Jaunā Rīgas teātra izrāde "Desmit iemeslu apciemot Kauci" vēsta par jauna žurnālista centieniem atšķetināt sērijveida slepkavības provinciālajā Kaucē. Par dažādām šodienas problēmām ironiskā un pat mazliet nešpetnā manierē savā lugā runā viena no zināmākajām latviešu mūsdienu dramaturģēm Justīne Kļava.
Izrādes ieraksts līdz 12. oktobrim skatāms LSM un Replay.lv:
Ojārs Rubenis: Gati, kurš bija izrādes pasūtītājs? Vai Alvis Hermanis lūdza, lai Justīne Kļava uzraksta izrādi par sadzīviskām lietām, vai arī tu izdomāji, ka kaut kas tāds ir jādara? Varbūt tā bija Justīnes Kļavas ideja?
Gatis Šmits: Man liekas, ka tas sākās ar amerikāņu tā saucamās dienvidu gotikas rakstnieces Flanerijas O'Konoras īsajiem stāstiem, kas ir ļoti iedvesmojoši, ārkārtīgi smieklīgi un forši. Mēs ar Justīni skatījāmies uz tiem un tad vienā brīdī, redzot arī aktieru ansambli, to, ka būs ļoti daudz varoņu un saprotot, ka būs jāstrādā arī uz vietas, mēs vienojāmies, ka taisīsim jaunu lugu, izmantojot dienvidu gotiku kā iedvesmas avotu. Lugas galvenais uzdevums bija izveidot tādu izrādi, kur jaunais kurss kopā ar vecajiem meistariem ir interesantā rokenrola tipa izrādē.
Ojārs Rubenis: Atis Rozentāls par izrādi rakstīja, ka tā ir omulīga rotaļāšanās ar sabiedrības smalkajām kaitēm. Tev skatītājiem jāpaskaidro, kur ir parastas komēdijas un groteskas gotiskas komēdijas atšķirība.
Gatis Šmits: Noskaņā, es domāju.
Parasta komēdija izskatās draudzīga un ir draudzīga, bet gotiska komēdija izskatās gan baisa, gan aizdomīga, gan klusa, tā pieskaras arī cilvēka dvēseles dziļākajiem punktiem, nezināmajam iekšpusē.
Tādā ziņā tā ir komēdija par kaut ko, kas ir nezināms un nedaudz bīstams. Laikam tur būs tā atšķirība – ka kamertonis dziļi apakšā ir tas gotiskais. Līdz ar to tu vari par varoņiem domāt interesantākā veidā, nekā pavisam sadzīviski.
Ojārs Rubenis: Kad Gatis atnāca un teica, ka tagad būs gotiskā komēdija, kā jūs uz to reaģējāt?
Andris Keišs: Man interesēja tā tēma, kas man bija jāspēlē. Gatis ar Justīni pašā sākumā teica, ka tas būs tāds onkulis, kurš beigās skrien ar cirvi apkārt un tas uzreiz mani ieinteresēja. Jo arī pirms tam, kad mēs taisījām izrādes, kur bija etīdes, mani vispār interesēja tā maniaku tēma un es ar prieku spēlēju slepkavniekus. Varbūt kāds tāls manas dvēseles stūris ir tāds... (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Slepkavnieka? (Smejas.)
Andris Keišs: Tā ir viena lieta. Un, protams, mēs ar Gati esam tik, gribas teikt, tautā iemīļotus darbus kopā uztaisījuši, ka jebkurš Gata uzaicinājums piedalīties viņa darbā vienmēr ļoti iepriecina.
Baiba Broka: Es arī varētu teikt, ka vienmēr, kad Gatis nāk ar savu piedāvājumu, ir jābūt vispieņemošākajai, gatavai kaut ko jaunu pamēģināt, uzreiz nenostāties [pozā] "kas tas ir?", nepašaubīt, jo tur vienmēr nāk kaut kas jauns un interesants. Šajā gadījumā tā bija gotiskā komēdija. Man nebija nekāda priekštata, kas tas ir, bet es sapratu, ka tur ir kaut kādi noteikumi, ka tur ir tā kā drakula... Tās ir lietas, kurām man kā aktrisei ļoti atvērti [jāpieiet]. Piemēram, manai varonei sākas tāda kā demence, un es kā aktrise pētu gan tīri fizioloģiski, ko tas nozīmē, kad cilvēkam sāk paradīties demences iezīmes, gan no otras puses es meklēju komiku – kādas komiskas izpausmes varētu būt šajā dramatiskajā brīdī.
Ojārs Rubenis: Baiba, es gan to demenci baigi nesaskatīju. Es drīzāk saskatīju ilgas pēc jauniem vīriešiem.
Andris Keišs un Gatis Šmits: (Reizē.) Tas ir viens un tas pats. (Visi smejas.)
Baiba Broka: Redz, demences izraisīta sevis neapzināšanās līdz galam. (Smejas.) Bet vēl viena lieta, kas man ļoti patīk – šajā izrādē ir ļoti daudz atsauču uz mūsu dienām, kur mēs varam mazliet iesmiet (jā, arī pašironiski), piemēram, par manas varones vēlmi jauniem vīriešiem patikt...
Ojārs Rubenis: Ilgām pēc jauniem vīriešiem.
Baiba Broka: Ilgām, jā! Cik skaisti tu nosauci! Vai arī par mūsu laika iezīmēm – breketēm jauniem cilvēkiem (vai tavi vecāki ir varējuši atļauties breketes) vai veģetārismu, vegānismu.
Gotiskajai komēdijai klājas virsū arī ļoti mūsdienīgi slāņi, mums visiem aktuālas lietas.
Ojārs Rubenis: Par ko tad ir šī izrāde?
Gatis Šmits: Šī izrāde ir par to, kā jauns, liberāli noskaņots ideālistisks cilvēks (mūsdienas, vegānisms un viss, ko pieminēja Baiba) naivas intereses dzīts nonāk situācijā, kurā ir pārdabiskais un kurā ir cilvēks ar cirvi. Konflikts starp maigu, nedaudz naivu, neaizsargātu jaunieti un tā teikt "cirvi", ir komēdijas pamats.
Ojārs Rubenis: (Andrim Keišam.) Tu esi tas cirvis? (Visi smejas.)
Andris Keišs: Kā parasti. Ir jauniešu daļa – pārlieku naivā, ideālistiskā, ar liberālismu un ar "tiesības būt visam" pasauli un tad ir mūsu pārstāvētā pasaule, ko mēs ar Baibu un Elitu Kļaviņu spēlējam, ar mūsu gadu cilvēku problēmām – ka netiek izrunāts. Tas ir pretējais. Ja jaunā paaudze visu, kas ir uz sirds, uzreiz [liek] uz āru, grib izanalizēt un saprast, kas ar mani notiek, tad vecā paaudze – teiksim es (man šogad aprit 50) un vecāki par mani... Es zinu, ka mani vecāki nebija tie, kas izrunāja ne savas attiecību problēmas, ne savas tīri psiholoģiskās problēmas, līdz ar to [cilvēks] nonāk dziļās psiholoģiskās bedrēs. Tā gan Māris Šuhēvičs, gan Iveta Mačuka... (Smejas.)
Baiba Broka: Tās ir divas paaudzes: mileniāļi (kuri tā arī [izrādē] tiek nosaukti), ar konkrētu šīs paaudzes raksturojumu – kaislībām pret vegānismu, veģetārismu, uzmanību pret sevi, psiholoģisko analīzi, pašanalīzi, – un mēs, X paaudze.
Ojārs Rubenis: Vai tiešām tā arī ir?
Baiba Broka: Jā.
Ojārs Rubenis: Jūsu bērni ir ļoti atvērti, ātri izrunā lietas, bet mēs, [mūsu paaudze] vēl arvien slēpjamies?
Baiba Broka: Mūsu bērni jau ir vēl vienu paaudzi tālāk. Viņi ir ļoti uzmanīgi pret sevi, par katru savu iekšējo kustību. Tas visredzamāk izpaužas pārtikā, kuru lieto – tādu vai šādu, vegānu vai... Viņi ir ļoti uzmanīgi pret sevi, kas mūsu paaudzei nebija raksturīgi. Ne jau velti mēs tagad ļoti daudz, kas ir labi, runājam par mentālo veselību. Mūsu laikā vispār tāda temata nebija – mentāla veselība vai cīņa ar depresiju. [Skaitījās], ka vienkārši ir slinks un... Tas ir šausmīgi, protams.
Gatis Šmits: Tas izveidojās tāpēc, ka uzdevums bija iesaistīt jaunos aktierus. Tur jau automātiski sanāk šis konflikts vai šīs attiecības. Tas bija labi, ka paralēli izrādes gaitai, lugai bija iespēja šo izdzīvot kopā ar jaunajiem aktieriem.
Ojārs Rubenis: Gati, kā veidojāt tēlus? Izrādei pamatā ir detektīvs un tad man ir sajūta, ka katram tēlam apakšā ir vēl savs detektīvs. Vai jūs ar Justīni ņēmāt konkrētus tēlus vai situācijas, uz kurām balstīties?
Gatis Šmits: Jā. Kaut kādas reminiscences no Flanerijas O'Konoras, kaut kādi mezgli vai brīži dažādos stāstos – tas bija pirmais. Tālāk, redzot, kādi mums ir aktieri un mēģinot domāt, kas būtu forši priekš viņiem... Tas kaut kā kopīgi notika. Es, atklāti sakot, neatceros kā. Tas bija tik sen.
Andris Keišs: Man patīk, ka Ojārs mums atgādina par detektīva līniju, jo mēs no iekšpuses to vairāk vai mazāk zinām. Pirmizrāde "Kaucei" bija 2022. gada martā – mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Mēs visi bijām totāli pārņemti ar karu, bija sajūta, ka tūlīt beigsies mūsu valsts arī. Pēc pirmizrādes cilvēki teica, ka šis bija pirmais vakars, kad mēs esam atslēgušies no Ukrainas, ka tas detektīvs lika...
Ojārs Rubenis: Gatavojoties raidījumam, es paklausījos interviju ar Baibu un brīnišķīgo jauno aktieri Gerdu Lapošku. Baiba, tu intervijā dalījies, ka strādā tajā, bet vienlaikus tev kara zona ir aizmugurē. Tas, kas mani pārsteidza – arī publikas atsauksmēs tavs tēls tajā kara zonā gandrīz tā kā velk uz to Putinu.
Baiba Broka un Andris Keišs: (Reizē.) Jā.
Ojārs Rubenis: Es tagad, ar distanci skatoties, to nemaz negribu iezīmēt, jo man liekas, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, bet redz kā situācija sublimē kopā un tev gāž ārā to, vai ne?
Baiba Broka: Es atceros, ka
spēlēju izrādi un man bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir alūzija par situāciju, kas notiek pasaulē; vārdu sakot, ka viens ir satrakojies un visa pasaule izmainās no tā, ka viens maniaks veic savas darbības.
Ojārs Rubenis: Kas tad ir tas cirvis, ko tu visu laiku nēsā?
Andris Keišs: Tas tomēr ir tas neizrunātais... (Smejas.)
Baiba Broka: Vai tas nav vienkārši cirvis? (Visi smejas.)
Andris Keišs: Sāksim ar to, kas tas ir cirvis. (Smejas.) Jāsaka, izrādē ir īsts cirvis, kas, protams, ir mākslinieka apstrādāts tā, lai, nedod Dievs, kāds nevar sagriezties. Bet, ja cirstu pa kaklu ar tādu, labi tas nebeigtos. (Smejas.) Tas [cirvis] ir manis un nedaudz vecāku cilvēku par mani neizrunātais, sevī nesaprastais, kas tevi nospiež, kas tevi padara nelaimīgu. Skatoties, piemēram, par alkoholu – kā mūsdienās jaunatne lieto alkoholu, salīdzinot ar mums astoņdesmitajos un deviņdesmitajos.
Ojārs Rubenis: Un septiņdesmitajos. (Smejas.)
Andris Keišs: Septiņdesmitajos. Kāpēc es esmu uz pasaules? (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Brīnums, ka es te vēl sēžu. (Smejas.)
Andris Keišs: Bet, protams, jāņem vērā, ka tā ir Gata izrāde un Gata izrādes pamata kamertonis vienmēr ir humors. Tāpēc arī mans tēls... Kā man teica viena kolēģe: "Tam jau neko nevajag, tas uznāk un visi zviedz uzreiz." Es tikai gribēju pateikt to, ka Baiba ir tā strādājusi pie tēla. Uz vienu no "Kauces" izrādēm atnāca Baibas mamma. Pēc izrādes Baibas mamma zvana Baibas māsai un saka: "Kas ir noticis ar Baibu?" Māsa Ieva prasa, kas par lietu. "Baibas nebija izrādē. Bija kaut kādā sieviete. Programmiņā bija rakstīts, ka Baiba, bet kaut kāda sieviete spēlē," [saka Baibas mamma].
Ojārs Rubenis: Ko tu runā?
Andris Keišs: Māsa Ieva zvana Baibai un saka: "Kā tev iet?"
Baiba Broka: Tā ļoti uzmanīgi.
Andris Keišs: Baiba saka: "Tikko nospēlēju izrādi, taisos uz mājām." Jūs aptverat – pat māte neatpazina!
Ojārs Rubenis: Tā, Baiba, ir augstākā pilotāža!
Andris Keišs: Tās ir trīs stundas, tā ir nevis pēdējā rinda, bet laba vieta. Es tādu stāstu vispār neesmu dzirdējis teātra vēsturē.
Gatis Šmits: Tā arī nav tāda loma, kurā mēs būtu mēģinājuši speciāli kaut ko ar Baibu izdarīt, lai...
Baiba Broka: Tā man nekad vēl nebija bijis. Viņa bija arī savai draudzenei jautājusi – nu nav taču? "Nē, nav," [viņa atbildējusi]. (Visi smejas.) Divu viedoklis tas ir.
Ojārs Rubenis: Henrieta Verhoustinska, šī raidījuma redaktore, skatījās vienu no izrādēm, kurā tu esot kārtīgi apsmējusies.
Baiba Broka: Bija tāda lieta.
Ojārs Rubenis: Par ko tas bija? Un kā pārējie un tu pati tiki ārā no tās situācijas?
Baiba Broka: Izstāstīšu. Te man ir jāsadodas rokās un jāizsūdz grēki. Tā notiek, ka diezgan bieži tādās izrādēs, un Gata izrādēs ļoti, jo...
Andris Keišs: Izrādē "Mans nabaga Marats" tā arī ir bijis.
Baiba Broka: Nu ir bijis. Labi. Varbūt tas man ir raksturīgi. Vārdu sakot, šajā izrādē ir viena konkrēta vieta ar manu jauno partneri Gerdu. Mēs skaitījām izrādes, kurās mēs apsmējāmies un kurās mēs neapsmējāmies.
Ojārs Rubenis: Tieši par šo konkrēto vietu?
Baiba Broka: Jā, tas ir mūsu dialogs, kurš viņš mani intervē kā kaucēnieti vai kaucieti (kā nu viņš tur saka). Tas mums vienmēr bija tik smieklīgi, ka dalījās izrādes, kurās mēs apsmējāmies un kurās nē. Viņš teica, ka viņam ir draugi, kuri nāk uz izrādi un speciāli gaida to vietu un viņi ir zināmā mērā vīlušies, ja mēs neapsmejamies. Bet mums tā ir liela uzvara, kad izdodas noturēties. Tas humors ir tik smalks un mums tuvs, kas varbūt ne visiem... Vārdu sakot, man tā patīk. Tas ir tik saldi – apsmieties! Tas ir neprofesionāli, es zinu, bet mani nedaudz attaisno tas, ka zāle redz, ka aktieris arī ir tikai cilvēks, ka viņi saprot to un mēs kopā ar zāli iekrītam tajā smieklu bezdibenī.
Ojārs Rubenis: Man jau ļoti patīk, kad es redzu šīs kļūdas!
Baiba Broka: Viņi skatās, kā aktieris savācas, viņi redz, ka nevar savākties un vēl kādu mirkli paturpinās tas un mēs esam ieguvuši... Tā ir komēdija, mēs neko nezaudējam no satura, bet visi kopā esam ieguvuši prieka, smieklu pieredzi un varam iet tālāk, jo mēs visi esam adekvāti, apzināmies, ka tie ir aktieri un tie ir skatītāji.
Gatis Šmits: Tas nozīmē, ka aktieris ir uzkrājis to vajadzīgo enerģijas lādiņu. Tas ir tā kā adrenalīns [..].
Ojārs Rubenis: Es tevi tik labi nepazīstu, lai teiktu, kā ir dzīvē, bet izrādes skatoties un tiekoties ar tevi, tu esi diezgan nopietns. Kā šādam nopietnam režisoram ir iestudēt komēdijas?
Gatis Šmits: Man liekas, ka
komēdijas taisa tikai nopietni cilvēki.
Tas ir fakts. Arī vēsturē to var redzēt – Basters Kītons vai sauciet, kuru gribiet. Tas rodas no nopietnības. "Comedy is a serious business" (komēdija ir nopietna lieta – red.) – ir tāds teiciens. Tas ir no vienas puses. No otras puses – no manām 20 izrādēm, kādas trīs vai četras varētu netikt sauktas par komēdijām. Es nedomāju, ka tādā ziņā esmu baigi īpašs nopietnais cilvēks. Man liekas, ka man ir dabīgi smiekli. Es nedomāju ar prātu par to. Man patīk drāma, man patīk attēls un lietas, ko es varu mēģināt izdarīt ar skatītāju un tas ir ļoti nopietni, bet tas, ko es gribu izdarīt, vienmēr ir kaut kas gaišs. Tāpēc bieži ir komēdija.
Ojārs Rubenis: Ar skatītāju tu gribi izdarīt tā, lai viņš aiziet gaišs?
Gatis Šmits: Es gribu viņam sniegt mierinājumu.
Ojārs Rubenis: Ko jums abiem nozīmē komēdija?
Andris Keišs: Es varu teikt to, ka absolūti nopietni darbi manī vienmēr vieš aizdomas. Ja cilvēks tā ļoti, ļoti nopietni un bez neviena smaida vai joka kaut ko stāsta vai dara, tad vai nu viņam šinī mirklī ir kaut kas ļoti smags dzīvē noticis vai nu viņš slēpjas, vai ir nedrošs, vai arī grib mani kaut kādā veidā pamācīt. Cik es savā dzīvē esmu saticis pasaules līmeņa cilvēkus, tur vienmēr klāt ir joks.
Joks nozīmē – es esmu tavs draugs. Līdz ar to, ja tu man pasaki, ka esi mans draugs, es uzreiz daudz nopietnāk un dzirdīgāk tevī ieklausos. Tāpēc humors jebkurā manā aktieriskajā izpausmē ir ārkārtīgi svarīgs.
Baiba Broka: Man ir līdzīgi. Es to uzskatu par Dieva dāvanu, ka man ir dota tāda uztvere, kurā humors ir viena no sastāvdaļām un skats uz pasauli. Tas neizslēdz to nopietnību, ar kādu es redzu pasauli. Es par savu gandrīz kā uzdevumu uzskatu – ja man ir dotas tādas dāvanas un spēja pārraidīt humoru, tad tas ir pat mans pienākums to darīt. Citiem ir citas dāvanas. Vārdu sakot, ja man tāda [dāvana] ir dota un es redzu pasauli un saskatu tajā paradoksālās lietas no kā veidojas humors, tad tas, iespējams, ir mans uzdevums tādā veidā darboties teātrī. Es zinu, ka tas prieks, ko skatītājam var dot komēdija, humors, ir liels atspaids visos laikos, it īpaši šajā laikā, kad mēs pārdzīvojam ļoti lielus satricinājumus. Ja esmu tā diode, kas var pārraidīt humoru, to daļiņu prieka, turklāt neizslēdzot visu nopietnību – nevis tikai pašmērķīgus smieklus, bet, ka tas ir, man gribas domāt, gudri, ka nevis tikai smiekli atnāk, bet atnāk arī dzīves izpratnes jaunas nianses, ka tu saproti dzīves paradoksus vai mūsu laika attiecību pret citu laiku vai vienas paaudzes pret otru paaudzi vai kaut kādiem sabiedrības konstruktiem. Tas viss tajā pašā komēdijā, kurā mēs smejamies, pamatā ir ielikts.
Ojārs Rubenis: Kādu skatītāja reakciju jūs sagaidāt pēc šādas izrādes? Gati, tu vienā brīdī teici – prieku.
Gatis Šmits: Mierinājumu. Man liekas, ka tas ir mierinājums. Tā kā daba vai māksla tev sniedz mierinājumu. Kaut kas tāds. It sevišķi mūsdienās, kad cilvēki ir ļoti notrulināti ar telefoniem un ilgstošu laiku koncentrēt uzmanību uz kaut ko vienu spēj desmit reizes mazāk nekā pirms piecdesmit četrdesmit gadiem.
Tāpēc teātris šobrīd turas tik labā vietā, tāpēc tas ir izpārdots un cilvēki uz to iet – ne jau pēc koncepta, ne jau pēc drūmas, pamācošas, intelektuālas drāmas, bet pēc mierinājuma.
No turienes nāk...
Baiba Broka: Mierinājums, manuprāt, ir ļoti labs vārds.
Andris Keišs: Es zinu, ko es gaidu kā skatītājs.
Ojārs Rubenis: Nu?
Andris Keišs: Ka es varu aiziet ar sievu un pavadīt labu vakaru, ir kaut kas, kas ierosina manas domas, nav drūms, bet arī ir drūms... Varbūt tas vārds, ko Gatis nosauca arī ir tas. Tā ļoti poētiski skatoties uz situāciju. Es gribu labu vakaru. Es gribu vienu savas dzīves labu vakaru no teātra.
Ojārs Rubenis: Tas no jūsu puses ir brīnišķīgi. Tagad es varbūt jūs nošokēšu. Ziniet, kas man pēc šīs izrādes palika? Man palika milzīgs jautājums un par to, gatavojoties šai sarunai, es domāju: kas ir tas ļaunums katrā no mums, kas ir pārņēmis šo Kauces vietu, katru no mums un pasauli kopumā? Ja šāds jautājums rodas, tad, man liekas, šī izrāde ir pilnvērtīga. Tu caur smaidu vari nonākt līdz jautājumam, kas tevi vēl visu laiku urda. Paldies, Gati, ka jūs ar Justīni izdomājāt šo izrādi! Paldies jums, ka ievedāt jaunos – Gerdu ar brīnišķīgajiem kolēģiem! Lai jums veicas vēl arvien radīt šādus darbus!
