man ir grūti pateikt, kā, bet es atceros, ka viņa arī dīdīja. Viņa saka tā – mīļais, nu tev ir jāsaprot, ka te ir skatītājs un tu tā stāvi un atbrīvo balsi. Viņa neteica, – nu mēģini tagad runas vingrinājumu. Viņa saka – atbrīvo balsi! Ja tu pareizi domāsi, tev arī parādīsies. Un viņa mācīja caur domāšanu, kaut kā tā. Tas bija ļoti skaisti.
Ance Muižniece: Kad Miša [Mihails Gruzdovs] nomira, es pārlasīju vecās klades. Pārlasīju pirmā kursa kladi, un to, kas tur bija rakstīts, es to visu izmantoju šobrīd, rakstot lugas, kā pašsaprotamas lietas. Bet tas nav pašsaprotami. Tur bija ļoti skrupulozi, ļoti, ļoti gudra cilvēka tēla analīze, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajos 18–19 gados, kad es to ierakstīju tajā kladē, to nav iespējams saprast. Tagad pārlasot, es sapratu – jā, šis ir labi.
Mārtiņš Vilsons: Nu labi, ka tu pierakstīji.
Ance Muižniece: Mums tas bija obligāts uzdevums. Bet es domāju, ka 19 gados nav dzīves pieredzes. Tu nevari pazīt to jūtu dabu tik labi, jo tev vienkārši nav, no kā to paņemt.
Mārtiņš Vilsons: Starp citu, es arī par to domāju. Jo sliktāk, jo ļaunāk tev iet, jo tas ir foršāk, jo tas ir labāk.
Ance Muižniece: Ir no kā smelties, jā.
Mārtiņš Vilsons: No savām kļūdām jau mācās visi. Man jau var stāstīt, cik gribi, kā otrs ir kļūdījies. Es pasaku – nu, nu, nu. Bet es izdaru savējās, tad es sāku domāt – tas ir tā, tas ir tā. Es vienkārši it kā atceros, cita tā atmiņa paliek.
[..]
Kā tu izvēlies tēmas?
Mārtiņš Vilsons: Tu vari varbūt nedaudz man pateikt, kā tu izvēlies tēmas, par ko rakstīt? No kurienes tas ir?
Ance Muižniece: Leļļu teātrī ir drusku citādāk, tāpēc, ka es esmu tajā radošajā komandā, mēs skatāmies, kurai vecuma grupai būtu svarīgāk, kāds darbs būtu svarīgāks šobrīd, kas mums ir repertuārā, kā pietrūkst. Tā ir vairāk tāda kalkulēšana un domāšana. Protams, tur vajag arī kaut kādu saskari ar to, kas man pašai ir interesanti. Es, piemēram, rakstīju lugu "Vaļa dziesma", kas ir pusaudžiem no 12 gadiem, un tur bija zināms, ka būs viens aktieris, vajadzēs to, vajadzēs to, bet vajag divpadsmitgadniekam. Neviens nesaprot, kā ar šo auditoriju runāt. Latvijā vispār tikpat kā nav izrāžu šai vecuma auditorijai.
Mārtiņš Vilsons: Tā ir, jā.
Ance Muižniece: Nu un tad es domāju tā – kas ir ļoti labos kino piemēros, jo droši vien, ka amerikāņi iegulda ļoti daudz naudas, lai izpētītu, kādu darbu taisīt, par kādu tēmu. Es domāju nevis vizualitāti, bet tematiku. Tad es skatos – ā, dzīvnieki ir svarīgāki par cilvēkiem, jo kucēnam pārdzīvo līdzi, tēvocim mazāk. Tā kā ļoti svarīga tā dzīvnieku tēma. Ļoti svarīgas tās pirmās savstarpējās attiecības, bet tad es skatos, kādas viņas ir, cik naivas vai cik nopietnas, kaut ko tādu. Un kā es varētu šīs lietas, kuras acīmredzot ir svarīgas, kā es varētu savilkt kopā ar tēmu, par kuru man interesē runāt. Vēl palasu kaut ko, un tad es tur kaut ko veidoju, atrodu savu tēmu.
Mārtiņš Vilsons: Tu reizēm pat nezini, no kurienes rodas tev tie pirmie vārdi, vai ne?
Ance Muižniece: Nē, nē, bet salīdzinoši tomēr tā nav dzeja vai proza. Tur tomēr viss ir diezgan izrēķināts jau pirms tam. Bet citiem teātriem (man tagad būs Valmierā un pavasarī būs Liepājas teātrī izrāde, tur, tā kā es esmu pieaicināts mākslinieks) tur es tā neskatos, ko viņiem vajag. Tur es domāju to, ko man gribas, un, protams, arī kontekstā, tas ir jauniešiem pārsvarā.
Lelle nevar runāt trīs minūtes no vietas
Mārtiņš Vilsons: Man reizēm liekas, ka vajag rakstīt kaut kā skopāk, lai tā fantāzija darbojas, jo man liekas, ka par daudz liekvārdības ir, arī romānos. Nu tur runā, runā... Lasu vienu teikumu, jau esmu aizmirsis, ar ko viņš sākās, kamēr nokļuvu pie beigām. Un par ko tur bija runa, es vispār nesaprotu neko. Nu nē, es tā parodēju nedaudz, bet tā reizēm ir.
Ance Muižniece: Man liekas, ka mums vispār ir ārkārtīgi tekstā balstīts teātris. Man tagad bija viens projekts ar cirku un laikmetīgo mūziku. Es vispār nesapratu, ko ar viņiem darīt. Viņi nerunā, un es sapratu, cik ļoti mani profesionālie rīki ir neattīstīti strādāt ar šādu mākslas veidu, reizē arī, cik mūsu skatītājs ir nepieradis uztvert šādu mākslas veidu. Mūsu skatītājs ir ļoti pieradis skatīties tekstā balstītu izrādi.
Mārtiņš Vilsons: Jā, ka viņam ieliek mutē – tas tev jāsaprot tā un tas tev jāsaprot tā.
Ance Muižniece: To pašu var pateikt arī caur kustību, ar daudz ko citu. Bet mēs pamazām sākam to saprast. Ir daudz labāka situācija, nekā bija kādreiz, bet tas notiek pamazām. Mums vēl joprojām ļoti dominē teksts.
Mārtiņš Vilsons: Tas jau arī vieš cerības, ka mums vēl ir daudz, ko darīt.
Ance Muižniece: Mums ir. Es šobrīd mēģinu saprast tajā Leļļu teātrī, jo būtībā lelles ir kaut kas stipri līdzīgāks cirkam nekā dramatiskajam teātrim, jo lellei nav sejas izteiksmes. Viņai ir visu laiku jābūt darbībā, viņa nevar runāt trīs minūtes no vietas, jo viņai nekas nemainās.
Mārtiņš Vilsons: Bet tu rādi to seju.
Ance Muižniece: Tu vari viņu tirināt.
Mārtiņš Vilsons: Tirināt arī var, bet ar gaismām piemēram?
Ance Muižniece: Protams, bet tāpat nevar tik garu monologu, kāds būtu dramatiskajā teātrī.
Mārtiņš Vilsons: Nevar, nevar.
Ance Muižniece: Tev ir jādomā vairāk darbībās un notikumos.
Mārtiņš Vilsons: Jā, un tām izteiksmēm visām ir jābūt daudz spilgtākām, vai ne?
Ance Muižniece: Un ķermeniskām, nevis sejai.
Mārtiņš Vilsons: "Būt vai nebūt, tas ir jautājums."
Ance Muižniece: Nu ja, tieši tā, bet tas ir baigi forši. Drusku gribētos, lai arī aktieris tā spēlē dažreiz, bet ar tādu pašironiju, zinot, kā tas izskatās.
Mārtiņš Vilsons: Man arī tas ir tāds spēles stils. Bet, ja tas ir piepildīts no iekšienes, ja tu nemelo tajā brīdī, ja tas ir tas, kas sasaucas ar tavu domāšanu, tad jau arī tas ir pareizi viss.
[..]
Dzīvi vai mākslu?
Ance Muižniece: Bet es tev gribēju pajautāt jautājumu par teātri. Tad, kad tu ej skatīties izrādi, (labi, es saprotu, tas nav tā viennozīmīgi) – vai tu gribi redzēt dzīvi, vai arī tu gribi redzēt tieši kaut ko, kas tikai varbūt nedaudz atgādina dzīvi, bet tā ir māksla.
Mārtiņš Vilsons: Es domāju, ka katram tas ir nedaudz savādāk, kā viņš to varētu paskaidrot. Man ir tā, ka principā uz visām izrādēm es eju kā skatītājs. Es neeju tā – nu ko tad viņi man parādīs, ko es tur nezinu – apmēram, ka es esmu gudrāks. Tā tas nav, nē. Jo redzi, kas teātrim ir tas burvīgais, – viņš tev nesaka, tas ir labs un tas ir slikts. Viņš tev parāda pasaku vai kaut kādu notikumu tādu secību ar citiem cilvēkiem, kur tu pats vari vērtēt. Tu pats skatoties [identificējies] – bet tā ar mani arī notika. Un, ja es aizmirstu, ja es neredzu visādus sīkumus, ja tas viss ir tādā vienā skaistā komplektā un ja vēl aktieri labi spēlē un režisors ir labi uzlicis, kas ļoti reti kad ir, bet tomēr ir, tad es varu pilnīgi aizmirsties. Es dzīvoju savu dzīvi, es izdaru kaut kādus vērtējumus, kaut kādus risinājumus. Vai tad beidzās jau?! Un aizeju mājās, man ir ko domāt trīs dienas, teiksim. Es domāju – vai, kā tur bija! Un tad tā laikam ir māksla.
Ance Muižniece: Es saprotu. Taisnība jau ir, ka galvenais, lai tas darbs atstāj uz tevi šādu iespaidu, un tad ir pilnīgi vienalga, kādā formā tas ir, galvenais, ka strādā. Es vienkārši domāju – man pēdējā laikā ir tāda sajūta, ka dzīve ārpus teātra ir tik intensīva ar visiem tiem politiskajiem notikumiem, visu to, kas ārpusē notiek, ka, aizejot uz teātri, man ir tāda sajūta, ka tāds Staņislavskis uz mani stipri švaki vairs strādā. Man liekas, tā patiesība, kas ir īstā patiesība, ir tik ārkārtīgi spēcīga, ka mani šis nenotur vairāk pat tad, ja tas ir ļoti kvalitatīvs darbs. Man ir tāda sajūta, ka tad es gribu redzēt kaut kādu ārkārtīgu pārspīlējumu vai kaut kādu formu. Man tāpat vajag, lai tas emocionāli uz mani iedarbojas un lai es varu identificēties, bet man laikam ir kaut kā par maz. Man tās krāsas vajag lielākas vai kaut kādas, es nezinu, vai tēmas jautājumu tādu lielāku.
Mārtiņš Vilsons: Pareizi tu saki, bet galvenais ir tas, ka ir jābūt kaut kādam skaistumam, manuprāt.
Ance Muižniece: Jā, protams.
Mārtiņš Vilsons: Ir jābūt tam skaistumam. Ir aktierim jābūt skaistam, un ir jābūt tam, kas apkārt, skaistam, jo to šļuru jau tu zini, kā ir šļurā dzīvot, tu zini. Tad caur skaistumu nonākt pie kaut kādām atklāsmēm, pie kaut kādas analīzes, tas ir daudz savādāk. Man nesen bija tā, man teica – tev ir jāspēlē sliktais, un viņš ir ļauns, pretīgs un riebīgs. Un tad es sievai saku: "Bet kā lai es nospēlēju ļaunu, pretīgu un riebīgu." Viņa saka: "Tu neesi pamanījis, ka tie ļaunie, pretīgie un riebīgie ir ārkārtīgi šarmanti visi?" Es: "Nu pareizi jau tu saki. Tā jau ir. Tev vienkārši ir nenormāli šarmanti tas jādara."
Ance Muižniece: Jā, un tad jau aizdomājies.
Mārtiņš Vilsons: Un pēc tam tas cilvēks aizdomājas, kas tur rezultātā bija... Ārprāts!
Ance Muižniece: Turklāt neviens ļaunais un riebīgais droši vien par sevi nedomā – kāds es ļauns un riebīgs.
Blakus tēlam
Mārtiņš Vilsons: Nekad, neviens, jā. Man vienmēr tā ir, ja es kādu tēlu spēlēju, tad man ir jāatrod līdzekļi vai iespējas viņu pilnīgi attaisnot, viņa darbības.
Ance Muižniece: Protams.
Mārtiņš Vilsons: Absolūti, pilnībā, lai es to varētu darīt ar pilnu pārliecību.
Ance Muižniece: Jo citādāk tu spēlē nevis to tēlu, bet tu spēlē attieksmi pret viņu. Tu jau nevari viņā iemiesoties, ja tu uzskati, ka viņš ir drausmīgi slikts un tur viss ir nepareizi.
Mārtiņš Vilsons: It kā jau tāds teātris arī ir, ka tu tā no malas...
Ance Muižniece: Nu, es drusciņ no malas. Man lielāks pārdzīvojums ir par savu tēlu. Es bērnībā ļoti daudz slimoju un ļoti daudz lasīju grāmatas kā bērns. Man ir lielāks līdzpārdzīvojums tad, ja man ir sajūta, ka es savam tēlam eju visu laiku blakus, jo tad man viņa ir žēl. Ja es pati to iemiesoju, tad uz mani tas baigo iespaidu neatstāj. Bet nevis tā žēl, ka es tur raudāšu vai kā, bet es laikam no tā, ka es, tās grāmatas lasot, ļoti iztēlojos un dzīvoju līdz tiem tēliem, man ir tāda sajūta, ka es spēlēju tā, it kā es lasītu tā cilvēka dzīvi un tad es viņu izdzīvoju.
Mārtiņš Vilsons: Ā, tu spēlē tā, it kā tu lasītu.
Ance Muižniece: Jā. It kā es reizē esmu, bet es kopēju to sajūtu, kāda man bija bērnībā lasot, kad es raudāju pa īstam un izdzīvoju to visu, bet es lasīju. Es tikai sapratu, ka tā neesmu es.
Mārtiņš Vilsons: Tas jau nenozīmē, ka tu nepasniedz pa īstam. Tu pasniedz pa īstam.
Ance Muižniece: Es pasniedzu, mans pārdzīvojums ir īsts, bet es būtībā spēlēju tā, it kā es būtu vēl viens skatītājs, kurš tikai ārprātīgi, ļoti...
Mārtiņš Vilsons: Tu stāsti stāstu par to, kas tev ļoti patīk, par to, kas tevi ir aizkustinājis.
Ance Muižniece: Jā.
Mārtiņš Vilsons: Šis, starp citu, no Eižvertiņas nāk.
Ance Muižniece: Ja?
Mārtiņš Vilsons: Viņai tas bija, jā. Viņa to arī man teica. Viņa saka: tu neskaiti dzeju. Kad tu skaiti dzeju, tu pārdzīvo un viss. Bet tu skaiti, it kā tu stāstītu, kā tu pārdzīvoji to. Kaut kā tā, it kā tu no malas to dari.
Ance Muižniece: Nu ja, kaut kas tāds tur ir. Es to daru no malas. Un man reizēm ir ārkārtīgi žēl vai ārkārtīgi liels prieks par to savu tēlu. Es reizē arī esmu kaut kā distancēti, bet reizē arī ļoti tuvu tiem pārējiem tēliem.
Mārtiņš Vilsons: Tad tu to robežu vari sašaurināt. Tu vari aiziet, jā.
Ance Muižniece: Un man nekad nav pēc tam grūti iziet no visa ārā. Es tur izraudu līdz galam vai kaut kā to dusmu izlieku līdz galam un viss, un eju tālāk, lasu nākamo grāmatu. Man kaut kā nav tā nospieduma.
Mārtiņš Vilsons: Man liekas, ka tur ir dziļa doma, tur ir dziļa jēga. Katram aktierim noteikti ir kāds savs paņēmiens. Man reizēm prasa – es nezinu, kā jūs to tekstu tik daudz varat [atcerēties]. Es saku – tā ir profesija, ko lai saka. Es taču jums neprasu, kā jūs tik skaisti mākat, piemēram, dakterēt vai kaut ko tur vēl, vai ar dzīvniekiem ņemties. Es saku – nu tā arī ir jūsu profesija.
Nemācies tekstu guļus
Ance Muižniece: Tas rīks, starp citu, ļoti ātri atmirst. Es pāris gadus tikpat kā nespēlēju teātrī un [pēc tam bija] šausmīgi grūti iemācīties tekstu.
Mārtiņš Vilsons: Par Eižvertiņu runājot, es varu pateikt vēl vienu lietu. Viņa man teica tā: "Tu nemācies tekstu guļus, stāvi uz kājām un pakusties! Ejot gar jūru, teiksim." Un tiešām, tā arī ir, bet tas ir katram arī savādāk. Es reizēm ļoti labi arī guļus iemācos. Bet tas ir noslēpums, kuru es pats vēl neesmu atminējis – kā es nonāku pie lomas, kā es nonāku pie tā kodola, pie tā, kas man ir jādara. Praktiski jau mākslinieki ir tādi, – man liekas, ka tas attiecas uz visiem māksliniekiem, – ka viņi nekad neatpūšas, viņi vienmēr ir tanī procesā iekšā. Es to atceros no savas jaunības, kad es kādreiz Liepājas teātrī biju. Es atceros, ka es braucu ar tramvaju pāri tiltam un risināju kaut kādu dialogu. Tad es tā paskatījos apkārt un domāju – es taču esmu tramvajā. Bet man bija pilnīgi tāda sajūta, ka es esmu ar cilvēkiem kopā, kuriem es stāstu kaut kādas pilnīgi citas lietas, kas attiecas uz to, kas man jādara. Tas ir viens tāds pieturas punkts, kuru es atceros vienmēr. Izrādās, ka es katru dienu to daru nepārtraukti. Ir jau daudzas skaistas lietas, un noteikti, ka skatītājs arī domā, kā es varētu kļūt par aktieri. Es nezinu, vai par aktieri var kļūt. Laikam ir jāpiedzimst tik stulbam. Vai gudram.
Ance Muižniece: Man laikam tā aktiera dzīve šķiet tomēr kopumā tik sarežģīta, ka es labāk tos tekstus rakstu, nekā viņus pēc tam runāju.
Mārtiņš Vilsons: Nu jā.
Nebūt vienam
Ance Muižniece: Kad es pati vairāk kāpu uz skatuves, tad tu to sevišķi daudz neredzi, bet tagad no malas es varu pateikt: tā sajūta, kad pieredzējuši, labi aktieri no skatuves runā un pārdzīvo manis uzrakstīto tekstu un viņi to vēl labi nospēlē…
Mārtiņš Vilsons: Nu, nu...
Ance Muižniece: …tad es parasti raudu, tāpēc ka mans ego tiek pabarots visos iespējamajos veidos. Bet tajā ir arī kaut kas ļoti, ļoti skaists, ka es redzu, ka to, ko es uzrakstīju kā savu ideju, kāds tik labi un skaisti spēj pasniegt un tik jēgpilni, ka tas iegūst lielāku jēgu, nekā es biju domājusi tad, kad es to rakstīju.
Mārtiņš Vilsons: Lauris Gundars, starp citu, teica tā – ja tu gribi sajusties kā Dievs, tad esi dramaturgs. Vai ne? Jā, jā, kaut kā tā ir.
Ance Muižniece: Jā, tādi skaļi vārdi, bet zināmā mērā tas tā ir. Kopš es rakstu lugas, es aizvien vairāk un vairāk mīlu aktierus, jo es saprotu – es nevarētu visu mūžu [spēlēt]. Man ir 34 gadi, es nespēju sevi iedomāties, ka es pēc 15–20 gadiem vēl varētu spēlēt.
Mārtiņš Vilsons: Tu esi tieši divreiz jaunāka par mani, apmēram tā sanāk. Es jau gan nejūtos vecs, bet katram cilvēkam ir jādomā par savu nāvi, jo nāve... Nē, tas ir normāli.
Ance Muižniece: Ļoti labs nobeigums tas būs.
Mārtiņš Vilsons: Tas ir normāli. Katram cilvēkam ir jādomā, jo nāve ir dzīves sastāvdaļa. Un es, piemēram, zinu, ka man ir vēl jāizdara kaut kādas lietas. Es sevī esmu noformulējis, un es zinu, ka, kamēr es to neizdarīšu, tikmēr man ir jādzīvo. Tas tev arī dod kaut kādu tādu skatu uz tām lietām, ko tu dari. Tas ir normāli. Katrs mēs uztveram dzīvi pilnīgi atšķirīgi, bet ir kaut kādi punkti, kur mēs vienojamies. Piemēram, man ir tāda sajūta... Cik labi, ka mēs parunājām, jo man ir sajūta, ka es tevī atkal ieraudzīju kaut ko tādu, ka es varu teikt, ka es neesmu viens. Saproti? Tas ir superīgi, vai ne?
Ance Muižniece: Jā, tas ir ļoti superīgi.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
