Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Taču paralēli izklaidējošiem mūzikliem tika radīti arī tādi, kas ar neaptveramu simboliku un zemtekstiem iemieso konkrētās desmitgades sociālo, politisko un visādi citādi cilvēka dzīvē svarīgo. Viens no šādiem darbiem ir Stīvena Sondheima (Sondheim) 80. gadu mūzikls "Reiz mežā" ("Into the Woods") pēc Džeimsa Lapina (Lapin) lugas ar tādu pašu nosaukumu.
Mūziklā satiekas tādi labi pazīstami pasaku tēli kā Pelnrušķīte, Džeks (ar garo pupu), Sarkangalvīte un Vilks, Salātlapiņa un Ragana, kā arī ne viens vien izskatīgs Princis. Divi jauni tēli – Maiznieks un Maizniece –, ir galvenie un vienojošie tēli šajā stāstā, un katram no tiem ir sava vēlme: Maiznieks un Maizniece cer ieņemt bērniņu, Pelnrušķīte vēlas apmeklēt Karaļa balli, bet Džeks cer, kaut viņa labākā draudzene, gotiņa būtu spējīga viņam un mammai gādāt pienu. Kad Maiznieks un Maizniece uzzina, ka viņu neveiksmīgie centieni ieņemt bērniņu saistīti ar Raganas lāstu, abi dodas avantūrā, lai to lauztu.
Visticamāk, pasaku pievilcība slēpjas to komforta pilnajā būtībā: pasakas rada tādas pasaules, kurās pastāv tikai labs un ļauns, pareizs un nepareizs, balts un melns…
Tikums tiek turēts augstā godā, savukārt netikums – tiek sodīts, karstākās vēlmes piepildās un princis ierodas glābt princesi. Lai gan arī šajos stāstos tiek atspoguļota vardarbība, vientulība, nāve, galvenie varoņi, "labie", vienmēr uzvar un mūžam dzīvo laimīgi.
Man nav jums jāstāsta, ka pieaugšanas procesā dzīve kļūst krietni sarežgītāka un neparedzamāka. Taču šī pāreja: no fantastikas uz realitāti, no bērnības uz pieaugušu vecumu, no atkarības uz pilnīgu brīvi ir mūzikla "Reiz mežā…" pašā pamatā.
Mūzikla pirmās daļas beigās visu galveno varoņu vēlmes un cerības ir piepildījušās: Pelnrušķīte ir kopā ar savu princi, Džeks atgūst savu gotiņu, Maiznieks un Maizniece kļūst par vecākiem utt.
Bet kas nāk pēc leģendārajiem vārdiem "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi"?
Mūzikla otrajā un, manuprāt, svarīgākajā daļā, mežā atgriežas milzis, kurš gatavs izpostīt un nogalināt visu, kas stājas tam ceļā. Pelnrušķītes Princis savukārt atrod mīlestību citās sievietēs, bet Maiznieks un Maizniece nevar beigt strīdēties. Neviens tā īsti laimīgi nemaz nedzīvo…
Bet ko šis mūzikls ar to cenšas mums pateikt?
Pirmkārt un galvenokārt tas ceļo pa vecāku un bērnu attiecību sarežģītajiem līkločiem un runā par nepieciešamību bērnu pareizajā brīdī "palaist" lielajā pasaulē.
Ragana savu meitu Salātlapiņu 14 gadus turējusi ieslodzījumā un šobrīd jaunajai sievietei ir ap 20 gadu. Te pēkšņi viņas māte uzzina, ka Salātlapiņa satikusi Princi un vēlas ar viņu doties pasaulē. Viņa kļūst nekontrolējami nikna. Un ne jau par vīrieša ienākšanu meitas dzīvē, bet gan to, ka Salātlapiņa ir atļāvusies satricināt Raganas tik rūpīgi celto mūri ap meitu. Salātlapiņa vairs nav bērns, viņa vēlas redzēt pasauli, bet Ragana vairākas reizes sauc "bērni neklausa!" un ir pārāk satraukta par pasaulē esošajiem vilkiem, lāčiem un cilvēkiem, lai redzētu to, ka pasaulē ir arī zaķi, stirnas un prinči.
Bailes no kontroles zaudēšanas pār kādu var novest pie neparedzētām sekām un, par spīti savām bailēm, bērna sargāšana no pasaules var nodarīt tieši pretējo – tā var nodarīt bērnam pāri.
Vai atminaties Raganas izsaucienu "Bērni neklausa!"? Šī ir galvenā mūzikla vadtēma, kas viscaur stāstam vēstī, ka "bērni neklausa" un "bērniem ir jāklausa". Taču mūzikla finālā šis epitets pārtop par "bērni dzird", "bērni ieklausās".
Amerikāņu televīzijas kanāla HBO 2013. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā "Six by Sondheim" ("Seši Sondheima darbi"), Stīvens Sondheims atklāti runā par savām sarežģītajām attiecībām ar māti, jo bērnībā cietis no verbālas vardarbības.
Neviens stāsts nerodas tukšā vietā, un ir skaidrs, ka pasaka "Reiz mežā…" ir ja ne biogrāfiska, tad Sondheima pieredzes alūzija gan.
Mūzikla pēdējā dziesma aicina būt uzmanīgiem ar to, ko sakām, jo bērni ieklausās. Tā aicina pievērst uzmanību savai uzvedībai, jo bērni arī novēro. Un tā vēstī, ka, neatkarīgi no mīļo cilvēku atrašanās vietas, tu nekad neesi viens. Maizniece noslēgumā vēsta, ka cilvēki pusceļā mežam mēdz mūs pamest. Viņa aicina neļaut tam sevi pazudināt, jo neviens cilvēks neizgaist pavisam," tādējādi liekot mums saprast, ka mežs šajā stāstā ir metafora dzīvei.
Dažādie, sarežģītie pasaku varoņu piedzīvojumi mežā patiesībā ir grūtības ar kurām sastopamies augot, pieaugot, pieredzot un cilvēka dzīvi dzīvojot.
