Parasti vairāk ir ierasts dejotājus/horeogrāfus novērtēt kustībā, jo tā ir viņu galvenā izteiksmes forma. Taču pienāk tie mazie laimes brīži, kad dejotājiem ir ko teikt saviem gaidāmajiem skatītājiem. Aicinot visus topošā izrādes vakara veidotājus un izpildītājus – Ramonu Levani, Edvardu Kurmiņu, Darju Turčenko, Mariju Saveiko un Robertu Gailīti – uz sarunu, tās laikā sajūsminājos par jauniešu brīvības sajūtu, pārliecību, atvērtību un domu skaidrību.
Diāna Auziņa: Iepazīstiniet, lūdzu, izrāžu vakara apmeklētājus, kas viņus sagaida. Par ko būs jūsu stāsts, un kā vispār radās ideja šādam izrāžu vakaram?
Edvards Kurmiņš: "Uztaisi jēgu ar mani" ir veidots no atsevišķo trīs izrāžu nosaukumiem.
Ramona Levane: Ir salikti kopā deju nosaukumi – "Visam ir jēga", "Uztaisi man kompāniju" un "Tējo ar mani". Paturot no katra dejas nosaukuma tikai vienu vārdu, izveidojām vienojošo, kas ir iekļauts afišā.
Vai izrāžu nosaukumi skatītājiem nebūs zināmi?
Ramona Levane: Būs zināmi. Tie parādīsies nodrukāti programmiņā. Sociālajos medijos pie pasākuma arī viss būs pieejams.
Edvards Kurmiņš: Patiesībā tas ir izrāžu vakars, kurā ir trīs mazās formas izrādes (mazāk par 30 minūtēm katra), līdz ar to divu stundu ietvaros mēs būsim beiguši.
Kad cenšamies visam piešķirt jēgu
Es piedāvāju sākt iepazīšanos secīgi – ar pirmo deju un tās izpildītāju.
Darja Turčenko: Mana darba nosaukums ir "Visam ir jēga", taču tas ir domāts ironiski, jo nevar tā būt, ka visam ir jēga. Ideja šim darbam radās, kad es šovasar biju Itālijā un piedalījos "Tanz Company Gervasi Workshop" divas nedēļas. Tur bija daudz darba ar dažādiem priekšmetiem. Man ļoti iepatikās veids, kā var darboties ar priekšmetiem, kuri paši par sevi ir nekas, – neizteiksmīgi un nerosina nekādu iztēli, bet tad, kad tos iesaista dejā, priekšmetiem parādās jauna nozīme. Man patika tas, ko šie priekšmeti iedeva dejai. Tāpēc, kad es atbraucu atpakaļ uz Latviju, sapratu, ka gribu uztaisīt kaut ko līdzīgu, iesaistot priekšmetus.
Kad radās ideja par izrāžu vakaru, izdomāju, ka varbūt šis ir brīdis, kad varu šo realizēt. Sākumā man bija trīs priekšmeti, bet tad es pieliku vēl divus klāt, tātad uz skatuves būšu es viena un pieci priekšmeti. Priekšmetus šobrīd nesaukšu, lai skatītāji nāk uz izrāžu vakaru un paši tos ieraudzīs. Manuprāt, tas, ko es daru savā izrādē, ir tiešām mēģinājums piešķirt kaut kādu jēgu priekšmetiem, kuriem principā ir nozīme, bet, ja uz tiem paskatās no citas puses, tad patiesībā nav nozīmes.
Es priekšmetus mēģinu iesaistīt dejā ne tā, kā tie parasti dzīvē tiek pielietoti, piešķirot tiem pavisam jaunu jēgu. Principā tas ir bezjēdzīgi, ko es ar tiem priekšmetiem tur daru, tomēr es mēģinu padarīt to visu jēdzīgu. Es tikai mēģinu un nesaku, ka man izdodas, bet tam visam tiešām parādās jēga.
Tas atspoguļo to, kā mēs dzīvojam, – mēģinām visam piešķirt jēgu, īsti nekas nenotiek, jo tās jēgas nav.
Domāju, ka nemaz nevajag, lai skatītājiem viss uzreiz būtu skaidrs. Galvenais, ka man ir skaidrs, ko es vēlos ar šo deju pateikt, bet skatītāji lai vēro un domā paši savas asociācijas.
Loģiskais un absurdais laikmetīgā dejā
Vārds otrās dejas duetam!
Ramona Levane un Edvards Kurmiņš: Mūsu dejas nosaukums ir "Uztaisi man kompāniju" – mēs gan veidojām horeogrāfiju, gan paši to izpildām. Pirmkārt, liels sveiciens Olgai Žitluhinai, jo viņa bija tāds kā liels motivators izrādes izveidei. Mēs ar Ramonu pagājušajā mācību gadā (no 2022. gada oktobra līdz 2023. gada maijam) studējām Boloņā, deju treniņprogrammā "Art Factory International". Kad mēs plānojām atgriezties Latvijā, tas notika festivāla "Laiks dejot" laikā [starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls "Laiks dejot 2023" norisinājās Rīgā un Stāmerienā no 12. līdz 17. jūnijam – D.A.], un tieši Olga mūs mudināja sagatavot kādu priekšnesumu un parādīt. Tā pat varētu būt kā darba procesā tapusi skice, kuru nodemonstrēt minētā festivāla ietvaros. Mēs sākotnēji atteicāmies, bet Olga vienalga mudināja mūs piedalīties, līdz beigās pierunāja. Kaut kas tika ieskicēts, kamēr vēl bijām Itālijā, bet visu kopā salikām piecas dienas pirms festivāla "Laiks dejot" sākuma, nosaucām to "Make me company" un prezentējām šo darba skici festivāla ietvaros. Tā kā mēs esam daļa no "Sixth", esot Latvijā, gribam aktīvi iesaistīties un darboties, pārstāvot apvienību. Sazinājāmies ar Robertu, Mariju un Darju, un radās iecere kopīgam izrāžu vakaram.
Nosaukums ir gana romantisks. Kāds īsti ir jūsu dejas vēstījums?
Ramona Levane un Edvards Kurmiņš: Mācību laikā Boloņā domas bieži aizvirzījās uz darba meklējumiem, proti, kā māksliniekam sevi izpaust dejā, doties uz kompānijām, kas varētu piedāvāt darba iespējas, vai darboties kā brīvmāksliniekam. Vienā teikumā to droši vien var raksturot tā, ka izrādē mēs mēģinām sevi iztēloties par perfektajiem dejotājiem, kuriem ir visas iespējas, kuri var dejot uz visām skatuvēm un turklāt dejot visu, ko vien viņi paši vēlas.
Tā izrāde ir kā sapnis. Iedvesmas avots bija absurdi perfektas galējības, vēlmes un sapņi profesionāli dejot. Dejo – un tev par to maksā, dejo – un tev viss izdodas, dejo – un izjūti, ka esi perfekts un pietiekams, ar pārliecību un spēku savās kustībās.
Tas, kā mēs veidojām šo materiālu, ir apliecinājums kaut kādā ziņā ļaut sev tieši to, ko mēs gribētu darīt, nesatraucoties, vai mēs to drīkstam, vai mēs esam pietiekami labi. Savā ziņā tas ir absurds un arī pārspīlēts kaut kādā veidā. Pārspīlēta laikmetīgās dejas perfekcija. Gribam vēl piebilst, ka visos deju priekšnesumos parādās jēgas meklējumi, bet mūsu gadījumā tie jēgas meklējumi ir laikmetīgā dejas profesijā – pētīt gan loģisko, gan absurdo.
Ļaut izrādei piedzimt
Tagad pastāstiet, lūdzu, par trešo izrādi!
Marija Saveiko un Roberta Gailīte: Mums līdzīgi izveidojās vārdu spēle, jo mūsu izrādei ir nosaukums "Tējo ar mani", kas principā nācis no – dejo ar mani! Tieši dejošana bija tā, kuras dēļ mēs vispār satikāmies. Tas bija brīdis, kad mums vienkārši gribējās kopā dejot. Tikpat vienkārši mēs sarunājām zāli un laiku un satikāmies, un sapratām, ka šādi gribam vēl turpināt.
Sākumā nebija nekādu domu, ka mēs varētu taisīt izrādi, jo primārais bija vēlme pavadīt laiku deju zālē tieši kontaktimprovizācijā, jo ar to īsti nekur nebija iespēju Rīgā nodarboties regulāri, un tad mēs izdomājām – labi, mēs varam divatā. Kad pamatmērķis tika īstenots – bijām satikušās, kopā dejojušas, sapratām, ka vēlamies turpināt pētīt savstarpējās attiecības vai dalīties ar citiem tajā, ko mēs darām. Pašām dejojot un improvizējot, ik pa laikam izskanēja jautājumi – kā būtu, ja skatītāji mūs redzētu? Ko skatītāji pamanītu tajā brīdī? Mēs sapratām – tas nav tikai par to, ka mēs gribam tajā deju zālē būt bez skatītājiem, darot kaut ko sava prieka pēc, jo tomēr apakšā tam slēpjas vēl kas.
Mēs ilgu laiku mēģinājām saprast, kas tas vispār ir, ko mēs darām, un principā var teikt, ka mēs strādājām pie šīs izrādes gadu. Tieši pagājušā gada oktobrī sākām, un nu šis duets ir piedzīvojis visas sezonas, bijis dažādos stāvokļos. Tagad cikls izskatās noslēdzies. Pat ja nedejojām, mēs sarakstījāmies, piemēram, apmainījāmies ar idejām par to, kā mēs varētu izskatīties uz skatuves, vai mēģinājām saprast, kādā vidē gribētu parādīt duetu. Visu laiku bijām domās par un ar šo iestudējumu. Un meklējām iespējas visu laiku. Augustā bijām Aizputē rezidencē [laikmetīgās dejas un performanču programma "Horos" Aizputē norisinājās 19.08.2023. – D.A.], kur izkristalizējās pamatformāts, kuru mēs arī prezentēsim "Dirty Deal Teatro" 9. decembrī.
Pakāpeniski mēs ļāvām tam visam notikt. Citreiz ir tāda sajūta, ka mums ir iedots īss laiks un ātri ir jāizdara, izrādei ātri ir jābūt gatavai. Bet šajā gadījumā mums bija tā iespēja ļaut izrādei piedzimt. Tā, man liekas, ir
viena no pamattēmām, ko mēs gribam apskatīt, – vai mēs varam pavadīt laiku kopā, neizvirzot visu laiku kaut kādus mērķus, kas mūs dzen uz priekšu? Jo tas laiks, kurā mēs dzīvojam, ir tik ļoti ātrs un reizēm vienkārši nolaupa to vidi, kad mēs varam satikties, dzert tēju it kā bezmērķīgi.
Beigās mēs sapratām, ka tām sarunām savā starpā vai tikšanās reizēm, kurās mēs varbūt neizglābjam pasauli, bet veltām viena otrai uzmanību, ir ļoti liela vērtība. Un tas varētu būt vēstījums arī skatītājiem, tāpēc mēs arī aicinām uz šo izrāžu vakaru ikvienu, lai visi kopīgi dalītu telpu, laiku un to sajūtu, kas būs konkrētajā vakarā, konkrētajā izrādē. Mēs kustēsimies, un vēlamies, lai skatītāji arī izkustas, kaut vai iekšēji, kamēr sēž zālē. Lai skatītāji izjustu visu to, kam mēs iesim cauri izrādes laikā.
Aicinājums uz dejas sarunu
Saprotu, par ko jūs runājat. Kad skatījos jūsu iepriekšējo izrādi "Atceries mani", arī pašai radās vēlme izkustēties.
Marija Saveiko: Super! Tāpēc mēs vēlamies, lai tas pārdzīvojums nepaliktu tikai kaut kādā loģikas līmenī kā kognitīvs process, bet arī lai ikviena skatītāja ķermenis pieslēdzas tam, kas notiek uz skatuves.
Galvenais jautājums, kurš nedod man mieru – lai arī esat no vienas deju apvienības, kuram radās ideja veidot šādu izrāžu vakaru ar trīs atšķirīgiem deju priekšnesumiem?
Roberta Gailīte: Šo ideju ierosināja Marijas draudzene dramaturģe Annija Broniča. Viņa zināja, ka Marija ar Robertu strādā pie dueta un ka arī Ramonai un Edvardam ir duets. Nedaudz vēlāk uzzinājām, ka Darjai ir solo, un Annija ieteicās, ka būtu baigi forši, ja sagatavotu kopīgu izrāžu vakaru. Tad kādā jūlija sapulcē Marija piedāvāja, ka mums vajag uzrīkot izrāžu vakaru, jo mēs esam bijušie kursabiedri un ik pa laikam kaut ko darām vai vienkārši satiekamies. Tā šī ideja radās, un vairāk tas bija tādēļ, ka mēs gribējām viens ar otru dejot kopā, jo uzticamies.
Edvards Kurmiņš: Tāda savstarpēja uzticība un vēlme kaut ko darīt kopā, un arī tas, ka mūs visus uzrunāja ideja par to vienu vakaru, kurā skatītājs atnāk un var ieraudzīt trīs dažādas prakses/vīzijas. Tas likās foršs veids, kā mums savu apvienību piedāvāt skatītājam.
Marija Saveiko: Līdz šim mums ir bijušas lielformāta izrādes – "Atceries mani", "Ceļos", "Glitch", "Oda vasarai", kur mēs esam daudz cilvēku uz skatuves. Tāpēc likās forši piedāvāt skatītājiem arī mazākas formas, kur ir nedaudz izpildītāju.
Roberta Gailīte: Pēc izrāžu vakara būs diskusija, jo gribam aicināt skatītājus uz sarunu.
Marija Saveiko: Ir vairāk skatītājiem jārunā ar dejotājiem, lai labāk varētu izprast laikmetīgās dejas izrādes un veicinātu dejotāju un skatītāju sapratni.
Ramona Levane: Tā kā visas trīs izrādes ir gana atšķirīgas savā starpā, skatītājiem būs iespēja pieredzēt dažādas perspektīvas un redzējumus.
Edvards Kurmiņš: Mēs esam no vienas apvienības, taču katru konkrētajā brīdī vairāk interesē tomēr kaut kas cits. Šis izrāžu vakars ļaus saprast, ka laikmetīgā deja var tikt izpausta un arī uzlūkota katrreiz no cita skatu punkta.
Jēgas meklējumi
Vai pareizi saprotu, ka katra no šīm dejām atšķirsies arī, ja tā drīkst izteikties, tonalitātē?
Roberta Gailīte: Jā, pilnīgi pareizi. Deju izrādes būs gan vizuāli atšķirīgas ar intensitāti, gan ar impulsu, kāpēc tās vispār tika veidotas.
Marija Saveiko: Atgriežoties pie iepriekš teiktā, jāpiebilst, ka patiesībā vēstījums skatītājiem varētu būt nevis, lai viņi paši sāktu dejot, bet vienkārši, lai sajūt un spēj to laikmetīgo deju kaut kā ielaist sevī. Ja skatītājs nav tik labi pazīstams ar šo mākslas veidu, varbūt izrāžu vakars palīdzēs viņam tam pietuvoties. Ja izrāžu laikā vēl sāks dejot, tas būs pavisam skaisti. Tā varētu būt piebilde no mūsu puses – ja kāds grib dejot, tad droši var to darīt.
Darja Turčenko:
"Uztaisi jēgu ar mani" ir vairāk par ļaušanos tādai instinktīvai reakcijai, un nav jāsaprot, kas notiek ar prātu. Skatītājam var rasties dusmas, var kļūt garlaicīgi, var būt ļoti interesanti, tāpēc vienkārši vajag ļauties tādam organiskam reakcijas ciklam.
Deja var izraisīt instinktīvu reakciju. (visi smejas) Kaut ko ieraudzīt un kaut ko sajust – ar to arī principā pietiek. Vismaz mūsuprāt. Nav obligāti kaut kas jāsaprot. Lieliski, ja var apzināties, ka vienkārši šajā brīdī es pieredzu to, kas notiek, un apjaušu savas sajūtas. Ja diskusijas laikā pēc tam mēs kopīgi varam par to runāt, sanāk gandrīz kā pašterapija vai refleksija par to, kas ir noticis. Tad jau mērķis būs sasniegts. Kāpēc vispār ir māksla? Lai notiktu refleksijas process. Tā nu sanācis, ka šajā izrāžu vakarā galvenais izteiksmes veids būs kustība. Skatītājiem nevajadzētu pārmest sev, ja kaut kas šķiet nesaprotams. Var katrs pats uztaisīt jēgu ar mums, kā jau nosaukumā mēs aicinām. (pasmaida)
Tā kā esat paspēlējušies nosaukumā ar vārdiem, vai varat ātri katrs nodefinēt, kas šobrīd ir jūsu jēga?
Darja Turčenko: Jēga ir mēģināt atrast to jēgu. Tu apzinies, ka nav jēgas, bet vienalga mēģini to atrast.
Edvards Kurmiņš: Attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā laikam ir visjēdzīgākā lieta šobrīd – gan darba attiecības, gan personīgās attiecības. Pievērst tam lielāku uzmanību.
Ramona Levane: Jēga ir klātesamībā. Tikai un vienīgi tajā, kas ir šeit un tagad, šajā brīdī.
Roberta Gailīte: Jēga ir cilvēki un tas, kā es varu veidot jēgpilnas attiecības ar cilvēkiem. Arī attiecības ar apkārtējo vidi.
Marija Saveiko: Mēs paši piešķiram jēgu kaut kam, līdz ar to jēga ir kaut kas, kam mēs pievēršam uzmanību. Tas var būt jebkas tajā konkrētajā mirklī. Šobrīd visa mana jēga ir šeit, šajā sarunā, jo tā man ir svarīga.
