Gints Andžāns: Labdien, Ņina! Kas jums šobrīd ir aktuāls teātrī?
Ņina Ņeznamova: Mums ir galvenais režisors Sergejs Golomazovs. Viņa izrādēs esmu nodarbināta. Bet jūsu galvenais režisors Viesturs Kairišs tagad mūsu teātrī iestudē "Hamletu". (Saruna ierakstīta pirms "Hamleta" pirmizrādes – red.)
Gints Andžāns: Ak tā. Tad došos uz jūsu teātri ciemos.
Ņina Ņeznamova: Jā. Maksims Busels spēlēs Hamletu.
Gints Andžāns: Tā es dzirdēju, jā.
Ņina Ņeznamova: Ļoti labs aktieris, ļoti.
Gints Andžāns: Lepojaties ar savējiem?
Ņina Ņeznamova: Protams. Vai tad var būt savādāk?
Gints Andžāns: Ļoti labi, ļoti labi. Ko jūs spēlējat šobrīd? Kas jums repertuārā?
Ņina Ņeznamova: Tikko spēlēju Ziemassvētku koncertu. Tāda ļoti pozitīva izjūta mūsu teātrī, tāds dziedošs, dejojošs kolektīvs, un daudz valodas prot mūsu trupa. Es tajā izrādē pēc savām dziesmiņām stāvu tā kā pirmkursniece aiz kulisēm un priecājos. Man ļoti patīk skatīties, kā citi tur strādā. Vēl spēlēju Dostojevska "Stepančikovas ciemā". Tur darbs ļoti, ļoti, ļoti nopietns un nav viegls. To ir jāzina, kā spēlēt.
Gints Andžāns: Ļoti žēl, ka nesanāk aiziet ciemos, jo bieži paralēli mums ir izrādes. Jums sanāk aiziet ciemos pie citiem teātriem?
Ņina Ņeznamova: Jā. Obligāti. Un tad pārsvarā eju uz ģenerālmēģinājumiem. Tad ģērbjos kā uz svētkiem un turu īkšķus par aktieriem, lai viņiem veicas. Arī šodien pie tevis atnācu kā uz svētkiem. Uzvilku šīs mežģīnes [apkaklē]. Tā ir manas omītes tērpa detaļa – tai ir simt gadu. Kad ir kāda tikšanās, kā mums ar tevi šodien, tad es [velku] omītes [apkakli], lai būtu ar taisnu muguriņu, tā kā mana omīte bija.
Gints Andžāns: Vecmāmiņa pati ir šo ar rokām darinājusi, vai tā ir viņai arī dāvana?
Ņina Ņeznamova: To es nezinu...
Gints Andžāns: Tas, ka tas ir no vecmāmiņas, tas ir apbrīnojami.
Ņina Ņeznamova: Laiku pa laikam teātrī vai kādā salonā kādam meistaram ir zeltas rokas un viņi prot saremontēt šīs lietas tā kā vajag, un tad arī sena lieta atkal kļūst kā konfektīte.
Gints Andžāns: Man no vecākiem vai vecvecākiem nekādu relikviju nav. Es atceros, ka atradu pie saviem vecvecākiem plauktā brilles un prasīju, kam tās ir, jo viņiem abiem briļļu nav, viņi nenēsāja. Viņi teica, ka tās ir no vecvectēva saglabājušās. Es toreiz mācījos pamatskolā, un vēstures skolotāja lika atzīmi deviņi vai desmit, ja tu vienkārši aizved kaut kādu relikviju ar stāstu. Es mācījos skolā brīvākā atmosfērā, negāju uz deviņi un desmit, un tikai tāpēc, lai man vēsturē būtu labāka atzīme, es šīs brilles aizvedu, uzdāvināju vēstures skolotājai, lai dabūtu deviņi. Tagad laiks ir pagājis, un es tikai tagad saprotu, ka daudz vērtīgāk būtu šīs brilles turēt kastītē vai rāmītī sev mājās un pateikt, ka tas ir simt, divsimt gadi un tās ir mana vecvectēva, nekā tas devītnieks tajā atzīmju grāmatā. Tāpēc es ļoti novērtēju, ka cilvēki glabā šādas lietas.
Ņina Ņeznamova: Un, tu zini, tās man palīdz turēties pie savas profesijas. Tā omīte – viņa bija bagāta, lepna. Viņa tad daudz nerunāja. Viņa reizēm teica: "Kauns, ka tu neproti uzvesties. Kāpēc tu tā kliedz, rausties!" Es to atceros. Reizēs, kad man vajag kādu spēlēt stingru [raksturu], piemēram, Ģertrūde "Hamletā", Antonija "Skroderdienās Silmačos", tad es viņu atceros un cenšos būt viņai līdzīga. Bet otra omīte bija pavisam citāda. Viņa mīlēja visas skudriņas, visas mušiņas, visiem palīdzēja, visus baroja un tāda bija tieviņa, klusiņa. Un pēc kara laika, bērnībā, kad mums nebija ko ēst, dārziņā saglabājusies ābele. Un mēs – bērni – gaidījām pašā augšā augošo sarkano ābolīti – kaut pusīti, kad viņi jau nokritīs, un mēs tad visi pa gabaliņam ēdām un dalījāmies.
Gints Andžāns: Ārprāts, tik skaisti!
Ņina Ņeznamova: Tāda bija dzīve. Grūta, bet skaista. Tāda bija otrā omīte – skudriņām palīdzēja kādu celiņu uztaisīt, lai viņām nevajag to kociņu uz muguriņas tik tālu nest. Un no viņas man nāk pavisam citādas lomas. Tādās lugās, kur vajag ar atvērtu sirdi, piemēram, "Varšavas melodijas".
Gints Andžāns: Bet es zinu, ka jūs arī rūpējaties par mazajiem dzīvnieciņiem, par mazajām dvēselītēm, ne? Kaķīši, putniņi. Tātad jums vecmāmiņa ir ielikusi tās rūpes par tiem, kuriem vajag palīdzēt.
Ņina Ņeznamova: Jā, jā. Tu pareizi saprati. Cik tev ir gadu?
Gints Andžāns: 36.
Ņina Ņeznamova: Jā. Manam mazdēlam 34, Edgariņš sauc. Man vīrs bija latvietis, un meita Inga uz pusēm, bet Edgariņš nu jau latviešu puika. Es nervozēju – kā veselu stundu runāšu latviski priekš televīzijas un radio, bet mans Edgariņš teica: "Ņina, runā tā kā ar mani."
Gints Andžāns: Nu ja, tā kā ar mazdēlu. Tieši tā. Ko nozīmē, ka meita uz pusēm?
Ņina Ņeznamova: Krieviete un latviete.
Gints Andžāns: Un Edgars?
Ņina Ņeznamova: Nu viņam paps latvietis, mamma latviete. Viņam no manis tad viena maza, maza daļiņa. Edgars ir gan gudrs, sirsnīgs un uzticams puisis. Mēs ar viņu no pašas bērnības sarunājamies tā: es ar tevi tikai latviski – ļoti nepareizi –, bet tu ar mani tikai krieviski.
Gints Andžāns: Es ar jums varu arī runāt krieviski ļoti nepareizi, jo es esmu tā paaudze, kas krievu valodu apguva pagalmā, kas bija kaimiņu puikas. Es saprotu, ja krievu valodā ar mani runā, ko saka, bet man ērtāk ir runāt latviski un ja otrs cilvēks runā latviski.
Ņina Ņeznamova: Bet krieviski jārunā, puis. Zini, kāpēc? Ļoti bagāta valoda un literatūra.
Gints Andžāns: Jā, absolūti piekrītu. Latviešu valodā ir ļoti... Skopāka tādā ziņā, vārdus mazāk izmanto.
Ņina Ņeznamova: Bet latviešu valodā man ļoti patīk melodija un tembrs, skaņa. Man patīk valoda tā kā dziesmiņa. Ja es nebūtu aktrise, es mācītos visas pasaules valodas.
Gints Andžāns: Es reiz prasīju diviem amerikāņiem – mēs ar sievu sarunājāmies latviski, un es prasīju, kā mēs izklausāmies, kā no malas skan latviešu valoda kā melodija. Viņi teica: "Jūsu valoda izklausās kā krievu valoda, tikai mazliet jaukāka." Tas bija tas, ko teica amerikāņi, kā viņi dzird.
Ņina Ņeznamova: Tikai drusku atšķiras (smejas). Man ļoti patīk tavs vārds Gints. No latviešu puses man ir viens radiņš Gints Liepiņš. Viņš dzīvo Bauskā, manai meitai brālēns. Viņam ir sava māja, sava zeme, bērni – kā īsts latvietis. Man ļoti patīk. Es domāju, tu tāpat kā mans Edgars.
Gints Andžāns: Es noskaidroju par savu vārdu, ka vārds Gints ir cēlies no lietuviešu valodas Gintaras, kas nozīmē dzintars. Gints, tātad sanāk, ka es esmu "dzint" no vārda dzintars, bet saknes ir Lietuvā.
Ņina Ņeznamova: Tev ir kāda sakne no turienes?
Gints Andžāns: Nezinu. Cik es esmu pētījis ciltskoku, principā vairāk ir runa par Vidzemes augšgalu un drīzāk Igauniju, un principā uzvārds Andžāns un visi, kas beidzas ar "āns", viss tas ir tas gals, vairāk Vidzemes augstiene.
Ņina Ņeznamova: Man ir dzimtene Klusā Dona. Mana brāļa meita jau sen dzīvo Vīnē. Viņai ir jau sava meita, mazmeita. Tad tur Vīnē tajā skolā arī bērniem prasa: pastāstiet par savām saknēm, uzrakstiet. Un viņa zvana tad, prasa: "Omīte, pastāsti mums, no kurienes mēs esam, kādi mums ir senči!" Es teicu, ka dzimtene mums ir Klusā Dona. Tagad arī Vīnē to zina (smejas).
Gints Andžāns: Ļoti labi. Ņina, sanāk, jūs esat Latvijā nodzīvojusi lielāko daļu mūža.
Ņina Ņeznamova: Divdesmit gadus es dzīvoju dzimtenē, sešdesmit – Latvijā.
Gints Andžāns: Jūs kaut kādā ziņā sauktu sevi par latvieti? No tādas latviešu dzīvesziņas, no latviskuma jūsos vajadzētu būt daudz kam.
Ņina Ņeznamova: Nē, esmu krievu sieviete, kura Latvijai uzdāvināja trīs pilsoņu paaudzes. Nu, mana meita, mans mazbērns, un tagad gaidu, kad mana mazmazmeita Anniņa, deviņi mēneši, kad viņa spers pirmos soļus pa Latvijas zemi.
Nu kā tad es varu nemīlēt šo zemīti, tādu skaistu zemīti ar tādu lielu kultūru.
Kāda, kāda kultūra plaša! Klausies, kad nominēti kādi aktieri uz "Spēlmaņu nakti", kāda liela konkurence. Un glezniecība, kora dziedāšana, vai dieniņ! Un daba, meži, jūra, upes, valoda.
Gints Andžāns: Pilnīgi piekrītu, jā. Skaistā vietā dzīvojam.
Ņina Ņeznamova: Jā.
Gints Andžāns: Pilns ar vērtībām. Jums mazmazmeitiņai ir deviņi mēneši. Man meitai ir astoņi. Mazs tāds. Rāpo vēl.
Ņina Ņeznamova: Viena?
Gints Andžāns: Pagaidām. Nu jāsāk ar vienu.
Ņina Ņeznamova: Klausies, mazdēliņ, Latvijai vajag daudz bērniņu.
Gints Andžāns: Es saku sievai to pašu.
Ņina Ņeznamova: Un nevar neko gaidīt. Vienu pēc otra.
Gints Andžāns: Es aizbraukšu mājās, es uzreiz pateikšu: "Es runāju ar cienījamo mākslinieci. Ir laiks!"
Ņina Ņeznamova: Un viņi pēc tam palīdzēs viens otram.
Gints Andžāns: Nu ja. Jums ir brāļi vai māsas?
Ņina Ņeznamova: Man bija brālis. Un zini, viņš bija ļoti gudrs, viņš mācījās pie Sergeja Koroļova, strādāja ar kosmosa zinātni. Viņš bija piecus gadus vecāks par mani, un viņš teica: "Mazulīt, cilvēkiem nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo kosmosa kontekstā tas viss tāds šķaudiens vien ir. Pa šo – dzīves – laiku cilvēkam ir jāpriecājas par Zemes skaistumu, jo kosmosā mūsu zemīte viena vienīgā. Vajag papriecāties, kādā skaistumā mēs dzīvojam."
Gints Andžāns: Jā, es arī domāju, ka tik, cik tagad ir izpētīts kosmoss, cik tālu var aizlidot. Es lasīju, ka zonde, kuru palaida kosmosā piecdesmitajos gados, tā zonde joprojām turpina lidot kosmosā un sūta signālu, cik tālu viņa aizlido. Šobrīd tā zonde sūta signālu. Lai Zeme to signālu saņemtu, paiet nevis sekunde, bet četrdesmit dienas, kamēr tikai signāls atnāk. Tas nozīmē, ka Visums ir tik neaptverams, jūsu brālim par to, ka mūsu dzīve ir šķaudiens, ir absolūta taisnība.
Ņina Ņeznamova: Klausies, tad iznāk, ka mēs visi radiņi.
Gints Andžāns: Nu jā, protams, visi Dieva bērni.
Ņina Ņeznamova: Viena ģimene.
Gints Andžāns: Tas gan.
Ņina Ņeznamova: Ko tava sieviņa dara?
Gints Andžāns: Mana sieva audzina mūsu meitiņu, kamēr tētim ir darbs, bet vispār viņa strādā banku sektorā un arī starptautiskajos projektos. Viņa runā norvēģiski.
Ņina Ņeznamova: Man patīk ļoti valodas visādas. Norvēģu valoda un valsts arī, ļoti stipra tāda, nav līdzīga nevienām citām.
Gints Andžāns: Ibsens. Jā, atgriezies mūsu teātrī ar "Brandu". Redzējāt?
Ņina Ņeznamova: Kā tad ne! Redzēju, ļoti liela bija izrāde. Viņi brauca uz turieni arī, ja. Juri Strengu sauca tur strādāt un dzīvot. Paldies Dieviņam, sieviņa negribēja, un Juris šeit.
Gints Andžāns: Mums tagad ir jauns iestudējums "Brandam". Jūs jau redzējāt?
Ņina Ņeznamova: Pagaidām nē, bet nu, tu zini, man nekas nav pret avangardu, tur ir kaut kāds raksturs. Bet, lūk, mūsu režisors Arkādijs Kacs teica: "Ja es ņemšu Čehovu, tad es tēlošu Čehovu." Man tad bija ļoti interesanti uzzināt, kas viņš par personu, kādā laikā viņš strādāja, kāpēc viņš uzrakstīja "Kaiju". Es arī sapratu, ka es Kacam blakus... Nu, es varu dot savus variantus, bet pieci, desmit cilvēki tad man var pateikt paldies par tādu variantu. Klasiski skatītāji iet uz klasisku Čehovu.
Gints Andžāns: Jā, mums bieži režisori mēdz teikt: "Paldies par tavu variantu, bet, zini, man šķiet, ka vajag tā." Un tad ļoti bieži nākas pakļauties režisora vīzijai, lai gan tev ir tie pieci seši varianti. Man kolēģis reiz teica: "Es esmu atnesis piecus sešus variantus, un režisors man saka – tu vari vienu? Es redzēju piecus sešus, bet man vajag vienu?" Un tev jāmēģina trāpīt, vai režisoram patīk vai ne. Ir bieži jums, piemēram, jūsu karjerā tā, ka režisoram nepatīk, nepatīk, nepatīk, kamēr ir tas īstais variants, vai jums vienmēr ir izdevies trāpīt?
Ņina Ņeznamova: Savā laikā Kacs prasīja variantus no aktiera. Aizsūtīja atvaļinājumā ar uzdevumu domāt variantus un tad rudenī tos rādīt. Un tad lika kopā: "Dari, lūk, tā, pēc tam tavs variants, tavs, pēc tam mans, mans, pēc tam tā, tā." Un viņš gaidīja no manis. Un kad es savu variantu atnesu, tad es to neatdevu nevienam. No turienes iet tad manas aktieriskās pauzes. Es eju uz skatuves ar sava tēla personīgo problēmu, sāpi. Pirms skatuves negribēju nevienam stāstīt par to, bet jums – skatītāji – šodien pastāstīšu.
Gints Andžāns: Es kā mono izrādē jūtos. Turpiniet!
Ņina Ņeznamova: Un kad man prasa: "Jūs nervozējat, kad jūs ejat uz skatuves?" Es saku, ka nē. Es pirms tam ļoti daudz pastrādāju.
Gints Andžāns: Nu, par jūsu talantu!
Ņina Ņeznamova: Bet ar partneriem kā tev iet?
Gints Andžāns: Man ir bijis tas gods spēlēt savā vienpadsmit, divpadsmit gadu karjerā ar ļoti labiem partneriem, kas nemēģina nostāties priekšā, runāt tekstu un tevi nosegt. Laikam ir paveicies, tā sadarbība ir diezgan veselīga, ne tā, ka aiz muguras tev pēc tam ar duncīti vai kā. Vienmēr ļoti augstā cieņā ir viens otram. Protams, es nezinu, ko tie cilvēki domā mājās vai ģērbtuvē, bet uz skatuves nav bijusi sajūta, ka tev iet pāri.
Ņina Ņeznamova: Jā, draudziņ, ar partneriem vajag tad neitrālas [attiecības]. Tāda neitrāla platforma, lai tad uz tukšām vietām, uz skatuves visu ko darīt, ko var darīt, un skatīties uz acīm bez kādas vainas.
Saproti. Kad aizgāja mans mīļākais partneris Aleksandrs Bojarskis, es paliku kā bez ādas, bez spārniem.
Tāpēc, ka viņš prata tā, lūk, aizvest uz skatuves, tā kā dārgu dāvaniņu rādīt tiem skatītājiem, atklāt tev. Viņš bija īsts džentlmenis, piespēlēja man.
Gints Andžāns: Es ļoti ceru, ka es varēšu pēc kāda laika teikt – jā, šī aktrise bija mana skatuves partnere, ka tik daudz ir nospēlēts kopā, ka šī bija tā, ar kuru es jutos vislabāk uz skatuves un ar kuru ir vislielākā bagāža un bagātība.
Ņina Ņeznamova: Jā. Un zini, mums teātra skolā pedagogs teica: "Ja kaut viens no jums atnesīs man slimību lapu, izmetīšu no teātra studijas uzreiz. Aktieri nedrīkst slimot. Tūkstoš skatītāju, kuri izmesti no teātra vienā vakarā, vairs nekad nenāks uz teātri."
Gints Andžāns: Mūsu cienījamais kursa vadītājs Mihails Gruzdovs mums arī neļāva slimot, jā.
Ņina Ņeznamova: Nedrīkst. Un, otrkārt, viņš teica, ka nekādus flirtus ar partneriem! Un precēšanās arī nevajag nekādas tāpēc, ka šodien spēlēšu lomu tādā lugā, kur mīlestība, bučošana un viss, un pēc tam bērniņš un viss. Un pēc tam otrā lugā atkal mīlestība, atkal bučo, atkal bērniņš. Un kad tu spēlēsi profesijā, tev vajag neitrālu zonu glabāt ar partneriem.
Gints Andžāns: Ko jūsu vīrs dara pēc profesijas? Cik tālu viņš ir no teātra?
Ņina Ņeznamova: Arhitekts, jā.
Gints Andžāns: Jūsu teātrī tad nav neviens precējies aktieris ar aktrisi? Jūsu teātrī ir kāds pāris?
Ņina Ņeznamova: Tu zini ko, teātris atņēma vīru manu, tu saproti. Mēs braucām viesizrādēs uz trīs, četriem mēnešiem. Un viņš, Jānis, vasarā, Jāņu dienā: "Nepamet mani uz tik ilgi! Esmu noilgojies…" Un es: "Es gribu pie tevis, bet man jāstrādā, jāstrādā." Un teātris ko tad? Ja tu nebrauksi, tad mums nav ko spēlēt, tev dublieris nav.
Gints Andžāns: Dzīve.
Ņina Ņeznamova: Sargā savu sieviņu! Sargā, bučo rociņas, prasi piedošanu!
Gints Andžāns: Taisnība. Mums gan teātrī ir, šķiet, divi pāri, vīrs un sieva, kas spēlē, bet kaut kā izdodas saglabāt tomēr to profesionalitāti. Bet es viņiem pateikšu.
Ņina Ņeznamova: Sveicieni no manis! (Smejas)
Gints Andžāns: Jā, no cienījamās mākslinieces, kas zina, ka tā nav pareizi. Jūs ļoti man atgādināt, kā Mihails Gruzdovs mūs kursa laikā audzināja, kādas vērtības lika un mācīja.
Aktieris jau ir tāda paaudzes māksla.
Mūs zina šobrīd, un pēc 200 gadiem tai paaudzei būs aktuāli aktieri tajā brīdī. Mēs dzīvojam šodien. Es brālim reiz prasīju par dažiem mūsu leģendāriem aktieriem. Viņš reti kuru zina, jo viņš ir dzimis 1993. gadā un viņa paaudzei aktuāli ir jau citi. Kas ir tie jūsu lielie aktieri, ko jūs atceraties, kad jūs tikko sākāt spēlēt teātrī?
Ņina Ņeznamova: Ļoti atceros visus.
Gints Andžāns: Piemēram?
Ņina Ņeznamova: Bija tāds ģēnijs Sergejs Vasiļjevs mums. Viņš bija tāds bezkompromisa cilvēks. Kad režisors viņam teica tā un tā, viņš teica: "Nē, tā ne, draudziņ. Paskaties, šeit ir uzrakstīts tā un tā." Bet režisors: "Es režisors, es saimnieks!" Nu nenormāls, nepaklausīgs. Viņš tāds bija, bet viņš bija arī ļoti organisks, man ar viņu blakus bija silti. Man bija 20 gadi, viņam bija 80, saproti. Man bija ar viņu kā partneri ērti. Man nebija bail no viņa.
Gints Andžāns: Visu cieņu, ja var tā atļauties! Ja mēs tā izdarītu savā paaudzē, tad uzreiz – "nākamais!". Tiešām. Jūs esat strādājusi tajā skolā, ko sauc par klasisko lielo teātri. Tādā formā vairs nemēdz spēlēt vai tagad tas skaitās kaut kāds īpašs paņēmiens? Kā jums ir spēlēt tagad, kad nāk režisori un video, lāzeri, kostīmi. Jums ir ērti tādā formā spēlēt vai jums šķiet, ka tas nav pareizi?
Ņina Ņeznamova: Es darīšu savu darbu. Es pagaidīšu – pāries.
Gints Andžāns: Pāries. Tas ir labi.
Ņina Ņeznamova: Jādara savs darbs un viss. Jā, mums taču ir profesija. Ir lomu teksts. Mums jāstrādā uz skatuves lielai auditorijai, un esam mācīti runāt tā, lai mūs redz zālēs pēdējā rindā. Bet mūsdienīgā teātrī aktieri pie mikrofona, un reizēm jāmin, ko viņi grib pateikt. Kā tu jūties, kad apkārt tik daudz visādas nianses?
Gints Andžāns: Es joprojām ticu tam tuvumam, par ko jūs runājat. Man ļoti patīk, ja ir iespēja spēlēt Kamerzālē vai Mazajā zālē, kad skatītājs ir tik tuvu un kad ir iespēja skatītājam redzēt acis un dzirdēt balsi, un redzēt tik tuvu, ko tu domā un, kā jūs sakāt, ko tu gribi pateikt. Dailes teātrī sevišķi, kur spēlē uz Lielās skatuves, ja tu sēdi divdesmit ceturtajā rindā, tad jau redz tikai figūriņas, kas kustas pa skatuvi. Tāpēc jau nāk klāt mūzika, gaismas un viss, lai tā bilde, inscenējums būtu iespaidīgs. Tas nav slikti. Tas ir arī izteiksmes veids, kā mākslu pasniegt, bet tas aktieris, tā būtība, tas cilvēks jau ir nepieciešams joprojām. Cilvēki jau nāk redzēt jūs, redzēt citus kolēģus, dzirdēt balsi, redzēt acis. It kā šķiet, ka izmantot kameru izrādē, tas ir kaut kas cits, tas ir cits žanrs, tas nav teātris, bet, no otras puses, izmantojot kameru, tā ir iespēja redzēt acis lielajā zālē, tuvplānu, ko tas aktieris jūt un domā, arī tiem, kas sēž pašā aizmugurē.
Nevar arī teikt, ka tā jaunā tendence gluži nobrucina teātri kā tādu. Man šķiet, ka tas kaut kā organiski iekļaujas mūsdienās.
Ņina Ņeznamova: Jā, ir jādod atļauja visiem pastrādāt arī. Un zini kā, ir teksts un zemteksts arī. Man ļoti patīk zemteksts. Tāpēc, ka zemteksts par mani, par manu lomu, plus autors.
Gints Andžāns: Autors ir gudrs. Aktieriem patīk svītrot tekstu ārā, te par daudz, te nevajag šo. Bet bieži, jo vairāk mēģina, jo vairāk saprot, ka autors bija domājis to, viņš gribēja pateikt to, un tad sāk likt atpakaļ, jo autors taču zina vislabāk.
Ņina Ņeznamova: Autors jāciena. Un, Gintiņ, kad es sabiedriskajā transportā dzirdu, ka cilvēki runā tā ātri, ātri, nevērīgi paši par sevi, man nav kauns klusi pajautāt, vai tev, mazulīt, kāds uzkāpa uz astes, ka tu tā? Kāpēc tu tā steidzies. Tava valoda tāda skaista, nu. Runā nopietni!
Gints Andžāns: Jā. Kaut kur steidzas visi. Laika nav.
Ņina Ņeznamova: Nē, kultūras nav. Jārunā vienmēr tā, it kā apkārt ir ļoti daudz citu cilvēku un viņi visi grib saprast, dzirdēt, saproti?
Gints Andžāns: Ļoti vērtīga saruna, ļoti vērtīga. Es domāju, katru dienu vajag iemācīties kaut ko jaunu, kaut ko jaunu atklāt. Es esmu atklājis jūs kā personību, ļoti daudz vērtības, un es domāju, ka mana sieva priecāsies, kad es aiziešu mājās un teikšu, ka ir laiks parūpēties par demogrāfiju. Es ceru, ka man izdosies aiziet pie jums ciemos uz teātri un redzēt jūs. Un es arī ļoti gaidīšu jūs.
Ņina Ņeznamova: Dostojevskis jāskatās. Un zini, man drīz jubileja būs. 60 gadu uz skatuves, 80 dzīvē, bet apkārt ir bēdas: zemestrīces, kari, cilvēki iet bojā. Un ko es? Likšu kroni uz galvas – tautas māksliniece, Triju Zvaigžņu ordenis, dāma. Nezinu. Man negribas to jubileju taisīt. Mazdēls man teica: "Klausies, visi prasīs, skatītāji, pirmkārt, kāpēc, kas noticis? Kāpēc tu nesvinēji jubileju?" Es nezinu. Pasaki man, kas man jādara! (Saruna notika pirms aktrises jubilejas 10. aprīlī – red.)
Gints Andžāns: Es domāju, ka 60 gadi uz skatuves jūsu talantā un jūsu dzīvē ir tik daudz un pasaulē šīs sliktās lietas ir notikušas vienmēr. Karš ir bijis, un diemžēl ne jūs, Ņina, ne es, mēs nevaram palīdzēt tik daudz, cik mēs gribētu. Un, redzot, ka kara apstākļos cilvēki, lai kaut kā sevi izvilktu, viņi arī dzied, viņi arī dejo, kaut kā lai uzturētu sevi. Un es domāju, ka tādi cienījami svētki ir jāsvin, bet atceroties par to, kas notiek apkārt.
Ņina Ņeznamova: Mēs ar tevi satikāmies, no sirds parunājām. Uzskatīsim, ka manu jubileju esam atzīmējuši. Radinieki un kolēģi apsveiks. Vairāk arī nevajag.
Gints Andžāns: Jā. Šis ir īss mirklis, kas tiek veltīts jums, un visu pārējo laiku mēs varam veltīt, lai palīdzētu tam.
Ņina Ņeznamova: Zini, man jau tā ir absolūta izjūta, ka esmu miljonāre. Teātra aktieriem nav lielas naudas, bet es esmu miljonāre. Padomā, cik miljonu skatītāju pa 60 gadiem mani ir redzējuši uz skatuves, aplaudējuši, nesuši ziedus.
Gints Andžāns: Tieši tā. Skaisti!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alus darītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
Sarunas sagatavojusi Madara Melne-Tomsone.
