Pēteris Krilovs (1949), teātra un kino režisors, pedagogs.
Studējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā aktierfilmu režijas fakultātē Igora Talankina meistardarbnīcā (1969-1975).
Zināmākās filmas “Un rasas lāse rītausmā” (1977), “Mana ģimene” (1982), “Durvis, kas tev atvērtas”(1984), “Klucis. Nepareizais latvietis” (2008), “Uz spēles Latvija” (2014) un daudzas citas.
Iestudējis izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī, Daugavpils teātrī, Liepājas teātrī, Valmieras teātrī, Nacionālajā operā un baletā. Teātra festivāla “Homo Novus” dibinātājs un direktors (1995-2003), viens no Latvijas Jaunā teātra institūta dibinātājiem (1997).
Izcils kino un skatuves mākslas pedagogs, strādājis Tautas kinoaktieru studijā, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Mākslas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā.
Arī es vēl paguvu studēt vienā no pēdējiem Pētera Krilova vadītajiem kino režijas maģistrantūras kursiem, tāpēc piedāvājums rakstīt par LTV tapušo dokumentālo filmu "Krilova metode" (režisore Linda Veinberga, redaktors Artis Dobrovoļskis, vadošais operators Uvis Burjāns, montāža Ģirts Ģērmanis) bija pagodinošs, bet vienlaikus biedējošs, jo tik ļoti bail Pētera priekšā izgāzties.
Krilova metodes teorētisko pamatojumu vēl aprakstīs zinātniskos apcerējumos, daļēji tas jau ir ticis darīts. Tomēr radīšanas brīnumam, un īpaši pedagoga personības maģijai un prasmei atslēgt studentos spēju pašiem radīt, var tikai pietuvoties. Iespējams, filmai tas izdodas pat veiksmīgāk, nekā to varētu izdarīt virkne teorētisku pētījumu, jo te ir vēstījums no sirds uz sirdi par cilvēku, kurš bijis un joprojām ir kas daudz vairāk nekā tikai meistarības un dzīves pedagogs.
Krilova numuriņi
Pēteris Krilovs izskolojis vairākus desmitus Latvijas aktieru, kopā ar teātra un kino režisoriem studentu skaits pārsniedzis simtu. Savulaik profesors pat pus pa jokam numurējis savus audzēkņus.
Pedagoga gaitas, veidojot savu pedagoģisko sistēmu, sāka 1985. gadā Tautas kinoaktieru studijā. 1988. gadā kopā ar režisori Annu Eižvertiņu uzņēmās vadīt divus Daugavpils teātra aktieru kursus (1988-1992 un 1989-1993), izskolojot spožu aktieru plejādi, – Ģirts Krūmiņš, Andris Makovskis, Indra Roga, Vigo Roga, Vilis Daudziņš, Andis Strods, Zane Burnicka, Artis Robežnieks u.c.
Sekoja apvienotais aktieru un režisoru kurss jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā (1993-1997), kurā par skatuves māksliniekiem tapa Andris Keišs, Baiba Broka, Artūrs Skrastiņš, Kaspars Znotiņš, Māris Liniņš, Ģirts Ēcis, Dž. Dž. Džilindžers, Viesturs Kairišs, Regnārs Vaivars, Anita Sproģe, Zane Vaļicka, Gatis Šmits u.c.
Tad īpaši Valmieras teātrim skolotais kurss (1999-2003) – Māris Bezmers, Ivo Martinsons, Elīna Vāne, Inga Alsiņa, Kristīne Nevarauska, Māra Mennika, Kaspars Zvīgulis, Andris Gross, Artuss Kaimiņš u.c.
Pēdējā Pētera Krilova vadītajā aktieru kursā (2003-2007) studēja Ilze Ķuzule, Mārtiņš Meiers, Jānis Vimba, Ivars Kļavinskis, Madara Saldovere, Kristīne Krūze, Viesturs Meikšāns, Jānis Āmanis, Ģirts Liuziniks u.c.
Krilovs veidojis diplomdarba izrādes arī citu profesoru vadītiem kursiem. Vairākas studentu diplomdarba izrādes – Folknera "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un naida" (1991), Dostojevska "Velni" (1993) un "Brāļi Karamazovi" (1997) – kļuvušas par leģendāriem notikumiem Latvijas teātra vēsturē. Caur šiem aktieru kursiem, šīm un citām iestudētām izrādēm filmas autori meklē Krilova metodes skaidrojumu.
Pēteris Krilovs dāsni briedinājis pumpurus, slīpējis dimantus un skalojis zeltu (jau gara acīm redzu, kā Pēteris sarauc uzacis, lasot tādu lērumu klišejisku apzīmējumu), lai tie tiktu citiem režisoriem.
Viņam nekad nav bijis Sava teātra.
Uz manu jautājumu, kāpēc tā izveidojies, Pēteris atteic, ka nekad to nav vēlējies, viņš vienkārši vienmēr gribējis būt pedagogs. Ar tā dēvēto "Karamazovu kursu", kurā saskatīja lielu potenciālu, gan viņš būtu labprāt darbojies arī pēc studijām, ja būtu bijusi iespēja dibināt kamerteātri. Taču tāda iespēja neradās (vairākus tā kursa aktierus pie sevis jaundibinātajā Jaunajā Rīgas teātrī uzaicināja Alvis Hermanis).
Pētera atslēgas
"Vai tu melo vai spēlē, vai izliecies, vai kopē, šīs darbības tā arī nav īsti izprastas un atšifrētas," filmā saka Pēteris Krilovs. Protams, profesoram vienmēr ir bijis sagatavots teorētiski pamatots studiju plāns (kā jau akadēmiskā studiju iestādē pienākas), taču katram kursam, pat katram studentam viņš vienmēr meklējis tieši tam atbilstošu atslēgu. "Mākslas izglītība nav stundu, slodžu darbs, kur kādas tantes sarēķina stundas un tad samaksā vai nesamaksā. Mākslas izglītība ir gabaldarbs. Vai tev ir 30, vai 12 studentu, katru studentu tu ar rokām apstrādā. Bieži katru citādāk," skaidro profesors.
Atslēgu Pēterim ir vesels saišķis. Lai atslēgtu galveno – dabiskumu un nesamākslotību. "Pēteris neļauj mānīties, neļauj sevi mānīt, būt neīstam", stāsta Baiba Broka. Artūrs Skrastiņš to dēvē par Pētera iekšējo termometru:
"Ir Fārenheits, ir Celsijs un ir Krilovs."
Pedagogs pats izaudzis no tā dēvētās krievu skolas, kas pamatos balstās Staņislavska metodē, – lai atrastu saikni ar tēlu, liek meklēt savā individuālajā pieredzē. Pēteris ir lielisks psihologs, un viņam krājumā vienmēr ir virkne piemēru, kas precīzi aizved pie mērķa. "Viņš provocēja to kailo nervu, lai tas būtu vaļā," atceras Indra Roga. "Jābūt ļoti godīgam pret sevi, ļoti dziļam, tad tu esi labs aktieris," skaidro Zane Kreicberga, un Anita Sproģe papildina: "Viņš mācīja iekustināt dabisko talantu, suņa ožu, maņu būt maksimāli redzošam, dzīvam, dzirdošam. Plus vienmēr potējis, ka ir jālasa, jābūt gudram." Jānis Vimba:
"Viņš izjauc tevi trīs gadu laikā. Un tad, ja viņš grib, saliek atpakaļ kopā. Ne vienmēr saliek.
Tas ir ļoti destruktīvs process, bet ļoti, ļoti svētīgs." Savukārt Andris Keišs par Krilova audzināšanas pamatprincipu uzskata nepieciešamību atbildēt uz jautājumu, kāpēc: "Tas aktierim jāatbild pašam. Ja tu nāc uz skatuves, tev jānoformulē, kāpēc tu to dari." Un profesors prot saliedēt studentus darbam, piemēram, pirms leģendārās "Brāļu Karamazovu" izrādes viņi Zirgu pasta pagalmā spēlēja futbolu, tā saspēlējoties septiņas stundas ilgajai izrādei.
Pētera pedagoģiskajā sistēmā nozīmīgs vingrinājums ir novērošana un atdarināšana. "Darot veselu mazo kustību, darbību virkni, tu vari cerēt, tas nav obligāti, ka tas notiks, bet vari cerēt, ka tu pēkšņi apjautīsi, ko viņš domāja, kad to darīja," vingrinājuma jēgu skaidro Krilovs. "Tā ir mūsu maize. Krāj un vāc tos novērojumus, un, kad vajadzīgi, tie nav pat apzināti jāvelk ārā no tās kastītes, viņi tur ir," saka Kaspars Zvīgulis.
Protams, Pēteris mēdz rāties, būt bargs un prasīgs. Elīna Vāne atceras, ka studiju procesā mijās rāšana ar uzslavām "jūs esat zvaigžņu kurss". "Arī rupjiem vārdiem mūs rāja, ka esam iekšēji kusli, slinki. Jābūt enerģētiski spēcīgam, un tas sevī jākopj," stāsta Kaspars Znotiņš. "Arī, kad rāja, tad no sevis. Rāšana nebija: "Tu, tu, tu!", bet: "Es…", un tad pamazām: "Man ir bijis tā un tā", atceras Andis Strods.
Tā pat nav metode, tā ir Pētera personības maģija, kas apbur un atver studentus. "Pēterim ir brīnišķīga īpašība uzreiz kļūt par čomu," stāsta Vilis Daudziņš. Saviem audzēkņiem Pēteris ir savējais. Vairāk nekā pasniedzējs. Arī padomdevējs, palīdzētājs, glābējs no krīzēm un depresijām, pat pēc studiju beigām.
"Man ir pārmetuši, ka es pārāk toleranti izturos, bet es nevaru no cilvēka noslēpt, ka viņš ir labs aktieris", atzīstas profesors.
Pēteris šogad aizgājis no darba Latvijas Kultūras akadēmijā, bet joprojām viņam nāk prātā atziņas, ar kādiem paņēmieniem iemācīt kādu prasmi. Bet Jānis Vimba stāsta, ka vēl ilgi pēc studijām izrādes laikā pēkšņi satrūkties liek Pētera zīmīgais krekšķis skatītāju zālē. Un nekad nevar zināt, ko tas nozīmē.
Mūs, kino režijas maģistrantus, Pēteris, šķiet, slīpēja mazāk nekā aktierus. Tas arī saprotams – režisoram jāspēj strādāt patstāvīgi. Viņš nemitīgi meklēja veidus, kā mūs atvērt, – rādīja izcilus formas piemērus, bārstīja idejas, izdomāja arvien jaunus uzdevumus, kas iedarbotos tieši uz mums. Protams, rāja, kad kavējām termiņus, bet nekad neslēpa savu priecīgo pārsteigumu, kad mums kaut kas izdevās. Viena epizode pašā studiju noslēgumā man īpaši nozīmīga. Mans diplomdarbs bija pilnmetrāžas dokumentālā filma, kurā daudz autora tekstu. Tie, protams, bija uzrakstīti pārdomāti, no sevis, bet Pēteris teica – tu tikai nerunā savā televīzijas žurnālistes balsī! Un pats vairākas dienas nāca uz studiju palīdzēt tos ierunāt. Tajās dienās viņš pats piedzīvoja vienu no smagākajiem savas dzīves brīžiem, slimnīcā dzisa viņa mīļā Timiāna, bet Pēteris stundām strādāja ar manām intonācijām, liekot runāt vienu, bet tikmēr domāt ko citu, ļaujot man piedzīvot brīnumu, kā darbojas Krilova metode.
