Pagājušajā piektdienā Latvijas skatītājiem bija reta iespēja redzēt piecas Anglijas, Dānijas, Īrijas un Norvēģijas latviešu teātros tapušas izrādes, kas VEF Kultūras pilī satikās festivālā "Dāvana Latvijai".
Brīdī, kad viesojos VEF Kultūras pilī Rīgā, uz skatuves mēģina Dānijas amatierteātris "Pūpols". Skan amerikāņu komponista Deivida Langa mūzika, uz skatuves mazā laukumā bez vārdiem kustas četras aktrises. Izrāde "Vienas telpas esence – virtuve" ar jaunas skatuves valodas meklējumiem pērn pārsteidza diasporas teātru saieta "PLATS solis" žūriju, kas izrādei piešķīra festivāla "Grand Prix".
Dānijas teātrim "Pūpols" nav vietējā režisora – katrai izrādei aktieri uzaicina kādu profesionāli no Latvijas. Teātra vadītāja un aktrise Lilita Tomsena stāsta, ka šoreiz uzrunāja Kultūras akadēmiju un saņēma ieteikumu uzaicināt nesen režijas studijas absolvējušo Ilzi Bloku.
"Es uzrunāju Ilzi, un viņa uzreiz atbildēja: jā, es esmu bijusi Dānijā un labprāt varētu atbraukt vēlreiz kaut ko padarīt! Un tā sākās šis process…," atceras Lilita Tomsena.
"Sapratu: ja esmu uz īsu projekta laiku, man gribas iedot konkrētajam teātrim kādus aktiermeistarības vai režijas instrumentus, lai viņi arī turpmāk varētu darboties pilnvērtīgi un labā kvalitātē," stāsta Bloka. "Šī izrāde tapa, lai aktieriem parādītu, ko nozīmē darbošanās uz skatuves. Tās nosaukums ir "Vienas telpas esence – virtuve", un mēs planētu Zeme pielīdzinām 4x4 metrus lielai virtuvei, kurā katrs dzīvo savā atdalītā telpā, ļoti norobežoti, bieži vien, ignorējot kaimiņu vai nejūtot savu tuvāko cilvēku. Un ļoti bieži – arī nejūtot pats sevi. Dāmas dara brīnišķīgu darbu – viņas dzīvo uz skatuves, vāra ēst, spēlē kārtis, filmē video... Aktieris aizmirst to, ka viņš ir uz skatuves un ka viņam nav jāizklaidē, bet jābūt savā "dzīvoklītī" un jādzīvojas – tas ir sarežģīts, bet ļoti vērtīgs uzdevums."
"Jā, tie vingrinājumi, ko tu mums devi – piemēram, kad mēs acīm ciet pa grīdu locījāmies, nezinot, kurš tagad ir tuvumā, kuram roka, kuram kāja, kuram dibens… Tas bija vingrinājums, kurā es sapratu, cik liela nozīme ir komandai un uzticēšanās sajūtai," atminas aktrise.
Kāpēc spēlēt teātri?
Lilita Tomsena (Thomsen) Dānijā dzīvo jau 24 gadus, vēl viena izrādes aktrise Dace Kristensena (Christensen) – teju 30, bet Inese Vjatere – 19. Kāpēc viņas spēlē teātri?
"Sava prieka pēc!" smejas Inese Vjatere. "Tā ir kvalitāte dzīvē," piebilst Lilita. "Es kā personība, kā cilvēks attīstos. Lai gan man jau ir 70 gadu, es domāju, ka tas nav par vēlu, lai mācītos un attīstītos! Un teātris ir tā vieta, kur es to daru."
"Kaut kas jau ir jādara! Pensionāram nekā īsti nav, ko darīt, tāpēc ir labi, ka kaut kur var aiziet kopā. Ir ļoti interesanti iejusties savā tēlā, izdomāt priekšvēsturi savai lomai," saka Dace Kristensena.
Līdzās priekam un pašizpausmei atmiņā īpaši paliek Lilitas Tomsenas teiktais: citā valstī tu vari integrēties, bet ne asimilēties. Un integrēties ir daudz vieglāk, ja tev ir stabila sakņu un kopienas sajūta. "Jo tu stabilāk stāvi, jo stabilāk esi arī iekšā tajos integrācijas vējos. Ir dažādas vides, un reizēm ir patiešām grūti nostāvēt nesalūstot," teic aktrise.
Un tā ir arī īpaša draudzība, kas veidojas caur skatuves darbu un ļoti personisku kopā būšanu, atzīst režisore Ilze Bloka, kura ikdienā dzīvo Latvijā: "Vienmēr, iestudējot darbu, aktieris kļūst ļoti tuvs. Jo mēs analizējam materiālu, runājam par ļoti intīmām tēmām, par dzīvību un nāvi… Bet šie cilvēki man ir īpaši tuvi, jo viņi ielaida mani savās mājās. Es redzēju, kā izskatās viņu virtuve, kā viņi runā ar mīļajiem… Tas, ko es gribu pateikt, – ka kopienas teātris kļūst par ģimenes paplašinājumu. Tas, ko mēs iestudējam, ir kaut kas ļoti mīļš un būtisks mums, ar ko mēs dalāmies. Mūsu izrāde ir ļoti trausla, un, pirmo reizi to rādot, mēs nezinājām, vai cilvēkiem patiks. Bet mājām atbraucām ar "Grand Prix"!"
Aktrises atzīst, ka liels gandarījums ir redzēt aizkustinājumu skatītājos, kuri reizēm saka paldies ar asarām acīs, kā tas bijis pēc diasporas teātru saieta pērn Bergenā.
Vajadzība pēc kopienas
Bergenas latviešu teātris "LATiBergen" šogad svin 10. jubileju un uz Latviju atvedis izrādi "Metāla ziedi", kurā teātra vadītāja un režisore Liāra Ozola un jaunā aktrise Annija Anna Ivdre izspēlē sarežģītu mammas un meitas attiecību stāstu.
"Aizbraucot uz Norvēģiju, es sāku spēlēt teātri. Jo tu esi aizbraucis, un vajag to latvisko vidi, kopienu… Dziedāt man īsti nepadodas, dejot – arī ne, bet likās, ka teātris varētu padoties!" savu iesaistīšanos Bergenas teātrī atceras Liāra Ozola. Pirms dažiem gadiem viņa pierunāja teātrim pievienoties arī Anniju Annu Ivdri, kura Norvēģijā dzīvo jau 14 gadus – kopš trīs gadu vecuma.
"Liāra man arī palīdzēja atrast skolu ar teātra novirzienu, kurā es tagad mācos. Jā, man arī mazā māsa spēlē teātrī, citās izrādēs. Tā kā viņa ir jaunāka, viņai ar latviešu valodu iet drusciņ grūtāk, tāpēc viņa ir ļoti priecīga, ka var izpausties teātrī un runāt arī ar citiem latviešu bērniem," teic Annija Anna Ivdre.
Bet reiz viņi nospēlējuši izrādi bērniem arī norvēģu valodā. Liāra un Annija atceras to kā ļoti interesantu pieredzi. "Mēs vispirms to nospēlējām latviešu valodā un tad izdomājām, ka paši to pārtulkosim, un nospēlējām arī norvēģiski," stāsta Annija Anna Ivdre. "Bija ļoti forši, man tiešām patika. Tas bija ļoti interesants process."
"Un interesanti bija arī vērot, kā norvēģi uztvēra to sižetu, jo viņiem ir mazliet citādāka mentalitāte. Mēs spēlējām bibliotēkā, tur bija bērni un vecāki, tā bija bērnu izrāde," papildina Liāra Ozola.
"Norvēģu valodā spēlēt man ir mazliet vieglāk – skolas dēļ. Latviešu valodā vajag mazliet vairāk pastrādāt ar tekstu. Bet, kad spēlē, es neteikšu, ka būtu liela atšķirība," atklāj Annija Anna Ivdre, kura cer nākotnē saistīt karjeru ar teātri arī profesionāli.
Valodas barjera un tīklošanās spēks
Viens no sarežģītākajiem jautājumiem diasporas teātriem visur pasaulē ir auditorijas piesaiste, jo valodas barjerai teātrī ir lielāka nozīme nekā kora vai deju koncertos. Tāpēc ļoti būtiska ir teātru tīklošanās, uzsver Liāra Ozola: "Bergena ir otra lielākā Norvēģijas pilsēta, bet latviešu kopiena tur nav tik milzīga. Un, ja mēs nospēlējam izrādi vienu reizi, tad otrreiz gandrīz vairs nav jēgas spēlēt, jo diez vai tie paši cilvēki nāks otru reizi. Tad jāsāk meklēt risinājumus, kur varam spēlēt vēl! Pirmsākumos mums ir bijuši gadījumi, kad sagatavojam izrādi tikai vienai reizei. Bet šobrīd ir parādījusies iespēja, ka esam sapazinušies ar citiem teātriem un varam aizbraukt viens pie otra vai arī uz tādiem festivāliem kā šeit vai "PLATS solis", kas notiek jau trešo gadu. Tā ir iespēja ļaut izrādei dzīvot ilgāk."
Pieredzes apmaiņu kā ļoti būtisku aspektu diasporas teātru dzīvē uzsver arī viens no pirms trim gadiem dibinātās Pasaules latviešu amatierteātru savienības (PLATS) līderiem, Londonas un Birmingemas teātru vadītājs Ingmārs Čaklais.
"Mēs viens uz otru skatāmies, galvā zogam idejas, kas ir pozitīvas, dalāmies ar viņām, ja kādam ir vajadzīga palīdzība. Kas mani visvairāk vilina – kad mēs dibinājām PLATSu, ierakstījām, ka viens no galvenajiem punktiem ir iemācīties savstarpēji sazināties. Jo mēs esam no vienas nišas, bet kādreiz vispār nenotiek saruna starp vienas nišas pārstāvjiem. Un mēs tieši to gribam – piemēram, Austrālijas teātriem ir 70 un 75 gadi, un tas, kā viņi strādā, ir pilnīgi savādāk! Un pēkšņi caur "Zoom" vai kādu citu saziņas platformu viņš ir tev tieši blakām! Varbūt jūs nekad neesat tikušies, bet ir tāda sajūta, ka tu visu informāciju uzzini un iedod pretī un ka ir tā vēlme apmainīties, uztaisīt kādas meistarklases "Zoomā". Un kad jūs satiekaties, ir sajūta, ka jau n-tos gadus esat pazīstami," teic teātru vadītājs.
Tam piekrīt arī savienības valdes priekšsēdētāja Sandra Bondarevska, kura ir režisore vienā no lielākajiem diasporas teātriem – Īrijas latviešu teātrī "Sliedes".
"Ir gan vairāk vai mazāk gatavi aktieri, gan tādi, kas nekad neko nav spēlējuši. Ingmārs minēja "Zoom" meistarklases, bet nesen Birmingemas Mazā teātra aktieriem bija klātienes meistarklase, kuru vadīja Austrālijas teātra režisore! Man liekas, ka tā arī ir fantastiska iespēja. No mūsu teātra arī aizbrauca divi cilvēki, jo Īrija ir blakus," atceras Sandra Bondarevska.
"Un Liārai augusta trešajā nedēļā Bergenā būs atvērtās meistarklases un teātra 10 gadu jubileja. Jebkurš, kurš var atļauties, var aizlidot uz Bergenu un piedalīties," papildina Ingmārs Čaklais.
Latvijas režisori ciemos pie diasporas teātriem
Diasporas teātri nereti aicina arī Latvijas režisorus: nesen Regnārs Vaivars iestudējis Itālijā, bet Zane Jančevska – Zviedrijā. Lai sasniegtu plašāku auditoriju, vairāki teātri sākuši izmēģināt arī sinhrono tulkojumu austiņās, kas labi strādājot. Vēl kāds aspekts, kas nezinātājam varētu neienākt prātā – kur teātri notur mēģinājumus? Ja koris ar 30 dziedātājiem var "samesties" telpu īrei, tad teātriem mēģinājumu lietu reizēm nākas risināt pavisam radoši, stāsta Birmingemas Mazā teātra līderi Ingmārs un Dace Čaklie un Sandra Bondarevska no teātra "Sliedes".
"Ļoti bieži mēģinām parkos, virtuvēs, pagrabiņos," stāsta Ingmārs Čaklais. "Jā, arī dārzos, rotaļlaukumos un stāvvietās," papildina Sandra Bondarevska. "Un darba vietās, par ko nezina priekšniecība. Mēģinām tik ilgi, kamēr neatnāk sargs," smejas Dace Čaklā.
Ārpus Latvijas pašlaik darbojas apmēram 30 latviešu amatierteātru – ļoti dažādi gan pēc izmēra, gan darbības formas, aktieru sastāva un interesēm.
Lielo daudzveidību interesenti varēs baudīt arī šoruden pat divos diasporas amatierteātru festivālos – "PLATS solis" Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un "Laipa" Bredfordā, Lielbritānijā.
"PLATS solis" žūrijā pērn bija arī teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kura ar kolēģiem divās dienās noskatījās vairāk nekā 20 izrāžu, tai skaitā tādas, ko vērtē kā tuvas profesionālam līmenim: "Pats svarīgākais, man šķiet, ka viņiem ir ārkārtīgi liela pievienotā vērtība salīdzinājumā ar to, kas amatierteātris ir Latvijā. Šeit tā, protams, ir sevis realizēšana, interesants vaļasprieks, bet tur nereti cilvēki brauc vairākas stundas uz vietu, kur notiek šie amatierteātra mēģinājumi, reizēm pat lido uz citu valsti. Bet pats galvenais – tā ir reāla iespēja, kā uzturēt latviešu valodu ne tikai tai paaudzei, kas ir aizbraukusi, bet arī nākamajai paaudzei, kas varbūt jau ir piedzimusi tur un kurai latviešu valoda ir tikai tāda mājas valoda. Lasītprasmes apguve [latviski] bieži vien notiek, pateicoties tam, ka ir jālasa lugas eksemplārs. Un jaunieši ļoti labprāt iesaistās. Protams, tā ir arī kopā būšanas funkcija. Un, kā mēs redzējām vairākās izrādēs, bieži vien tā ir arī psihoterapijas funkcija. Diasporas amatierteātri veic ārkārtīgi lielu un svētīgu darbu."
Divi diasporas teātri – no Londonas un Birmingemas – šajā nedēļas nogalē piedalīsies arī Latvijas amatierteātru nozīmīgākajā saietā – piecpadsmitajos Latvijas amatierteātru svētkos, kas notiek reizi piecos gados un šogad norisināsies Valkā, Valgā un Strenčos. Vēl vairākas diasporas teātru izrādes šajā saietā varēs redzēt video versijās.
