Kitija Balcare ir teātra kritiķe, doktorante Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu fakultātē un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente.
Ieva Siliņa: Nezinu, kā man iesākt, jautāt, kā tu nonāci teātrī vai kā tu nonāci zinātnē?
Kitija Balcare: Tur laikam ir tās divas puses. Ceļš līdz doktorantūrai patiesībā ir bijis diezgan ilgs, rakstot teātra recenzijas kopš saviem pirmajiem studenta gadiem. Kad pārvācos no Latgales uz Rīgu, par tādu rituālu bija kļuvušas teātra izrādes, un likumsakarīgi sanāca par to interesēties tik tālu, ka gribējās par to arī rakstīt. 10 gadus strādājot komunikācijas jomā un žurnālistikā, paralēli turpinot rakstīt recenzijas, vienā brīdī sapratu, ka tas recenzijas formāts ir par knapu, gribas rakt dziļāk.
Nevis tā drusku dziļāk, bet līdz pat disertācijai?
Jā, jo paralēli ir bijusi arī tēma par vidi un ilgtspēju kā mana otra sirds lieta. Tā, Covid-19 laikā lielās pārdomās gremdējoties, sapratu, ka gribu salikt šīs divas puses kopā un diezgan mehāniski meklēju tēmas, kuras varētu būt saistošas. Tā es nonācu pie jēdziena ekoteātris.
Tu esi pirmā Latvijā, kas ko tādu pēta, vai ne?
Jā, latviešu valodā visur, kur šis vārds parādīsies, būs kāds no maniem tekstiem, bet pasaulē patiesībā par to runā jau kopš 90. gadiem, un ļoti intensīvi.
Pastāsti, kas ir ekoteātris?
Tur mēs varam skatīties divos virzienos. Definīcija, ko piedāvāju es, apkopojot to, ko ir sacījuši citi pētnieki, ir, ka, pirmkārt, ekoteātris būs tāds teātra virziens, kurš pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, mijiedarbībai, un kurā būtiska nozīme ir videi, un videi ir šī aktīva forma, gan vēstījuma ziņā, gan pašas izrādes veidošanā. Otrkārt, tā ir izrāde, kurā ir pievērsta uzmanība pašas izrādes tapšanas veidam, respektīvi dzīves ciklam, un tiecoties pēc pēc iespējas lielāka apritīguma tajā.
Tātad tāda zaļa pieeja tam, ko mēs radām, kā mēs radām un kur tas paliek pēc tam.
Tātad domājot par mākslu, bet tajā pašā laikā arī par vidi.
Jā, nenoliedzami.
Kāpēc tas ir svarīgi? Kāpēc māksla nedrīkst dzīvot normāli, kā ir dzīvojusi līdz šim?
Mākslai, protams, ir dažādi uzdevumi, bet viens no uzdevumiem ir uzdot jautājumus skatītājiem, likt domāt. Mēs gluži nevarētu runāt par šiem vides jautājumiem un turpināt radīt tāpat, kā līdz šim. Ņemot vērā šo kopējo fonu, kas ir arī Eiropas zaļais kurss un tā tālāk, mēs agrāk vai vēlāk, un es domāju, ka pavisam drīz arī teātri nonāks tajā punktā, kurā tas vairs nebūs brīvprātīgs ieguldījums, bet tiešām nepieciešamība radīt ilgtspējīgāk arī tīri tehniski šīs izrādes.
Ja kādam tiešām rūp šīs ilgtspējas lietas, kas ir tas, kas ir jāmeklē, vai tās ir ekoizrādes, kas ir par šādiem jautājumiem tapušas, vai tie ir ekoteātra kolektīvi, režisori, varbūt veseli ekoteātri? Kas ir tas formāts, kā tas izpaužas dzīvē?
Tur mēs varam iet tālāk jau pa trīs dažādām taciņām. Es varbūt iezīmēšu īsi katru no tām. Viena pieeja, ko saka arī teorētiķi, mēs varam runāt par ekorežiju. Tas nozīmē, ka mēs paņemam kādu klasisku darbu un uzsveram tajā tieši šos vides aspektus.
Vai tev ir kāds piemērs?
Kaut vai mūsu pašu Rūdolfa Blaumaņa "Indrāni", tātad ošu ciršana. Parasti ir šis sociālais konflikts priekšplānā, bet tik pat labi kāds režisors var akcentēt ekoloģisko aspektu. Tas būtu klasisks darbs, kurā režisora izvēle ir akcentēt vides jautājumus. Cits virziens ir ekodramaturģija, kas parasti ir jaundarbi, kuri pieskaras tēmām, kas ir aktuālas, – klimata pārmaiņas, mežu apsaimniekošanas jautājumi, piesārņojums un tā tālāk. Tur parasti šie darbi top kopdarbā ar zinātniekiem, tur atkal ir šī saskare. Trešā taciņa ir ekoscenogrāfija, kurā runājam par risinājumiem tērpos, scenogrāfijā, nu kā un ko mēs gatavojam, kāda ir tā dzīve pēc tam un tamlīdzīgi.
Laikam tērpi un rekvizīti ir ļoti jūtīgs jautājums teātrī, jo katrā izrādē tev vajag savus un daudz, un dažādus, kur tas paliek pēc tam?
Tā pieeja ir ļoti dažāda. Kā saka teorētiķe Tanja Bēra, kura nāk no Austrālijas un pati ir arī praktiķe, viņa saka, ka tas atjaunojamākais resurss, kas piemīt scenogrāfam, ir viņa radošums. Ja viņam ir radošums, tad viņam ir arī spēja radīt tā, ka tas ir pietiekami ilgtspējīgi un atbildīgi.
Man ļoti patika režisora Edgara Kaufelda Leļļu teātra izrādes "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi" doma, ka bērni saskata ikdienas priekšmetos tomēr ko citu, ko pārdabisku, kādas būtnes. Tur bija brīnišķīga rozā galda lampa, kas bija flamingo, un arī citi tēli bija radīti no ikdienas priekšmetiem. Man liekas, tas ir tāds ļoti labs piemērs tam, ka tu vari paņemt kaut ko, kas jau eksistē, un iedot tam otru elpu caur mākslu.
Jā, noteikti, un tas arī visbiežāk iezīmējas tieši bērnu auditorijai radītājās izrādēs, kur šis ekoscenogrāfijas risinājums ir patiešām kā šī objektu teātra paņēmieni, kur attiecīgi šīs lietas atdzīvojas, vai aktiera spēks ir tajā, ka viņi šīs lietas atdzīvina un stāsta stāstu. Tas ir ļoti labi arī no tā viedokļa, ka tas ir ne tikai videi ilgtspējīgāk, bet tas arī rosina mazajā skatītājā iztēli. Man pašai ir bērni, bieži vien es redzu, ka pēc tam līdzīgas lietas tiek mēģināts darīt arī mājas apstākļos.
Tas īstenībā ir ļoti vajadzīgs mūsdienu bērniem, kam ir ierīču vilinājums.
Jā, bet vēl viena nianse par šo. Ja mēs izmantojam pašas lietas, tad arī jādomā, kā šīs lietas ir nonākušas līdz teātra telpai vai skatuvei. Vai tās ir iegādātas veikalā ar nolūku, piemēram, tā rozā lampa, vai tomēr ir sagādātas no noliktavas vai..
No šķūnīša izraktas.
Jā, tas ir labākais veids.
Kā praktiski notiek tava pētniecība? Man ļoti izklausās, ka tev tā notiek tikai vienos priekos, staigāt tikai pa teātra izrādēm un priecāties.
Šobrīd tas, ko es daru, es sistematizēju izrādes. Manā redzeslokā ir 21. gadsimta izrādes, esmu uzlikusi arī mazliet laika nogriezni, jo mēs varam skatīties ekoteātri arī dažādos laika nogriežņos.
Šekspīrā, man liekas, diez ko daudz nebija no eko? Vai tieši otrādi?
Arī tur ir iezīmes, tur mežs ir ļoti svarīgs gan metaforiski, gan visādi citādi kā brīnumains, klātesošs elements. Daži teorētiķi saka, ka mēs varam runāt par ekoteātri pat no senās Grieķijas, no antīkajiem laikiem, jo izrādes notika brīvdabā, tās tika pielāgotas saulrieta un saullēkta ciklam.
Netērēja enerģiju, kuras nebija.
Tieši tā.
Tā ka teorētiķu domas dalās, bet man starmešu gaismā ir ekodramaturģijas darbi, kas reflektē tiešā nozīmē par to, ar kādām vides un klimata problēmām mēs saskaramies šodien.
Kā ir ārzemēs? Cik ekoteātra tēma ir aktuāla? Ko par to runā?
Tās izpratnes, kura interesē mani, tātad šīs ekodramaturģijas, kas reflektē par šīm konkrētajām tēmām, tās saknes stiepjas pāri okeānam. Tās mēs varam meklēt Amerikā, jo tur jau 90. gados daudz izteiktāk ir bijusi interese par šīm lietām un veidoti arī dažādi pasākumi, festivāli, kuros tika aicināti piedalīties cilvēki ar saviem darbiem. Tas skaidrojams ar tādu tēmu kā pirmiedzīvotāju tautas, kurām šīs attiecības ar dabu un vidi ir bijušas ciešākas un, briestot klimata pārmaiņām un klimata krīzēm, arī saasinātākas. Bieži vien šīm izrādēm ir dokumentāli fakti un notikumi.
Kad skatītājs ir aizgājis uz izrādi, kā viņš var atpazīt, tā ir eko vai ne – eko?
Pirmkārt, raugoties, kāds tad ir tas izrādes vēstījums.
Labi, tādas vienkāršas izrādes mēs sapratīsim par klimata pārmaiņām vai tādiem jautājumiem, bet savādāk – kā mēs zinām, kā ir tapuši rekvizīti, skatuves iekārtojums, tērpi un pārējās lietas?
Skatītājam tas paliks bieži vien neredzams, bet vēl viena iezīme, kas raksturo tos darbus, ko es pētu Latvijā, ir, ka bieži vien šīs izrādes iziet ārpus klasiskā teātra telpām.
Pastāsti kādus piemērus, kas notiek?
Tās ir lekcijas izrādes, pārgājieni. Piemēram, Kristai Burānei ir darbs "No tā laika koki vairs nerunā", kura laikā cilvēki iet pārgājienā pa Rīgas bulvāri un apskata apstādījumus vēsturiskā kontekstā ar Georgu Kūfaltu, kas bijis Rīgas pirmais dārznieks. Tātad bieži vien tās ir izrādes vidē, kas sasaucas arī ar vides teātra principiem. Šīs izrādes bieži vien būs arī tās, kur skatītāja loma vairs nebūs tikai sēdēt mīkstā samta krēslā pustumsā. Tur var būt gan sirdsapziņai neērti jautājumi vai kritiski domāt veicinoši, gan arī līdzdalība. Tātad kaut ko darīt, iet, domāt, pieskarties lietām, kas veicina ekoloģisko apzinātību un līdzatbildību.
Kā atrast šādas izrādes?
Jāseko līdzi dažādiem teātra piedāvājumiem. Es domāju, ka jāseko līdzi arī teātra veidotājiem, režisoriem, dramaturgiem. Latvijā ir konkrēti cilvēki, personības, kas vairāk par šīm lietām interesējas. Sekojot viņu daiļradei, bieži vien var redzēt šos darbus. Noteikti arī festivāls "Homo Novus", kas notiek septembrī Rīgā, ir tā platforma, kur parādās arī šādi darbi.
Vai Latvijā ekoteātris ir populārs vai pagaidām vēl ir uz ko tiekties?
Es teiktu no tās tēmas un formas sinerģijas, ka tā ir vairāk tāda personību izvēle. Tie, kuri paši ir sociāli aktīvi, pilsoniski atbildīgi cilvēki, to pauž arī savos mākslas darbos. Tur mēs pietuvojamies šai tēmai par vides aktīvismu. No otras, ražošanas puses, tur pakāpeniski pavisam drīz būs prasības teātriem nu jau tādā stingrākā rāmī. Par to es nupat biju Horvātijā, projektā "Stages", kurš apvieno vairākus teātrus Eiropā, kur patiešām par šo ražošanas pusi arvien vairāk domā un testē dažādas pieejas, teātri veic pašnovērtējumus.
Es domāju, ka tas pavisam drīz klauvēs arī pie mūsu teātra durvīm.
Kuras ir tās valstis, kas ir priekšgājējas, no kurām mēs varam pašpikot labas idejas šajā jautājumā?
Latvija arī tur piedalās, bet Latvija piedalās ar Rīgas Tehniskās universitātes palīdzību kā tādi virsuzraudzītāji.
Inovatori lielie?
Jā, savukārt no Latvijas teātriem pagaidām neviena tur nav. Ir Lietuvas teātris un Itālija, Beļģija, Horvātija tur nāk kopā, spriež un dalās pieredzē. Interesanta pieeja, ko šajā projektā īsteno, ir dramaturģiska izrāde, ko piedāvā britu režisore Keitija Mičela, kas ir Eiropā, var teikt, ekoteātra pioniere un mūsdienās aizvien praktizējoša praktiķe. Katrs teātris iestudē šo izrādi savā teātrī, bet nepārvedot nekādu scenogrāfiju. Viņiem ir šis materiāls, un attiecīgi katrā valstī ir šī izrāde, tiecoties uz zaļo tūrēšanu, ja tā var teikt, kā šīs izrādes izrādīt dažādās vietās, neceļojot, bet idejiski padodot tālāk.
Kā ekoteātris var palīdzēt risināt pasaules aktuālos izaicinājumus? Kā tu to redzi?
Manuprāt, tas, ko piedāvā māksla, un it īpaši teātris, ir tas emocionālais virsslānis.
Ja mēs lasām ļoti nopietnus un dažkārt biedējošus zinātnieku pētījumus par šīm vides problēmām, tad vienā brīdī mums šī statistika, skaitļi, grādi, paliek tādi abstrakti. Teātris iedod šo emocionālo kārtiņu. Tas ir veids, kā iekustināt uz rīcību, – ne tikai skatīties uz kailiem skaitļiem un domāt, ka tas mani neskars, bet daudz tuvāk pienākt šīm tēmām.
Tas var būt kā pēdējais pagrūdiens, lai cilvēks sāktu darboties, jo racionālie argumenti, kā mēs zinām… Mēs visi zinām, kā jāēd, kā jādzīvo, cik daudz jāsporto, bet tas, vai mēs to darām, tas jau ir cits jautājums, vai ne?
Jā, tieši tā, bet arī tas, ko dara režisori, piemēram, Valters Sīlis izrādē "Mežs", viņš atstāj šo izvēli skatītāju ziņā. Izrāde balstās principā, ka cilvēks iet pārgājienā pa Mežaparku ar austiņām, un vienā austiņā viņam runā viena balss, kura atbalsta vides aizsardzības tematiku, bet otrā austiņā ir šī meža un koku kā patērniecības resursa aspekts. Klausītājs dzird gan šo vienu, gan otru balsi. Tas viņu rosina domāt. Labā prakse ir, ka netiek dota pareizā atbilde vai vienīgā atbilde, bet tā ir tāda kritiski domāt veicinoša pieeja.
Bieži vien labākās izrādes ir tās, pēc kurām aizdomājamies, kuras atstāj uz mums nospiedumu.
Pēc kurām nevar aizmigt, jā.
Kas vēl ir tās tēmas, kas tiek apskatītas ekoteātrī? Jau pieskārāmies kokiem, bet varbūt ir kas vairāk.
Tēmu virzieni arī ir ļoti dažādi. Man liekas, ka tā cepurīte, ko var uzlikt ekoteātrim virsū, ir jēdziens posthumānisms. Tiešā nozīmē – pēc cilvēka vai pēc cilvēciskā.
Tātad, kā mēs veidojam attiecības, kurās cilvēks vairs nav šīs radības kronis, kurš pārvalda visumu un pakļauj dabu, bet skatoties no tādām līdzvērtīgam horizontālām pozīcijām. Tur tematiski šajās izrādēs ienāk ne tikai vides problēmas, kuras es jau minēju, tātad mežu apsaimniekošana, klimata problēmas, piesārņojums, ūdeņu problēma, bet arī tas, kā cilvēks veido šīs attiecības ar dabu, kā tie paši aktieri vai skatītāji, kas ir iesaistīti izrādē, veido šīs tuvākās attiecības ar dabu, kā viņi iemieso to, kā viņi ataino to uz skatuves. Piemēram, Ilzei Blokai ir izrāde "Sēņošanas čempionāts", kur ir dejotāji, kuru uzdevums ir no sēņotājiem pakāpeniski pārtapt micēlijā jeb sēņotnē un vizualizēt sēņu pasauli. Tur jau vārdam nav vietas un ienāk fiziskums, kas ir viena no iezīmēm, kā mēs varam runāt par citu sugu atainojumu teātrī.
Man šķiet, ka tas ir milzīgs izaicinājums – attēlot kaut ko, kas nav cilvēks.
Jā, tur ir tas baisais mirklis ar iespēju kļūt par karikatūru, un tas ir profesionalitātes jautājums, kā to panākt uz skatuves, lai tas nekļūst patiešām smieklīgi.
Ekoteātra vilnis nāk ar to, ka mēs par to vairs nesmejamies un nemēģinām saskatīt šajās lietās cilvēku, bet gan mēģinām tuvoties un izprast šīs citas sugas jau tīri fiziski.
Kā vēl varētu atpazīt ekoteātri?
Mākslinieciskie paņēmieni var būt dažādi. Pirmajā līmenī dažkārt par klimata problēmām runā arī ar humora palīdzību, bet tas ir tad, kad skatītāju mēģina ievilināt šajā tēmā, jo dažkārt šīs izrādes ir mazās formas, kas nozīmē samērā maz skatītāju, un kaut kādā ziņā tas paliek šis mazais, bet zaļais burbulītis. Tā kā tur varbūt tā nav lielā zāle ar tūkstoš sēdvietām. Tad ienāk šis fiziskums, kā es minēju, tātad verbālā jeb vārda funkcija mazinās, vairāk strādā citas skatuviskās izpausmes. Arī šī vizuālā forma [mainās], ja tas ir telpās, tad vairāk strādās vizuālās lietas, kustības, gaismas. Piemēram, Keitijai Mičelai ir tāda pieeja, ko dēvē par velopedālismu, izrādē aktieri paši minas uz velosipēda uz skatuves, un tās apgaismojums tiek ģenerēts no viņu fiziskā ieguldījuma. Līdz ar to intensīvākos brīžos ir spožākas gaismas, ne tik intensīvos – ne tik spožas. Ļoti tieši tiek parādīta šī ietekme. Tas ir grūtākais uzdevums tiem cilvēkiem, kas darbojas šajā jomā teātra pasaulē, – neradīt šo plaisu starp vēstījumu un formu. Ja tas saķeras kopā, vēstījums skatītājam ir daudz izteiktāks.
