Pirmais sezonas jauniestudējums, ko Latvijas Nacionālā opera piedāvā saviem apmeklētājiem, ir Žaka Ofenbaha opera "Hofmaņa stāsti", kas tapusi franču dirģenta Frederika Šaslēna muzikālajā vadībā un Aika Karpetjana režijā. Uzveduma scenogrāfs ir Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, horeogrāfe – Linda Mīļā un gaismu mākslinieks – Euģenijus Sabaļausks.
Režisoram svarīgas ir paša fantāzijas
Operas libreta pamatā ir vācu rakstnieka Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa stāsti. Rakstnieka tēls operā ieņem galveno lomu, un trīs krasi atšķirīgu cēlienu laikā viņš piedzīvo trīs dažādus un pārdabisku pavērsienu pilnus mīlasstāstus.
Darbs ar "Hofmaņa stāstiem" nebūt nav vienkāršs, jo komponists Žaks Ofenbahs to savas dzīves laikā nepaguva pabeigt.
Žaks Ofenbahs aiz sevis atstāja ievērojamu apjomu iesākta muzikālā materiāla un skiču, kā arī vairākas nepabeigtas operas sekcijas. Pēc viņa nāves vairāki mūziķi centās operu pabeigt, piedāvājot savas versijas par to, kā Ofenbahs to būtu vēlējies to realizēt, līdz ar to līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas "Hofmaņa stāstu" versijas, kurās vērojamas dažādības ainu secībā, muzikālajā attīstībā un, protams, – operas noslēgumā.
Dažādo versiju dēļ operas iestudējumu radošās komandas nereti saskaras ar milzu izaicinājumiem, un režisori un diriģenti, pēc ilgstošas dažādo versiju izpētes, bieži vien izvēlas to, kas atbilst viņu redzējumam un vīzijai, tādā veidā turpinot veicināt "Hofmaņa stāstu" dažādību arī mūsdienu izrādēs.
"Es cenšos tik ļoti neiedziļināties informācijas meklēšanā, jo, kad tu zini par daudz, kļūst ļoti grūti.
Esmu dzirdējis no saviem kolēģiem, ka ir tādi režisori Eiropā, kuri mēnešiem ilgi lasa biogrāfijas un pētnieciskos darbus par komponistu un viņa operām, un beigās viņiem nekas nesanāk. Man liekas, par daudz zināšanu traucē. Protams, es izlasīju oriģinālos vācu rakstnieka Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa stāstus, no kuriem iedvesmots operas librets. Izlasīju biogrāfiju, stāstu par operas tapšanu, un man ar to pietiek. Man nevajag sēdēt un iedziļināties citu cilvēku fantāzijās," saka režisors Aiks Karapetjans.
Iestudējumu savieno koris
Pat tad, kad bija sācies mēģinājumu process, iestudējuma radošajai komandai līdz galam nebija skaidrs, kāds būs operas muzikālais materiāls. "Izrādes galvenajam diriģentam bija sava izeja. Viņš zina no galvas šo operu, un viņam bija svarīgi pēc iespējas pietuvināties Ofenbaha oriģinālversijai," stāsta Aiks Karapetjans.
Opera ir ievērības cienīga ne tikai tāpēc, ka sev līdz nes tik daudz un dažādu versiju, bet arī tāpēc, ka tās trīs cēlieni ir šķietami nesaistīti, bet režisors to nesaskata kā izaicinājumu, bet drīzāk kā iespēju radošai brīvībai: "Gan stāstā, gan mūzikā var pamanīt eklektismu. Tā ir liela priekšrocība – spēlēties ar vairākiem žanriem un noskaņojumiem, lai skatītājam būtu interesanti un lai tā nebūtu monotona izrāde. Mūzika ir ļoti dažāda. Mēs tikko klausījāmies Džuljetu, ja ieslēgsiet kaut ko no Antonijas, liksies, ka tas ir no citas operas. Un tad vēl Olimpijas celiņš piedāvās kaut ko pavisam citu."
Tomēr katru cēlienu, kur, atveroties priekškaram, tiek risināti jauni mīlas pārdzīvojumi, vieno koris. Tas uz skatuves redzams pirmajā un trešajā cēlienā, un, atšķirībā no muzikālās un dramaturģiskās daudzveidības, no operas sākumam līdz beigām saglabā nemainīgu tēlu un estētiku. Korim šajā iestudējumā piešķita savdabīga loma – vairāk nekā 50 kora dalībnieku atveido Hofmaņa tēlu. "Atnākot uz operu, būs redzami ne tikai daudzi stāsti, bet arī daudzi Hofmaņi," smej Aiks Karapetjans.
Vai Hofmanim obligāti nepieciešamas lelles un spoguļi?
Operās redzamie tērpi ir kostīmu mākslinieka radošās vīzijas piepildījums, bet bez mākslinieciskās vērtības svarīga ir arī dziedošo solistu spēja tajos brīvi dziedāt un kustēties. Viens no "Hofmaņa stāstu" iestudējuma sarežģītākajiem aspektiem bija Olimpijas tēla kostīma pielāgošana jaunās operas solistes Annijas Kristiānas Ādamsones spējai uz skatuves justies pietiekami ērti.
"Es neatceros citu reizi, kad visa komanda būtu stāvējusi pie mērīšanas durvīm un gaidījusi pirmo kostīma versiju. Tad mēs visi domājām, ko mēs ar to varam iesākt, vai un cik augstu var pacelt kāju," atceras iestudējuma horeogrāfe Linda Mīļā, kura stāsta, ka, parādoties tērpiem, pēc divu nedēļu ilgā mēģinājumu procesa, kura laikā lielākā daļa horeogrāfijas jau bija iestudētas, nācās mainīt daudzas solistes kustības un pielāgot tās viņas spējai kustēties, atrodoties kostīmā.
"Hofmaņa stāstu" kostīmi veidoti tik stīvi un monumentāli, jo lelles tēls ir elements, kas bieži vien caurvij dažādos operas iestudējumus un to versijas. Tas tāpēc, ka operas pirmais cēliens vēsta par Hofmaņa mīlestību pret Olimpiju, kas, viņaprāt, ir īsta sieviete, bet patiesībā izrādās mehāniski radīta lelle.
"Man negribējās, lai tas [tērpu] stīvums radītu asociācijas ar lelli. Jo parasti lelles ir stīvas un mehāniskas, un arī šis kostīms ierobežo kustības, tāpēc es abām solistēm vienmēr atgādināju, lai tikai netēlo lelles,
lai varonis būtu dzīvs. Protams, tas ir grūti, ja varonim ir jāstaigā kā lellei kostīmā, kurā nevar pakustēties, bet tajā pašā laikā jābūt plastiskam un ārpus klišejas par lelli," stāsta Aiks Karapetjans, kurš savā iestudējumā nevēlējās sekot jau iepriekš noteiktām klišejām par "Hofmaņa stāstiem".
Režisors līdzīgu lēmumu pieņēmis arī saistībā ar spoguļu izmantojumu operas trešajā cēlienā: "Spogulis šeit nepiedalās. Es pašā sākumā sapratu, ka nebūs. Visos [citos] iestudējumos ir vai nu mazs spogulis, vai liels."
Latvijas Nacionālajā operā izrāde "Hofmaņa stāsti" būs skatāma novembrī, janvārī, martā un maijā.
