Spēja noķert idejas un tās dāvāt skatītājiem
Pagājušajā sezonā teātra cienītāju sirdis aizkustināja režisores Ineses Mičules iestudējums "Jāzeps un viņa brāļi", kas tika uzvests Valmieras Drāmas teātrī.
Režisore savas radošās idejas realizējusi teju uz visām Latvijas teātru skatuvēm – viņas vārds saistās ar Jaunā Rīgas teātra "Ilgu tramvaju", Latvijas Nacionālā teātra "Paradoksālo Latviju", Dailes teātra "Marlēnu" un daudziem citiem uzvedumiem, kas vienaldzīgus nav atstājuši ne skatītājus, ne kritiķus.
Neatkarīgi no tā, cik daudz iestudējumu režisore jau paspējusi uzvest uz dažādām skatuvēm, darbs pie katras izrādes vienmēr sākas no nulles. "Strādājot no viena iestudējuma, pabeidzot vienu un ķeroties klāt nākamajam, man ir sajūta, ka es to daru pirmo reizi, ka es nezinu, kādus instrumentus izmantot," Inese Mičule atzīst.
Domājot par to, kā viņai izdodas atrast ceļu pie pareizajiem izteiksmes veidiem un idejām, režisore saka: "Es nezinu, kā top [manas izrādes]. Es nezinu, no kurienes atnāk risinājums, ka tieši šādi, tieši šādā atslēgā, tieši ar šādiem paņēmieniem jārisina.
[Idejas] nāk no kaut kurienes, no [kaut kā] augstāk stāvoša. Un es esmu priecīga, ka tās atnāk, ka es tās noķeru un ka tās nostrādā.
Pirms katras izrādes es lūdzos, kaut skatītājiem atvērtos sirdis manai vēstij. Jo tu jau nekad nezini."
Darbs un mājas kā divas dažādas pasaules
Režisore atzīst, ka brīžiem pieķer sevi pie domas, ka strādā par maz. "Man ir bijuši tādi periodi, kad man liekas – es varētu vairāk, varētu daudz jaudīgāk," viņa saka. Cīnoties ar iekšējiem pārmetumiem, laika gaitā Inese Mičule ir nākusi pie atziņas, ka nav iespējams vienlaikus būt vairākās vietās un koncentrēties uz vairākām svarīgām lietām.
Brīžos, kad darbs šķietami nolikts otrajā plānā, pirmajā plānā ir ģimene. Viņasprāt, ir būtiski veltīt nedalītu laiku abām sirdslietām – darbam un ģimenei. "Piedzima viens bērniņš, piedzima otrs, un tad likās, ka jā, mans radošums pazūd mājās.
Un ilgs laiks pagāja, līdz es sapratu, ka tāda ir dzīve – tas ikdienas solis tieši liek savākties tam, ka tu ieej teātrī un nedomā par ikdienu," režisore stāsta.
Darbs pie izrādes sākas ar tulkošanu
Mācoties pie Māras Ķimeles un Mihaila Gruzdova, režisore Inese Mičule iemācījās, cik svarīgi ir izzināt, kādā vidē autors ir radījis savus darbus. Uzsākot darbu pie jauna materiāla, režisore parasti sev jautā: "Kas ar viņu [autoru] notika? Kāpēc viņš rakstīja? Ko viņš gribēja tajā brīdī pateikt? Man tas ir interesanti, un es to turpinu darīt no darba uz darbu." Kaut arī režisorei patīk rūpīgi izpētīt radošā darba tapšanas kontekstu, viņa uzskata, ka ir arī visai nežēlīga pret autoriem, kas radījuši savus darbus, jo viņa nebaidās svītrot ārā rindas, kas, viņasprāt, iestudējumā būtu liekas. "Es ļoti daudz rediģēju. Arī Raini un Aspaziju," viņa atzīst.
Papildu lugu kontekstuālajai pētniecībai Inese Mičule pēdējo gadu laikā nolēmusi arī pati tulkot savus iestudējumus. Tulkošanas process ir vienkāršs – sākumā režisore skrupulozi tulko visu, kas lasāms oriģinālajā lugā.
"Es zinu, ka pēc tam izsvītrošu, bet man ir svarīgi visu iztulkot. Man tas ir svarīgs kā sagatavošanās process," režisore saka.
Atceroties savu rūpīgo darbu, ko veic, pirms luga nonāk līdz pirmajiem mēģinājumiem ar aktieriem, režisore min pāris piemērus, ar kuriem saskārusies tulkošanas un pētniecības gaitā: "[Strādājot ar lugu "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?",] es uzsēdos, kāpēc vienai no tēliem ir iesauka Zaķis. Es nevarēju to izdomāt, kamēr nesāku tulkot. Tad tu redzi to vārdu spēli, tad tu vari izvērtēt, kā un kāpēc ir attiecības, ja vārda vietā kāds visu laiku tevi par Zaķi sauc. Es arī nesapratu, kāpēc Rainis ir Benjamiņu ieviesis. Kāpēc tur ir tas mazais puisītis? Domājiet, man baigi vienkārši bija atrast mazu puisīti, ko izrādē integrēt? Tas ir liels un sarežģīts darbs, bet, lai saprastu, vai man vajag vai nevajag mazu puiku, man bija jāsaprot, kāpēc Rainim tas bija vajadzīgs."
Nepieradinātais gars dzimst pie dabas
Inese Mičule līdz 9. klases beigām dzīvoja Preiļos, kur pavadīja skaistu, gaišu un jautru bērnību. "Es biju baigais dauzonis, es biju ūdenszāle. Tagad, skatoties uz savu vecāko un arī jaunāko dēlu, es saprotu, kāpēc viņi ir tādi kustīgi. Es nekad nevarēju mierā nosēdēt, man vienmēr kleitas bija saplēstas," atceras režisore, kura uzskata, ka viņa radošā iztēle lielā mērā radusies, pateicoties dzīvei mazpilsētā un vecāku lauku mājās.
"Man patika lauku vide, siena un kartupeļu talkas, cūku bēres, alus brūvēšana. Tas iedod brīvību un gaisu – tu redzi, kā lietas rodas, kā notiek, kāds ir dabas cikls.
Daba – tas ir tas, kas, manuprāt, veidoja manu nepieradināto garu," teic Inese Mičule.
Kad Inese Mičule vēl bija pusaudzes gados, uz viņas Preiļu skolu atnāca jauna angļu valodas skolotāja, kura vienmēr izskatījusies glauni un staigājusi sarkanām lūpām. "Kā viņa mani aizrāva! Man arī angļu valoda padevās, bet es gribēju nākt no turienes, no kurienes viņa nāk. Viņas trakulīgums, viņas ekstravertums iedeva man sajūtu, ka es gribu turpat. Man likās, ka man te ir par šauru, par zemu griesti, lai cik tas augstprātīgi neizklausītos," atceras Inese Mičule, kura kādā ziemas brīvlaikā aizdevās uz Rīgu pie radinieces, lai kopīgi apskatītu skolas, kurās var mācīties angļu valodu. Jau pavisam drīz, pēc 9. klases izlaiduma, jaunā Inese Mičule pārvācās uz Rīgu, lai sāktu jaunu dzīves posmu un iepazītos ar gadiem uzticamo pavadoni – angļu literatūru.
Starp emocijām un racionalitāti
Pēc vidusskolas pabeigšanas Inese Mičule nebija pārliecināta par saviem sapņiem, tāpēc, sekojot saviem vienaudžiem, uzsāka studēt jurisprudenci.
"Juriste [manī] pazuda otrajā kursā, kad es sapratu, ka esmu kaut ko smagi sajaukusi. Man tas neinteresēja un nepatika," saka Inese Mičule,
kurai bija nepieciešams izmēģināt dažādus ceļus, pirms viņa nonāca uz sava īstā. Tomēr doma par Inesi Mičuli kā potenciālu juristi līdzi nes arī domu par režisores racionālo prātu. "Es pēc dabas esmu ļoti emocionāls cilvēks, un es neteiktu, ka man tas ir palīdzējis. Līdz ar to es balansēju starp racionālo Inesi un emocionālo Inesi," režisore atzīst.
Darbā viņa cenšas kļūt par metodisku vērotāju, lai spētu paveikt pēc iespējas precīzāku darbu, kas ļautu izjust spēcīgas emocijas skatītājiem: "Darbā es cenšos būt racionāla un aukstasinīga, lai man nelūzt sirds. Tagad top iestudējums "Cilvēki laivās". Tur ir meitas un tēva aina – ārkārtīgi traģiska.
Man raudiens nāk, bet es metodiski skatos un saprotu, ka šobrīd manī strādā ārkārtīga aukstasinība, lai novadītu šo emociju, kas ir piedzimusi, līdz skatītājam, lai viņi piedzīvo, lai ir pārdzīvojums."
