"Tam vienmēr jābūt mākslas darbam, kurš ir neprognozējams, un tad tāpat kā izrādēm vienai ar otru ir jāsarunājas, savā ziņā arī sezonām ir jāsarunājas. Bet šajā sezonā liela uzmanība pievērsta stāstiem, kuri uzrunāja, emocionāli iedarbojas, un idejām," teic Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. "Mūsu pamatuzdevums ir viens – radīt īpašus vakarus skatītājiem, un tad tā izvēle, kas mums šajā gadā ir, izstāstīt nedzirdētus stāstus, izstāstīt stāstus, kuri ļoti svarīgi. Tam pakārtojas, kā tas būs, kādā forma tas būs. Gan vienā, gan otrā ziņā būs interesanti. Mēs sākām no idejas, par ko mēs šoreiz stāstām, nevis, kā mēs to gribētu izdarīt."
Sīlis atklāj, ka šī gada viena no noskaņām ir – par vienkāršo dzīvi, bet ļoti nevienkāršos apstākļos: par dzīvošanu, gribēšanu dzīvot, gribēšanu piepildīt savu dzīvi. "Katrreiz tie apstākļi ir ļoti īpaši katrā darbā… Par to būs šī sezona, savā ziņā uzticoties sirdij. Tā arī top, ne ar prātu, negribējās ar prātu darīt šo darbu, gribas to darīt – atnāk ideja, atnāk luga un viņa tev ir trāpījusi. Gribas ar to dalīties ar skatītājiem."
Pirmā Liepājas teātra jaunās sezonas pirmizrāde gaidāma 14. septembrī – uz lielās skatuves režisore Laura Groza iestudē satriecošo 20. gadsimta holokausta notikumu liecību – jaunas ebreju meitenes Annes Frankas rakstīto dienasgrāmatu, divus gadus uzturoties slēptuvē nacistu okupētajā Amsterdamā.
"Anne Franka ir 20. gadsimta ikoniska personība, sešpadsmitgadīga meitene, ebreju meitene, kas aizgāja briesmīgā nāvē holokaustā, līdzīgi kā ļoti daudz citu ebreju tautības cilvēku. Tas, ar ko viņa atšķiras no daudziem citiem, ka viņa aiz sevis atstāj nevis traģēdiju, bet gaismu, sava veida Bībeli," saka režisore Laura Groza.
"Tas, ko viņa ir vēstījusi, ir kaut kas unikāls un netipisks padsmitgadīgam bērnam, un tas, ko viņa māca, ir kaut kas līdzīgs mesiāniskam vēstījumam par to,
ka ir kaut kas lielāks par tumsu un lodēm, un gāzes kamerām, un tā ir ticība labajam, Dievam un vispār cilvēcībai.
Tāda beznosacījuma mīlestība – tas ir tas vēstījums, ko viņa ir atstājusi, kaut izklausītos pārspīlēti un varbūt pat banāli kādam ciniskākam cilvēkam, bet tā ir viņas kvalitāte. Tāpēc mani viņa fascinē, un tāpēc man viņas stāsts ir jāizstāsta, un tāpēc viņš nebūs tumšs, viņš būs gaišs," stāsta režisore.
Savukārt Latvijas jauno laiku vēsturei – 90. gadiem – pievēršas režisors Elmārs Seņkovs. Viņš iestudēs Artūra Dīča lugu "Baltijas teļš". Ar "t", nevis "c".
Kā tolaik būvēja savu sapņu Latviju un ar kādiem sirdsapziņas ķieģeļiem? Elmārs Seņkovs saka: "Tas ir turpinājums triloģijai, jo arī deviņdesmitajos notika šekspīriska lieluma traģēdijas, nodevības un varas spēles. Deviņdesmitajos, atskatoties man kā bērnam, viss liekas hiperbolizēti. Protams, tas laiks ir ļoti būtisks Latvijai, jo no tā brīža sāk veidoties jaunā Latvija un tāda, kāda viņa ir šobrīd, tie pamati ir jāskatās deviņdesmitajos. Arī tie cilvēki, kas veidoja, kas bija jauni, vitāli, tāpēc arī nosaukumā ir "Teļš", jauni vitāli vīrieši, arī sievietes, bet pārsvarā maskulīna vide bija deviņdesmitajos, un viņi veidoja valsti, kā katrs mācēja – cits dibināja "Banku Baltija", cits kādu mazāku uzņēmumu, cits varbūt meklēja ideālus tajā laikā, un, kā šie draugi satiekoties... es gribētu redzēt, ja viņi visi sanāktu pie galda un ko viņi runāja."
"Kā viņi idejas mētāja, kā tas notika? Kā notika saruna, ka varētu izveidot piramīdas stratēģiju? Viņi taču apzinājās, ko dara, un tas ir jautājums par sirdsapziņu, protams.
Vai blakus tur ir cilvēks, kurš ticēja ideāliem, ka Latvijai jābūt citādai? Joprojām šie cilvēki ir un viņi atskatās, kā Latvija mainās. Vai viņa nav tāda, kādu viņš ir cerējis? Tas ir par sapņiem. Beigās viņi satiekas šodien, un jautājums, vai viņi joprojām ir draugi? Vai viņi joprojām var atzīt, ka par tādu Latviju, kādu viņi sapņoja, tā kļuva? Tas ir jautājums, ko es gribētu uzdot sava tēva paaudzei," saka Seņkovs.
Uz teātra skatuves reti sastopamam žanram – detektīvstāstam – pievēršas režisors Matīss Budovskis. Viņi kopā ar Klāvu Melli sacer muzikālu, eksistenciāla absurda detektīvu "Rītausma vakaros" par sevī un pasaulē vīlušos, dzīves nogurdinātu izmeklētāju, kurš uzņemsies savas karjeras pēdējo lietu.
Budovskis atklāj: "Žanrs būs detektīvs, kas arī pieļauj diezgan daudz mistikas elementu, ko mēs gribam izmantot. Mēs ļoti labi jūtam viens otra stiprās un vājās puses un labi izpildām viņas. Tāpat arī tā oriģināldramaturģija man ir svarīga, jo Liepājas Universitātē es šobrīd mācos rakstniecību, un līdz ar to tas man ietilpst maģistra darba ietvaros, kāpēc es arī izvēlējos to darīt – rakstīt no jauna, nevis ņemt kaut ko gatavu. Tā ir laba skola, un vienmēr kaut ko foršu skatītājam var piedāvāt no jauna."
Stāsts aptver kāda dzejnieka slepkavību, Budovskis skaidro: " Es izlasīju vienu brīnišķīgu teikumu, un man salikās, ka tā ideja pati par sevi ir ļoti laba, to rakstīja viens filozofs un arī Nīče tā ir domājis, ka dzejnieks ir cilvēks, kurš vēlas aiziet no pasaules, kuru ir radījis viņš pats, nevis aiziet pasaulē, kuru ir radījis kāds cits. Līdz ar to vēstījums izrādei ir, ka mums katram spēkos ir radīt to savu pasauli, kurā mēs dzīvojam. Un tā arī ir izrādes centrālā tēma."
Savukārt Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis gatavo divus jauniestudējumus – Ludmilas Roziņas stāstu "Dievs ir šeit" par cerībām un daudziem neērtiem jautājumiem, tostarp "kad tad jums būs bērni?", bet teātra lielajai zālei Rasas Bugavičutes-Pēces lugu "Dzīvoklis" par telpu atmiņu un iedzīvotāju atstātajām pēdām.
