Abu teātra mākslinieku saruna sākas ar piederības meklējumiem un aizved gan pie "teātra bērnu" rūdījuma un tā, ko nozīmē iet vecāku pēdās, gan pie spēka, ko spēj dot pedagoga arods. Tiek pārspriesta gan teātra "iekšiņa" un tās brīnišķīgi dīvainie iemītnieki, gan teātra virzība, cilvēcība un "dubļi", no kuriem palīdz izkāpt tuvākie.
No kurienes tu esi
Anete Krasovska: Labdien, Valdi! Man ir liels prieks, ka es varu šodien ar jums parunāt. Mani sauc Anete Krasovska. Es esmu Dailes teātra aktrise.
Valdis Lūriņš: To es zinu, jā. Es esmu Valdis Lūriņš, un man ir prieks ar tevi satikties, jo es esmu redzējis tevi uz skatuves, bet dzīvē redzu pirmo reizi.
Anete Krasovska: Jāatzīst, ka es gan jūs redzēju, bet jūs bijāt no attāluma, man nesanāca jums pateikt labdien. Jūs bijāt uz filmu "Īstā dzīve" "Splendid Palace".
Valdis Lūriņš: Taisni tā, jā. Es par tevi ievācu CV, Anete. Piedod, ka es teikšu uz tu! Tu arī vari teikt man uz tu.
Anete Krasovska: Mēģināšu. Es nesolu, ka man vienmēr sanāks, bet es mēģināšu.
Valdis Lūriņš: Labi, lai būtu. Vārdu sakot, es ievācu par tevi informāciju un domāju, ka jāsāk ar pasniedzējiem, kura šajā gadījumā ir arī mana sieva. Viņa par tevi teica tā: "Brīnišķīga, gudra meitene, kura jau otrajā kursā bija nobriedusi personība." Un es tā sapratu, ka brīnišķīgām meitenēm ir jādāvina ziedi.
Anete Krasovska: Ārprāts! Paldies! Savukārt, ko es vēlētos par jums, Valdi, pateikt, – ja nebūtu jūs un rokoperas "Kaupēn, mans mīļais", ne mana mamma Inga Krasovska, ne manis, visticamāk, teātrī nebūtu.
Valdis Lūriņš: Oho!
Anete Krasovska: Jo 1999. gadā, kad jūs iestudējāt šo izrādi, mana mamma dejoja šajā izrādē.
Tajā laikā mums nebija auklītes un manai mammai, protams, nebija, kur mani likt, līdz ar to viņa vazāja mani līdzi uz Liepājas teātri. Un es šo izrādi esmu redzējusi, nu, 20 reižu vismaz.
Es nevēlos samelot. Es zināju visu no galvas. Ja vēl joprojām atskaņotu mūziku "Kaupēn, mans mīļais", es tiešām zinu visas dziesmas. Man bija pieci gadi tajā laikā, un, patiecoties tam, mana mamma pēc tam vēl dejoja jūsu izrādē "Dāmu paradīze". Tur viņa dejoja, un tad, pateicoties šīm divām izrādēm, viņa izdomāja braukt uz Rīgu kopā ar mani, ar visām pekelēm pārvākties uz Rīgu un iestāties Kultūras akadēmijā horeogrāfos.
Valdis Lūriņš: Jā, bet pirms tava mamma iestājās horeogrāfos, parunāsim par tevi. Es mazliet papētīju arī tavu dzīves gājumu. Dzimusi tu esi Dobelē un, kā jau mēs sapratām, Liepāja kā pilsēta arī tavā biogrāfijā ieņem tādu būtisku vietu.
Anete Krasovska: Jā.
Valdis Lūriņš: Ja es tev jautātu, ko tev šobrīd nozīmē Liepāja?
Anete Krasovska: Ja man šobrīd jautā, piemēram, no kurienes es esmu, es vienmēr saku, ka es esmu no Liepājas, tāpēc ka tas bija tas posms, kurā es uzaugu. Pirmās skolas gaitas un bērnudārzs man bija Liepājā, pirmās divas klases bija Liepājā. Liepāja man asociējas ar tādu baigo māju sajūtu. Un tā jūra man tomēr vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, un mani pirmie draugi, ko tagad, ja es viņus tagad satieku uz ielas, es tiešām viņu sen neesmu redzējusi. Bet tā sajūta ir – man Liepāja nozīmē mājas, siltumu un, protams, ir jāpiemin arī Liepājas teātris, kas manā dzīvē ienesa daudzko, jo, ja nebūtu šis teātris, ja nebūtu šis "Kaupēn, mans mīļais", es diez vai arī būtu stājusies Kultūras akadēmijā. Es domāju, ka es būtu palikusi Liepājā, varbūt būtu pabeigusi mākslas skolu. Tad jau redzētu, varbūt es būtu pārvākusies pēc tam uz Rīgu.
Liepāja ir tāds, kaut gan es biju pavisam maziņa, bet nu tāds sākums visam tam, kas es esmu šobrīd, visticamāk.
Teātra bērni un rūdījums
Valdis Lūriņš: Labi, pārlēkšu laikam pāri. Respektīvi, tava mamma iestudēja pirmoreiz kā režisore "Svešo ādu".
Anete Krasovska: Un Liepājā.
Valdis Lūriņš: Un Liepājā. Tu redzēji to izrādi?
Anete Krasovska: Redzēju.
Valdis Lūriņš: Kāda bija sajūta, lūkojoties šo darbu, kuru veikusi mamma nevis kā horeogrāfe, bet kā režisore?
Anete Krasovska: Interesanti, jo visas iepriekšējās viņas kustību, dejas izrādes, es atceros, kas vēl bija pirms tam. Pirmā viņas tāda lielā dejas izrāde, kur viņa bija kā režisore, bija "ParaDizzy", ko viņa veidoja saistībā ar Čehova teātri, ko rādīja "Oratorio". Tā bija pirmā viņas dejas izrāde, kuru es nedaudz beidzot sapratu, jo līdz tam tās viņas dejas izrādes... man bija ļoti grūti viņās iedziļināties, un tad es mēģināju saprast, ko viņa ar tām kustībām tur ir mēģinājusi pateikt un kāda ir tā doma. Un tad šī "ParaDizzy" bija pirmā izrāde, kuru es tiešām beidzot sapratu kaut cik. Savukārt "Svešo ādu"... Es biju ļoti, ļoti uztraukusies par manu mammu, protams. Izlasīju, protams, romānu, un es sapratu, cik manai mammai ir svarīgas arī tās paralēles, ko viņa velk arī ar savu dzīvi par šo mātes un meitas līniju ne tikai ar viņu un mani, bet arī ar viņu un viņas mammu. Jāsaka, ka es biju ļoti lepna un priecīga par šo darbu, joprojām esmu. Vai mēs ar mammu esam kaut kā vairāk runājušas par šo? Jā, kaut kādos brīžos esam runājušas tieši par to, kā viņa ko ir iecerējusi šajā konkrētajā izrādē, un man šķiet, ka viņai tiešām ar visu trīs aktieru sastāvu tas ļoti labi izdevās, ņemot vērā, protams, ka viņas ar Inesi Kučinsku ir ļoti labas draudzenes, un tur tā sazobe viņām ir laba.
Valdis Lūriņš: Forši. Un, cik varu saprast, arī tas uzrunā Liepājas teātra skatītājus, jo tās izrādes ir izpārdotas un tas ir vienkārši super. Tā ir tā lielākā atzinība, godīgi sakot.
Anete Krasovska: Jā. Es gan netiku uz pirmizrādi, jo man pašai bija izrāde. Es biju tiešām, tiešām ļoti lepna un priecīga, un es domāju, ka viņai viss ceļš vēl ir priekšā. Viņai tikai jāatrod materiāls atkal, ko viņa vēlas pateikt, caur ko viņa vēlas runāt. Es domāju, ka tas viņai ir foršs sākums šajā lauciņā. Savukārt jums, Valdi, jūs arī esat daudz strādājis ar meitu kopā. Kā jums? Vai jūs kritizējat meitas, piemēram, aktiera darbu? Vai jūs esat liels kritiķis vai jūs sakāt tikai pozitīvo?
Valdis Lūriņš: Es mēģinu teikt apmēram tās domas, kas man raisās pēc tā, ko es esmu redzējis, godīgi sakot.
Es vienreiz aizsūtīju meitai īsziņu "Atvaino, ka es tā varbūt skarbāk kaut ko esmu pateicis, bet tā nu tas ir." Uz ko viņa man atbildēja: "A kā tad savādāk? Ja mēs viens otram nepateiksim patiesību, kurš tad to pateiks!"
Katrā ziņā man ir prieks par to, ko dara Dita. Viņa, tāpat kā tava mamma, kaut kādā veidā ir izvēlējusies arī to režijas ceļu. Jāsaka – viņai tas režijas ceļš sākās jau agrā bērnībā. Viņa Liepājas 5. vidusskolā kopā ar Kristīni Klētnieci iestudēja izrādes, un es redzēju "Minhauzena precības" tanī 5. vidusskolas zālē, kur, protams, bija liela līksmība skolniekiem, jo viens no tiem skolotājiem, man liekas, spēlēja augļotāja lomu, un Nariškins, kas bija skolnieks, tam augļotājam teica – tu nu gan esi idiots –, nu apmēram tāds bija tas Zīverta teksts, par ko, protams, visa tā zāle aplaudēja. Tad jau viņa tur izvērsās un iestudēja izrādi, kur bija gan viņas klases biedri, bet piedalījās arī Ivars Stonins, piedalījās vēl Jaunā Rīgas teātra aktieri. Viņi nospēlēja to izrādi uz vecās Dailes teātra skatuves. Man katrā ziņā ir baigais prieks par to pēdējo viņas darbu, par to, kas ir Nacionālajā teātrī, kur visi lido. Viņai ir iespēja un griba paplašināt tās teātra izteiksmes robežas.
Anete Krasovska: Kāda bija jūsu reakcija, kad viņa teica, ka viņai būs pirmais darbs kā režisorei? Tagad, jau saprātīgā vecumā.
Valdis Lūriņš: Es domāju, ka viņa uz to gāja un gatavojās. Tas man nebija nekāds īpašs pārsteigums. Es varu drīzāk atcerēties to brīdi, kad viņa teica, ka viņa mēģinās stāties Kultūras akadēmijā un mēģinās kļūt par aktrisi. Tad gan man bija kaut kāds tāds zināmā veidā saviļņojums, ko es sapratu tikai pēc tam, jo tad, kad bija iestājeksāmeni, es aizpūtu prom uz laukiem un atbraucu atpakaļ tad, kad tas viss bija beidzies. Tikai tad es sapratu, ka es esmu bijis satraucies.
Anete Krasovska: Bet tas saviļņojums jums bija labā ziņā? Nebija nevienā brīdī vēlme pasargāt meitu no šīs profesijas?
Valdis Lūriņš: Šinī gadījumā tas bija kaut kādā veidā atvieglojums, jo es zināju, ka viņa to gribēja. Kaut gan, ja mēs nosacīti runājam par "teātra bērniem", kuri mēģina turpināt šo profesiju, bieži vien kaut kādus gadus atpakaļ uz viņiem skatījās ar pastiprinātu interesi un, teiksim, ar pastiprinātu piekasīšanos. Bet, godīgi sakot, tas viņus rūdīja un norūdīja.
Anete Krasovska: Jā, visticamāk. Es atceros savu... Tas nav, protams, noslēpums. Kultūras akadēmijā es nebiju pirmā krusa pirmajā semestrī vispār, jo es paralēli mācījos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā apģērba dizaina nodaļā, un tur ir četri kursi. Līdz ar to tad, kad man bija ceturtais kurss, kad man bija jāšuj savs diplomdarbs, tad tajā brīdī bija pirmais kurss Kultūras akadēmijā ar Māru Ķimeli un Elmāru Seņkovu. Es jau biju šo to mazliet, mazliet nospēlējusi teātrī, bet man nebija nekāda izglītība apakšā.
Valdis Lūriņš: Tev jau šobrīd ir apmēram 15 gadi teātrī, 15. sezona, ja?
Anete Krasovska: Aptuveni jā. Dailes teātrī jā, jo JRT pirmo izrādi es spēlēju, kad man bija desmit gadi pie Māras Ķimeles. Tad ceturtais kurss man pārklājās ar pirmo kursu Kultūras akadēmijā. Tad es atceros to pirmo dienu, kad es ierados Kultūras akadēmijā otrajā semestrī. Visiem kursa biedriem paziņoja: "Re, kur ir Anete Krasovska un viņa ar jums tagad mācīsies kopā." Un, protams, visiem tiem pārējiem divdesmit jauniešiem tās acis ir tādas "Es atvainojos, ko tu šeit tagad taisies darīt!" Meitene, kura jau ir kaut ko spēlējusi, tagad ierodas, viņa te tagad mācīsies. Bet jāsaka, tas, paldies Dievam, ātri beidzās. Es šo nelielo posmu izturēju, un pēc tam, protams, kursa biedri mani pieņēma, bet tas bija ellīgākais gads manā dzīvē jebkad, jo paralēli es vēl strādāju bārā Kaņepes Kultūras centrā pa naktīm, lēju cilvēkiem dzērienus, jo kaut kā tā nauda bija jāpelna. Un vēl paralēli es spēlēju izrādes jau Dailes teātrī.
Ja es šobrīd atskatos uz šo gadu, man nav ne mazākās nojausmas, kurā brīdī es gulēju, kurā brīdī es varēju to izdarīt, bet kaut kādā veidā tas...
Valdis Lūriņš: Rētas tavā sejā tas laiks nav atstājis, paldies Dievam.
Ja tu negribi, nevajag jeb Māras Ķimeles skola
Valdis Lūriņš: Man ir pienākusi viena brīnišķīga recenzija par tevi no Ginta Andžāna. Viņš par tevi raksta: "Anete ir viena no strādīgākajām aktrisēm. Profesionāle. Katrā lomā citāda, kas ir viena no svarīgākajām profesijas vērtībām". Redz, kur tas Andžāns ir gudrs, ja? Respektīvi, tu esi mācījusies kursā, kura vadītāja bija Māra Ķimele, ja?
Anete Krasovska: Jā. Un centos.
Valdis Lūriņš: Ko tu par Māru vari pateikt, par Māras skolu? Jo Māra tomēr atšķiras, es domāju, zināmā veidā arī no tiem režisoriem, kas ir viņas audzēkņi un šobrīd strādā teātrī.
Anete Krasovska: Par Māru es varu teikt tā – es ar viņu iepazinos jau tad, kad man bija desmit gadi. Es aptuveni zināju, nojautu. Tajā laikā pat dzīvojām vienā dzīvoklī ar Ivetu Poli, kas ļoti daudz strādāja ar Māru Ķimeli, un es tur kaut kur maisījos visā tajā aktieru režijas pasaulē, bet pēc akadēmijas es varu teikt – Māra ir ļoti prasīga, viņa ir ļoti tieša, viņa nekad nemelos un, kas man visvairāk viņā patīk, – tas tiešums ir tāds cilvēcīgs. Viņa trāpa precīzi ar visu, ko viņa pasaka, ar piezīmēm, ar kritiku, iespējams, arī ar labiem vārdiem, viņa trāpa precīzi, bet arī, ja viņa trāpa sāpīgi, viņa zina, ka tas tev palīdzēs kā personībai kaut kādā dzīves posmā. Par Māru, es domāju, ka es neesmu vienīgā, kas ir dzirdējusi šo viņas teicienu, mums ir arī kursa čats ar šādu nosaukumu. Viņa vienmēr teica: "Bet ja tu negribi, tad nevajag." Nav visiem jābūt aktieriem. Durvis ir tur, droši! Ir tik daudz, simtiem citu profesiju dzīvē, ko tu vari darīt – nu nav visiem jābūt aktieriem vai režisoriem. Tad arī mums kursa čata nosaukums ir "Ja tu negribi, tad nevajag". Bet Māra... Es gan neesmu ar viņu pēc tam, pēc akadēmijas kopā strādājusi, bet man ar viņu tas kontakts vienmēr, es domāju, ir un paliks ļoti labs. Man, piemēram, šķita, ka, iestājoties akadēmijā, man arī likās loģiski, ka uz mani skatīsies nedaudz ar palielināmo stiklu, jo es esmu jau kaut ko nedaudz darījusi teātrī un mana mamma ir teātrī, un tad var likties, ka es esmu tas bērns, kuru kāds iefīrē un dod spēlēt lomas, bet man bija ļoti liels pārsteigums, ka, ja nemaldos, trešajā kursā mēs nospēlējām ar Tomu Veličko, arī ar šī brīža manu Dailes teātra kolēģi, mēs nospēlējām fragmentu no "Kaijas", kur es spēlēju Ņinu Zarečnuju, un es tiku pie Māras Ķimeles ceļojošās balvas, kas bija lampa. Man tas tiešām bija milzīgs pārsteigums, jo man likās, ka četru gadu laikā es nedabūšu pilnīgi neko. Es speciali tikšu kaut kur atstāta vidū vai...
Valdis Lūriņš: Rezervē.
Anete Krasovska: Jā, lai vienkārši mani bišķiņ palauztu, jo jāatzīst, ka bija noteikti arī kāds brīdis, kad man šķita, ka es jau esmu aktrise un tagad nu tik būs, un loģiski, ka bija kaut kādas lietas, kas manī bija drusciņ jāpalauž, lai es izaugtu par sakarīgāku cilvēku, visticamāk, protams.
Vieta teātrī un skolotāja arods
Valdis Lūriņš: Skaidrs, ja tu negribi, tad vajag iet prom. Bieži vien ir tā, ka aktieri negrib iet prom. Es noskatījos "Eiridīki", kurā tu esi Skaļais akmens. Ir tādi aktieri, kuri nosacīti visu mūžu ir pavadījuši trešajā plānā. Nu, pieņemsim, tev visu mūžu būtu jāspēlē Skaļais akmens vai jāpadod, kā lai to saka, kafijas vai tējas tasīte taviem kolēģiem. Tu varētu tā nodzīvoti dzīvi?
Anete Krasovska: Domāju, ka ne. Es būšu godīga, protams, ka ne. Tad ir jautājums, kāpēc, jo, ja cilvēks ir visu mūžu spēlējis tikai šāda tipa lomas... Kādreiz jau ir jādod cilvēkam iespēja sevi kaut kur pierādīt. Tad tas ir vadības jautājums. Tad ir jāiet pie vadības runāt par to, kāpēc šim cilvēkam nekad nekas dzīvē nav ticis dots. Es, piemēram, šobrīd no Dailes teātra kolēģiem nevaru nevienu tādu pateikt, kurš būtu visu dzīvi nodzīvojis tikai šādi.
Valdis Lūriņš: Es sapratu, jā, jā.
Anete Krasovska: Es domāju, ka es nevarētu, bet akmens īstenībā bija interesants tāds piedzīvojums.
Valdis Lūriņš: Nu es saprotu – tur ir kustība un tu visu laiku kaut ko arī dari principā.
Anete Krasovska: Jāatzīst, ka es tāpat lūzu tuvu pie pirmizrādes beigām, jo tur ar tām maskām jāatzīst, ka bija grūti. Viņās bija grūti elpot, un mēs visas trīs meitenes... Bija diena, kad viena salūza, bija diena, kad otra salūza, un bija diena, kad arī es salūzu, jo vienkārši bija fiziski grūti noturēt to savu uzmanību visu laiku tajā kustības koncentrēšanās veidā, bet tā bija interesanta pieredze, un es domāju, ka tas man arī kaut ko dos tālāk.
Valdis Lūriņš: Neapšaubāmi.
Tas viss jau paliek ķermenī. To emocionālo atmiņu jau saglabā mūsu ķermenis.
Anete Krasovska: Jā, protams.
Valdis Lūriņš: Ieskaitot arī baisas lietas, kas pārvēršas kaut kādā veidā par instinktiem un par reakciju uz pasauli kā tādu. Bet to, ko tu teici par tiem cilvēkiem, kuriem tas liktenis nav bijis īpaši laimīgs, – tas mani uzvedināja uz domu, ka man ir bijuši kaut kādi gadījumi dzīvē, kad man ir piedāvāts vadīt kolektīvus. Es vienmēr esmu no tā atteicies, jo man ir bijis bail uzņemties atbildību par cilvēku likteņiem. Es varu kaut ko viņos neieraudzīt, pārprast. Un šī atbildība... Es labāk no tās vienmēr esmu vairījies projām. Jo tu jau esi atbildīgs par to neveiksmīgo izrādi. Tas režisors jau darbu ir pabeidzis, bet tam aktierim vismaz gads, varbūt pusotrs vēl jāmokās pa to gabaliņu.
Anete Krasovska: Ne tikai tas. Ja tiešām vada kolektīvu, kur ir tik daudz cilvēku, kur tev katrā ir jāiedziļinās un jāspēj atrast, ko šis cilvēks var izdarīt, ko nākamais var izdarīt, kas ir viņa vājās puses, kas ir stiprās, – tas ir tāds pedagoga, psihologa darbs. Tas, man liekas, ir ārkārtīgi grūti.
Valdis Lūriņš: Jā. Tāpēc es ar baigo interesi vēroju, kas notiks ar Lovisu, kas notiks ar meiteni no Liepājas, kura aizgāja.
Anete Krasovska: Madara [Viļčuka].
Valdis Lūriņš: Jā, Madara. Nu, kur tad viņas riktīgi parādīsies. Lai gan, ja jāsaka par Madaru, nu Madara tiešām ir spridzeklis. Viņa ir apbrīnojamas enerģijas pilna.
Anete Krasovska: Viņai enerģija ir ļoti daudz. Bet jūs taču arī esat bijis pedagogs.
Valdis Lūriņš: Oi, šausmīgi daudz.
Anete Krasovska: Tas taču arī ir ļoti sarežģīti, manuprāt. Tieši braucot uz šejieni, es domāju par to, ka es neesmu bijusi pedagogs, es esmu tikai mammai palīdzējusi vadīt bērnu nometnes, bet tas tāpat ir, ka tu jaunam cilvēkam to informāciju iedod un kā viņš viņu tālāk liek vai neliek lietā.
Valdis Lūriņš: Par pedagoģiju – tas ir ārprāts, jo tur ir vēl tāds paradokss. Es tā kā tu sāku diezgan agri, 17 gados sāku spēlēt Dailes teātrī. 18 gadu vecumā es biju jau palīgsastāva aktieris pie Pētera Pētersona. Ar to pedagoģiju ir tā, ka 1972. gadā, kad mēs iestājāmies, mums nebija, kas māca skatuves kustību. Un tā kā es biju jau kaut ko apguvis, gan paukošanu, gan pie [Ērikas] Ferdas kaut kādus kursus izgājis, tad iznāca tā, ka faktiski es savam kursam pasniedzu skatuves kustību.
Anete Krasovska: Cik jauki!
Valdis Lūriņš: Jauki jā, bet foršākais ir tas, ka mēs nenonācām nekādā konfrontācijā, kaut kādā veidā mēs tur kaut kā sapratāmies. Redzi, tā pedagoga profesija, tā ir viena no radošākajām profesijām, jo tu nevari atnākt ar gatavām klišejām. Pirmkārt, tas ir saziņas ceļš – jūs uzklausāt viens otru kaut kur un tad ejat kopā uz kaut kādu mērķi. Šinī pedagoģijā man ir bijušas arī tādas lietas, ko es domāju, lai līdz šim vajadzētu mēģināt un paskatīties, kas tur riktīgi notiek, ja mēs mēģinātu izdarīt tā, bet man nav bijis šinī brīdī tādas iespējas. Bet galvenais ir tas, ka tā
pedagoģija ir svarīga lieta. Vispār viena no foršākajām šīs zemes profesijām. Neraugoties, kādu arodu tu ieņem, tu tomēr esi skolotājs.
Pateicoties tam, ka mēs esam tur, kur mēs esam, cauri visām Atmodām, lielā mērā tas ir pateicoties tiem skolotājiem, kas ir bijuši. Kā Jaunsudrabiņš teica: "Skolotājs virs manis ir debess kā zila zīda, zem kājām smaržojoša zeme, un es mācos spert svētsvinīgus soļus, lai debess un zeme nesmejas par mani." Tas ir skaisti.
Visam pāri ir cilvēcība
Valdis Lūriņš: Ir ļoti daudz tavas paaudzes jauno režisoru. Kuri no darbiem tevi ir tā riktīgi uzrunājuši? Es nenoliedzu nevienu. Es esmu redzējis ļoti daudzus, un ļoti daudzi man ir patikuši. Man ļoti patika, pieņemsim, no Seņkova izrādēm pēdējā Liepājā, "Grieķi". Man liekas, ka baigi skaista. No visas triloģijas man personiski tā ir vistuvākā izrāde. Kas tevi ir uzrunājis no šīm jauno režisoru paaudzes izrādēm?
Anete Krasovska: Jā, Elmārs gluži nav mana paaudze, bet es no visas triloģijas esmu redzējusi "Grieķus" tikai un vienīgi. Man "Grieķi" ļoti patika. Es Elmāram uzrakstīju ar lielajiem burtiem "Bravo". Man ļoti, ļoti tiešām patika. Tas mani ļoti uzrunāja, bet man ir jāatzīst, ka es diemžēl kaut kādas noslodzes dēļ varbūt esmu mazāk [izrādes] redzējusi, nekā man vajadzētu. Šobrīd man ir nedaudz brīvāks, bet tā man pēdējie gadi... es esmu bijusi tādā diezgan lielā teātra ritenī. Man patīk Toma Treiņa darbi, viņš ir arī mans kursabiedrs, un es to viņa domu gājienu un rokrakstu saprotu, un viņš man ir varbūt tuvāks, jo mēs četrus gadus esam pavadījuši kopā. Vēl no izrādēm patika "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī. Man vienmēr ir patikusi vēsture, bet varu godīgi teikt, ka vēsture nav stiprākais mans lauciņš. Taču šajā izrādē mani, man liekas, pirmo reizi aizkustināja tādi vēstures notikumi.
Arī Dzudzilo pāris man vienmēr ļoti paticis. Man patīk arī tā viņu ideoloģija par to, ka viņi arī ir režisori savai mākslai. Režisors visam lielajam kuģim, bet viņi ir režisori savai mākslai, un to es redzu visās izrādēs. Bet, ja ir jārunā, piemēram, par manu mīļāko jauno režisoru no jaunās paaudzes, jo viņš man tiešām ir ļoti daudz ko devis un viņš man ir bijis savā ziņā kā skolotājs, un viņš arī ir pedagogs, tad tas ir Dmitrijs Petrenko. Man ļoti ārkārtīgi žēl, ka viņš vairs nav Dailes teātrī, es ļoti gribētu vēl kādu reizi ar viņu sastrādāties, un es ceru, ka tas notiks. Viņš man ir ļoti tiešām daudz devis. Es viņam uzticos. Viņš manī ir pamainījis, viņš manī ir atvēris kaut ko kā personībā, un man ļoti patīk tas, kā viņš strādā. Man nekad nav bijusi sajūta, ka man ir bail doties uz mēģinājumu, jo es nezinu, kas mani tagad sagaidīs. Tā ir mana rakstura īpašība, ka man mēdz tā būt. Cik viegli ir ar viņu runāt, cik viegli ir ar viņu strādāt! Pāri visam viņš ir cilvēks, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi ne tikai jauniem režisoriem, bet visiem, ka tu nepazaudē cilvēcību.
Valdis Lūriņš: Neapšaubāmi. Es domāju, jebkuri cilvēki, kas kaut kādā viedā ir izvēlējušies mākslu kā vienu no sarunas veidiem, tas viens no iemesliem ir kaut kādā veidā tā viņa cilvēcība. Vai viņa nāk no bērnības, vai tās ir kaut kādas reālās dzīves straume, bet nosacīti šis ideālisms un šī cīņa par cilvēcību, tas ir viens no būtiskākajiem, man liekas, tādiem vispār mākslas grūdieniem.
Anete Krasovska: Jā, bet tā sajūta, ka tu vari arī ar saviem kolēģiem sarunāties cilvēcīgi.
Valdis Lūriņš: Jā, kaut gan bieži vien kolēģi savā starpā ironiski, un tā ir kaut kādā veidā tāda formula.
Pieņemsim, ja tu nospēlē baigi labi, tad kāds pie tevis pienāk un saka: "Eu, nu kaut kā tu šodien neizgāzi to izrādi." Un tā ir bieži vien tā lielākā uzslava.
Teātra iekšpuse un cilvēki
Valdis Lūriņš: Parunāsim par teātra iekšpusi kā tādu. Es tev neprasu intrigas. Es tev pajautāšu tā ievadam. Kaut kādus gadus atpakaļ Nacionālajā teātrī strādāja dežurants un augšā bija viens galdnieks, un dabiski, ka viņi kaut kādus laikus atpakaļ ieņēma citas profesijas. Tas dežurants bija frizieris, un tas galdnieks bija no samērā labi situētas ģimenes. Un tad, kad bija teātrī brīvdiena, kaut kad vienreiz mēnesī viņi tajā galdnieka darbnīcā satikās un savā starpā runājās vāciski, it kā nebūtu kaut kādi laiki pagājuši, bet atgriezās kaut kādā laikā, tad, kad viņi bija jauni. Bija mūsu teātrī viens skatuves meistars, kurš lielāko daļu pavadīja teātrī, pavadīja arī naktis. Es tā neko daudz nezinu par viņa personisko dzīvi, bet bieži vien naktīs, ja kāds trāpījās teātrī, varēja dzirdēt, ka viņš uz klavierēm virtuozi spēlē Šopēnu. Teātrī bieži vien satiekas šādi ļoti interesanti un pat dīvaini cilvēki. Tu vari pastāstīt par kādu šāda tipa cilvēku Dailes teātrī?
Anete Krasovska: Es Dailes teātri tiešām uzskatu par savām tādām otrajām mājām, un ja par šāda tipa [cilvēkiem], piemēram, mums ir brīnišķīgs mākslinieks, kas veido mūsu skatuves iekārtojumu un apglezno viņu. Un šis vīrietis, es viņu zināju, es ar viņu vienmēr sveicinos, bet tieši pirms apmēram trīs nedēļām man ar viņu izvērtās garāka saruna un es iedziļinājos viņa būtībā, jo viņš stāstīja, ka viņš tiešām arī šeit nakšņo tikai tāpēc, lai pabeigtu mūsu dekorācijas, lai viss būtu laikā. Un iespējams, tur ir bijušas kaut kādas komunikācijas kļūdas, kāpēc viņam ir jāstrādā pa naktīm un kāpēc tas neizdodas darba stundās, bet cik viņš ir entuziastisks par teātri, cik viņam ir svarīgi, lai mēs, aktieri, justos labi, lai mums būtu dekorācijas, tas mani ārkārtīgi aizkustināja, jo,
manuprāt, šobrīd tas sastāvs, kāds ir Dailes teātrī, sākot no dežuranta, beidzot ar apkopēju, jebkuru cilvēku, kas šobrīd ir, viņi visi ir šīs mājas patrioti.
Valdis Lūriņš: Jā, un tas ir skaisti. Tas ir principā visos teātros. Protams, katrs izvēlas jeb liktenis viņu ieliek tajā teātrī, kurā viņš grib viņu ielikt, bet, ja teātrī ir ne visai veiksmīga izrāde, pārdzīvo jau ne tikai aktieri – visi.
Anete Krasovska: Jā, un tā ir ārkārtīgi skaista sajūta. Es atcerējos, tu teici par Šopēnu. Mums pie teātra ir kafejnīca, kurā es katru rītu iegriežos. Un vienu rītu iegriežos pēc kafijas un dzirdu, tur skan klavieres. Viņas gan varbūt ir nedaudz atskaņojušās, bet viņas ir, un es dzirdu, ka kāds ļoti virtuozi spēlē šīs te klavieres. Es apskatījos, un tas bija "Wolt" kurjers, ne šīs valsts iedzīvotājs, kurš, kamēr gaidīja pasūtījumu, lai varētu to paņemt un aizvest pie cilvēkiem uz mājām, bija novilcis savu jaku un tiešām ārkārtīgi skaisti spēlēja klavieres. Visi cilvēki, kas sēdēja kafejnīcā, vienkārši varēja uz tām desmit minūtēm baudīt to, cik viņš skaisti to dara.
Tas bija tik aizkustinoši. Jo tie visi cilvēki, kuri tajā ikdienas steigā vienkārši skrien iekšā tajā kafejnīcā ātri pēc kafijas, ka tikai ātrāk, viņiem jāskrien uz autobusu, uz taksi, uz darbu un vēl kaut kur, tāda sajūta, ka tajā brīdī tas laiks vienkārši apstājās un tie visi cilvēki vienkārši sastinga, lai pabūtu šajā brīdī, šo kontrastu saliktu kopā ar šo cilvēku, kurš nav šīs valsts iedzīvotājs, kurš strādā "Woltā" un kurš spēlē šeit šobrīd klavieres. Ļoti skaisti.
Svarīgākais uz skatuves
Anete Krasovska: Valdi, kas, tavuprāt, šobrīd, tieši šobrīd, laika posmā, kurā mēs esam, tev kā režisoram ir svarīgākais, par ko runāt uz skatuves?
Valdis Lūriņš: Laikam mēģināt kaut kādā veidā vairot to cilvēku enerģiju, skatītāju enerģiju kā tādu. Bija viens periods, kad bija it kā zināmā veidā moderni kaut kādā veidā eksistenciāli to cilvēku dragāt. Es pat brīnos, ka tajā brīdī skatītāji kaut kādā brīdī neatkrita no teātra. Bet redzi, to kopā būšanas vajadzību, it īpaši, man liekas, apstiprināja arī pandēmijas laiks kā tāds, jo pēc tā pandēmijas laika sākās tā cilvēku vēlme izbaudīt kaut kādā veidā to skaisto – vienalga, tā ir opera, tie ir koncerti, tās ir grāmatas, tas ir arī teātris, kaut gan, kā Alvis Hermanis saka, it kā nu no teātra tagad zināmā veidā skatītājs attālinās. Es nedomāju, ka tas tā ir, bet katrā ziņā visu laiku ir jāmeklē jauni ceļi, kā to skatītāju uzrunāt.
Man ir viena tāda formula, zināmā veidā mistiska, – respektīvi, mēģini uzminēt tā skatītāja vēlmes, pirms tas skatītājs pats to ir noformulējis.
Anete Krasovska: Tā ir, man liekas, par visām idejām. Vienkārši ir tas ideju mākonis, kas ir virs šiem radošajiem cilvēkiem, un tev tikai ir jāmāk atrast tā īstā ideja, viņu paņemt, jo, ja tu viņu nepaņemsi, kāds cits viņu, protams, ka paspēs paņemt.
Valdis Lūriņš: Kas tev teātra pasaulē ir bijuši tādi lielākie atklājumi? Vienalga, aktrises profesijas sakarā vai sakarā ar skatītājiem, vai sakarā vispār ar procesu?
Anete Krasovska: Tāds atklājums vairāk man pašai kā personībai par sevi. Es varbūt nezināju, ka es caur kaut kādiem darbiem varu sevi tik ļoti mainīt un ka mainīt savus uzskatus par kaut kādām lietām iespējams, jo es caur aktrises profesiju mācos būt pēc iespējas labāks cilvēks.
Šī profesija man vienkārši ir devusi ļoti daudz mācības. Es esmu vienmēr bijusi ārkārtīgi paškritiska, ļoti paškritisks cilvēks, un tas šai profesijai nenāk īsti par labu. Man atklājums ir, ka kaut vai ar tādu darbu kā Eiridīke es spēju sevi vairāk varbūt novērtēt, kaut vai es spēlēju šo Skaļo akmeni. Tas, iespējams, ir tāds mans spilgtākais atklājums sevī pašā. Teātra ziņā es esmu kaut kur arī ļoti daudz apdedzinājusies, daudz dažādos posmos, ne tikai procesā, bet varbūt arī cilvēkos, un tas arī mani ir darījis stiprāku paraudzīties uz lietām savādāk un varbūt neuzticēties tik ļoti, jo es vienmēr esmu bijusi diezgan atvērta un komunikabla, un zinātkāra. Man tiešām ir bijusi vienmēr vēlme ar cilvēkiem dalīties ar kaut kādām savām sajūtām. Tādā ziņā es varbūt esmu pievērusi to savu tik ļoti vaļā esību, nedaudz tās durtiņas ir pievērtas, bet tas nav slikti, manuprāt.
"Dubļi", no kuriem izkāpt
Valdis Lūriņš: Pievērsīsimies "Kaupēnam". Slavenais Muktiņa [Zigfrīda Muktupāvela] dziedājums ar vārdiem "Es neesmu dubļus bridis, es pats bijis dubļi, ko brien." Es neprasu kā, kādā situācijā, bet es pieņemu, ka ir bijušas situācijas, kad tu esi bijusi šajos dubļos. Kas tev ir ļāvis no viņiem attīrīties?
Anete Krasovska: Droši vien, ja es tā šobrīd vizualizēju sevi tajos dubļos, tad tas droši vien ir mans kodols, mans iekšējais spēks, jo es patiesībā esmu diezgan spēcīgs un izturīgs cilvēks arī emocionālā ziņā. Ja es vizualizēju šo bildīti, tad man ir apkārt tiešām paveicies ar ģimeni, ar manu mammu, ar maniem vecvecākiem, ar manu tēti un ar maniem pāris tiešām labiem draugiem, kuri mani atbalstīs, lai vai kas. Tad ar viņu to enerģiju es spēju kaut kā tos dubļus nopurināt. Jā, tā ir tāda ticība sev. Varbūt ir brīži, kad man viņa ir kaut kur pazudusi, bet lielākoties es ļoti uzticos savam iekšējam spēkam un es zinu, ka, lai cik ļoti es iebristu tajos dubļos, es zinu, ka es vienmēr atradīšu veidu, kā piecelties. Tad es labprāt arī pajautātu tev tieši šo pašu jautājumu pretī. Tu noteikti arī esi bijis dubļos un kritis, un atkal cēlies. Kas tev palīdzēja piecelties?
Valdis Lūriņš: Zini, kaut kādā veidā spītība. Es domāju, ka arī vēl joprojām patreiz es esmu dubļos. Es negribu paskaidrot, kāpēc un kā, tam nav saistības ar privāto dzīvi vai kā. Viens no tiem momentiem ir līdzīgs tev, un tas zināmā veidā saistās ar manu meitu. Par mani var runāt visādas lietas, visbaigākās lietas, un meita var pateikt – es nemūžam tam neticēšu, un tas ir ļoti svarīgi. Kas tīri manī iekšēji, ko tu sauc par savu iekšējo kodolu, liek turēties distancē, ir varbūt skolas laikā kaut kādā veidā iegūtais, jo man nekas nesagādāja tādu gandarījumu, kā slēpošanā sākt vienam no pēdējam un pēc tam nonākt pirmajā trijniekā. Tā distance, kuru tu veic un kur tas mērķis pretī, kur tu ej, ka tas mērķis tuvojas, sagādā tev gandarījumu.
Anete Krasovska: Bet kā tu, piemēram, uztver kritiku?
Valdis Lūriņš: Tu saproti, kas par lietu, – svarīgi, kurš to kritiku pasaka.
Anete Krasovska: Nu pieņemsim, ja tas ir tuvākais cilvēks.
Valdis Lūriņš: Nu tas neapšaubāmi nav nesāpīgi, bet tas liek kaut kādā veidā aizdomāties. Tas nav nesāpīgi. Runājot par teātra kritiku, viņi tūlīt man uzsprāgs visi gaisā. Apbrīnojama profesija. Viņi ir drīzāk filozofi nekā teātra kritiķi.
Anete Krasovska: Jā.
Valdis Lūriņš: Jo tas mehānisms, kādā darbojas tas aktieris un kā aktieris sadarbojas ar režisoru, tas mehānisms viņiem nav skaidrs, viņi neizskaidros to.
Tā ka es varu teikt, ka ir ļoti daudz teātra kritikas, bet minimāli profesionālas.
Anete Krasovska: Es piekrītu.
Valdis Lūriņš: Tad, kad raksta kritiku par baletu, tad tas cilvēks zina, kādas tehnikas tur tiek pielietotas, kuru pirueti nesagrieza tā, kā vajag, vai vēl kaut ko. Vai tad, kad tu raksti par mūziku, tu jau zini, tātad tev ir kaut kādā veidā mūzikas skola. Bet mūsu teātra kritika ir tāda, ka nu... Viņi ir domātāji, to es nenoliedzu, bet tā riktīgi tā profesijas iekšiene viņiem paliek noslēpums. Un tas nav pārmetums, piedod!
Anete Krasovska: Jā. Bet man šķiet, ka mūsdienās tā kritika ir viena, kas tiek uzrakstīta, un tad ir vēl tā cilvēku kritika. Piemēram, viena lieta, ko cilvēki raksta "Facebook", un tad uzraksta kritiku, kas ir žurnālā "Ir", un pieņemsim, ka to izdara viens un tas pats cilvēks. Mūsdienās cilvēki var tik ļoti izteikties, mums ir tik liela tā runas brīvība, ka man jau tas nedaudz robežojas ar nepatiku pret to visu.
Valdis Lūriņš: Nu tā var būt, neapšaubāmi. Lielākais vājprāts ir tā vardarbība, kas notiek internetā. Par to es brīnos. Vienalga, Neimanis ieraksta savas domas, "un ko tu, muļķi, vispār ar saviem stulbajiem jociņiem pretendē par kaut kādām domam". Tas mani ir apbrīnojami. Tā ir miskaste vispār. Paldies Dievam, es viņu nelasu, bet man liekas, ka tā ir briesmīga miskaste.
Anete Krasovska: Tur ir ļoti grūti, jā.
Valdis Lūriņš: Un pie tam – latviešu cilvēki to raksta.
Anete Krasovska: Jā, visi viens pret otru.
Uz kurieni virzās teātris?
Anete Krasovska: Valdi, jūs tomēr esat ļoti, ļoti daudz iestudējis un bijis režisors ļoti daudzus gadus. Kā, jūsuprāt, teātris ir mainījies šo laiku, un kādā virzienā viņš ir aizgājis? Jūsuprāt, kur viņš tālāk vēl virzīsies?
Valdis Lūriņš: Viņš ir aizgājis stipri vizuālā virzienā. Kaut gan tas vizuālais virziens latviešu teātrī ir bijis vienmēr. Ja mēs paskatāmies lielākās veiksmes, kas ir bijušas latviešu teātrī, tā ir bijusi režisoru un scenogrāfu sadarbība, un scenogrāfs ir tas, kas no režisora to ideju vizualizē. Latviešu teātrī ir milzīgi nopelni, protams, Ilmāram Blumbergam, tas bija Blumberga teātrim, ir milzīgi nopelni Andrim Freibergam, kas ir Freiberga teātris, ir milzīgi nopelni arī bijušā drāmas teātrī Gunāra Zemgala un Alfrēda Jaunušāna sadarbībai vai arī Mihaila Kublinska un Zemgala sadarbībai.
Es domāju, ka lielā mērā tas vizuālais pasaules redzējums ir svarīgs teātrī un svarīgi, kā viņš attīstīsies tālāk.
Anete Krasovska: Bet vai tas saturs nav kaut kur nedaudz pazudis līdz ar to, ka tas vizuālais ir tik svarīgs un būtisks?
Valdis Lūriņš: Jā, bet saturu bieži vien mums veido stāsti vai versijas par materiāliem. Man tā vienmēr bišķi jocīgi liekas, nenoliedzot režisora uzvārdus, ka ir Čehovs un režisors ar vienlīdzības zīmi, vai Šekspīrs un režisors. Cik "Hamletu" nav iestudēti, cik tie režisoru tur būtu jāuzraksta? Šinī brīdī vairāk figurē versijas, nevis materiāla un laika izpēte un piedāvātais materiāls. Saproti, par ko es runāju?
Anete Krasovska: Es saprotu. Šobrīd, protams, tiek visdažādākās lugas pārrakstītas, pat klasiskās lugas, un veidotas pilnīgi pa jaunam, bet taču ir tik daudz, manuprāt, pat Aina Matīsa bija tā, kura teica, ir tik daudz labu uzrakstītu materiālu, kuru vienkārši neviens neiestudē. Mēs vēl joprojām paņemam to pašu "Hamletu", to pašu Šekspīru, to pašu Čehovu, pārrakstām pa savam un tad uztaisām kaut kādu it kā pilnīgi savādāku izrādi. Bet taču ir tik daudz materiālu, kuri vēl gaida, kad tiks iestudēti, manuprāt.
Valdis Lūriņš: Neapšaubāmi, jā. Skatītājs jau nenāk skatīties uz sen zināmām patiesībām. Viņš nāk skatīties uz patiesībām no cita leņķa, no cita aspekta.
Armijā es biju, dienēju tepat Rīgā, paldies Dievam. [Ansamblī] "Zvaigznītē" pietrūka viena aktiera jeb konferansjē, kas vada tās "Zvaigznītes" programmas. To daļu, kas ir blakus Daugavas sporta namam, to daļu vadīja pulkvedis. Tas pulkvedis bija baigi interesants. Viņam daļa, protams, bija krievu zilā krāsā nokrāsota, bet daļa bija pilna ar rozēm. Viņš audzēja rozes. Un nebija lielāka grēka, ja kāds no zoļļiem bija iemetis kaut kādu nodeguli tanīs rozēs. Tad viņš meklēja, kamēr viņš viņu atrada. Un šis pulkvedis bieži vien, es nezinu, vai viņš izklaidējās vai ne, bet kaut kādā veidā nostādīja visu daļu, izsauca mani ārā, vienkāršu ierindnieku, un runāja ar mani par mākslu. Tas bija baigi līksmi, jā. Viņš beigās bija viens no filharmonijas direktora vietniekiem. Vienreiz viņš man teica: "Valdi, saprati, kas par lietu, es atnāku uz teātri, es apsēžos, un man ir pirmais iekšējais jautājums – ar ko jūs mani pārsteigsiet?" Un runa nav tikai par vizuālo. Runa ir, protams, arī par saturu. Jo, ja mēs analizējam to teātra skatītāju, tad, manuprāt, vieni ir tie, kas nāk izbaudīt vienkārši kā atpūtu šo procesu, otra liela skatītāju daļa nāk izdzīvot to, kas nav dzīvē izdzīvots vai to, kas ir dzīvē zaudēts, – uz brīdi kaut vai iejūtoties tajos personāžos, kas tur darbojas tanī brīdī uz skatuves, līdzīgi kā jaunie čalīši pēc superfilmas ir visi supervaroņi.
Savukārt tā trešā daļa, kas nāk uz teātri, meklē impulsu, grūdienu, ko tu vari sameklēt arī koncertā, mūzikā. Teātrim ir svarīgi nevienu no šīm nosacīti trijām skatītāju daļām neatgrūst.
Anete Krasovska: Jā, taisnība. Domāt, likt cilvēkiem domāt par lietām, jo man šķiet, ka tas gadsimts, kurā mēs dzīvojam, viņš ir tik straujš un, kā jūs teicāt, vizuāls. Es, piemēram, jūtu pēc sevis, ka man ir pilnīgi tāda sajūta, kā atgriezties pie kaut kādām saknēm, pie kaut kā dziļāka, jo tas viss internets, viss tas, kas šobrīd notiek ar visām tehnoloģijām... Es patiešām tik ļoti daudz ko nezinu par to, kas notiek pasaulē. Man ik pa laikam kaut ko parāda, un es pat neesmu informēta par kaut kādām tādām lietām, jo es jūtu, ka tā mana personība tiešām grib atgriezties pie saknēm, pie tāda kaut kā klasiska, vēl neapbružāta, vēl bez kaut kādām kārtām virsū.
Zobratiņa brīži
Valdis Lūriņš: Tu zini, man nāk prātā Ginta Andžāna recenzija par tevi principā, ka katrā lomā tu esi savādāka. Lūk, tas jau ir tas aktiera brīnums, ka tas aktieris zvaigžņu stundās var pāriemiesoties par kaut ko citu, nevis tikai ārēji. Tā īstā pāriemiesošanās ir domāšanā, visā tavā ķermenī, visā tavā eksistencē, visā reakcijā uz pasauli. Tur jau ir tas valdzinājums lielā mērā. Mēs par to bieži vien nerunājam, bet būtībā tas ir tas valdzinājums, atklāt to, ko es vēl nezinu.
Anete Krasovska: Un ne tikai sevī, bet arī apkārt. Kāpēc, piemēram, tik ļoti ir forši, kad atbrauc šie ārzemju režisori un viņi iedod kaut kādu pilnīgi citu informāciju, ar kādu vismaz mēs neesam nekad strādājuši. Tad tu uzzini kaut ko jaunu par lietām. Mēs tieši tikko mēģinājumu procesā runājām par to, cik patīkami ir, ka izrādes kontekstā, mēģinājumu kontekstā tu vari iemācīties kaut ko jaunu par jebkādām visdažādākajām lietām, norisēm, procesiem vai vienalga. Tas ir svarīgi aktierim, lai saglabātu šo vēlmi strādāt. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka es varu kā aktrise rezonēt ar to, kas ir režisoram sakāms, tā ideja, tēma, ko viņš vēlas pateikt šobrīd pasaulei, cilvēkiem.
Valdis Lūriņš: Es tev pateikšu, ka mans režijas brīnums ir tāds. Tas ir bijis pāris reizes, es neteikšu, ka tas ir bijis vienmēr, – kad tu nonāc tajā laikā, kurā tu neesi dzīvojis. Ar visām šausmām, ar visām smakām tu ieraugi to laiku un tu tanī laikā esi. Tas ir viens no tiem profesijas brīnumiem, kurš ne vienmēr realizējas. Tas nozīmē, ka es to izrādi nevis veidoju no malas, bet ka es jau esmu iekšā. Tur ir tas gandarījums, tāpat kā aktierim pāriemiesojoties.
Anete Krasovska: Ja tas viss notiek visiem kopā zobratiņā, tad tā ir perfektā kombinācija.
Valdis Lūriņš: Ir tādi momenti, ko bieži vien nesavieno atsevišķs cilvēks, bet ko savieno atsevišķs gadījums. Es atgriezīšos pie Kaupēna, pie tā paša. Tas bija laiks, kad ne visai labi gāja Liepājas teātrim. Tas bija laiks, kad Juris Bartkevičs vienkārši izdomāja, ka ir jāpasūta Mārai Zālītei librets un Lūsēnu Jānim mūzika, un tas bija laiks, kad ļoti daudzi tie aktieri, kuri vairs it kā teātrim nebija vajadzīgi, pēkšņi sajutās, ka viņi kopā kaut ko dara. Tas bija baigi forši. Tas bija taisni forši, ka visi viņi bija kopā, un neviens viņus nevāca. Nē, nu savāca šis gadījums. Protams, mūzika brīnišķīgā, un arī tas, ka nebija parasts, ka Muktupāvels pēkšņi tur bija, Stonins pieslēdzās, un Mārtiņš Freimanis. Jā, Dievs dod! Tie ir tie skaistākie brīži tajā teātrī. Un visbriesmīgākais teātrī ir tad, kad sākas pilsoņu karš, tad, kad sākas jukas. Es arī to esmu redzējis. Ne Nacionālajā, bet Dailes teātrī kaut kad sen, sen gadus atpakaļ. Tas ir briesmīgi. Tad parādās kaut kas līdzīgs interneta videi.
Anete Krasovska: Es novēlu mums biežāk piedzīvot tos kopā zobratiņa brīžus.
Valdis Lūriņš: Nav svarīgi, kurā teātrī tas notiek. Ja arī mazliet ir varbūt kaut kāda skaudība – redz, kā viņiem Valmierā tur baigi forši –, tā būtība jau ir kopā, tas ir latviešu teātris.
Anete Krasovska: Mēs neesam tik liela valsts. Mēs, visi teātri, es domāju, mēs esam saistīti, un mums ir jāpriecājas par to, ka citos teātros ir veiksme, ar cerību, ka viņi priecāsies, ka mums ir veiksme. Neviens teātris, manuprāt, nav tā, ka viņš uzlec un viņš tur atrodas.
Mēs taču visi visu laiku maināmies, un tas ir tikai normāli. Līdz ar to mums arī teātriem visiem ir jābūt kopā, nevis jāzākā vienam otru.
Valdis Lūriņš: Jāsaka – ar tevi es kopā esmu pavadījis brīnišķīgu laiku.
Anete Krasovska: Superīgi. Abpusēji.
Valdis Lūriņš: Un pārējie režisori, kuri ar Aneti nav pavadījuši laiku, apskaudiet mani, jo tas laiks bija tiešām brīnišķīgs. Es nobeigšu ar to, ka es gribētu kaut kādā veidā norežisēt mūsu sarunas beigas.
Anete Krasovska: Labi.
Valdis Lūriņš: Mēs tiekamies dienā, kad apmēram pirms pusotras stundas es uzzināju, ka ir miris Juris Kulakovs. Kad es to uzzināju, man ienāca prātā "Zaļā dziesma". Tanī "Zaļajā dziesmā" ir brīnišķīgi Klāva Elsberga vārdi: "Dzīve ir balta, bet brīžam ir zaļa – viss tavā vaļā." To es novēlu tev un visiem tiem, kas nodarbojas ar teātri.
Anete Krasovska: Paldies, Valdi! Man bija ļoti prieks ar tevi parunāt, tiešām.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
