"Pirmās izrādes nebija vieglas, jo bija tā sajūta, ka publika īsti nesaprot, no kāda leņķa uz to skatīties, un ir svešas sejas viņu acu priekšā. Tās pirmās divas izrādes bija tā sajūta, ka mums viņi tā kā jāuzvar drusciņ. Toties pārējās četras, mēs esam jau sešas nospēlējuši, bija ar tādu fantastisku mijiedarbību nepārtraukti visas izrādes garumā," par pieredzi stāsta aktieris Artūrs Skrastiņš. "Teātrim kā jebkuram cilvēkam ir nepieciešams ik pa brīdim uzspodrināt pašapziņu, tas ir kā atjaunot asinsriti un ticību sev. Otrkārt, tam ir ļoti merkantilas sekas, jo teātra vadībai ir vieglāk sarunāt aizvien augstāka līmeņa režisorus un sadarbības partnerus."
"Šī publika ir ārkārtīgi zinoša, izglītota, uztveroša, un mums ir tiešām liels prieks spēlēt, jo mēs sajūtam jūtošas, redzošas, zinošas sirdis, acis," teic aktrise Rēzija Kalniņa.
"Šeit tas attālums līdz pirmajai rindai ir mazāks nekā mūsu kamerzālē, un tas prasa tādu citu uzmanības loku. Izrādes finālā, tad, kad Parīze izrāda, es teiktu, tādu ekstremālu sajūsmu par mūsu teātra izrādi, tad es ieskatos acīs publikai, konkrēti cilvēkiem, un tu jūti tādu pretimnākšanu un atzinību, ka tas viss ir līmenis, kas mūs apmierina… Prieks par to," neslēpj aktieris Juris Bartkevičs.
Savukārt aktrise Vita Vārpiņa atminas: "Bija kaut kāds 2000. gads, es biju pirmoreiz Parīzē un, braucot ārā no Parīzes, režisors Arnis Ozols teica – nu, te ir "Comédie Française". Tas nebija "Odeons", tas bija "Comédie Française". Un es, jauna meitene, jauna aktrise būdama, domāju, ka varētu kādreiz tajā Francijā kaut ko spēlēt kā aktrise. Protams, tam nebija nekāda pamata, šīm domām, bet ar to es gribu teikt – vajag sapņot lielus sapņus."