Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā "Patriarha rudens" šogad pirmizrādi piedzīvo viens no dramatiskā teātra aktieru kursa diplomdarbiem "Nevienam nezināmā Marija". Izrādes režisors ir kursa vadītājs Elmārs Seņkovs, kas mijiedarbē ar saviem mācekļiem cenšas saskarties ar jautājumiem par to, kas ir tā īstā, svaigā, jaunā, laikmetīgā māksla – kādas ir jaunās formas, ko Trepļevs postulē. (Izrādes kostīmu māksliniece ir Annemarija Ščegoļeva, horeogrāfe – Sintija Skrabe, scenogrāfs – Elmārs Seņkovs.)
Izrādes telpa neatsaucas uz 19. gadsimta Krievijas realitāti, nedz arī ilustrē konkrētu vietu. Tā ir zaudējusi Čehova laika lielumus, kā verstis, šņaucamo tabaku un dažu varoņu finansiālās problēmas, un vizuāli atsakās no reālisma – šīs lugas skatuviskās tradīcijas. Būtisks elements, kas uzsver telpas dekonstruēto dabu, ir skatuves gaismu novietojums, ko veido gaismu mākslinieks Niks Cipruss kopā ar aktieru kolektīvu. Ienākot zālē, skatuves prožektori atrodas uz grīdas, un izrādes gaitā jaunie aktieri gaismas starus virza viens uz otru, nomainot telpas noskaņu, brīžiem arī ieslēdzot pilnu apgaismojumu visā zālē, tādējādi noārdot robežu starp skatuvi un auditoriju.
Izjauktais spēles laukums, kas topošajiem aktieriem pašiem ir jāiekārto, virzot prožektora gaismu uz sevi vai skatuves biedru, kļūs par metaforu jaunā aktiera pūliņiem.
Ne vien telpa, bet arī pati luga ir dekonstruēta, no naratīva izņemot veidotājiem mazāk svarīgas sižetiskās līnijas, citas apaudzējot ar šī brīža aktualitātēm, bet darbības fokusu novirzot uz lugā šķietami nepamanāmu tēlu – Mariju Šamarajevu jeb Mašu, ko uz skatuves iemieso Velta Birze. Viņas varone kļūst par mediju, caur kuru mēs redzam notiekošo darbību. Izrāde sākas ar lugas beigām – divus gadus pēc Trepļeva izrādes. Maša kā stāstniece vēršas pie skatītājiem, lai retrospektīvi klāstītu divus gadus senos notikumus. Viņa ir klātesoša lielā daļā skatuves darbības, bet vairāk kā novērotāja. Zīmīga ir pirmā cēliena aina, kad Ņina Zarečnaja topošās aktrises Polinas Čerņenokas veidolā pirmoreiz parādās uz skatuves. Dialogā ar Trepļevu, kurā viņš atzīstas jūtās, šī aina atkārtojas piecas reizes ar pieciem dažādiem aktieru kursa studentiem – Kristapu Kristeru Ozolu, Rūdolfu Sprukuli, Tomasu Ralfu Ābolkalnu, Olafu Putrāli un Matīsu Kučinski. Sižetiski šī atkārtošanās saistās ar atmiņas fenomenu – katru reizi atceroties notikumu, mēs to paši izmainām, kā tas šajā gadījumā notiek ar Marijas apziņu. No otras puses, skatītājiem tiek parādīts darbības personas interpretācijas spēks un topošo aktieru spēja šo subjektīvo varoni parādīt daudzveidīgi un iedarbīgi.
Izrādes temps man saistās ar karuseli, kas ar aktieru enerģiju bez mitas virpuļo.
Katrā karuseļa sēdeklī sēž cits varonis, metafora, tehnisks paņēmiens, un tie neapturami – brīžiem ātrāk, brīžiem lēnāk – griežas skatītāja acu priekšā.
Katras darbības personas raksturā ir atrasta kāda komiska detaļa, kas ar atsvešinājumu reaģē uz spēles laukumā notiekošo vai arī uz plašākām sabiedriskām norisēm. Lugas teksts neizskan kā pirmatskaņojums ar uzmanību un pietāti katrā vārdā, bet aktieri pret to izturas brīvi, spēlējoties ar lugas klišejām. Ja sākumā ir skaidri pateikts, ka Trepļevs mirs, ka pistole izšaus, tad laiks ir pievērsties arī visam citam, par ko ir šis stāsts, līdz ar to izrādes karuseļveida temps neļauj skatītājam nogurt četru stundu garumā un apliecina, ka "Kaija" patiešām ir komēdija.
Tomēr, kas ir kaija, ko atnes Trepļevs? Kas ir viņa izrāde, viņa luga, jaunās formas, ko viņš piesauc? Uz skatuves to attēlo pieci iepriekšminētie aktieri, katrs izspēlējot savu interpretāciju nošautās kaijas tēlam – degoša puķe, eņģelis, vēmeklis, neīstas asinis vai miskaste, no kuras izlien kails ķermenis – Velta Birze, kas kā slieka aizšļūc pa skatuvi. Nevienam nezināmā Marija ir atslēga. Tas ir viņas stāsts. Viņa ir tā, kurai dzimšanas dienā tiek pasniegta Nacionālā teātra karte, tas ir "tradicionālā" teātra biļete, viņa beigās paceļas virs skatuves grīdas dziesmas "Femme Fetale" pavadījumā un deklamē Ņinas tekstu. Viņa ir šī īstā aktrise, kas nes sevi par upuri.
Nesen Leļļu teātra rīkotajā meistarklasē (teātra 80. dzimšanas dienas pasākumu programmā) dienvidslāvu izcelsmes dramaturģe Sodja Lotkere saprotamā veidā nošķīra tradicionālo teātri no laikmetīgā – pirmajā skatītājs un aktieris atrodas dažādās laiktelpās, iespējams, viņus šķir pat vairāki simti gadu, bet otrajā skatītājs ar performeri atrodas vienā laikā un telpā, un izrādes darbība notiek te un tagad. Ar skatītājiem aktieru veidotā kontakta dēļ un necenšanās radīt ilūziju, bet gan uztvert notiekošo kā spēli, pirmie divi izrādes cēlieni man liek domāt par izrādi kā laikmetīgā teātra darbu. Tomēr paradoksāls ir trešais cēliens, kad tiek izrādīta Trepļeva izrāde – kāda tad tā izskatās 2024. gadā? Iestudēts ir starpmediāls priekšnesums, kas atsaucas uz vislielākajām klišejām tam, ko virpusēji uzskata par "laikmetīgu" – kailums, plēves, bērni, midžinoša gaisma, briesmoņi, kropļoti ķermeņi. Te vairs netiek runāts par notiekošo, bet projicēta sveša ideja, kas neseko iepriekšējās darbības likumiem. Tā tos izjauc. Šāda izmaiņa darbā ir ļoti vērtīga, tomēr vēstījums man šķiet neskaidrs.
Vai laikmetīgs ir tikai pretnostatījums kaut kam vecākam?
Vai šīs sekvence komentē "nesakarīgo" performanču mākslu, kas tiek skarbi kritizēta? Vai veidotāji grib parādīt, ka šādu mākslu viņi vēlas veidot, bet personiskā noliegumā to apsmej? Beigu jautājums paliek atvērts. Un tomēr – pirmtiesības uz īstu mākslu ir katram, kuru interesē cilvēka esība, un topošos skatuves mākslas profesionāļus tā noteikti interesē.
