"Mana tēva aiziešana nebija gluži rozēm kaisīta. Viņu pārņēma demence. Tā ka tur nebija nekā no saulrieta apmirdzētas atmosfēras un apcerīguma. Es viņu kopu līdzās mātei. Pēdējos viņa dzīves trīs mēnešus." – Tas ir fragments no Vara Piņķa izrādes "Mana tēva nāve". Viņš pats tajā arī spēlē kopā ar savu krustdēlu, brāļa dēlu Antonu Piņķi. Izrādē skan jau iepriekš ierakstīts teksts un mūzika, bet aktieri izspēlē kustību etīdes bez vārdiem.
Mēģinājuma starplaikā Vari Piņķi aicinu uz sarunu, un viņš atzīst, ka labi saprot šādas izrādes riskus, jo tēma ir smaga un skumja, un viņš tai pievēršas laikā, kad citviet pasaulē kara apstākļos cilvēki iet bojā nepatveramos daudzumos.
Taču viņa tēva aiziešanas laiks viņam bijusi tik šokējoša un vienlaikus arī vērtīga pieredze, ka viņš vēlējies to dalīt ar citiem, jo līdzīgu situāciju ir ļoti daudz: "Man šķita svarīgi gan man pašam ar to tikt galā, gan arī pacelt šo paliatīvās aprūpes problēmu. Par to daudz tiek runāts, daudz arī tiek darīts, bet, manuprāt, vienalga cilvēks ir ļoti apjucis, vientuļš, kad viņš sastopas nevis ar savu priekšstatu par tuvinieka nāvi, bet reāli to piedzīvo. Tas ir pavisam savādāk. Un arī man tā bija, kaut arī es sevi uzskatu par rūdītu cilvēku, bet vienalga dzīvā pieredze mani pilnīgi izsita no sliedēm, un es joprojām nezinu, ko ar to īsti iesākt. Tāpēc arī tapa šī dīvainā, skumjā izrāde."
Paradoksāli, bet tieši tēva dzīves pēdējos mēnešos, kad viņš bija kopjams, Varis ar tēvu sajuties daudz tuvāks nekā, iespējams, visas līdzšinējās dzīves laikā.
Tāpat kā paradoksāli tas, ka visi mēs taču zinām, ka esam mirstīgi, tomēr tieši šo domu mēdzam atvirzīt visvairāk. "Tā ir visneizdomātākā doma pasaulē," spriež Varis Piņķis. "Jā, cilvēks mirst, bet taču ne jau es, ne jau mani tuvinieki. Un tas nav pārmetums, tas ir dabiski, ka mēs nemākam ar to dzīvot, par to domāt. Tas ir ļoti sarežģīts process, te nav padoma, izejas, es pat nezinu, ko darīt… Bet tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa.
Un te jāsaka tā banālā lieta, ka tas ir arī atskaites punkts, lai izvērtētu, ko es daru šodien, kas no tā ir vērtīgs, kas nav vērtīgs. Kurus desmit procentus es paņemšu līdzi un kuri ir tie 90 procenti, kas man nebūs vajadzīgi."
Vari Piņķi izrādē redzēsim saspēlē ar viņa brāļa dēlu Antonu Piņķi.: "Tas, protams, tāds sarežģīts moments, arī ētiskas dabas jautājums – likt mazam zēnam iznest šo lielo, smago lomu, bet es izvēlējos šādu variantu – spēlēt ar savu krustdēlu, jo tā ir kaut kāda trausluma, ievainojamības zīme. Ir tāds teiciens, ka veci cilvēki ir kā bērni. Manā konkrētajā gadījumā pilnīgi reāli tas tā bija gan apziņas līmenī, gan izdarību līmenī. Tāpēc arī man šis bērns vai pusaudzis bija svarīgs," skaidro režisors.
Antonam Piņķim spilgtā atmiņā braucieni pie vectēva Daiņa uz laukiem, arī brīdis, kad ģimenē uzzināja, ka vectēvs ir smagi slims. Izrādē Antonam savas izjūtas jāatklāj bez vārdiem caur kustību etīdēm. Viņš atzīst: "Reizēm ir emocionāli nedaudz grūti, bet pagaidām tieku galā. Vairāk kustamies, nekā runājam, bet es esmu laimīgs, ka man nav jārunā. Es cenšos nedomāt, kas es esmu, ko es tēloju, es cenšos domāt par to, kas man ir jādara, lai viss sanāktu labi. Lai nesanāk tā, ka es apraudos uz skatuves."
Iestudējuma "Mana tēva nāve" pirmizrāde "Willa teātrī" skatāma 8. novembra vakarā.