Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. 10. un 11. augustā izrāde tiks nodota skatītāju vērtējumam Dailes teātrī.
Ir rīts dažas dienas pirms "Stulbās dzīves" pirmizrādes. "The Tiger Lillies" solists Mārtins Džeikss (Martin Jacques) iesilda savu ikonisko falsetu pirms skaņas mēģinājuma jaunajai dziesmai, ko viņš spontāni sarakstījis pavisam nesen, jau izrādes "Stulbā dzīve" mēģinājumu laikā. Dziesmu sauc, kā varat iedomāties, – "Stulbā dzīve" jeb "Stupid Life".
Ar britu melnā humora kabarē grupu "The Tiger Lillies" tiekamies mēģinājuma starpbrīdī.
Mūziķu humors līst pāri malām, pat iekārtojoties uz sarunu. Bundzinieks Budi Butenops (Budi Butenop) palien zem galda, bet akordeonists Mārtins Džeikss un basists Adrians Stauts nododas diskusijai par to, vai grupas skanējums ir vai nav dzīvniecisks.
Vārdu "dzīvniecisks" mūziķi piemin, kad jautāju par sadarbību ar ukraiņu grupu "Dakh Daughters". Mārtins Džeikss iesāk ar to, ka viņiem vienkārši ļoti patīk "Dakh Daughters" mūzika un tās mežonīgais, gandrīz dzīvnieciskais skanējums. Bet viņiem nav vienaldzīgs arī Ukrainā notiekošais. Pērn viņi izdeva albumu "Ukraina", un arī mūsu intervijas laikā bundzinieka katliņcepurei apvīta Ukrainas karoga lente.
"Gadu gaitā esam sarakstījuši daudz albumu, bet man šķiet, ka pēdējā laikā esam kļuvuši mazliet laikmetīgāki. Agrāk savā mūzikā vairāk runājām par vispārcilvēciskām tēmām, kā civilizācija, modernisms, nabadzība, atsvešināšanās… Bet kopš mūsu albumiem par Covid-19 pandēmiju mūsu dziesmu autors Mārtins ir vairāk sācis apcerēt tieši šī brīža aktualitātes pasaulē. Mēs jau divas reizes kopš kara sākuma esam koncertējuši Ukrainā un esam ieguldījuši daudz enerģijas šai tēmā. Mūs vairāk saista laikmetīgas aktualitātes," saka Adrians Stauts.
"Dzīve ap mums nekļūst vieglāka. Tā ir ļoti sarežģīta. Un tas ietekmē ikvienu, kuram ir atvērts prāts. Tev nākas noformulēt viedokli un paust to, un to mēs arī darām," piebilst bundzinieks Budi Butenops.
Un "The Tiger Lillies" ar savām balti krāsotajām sejām to dara provokatīvi, melni un nebaidoties aizskart klausītāju jūtas, jo melnais humors ir viņu veids, kā provocēt sabiedrībā pieņemtās normas un runāt par grūti apspriežamām tēmām. "The Tiger Lillies" koncertē jau kopš 1989. gada un teic, ka laika gaitā cilvēku spēja uztvert humoru ir krietni mainījusies.
Mārtins Džeikss atceras: "Kad sākām uzstāties, mēs briesmīgi daudz aizvainojām cilvēkus. Reizēm viņi mums meta ar dažādiem priekšmetiem un nāca kauties." "Jā, man vajadzēja aizsargāt Mārtinu ar savu kontrabasu," piebilst Stauts.
"Toreiz man likās, ka varbūt tev drīzāk vajadzētu spēlēt beisbolu, nevis kontrabasu. Bet vispār tas ir interesanti! Nekad iepriekš to nebiju tā noformulējis, bet, jā – sākumā visi uz mums apvainojās, tad laika gaitā mēs kļuvām visnotaļ populāri un mūsu koncertu auditorija izauga no simtiem līdz tūkstošiem – un tad pēkšņi cilvēki atkal sāka apvainoties," teic Džeikss.
Butenops uzskata, ka pār komiķiem un satīriķiem pašlaik veļas jauns kritikas vilnis: "Pēkšņi cilvēki apvainojas citu vietā. Tā gan nekad agrāk nav bijis! "Tu tā nedrīksti runāt par tiem cilvēkiem, tas mani aizskar!" – "Vai tu pats esi viens no tiem cilvēkiem?" – "Nē." – "Tad kāpēc tevi tas aizskar?" – "Jo man liekas, ka viņi tagad ir apbēdināti!" Šī kustība sākās pirms kādiem pieciem, astoņiem gadiem un, manuprāt, ir mazliet izgājusi no rāmjiem.
Māksliniekam atvēlētā brīvā telpa uz skatuves vairs nav droša. Tu vairs nevari brīvi uzstāties, jo cilvēki aktīvi cīnās pret tevi.
Tā vietā, lai vienkārši ietu prom un teiktu: "Man nepatīk jūsu uzstāšanās!", viņi paliek un izliek savu sašutumu soctīklos. Pēkšņi būt māksliniekam un uzstāties ir kļuvis par lielu lietu."
"Man liekas, ka cilvēki šodien vienkārši ļoti ātri reaģē uz aizvainojumu. Kādreiz viņi vienkārši bija aizvainoti, bet tagad daudziem ir sajūta, ka visiem tūlīt ir par to jāzina. Domāju, ka tas saistīts ar sociālajiem medijiem. Atceros, kā jau pirms gadiem uzstājāmies Losandželosā un izpildījām dziesmu "Start a Fire" jeb "Sāc dedzināt", kas ir satīra par ļaunprātīgiem dedzinātājiem. Koncerta rīkotāji teica, ka saņēmuši ātrāko sūdzību vēsturē: kāds bija atsūtījis ziņu 20 sekundes pēc dziesmas sākuma! Protams, viņam bija visas tiesības nebūt sajūsmā par šo dziesmu, jo mūsu koncerts sakrita ar lieliem mežu ugunsgrēkiem Kalifornijā," stāsta Stauts.
"The Dakh Daughters" jeb latviskajā tulkojumā – "Jumta meitas" – ir septiņas mūziķes un aktrises, kas savā daiļradē apvieno ukraiņu tautas mūziku, pasaules dzejas klasiku un provokatīvu formu, caur kuru runā par aktuālo un mūžam svarīgo.
Viena no dziesmām, kas izskan mēģinājumā ir ar nosaukumu "Kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma?"
"Šī dziesma tapa 2015. gadā Sofokla lugas "Antigone" iestudējumam un kopš tā laika ir mūsu repertuārā," stāsta "The Dakh Daughters" dziedātāja Ruslana Hazipova (Ruslana Khazipova).
"Jo ļaunums turpinās un aug augumā. Mēs redzam, kas pasaulē notiek, – šī tēma joprojām ir aktuāla," viņai piebilst grupas dalībniece, dziedātāja Solomija Melnika (Solomiia Melnyk). "Tā vienmēr ir bijusi aktuāla un vienmēr būs. Tāpēc mums jāturpina par to runāt un jāmodina cilvēki, kā vien spējam. Mēs mēģinām aizsniegt cilvēku prātus un sirdis."
Ukraiņu mūziķes un aktrises pašlaik pēc Francijas kolēģu aicinājuma dzīvo un strādā Viras pilsētā Normandijā, ar lielu sirsnību runā par sadarbību ar "The Tiger Lillies" un latviešu aktrisēm Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Ievu Segliņu un Ēriku Egliju-Grāveli, slavējot viņu lielisko vokālu un spēju iejusties frīku kabarē stilistikā, kas ļauj māksliniekam kā galma ākstam runāt neērtu patiesību un palikt nesodītam. "The Dakh Daughters" dziedātāja Anna Nikitina uzsver: "Šī forma, ko izrādei piedāvāja režisors Vlads Troickis, mums kā aktieriem ir laba aizsardzība. Tā ļauj vieglāk runāt par svarīgām lietām, pasniedzot tās caur joku un jautru šovu."
"Šis projekts mums ir ļoti svarīgs, jo Ukrainā notiekošais ir liela traģēdija, un mums ir ļoti svarīgi braukāt pa pasauli un runāt par to. Un mēs jūtam ļoti stipru aizmuguri – gan no "Tiger Lillies", gan latviešu mākslinieku puses. Mums ir jāapvienojas pret kopīgo ienaidnieku, jo Krievija ir bīstama ne vien mums, bet arī jums, Latvijai. Mēs varam ne tikai kopīgi radīt mākslu, bet arī runāt par mums visiem svarīgām lietām," atzīmē Solomija Melnika.
Mākslinieces atzīst, ka bijis nepatīkami Rīgā dzirdēt tik daudz krievu valodas.
Pat Cēsīs jau pāris dienās piedzīvojušas vārdiskus uzbrukumus no vairākiem krieviski runājošiem dzērājiem, ko satracinājusi viņu lietotā ukraiņu valoda. "Stulbā dzīve" ir mūsu realitāte, nosmejas Solomija Melnika. "Protams, šajā nosaukumā ir joks. "Stulbā dzīve" nenozīmē dzīvi, kurai nav vērtības. Tas nozīmē dzīvi, kurai ir ļoti augsta cena. Tāpēc mēs par to varam mazliet pajokot – ka dzīve ir tik stulba, un arī mēs esam stulbas, bet varam ļoti nopietni runāt par sāpīgo, bet darīt to ar lielu mīlestību – no sirds uz sirdi. Humors mums palīdz būt atklātākām."
"The Dakh Daughters" izveidojās pirms 12 gadiem Ukrainas neatkarīgā teātra "Dakh" paspārnē. Teātra mākslinieciskais vadītājs un viens no dibinātājiem ir režisors Vlads Troickis.
Viņš atklāj, ka "Stulbā dzīve" sākotnēji bija iecerēta tikai kā "The Dakh Daughters" un "The Tiger Lillies" kopdarbs, bet finansējuma meklējumos viņi izsludināja pieteikšanos Eiropas teātriem līdzdarboties un saņēma interesi no Dailes teātra. "Stulbās dzīves" pamatā viņam ir šobrīd pasaulē notiekošās šausmas. Kad 2022.gada 24.februārī Kijivā nogranda pirmie sprādzieni, kļuva skaidrs: dzīve ir pārlūzusi uz pusēm, saka Troickis: "Divarpus gadus vēlāk es joprojām nesaprotu, kā tas ir iespējams. Katru dienu mana valsts tiek bombardēta, cilvēki mirst, bet pasaule domā – jā, nu žēl, bet mēs turpināsim dzīvot kā agrāk. Dzīve turpinās gan Francijā, gan Latvijā, gan ASV.
Jūs teorētiski apzināties Krievijas radītās briesmas, bet praktiski tās neizjūtat. Tāpēc mūsu mērķis ir klauvēt pie cilvēku prātiem un sirdīm un likt saprast, ka Krievija ir atvērusi Pandoras lādi, un asinis un mēsli lido arī jūsu virzienā.
Tas ir arī atraisījis rokas labējiem radikāļiem visur pasaulē, ka tas ir normāli un netiks sodīts. Man ir sajūta, ka pasaule ir uz milzīgu nepatikšanu sliekšņa."
Lūdzu arī režisoram Vladam Troickim pastāstīt, ko tad nozīmē programmā pieteiktais "frīku kabarē" un kāpēc viņš izvēlējies šādu sarunas formu ar skatītājiem: "Mēs pēdējos gados esam radījuši divas izrādes, kas runā par reālo situāciju Ukrainā – dokumentāls mūzikls "Dance Macabre" un izrāde "Mātes sirds". Tās ir ļoti aizkustinošas, skatītāji raud… Bet producents man teica, ka Eiropā ļaudis jau ir noguruši no šīm briesmīgajām ziņām un grib izklaidi. Nodomāju: nu, tad mēs jums parādīsim izklaidi! Bet tā būs provokatīva. Jā, būs jautri, būs traki, bet publikai tiks uzdoti arī neērti jautājumi.
Nešaubos, ka izrādes laikā cilvēki jutīsies izklaidēti, aplaudēs, varbūt celsies kājās un dejos. Bet ticu, ka pēc izrādes viņi mazliet padomās – kāpēc?
Piemēram, izrādē mēs runāsim arī par to, ka Rīgas centrā uz ielas krievu valoda skan daudz, daudz biežāk nekā latviešu. Man ir sajūta kā okupācijā!"
Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa atceras, ka par politiku iestudējuma tapšanas laikā kaismīgi runājušies ar saviem studiju laika elkiem "The Tiger Lillies". Starptautiskais projekts, kurā trīs Dailes teātra aktrises "ielēca" pavisam nesen, radījis jaunas draudzības un atklājumus.
"Mēs runājām par Latviju, Krieviju, Vāciju un Angliju. "The Tiger Lillies" bundzinieks ilgus gadus ir dzīvojis Vācijā un savukārt ļoti izjūt to traumatismu, kas saistīts ar Vācijas vēsturi. Bet viņš bija arī ārkārtīgi informēts par Latvijas vēsturi: zināja, kurā gadā mēs atguvām neatkarību, cik ilga bija okupācija... Viņu interesēja, kā mēs dzīvojam tagad Rīgā. Mums izvērtās plaša diskusija," atceras Ķuzule-Skrastiņa.
"Interesanti, ka bundzinieks Budijs domāja, ka pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā Baltijas valstis dzīvoja tik laimīgi! Viņš nezināja, ka mēs joprojām aktīvi un diezgan smagi cīnāmies ar sekām," piebilst Segliņa. Tieši par to arī viņai ir šī izrāde – par šodienu un to, kas notiek ar mums un pasauli.
"Kā tajā izdzīvot, meklēt veidus, kā nepazust... Meklēt drosmi un saglabāt cilvēcību," saka aktrise.
"Es teiktu, ka dzīve jau pati par sevi ir ļoti interesanta, ar dažādiem izaicinājumiem – gan pozitīviem, gan negatīviem. Mums katram kaut kas ir jāatšķetina un jāpiedzīvo. Bet to, cik tā dzīve ir "stulba", piešķiram mēs paši. Tas ir par mūsu rīcību, par mūsu atbildību, mūsu domām. Tas lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, cik "stulbi" mēs to dzīvi nodzīvosim un kā tas ietekmēs apkārtējo sabiedrību," uzsver Ērika Eglija-Grāvele.
"Notikumiem, kas ir svarīgi citiem, mēs reizēm no savas puses piešķiram apzīmējumu, ka tas vienkārši ir tā "stulbi". Esam nedaudz iesnaudušies, noguruši no kara, no politikas. Nu nedrīkstam mēs tādi būt! Mēs nedrīkstam vienkārši pateikt – nu, stulbi, ka jums tur tā..." pievienojas Ķuzule-Skrastiņa.
Izrādē "Stulbā dzīve" aktrišu balsīs skanēs gan režisora Vlada Troicka rakstītie teksti, gan – vislielākajā mērā arī mūzika, tai skaitā vairākas latviešu tautasdziesmas, kas krietni mainījušas savu sākotnējo skanējumu. Režisors aktrišu dziedājumu izbrāķējis kā pārāk maigu un pareizu.
"Mums nācās meklēt sevī nekaunību arī dziedājumā. Jo [ukraiņu] meitenēm ir superjaudīga mūzika, brīnišķīgas balsis, un mūsu latvisko pieklusinātību nācās apvienot ar viņu mākslu," atklāj Segliņa.
"Mums nācās pacelt decibelus," smejas Ķuzule-Skrastiņa, "un totāli izārdīt dziesmas struktūras. Mēs to darījām uz vietas, pirmajās dienās, un tas mums prasīja kādas desmit stundas intensīva darba." "Dažas nervu šūnas aizgāja bojā," piebilst Segliņa.
"Mums vajadzēja saprast to veidu, kā viņi strādā ar mūziku: viņi paņem skaņdarbu, tad to izjauc un tad pa gabaliņam liek kopā. Bet ne tā, kā vajag, bet drusciņ greizi," papildina Ķuzule-Skrastiņa.
Uz darbu pie "Stulbās dzīves" aktrises atskatās kā uz ļoti radošu un intensīvu pieredzi, kas prasījusi lielu spēju improvizēt, pielāgoties pārmaiņām un atrast sevī ko jaunu.
Vai, viņuprāt, Latvijas publika spēs tikt galā ar "Stulbās dzīves" melno humoru?
"Viņš jau arī nav tik melns," atbild Ērika Eglija-Grāvele. "Un latvieši jau arī māk par sevi pasmieties. Jā, varbūt būs daļa sabiedrības, kas apvainosies un jutīsies aizskarti, ka viņiem kaut ko tādu rāda, bet..."
"Tāda jau ir tā dzīve! Tāda ir tā stulbā dzīve!" kopā nosaka aktrises.
