9. augustā Cēsīs aizvadīta pirmizrāde, bet 10. un 11. augustā "Stulbā dzīve" skatītāju vērtējumam tiks nodota Dailes teātrī.

Vlads Troickis ir ukraiņu režisors un producents, Ukrainā pirmā neatkarīgā teātra DAH, kā arī postfolka grupas "DakhaBrakha" un frīkkabarē "DakhDaughters" izveidotājs. Starpdisciplinārā mūsdienu mākslas festivāla "GogolFEST" dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs. Pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā kopā ar savu teātri pārcēlies uz Francijas ziemeļiem, uz Viras pilsētu Normandijā. Divos pēdējos gados viņa vadītajiem māksliniekiem bijušas vairāk nekā 300 uzstāšanās visā pasaulē.

Це – версія матеріалу українською.
Версия на русском – здесь.

Žanra mānīgais vieglums

Jeļena Vlasova: Izrādē "Stulbā dzīve / Stupid life" piedalās britu kulta grupa "The Tiger Lillies". Kā jums izdevās to panākt?

Viņi paši mums piedāvāja kopīgu projektu. Viņiem ar ukraiņu grupu "Dakh Daughters" ir kopīga estētika, līdzīgs stils – tas ir frīkkabarē. Pirms gada grupas līderis Martins Žaks atbrauca pie mums uz Viru [pilsēta Francijā – red.], un mēs sākām apspriest izrādes ideju. Mums bija svarīgi arī tas, ka "The Tiger Lillies" ir lieli Ukrainas draugi. Viņi kļuva par vienu no Rietumu grupām, kas pēc pilna mēroga kara sākuma ieradās uz vieskoncertiem Ukrainā. Tas bija pagājušā gada vasarā. Un šogad tā atkal bija ar koncertiem Ļvivā un Kijivā. "The Tiger Lillies" skaļi paziņo par savu pozīciju un visiem spēkiem atbalsta mūsu valsti.

Viņi ir ne tikai dzirdējuši par karu, viņiem ir pazīstams gaisa trauksmes signāls, viņi ir devušies uz bumbu patvertni, dzirdējuši, kā sprāgst bumbas.

Pagājušajā gadā "The Tiger Lillies" ierakstīja ļoti spēcīgu albumu "Ukraine" un visus ieņēmumus no tā pārdošanas pārskaita palīdzībai Ukrainai.

Kā jūsu britu un ukraiņu kompānijā parādījās Latvija?

Kad mēs ar Martinu sapratām, ka mums var iznākt kopīgs projekts, mēs sākām meklēt partnerus. Mums taču nebija ne mēģinājumu bāzes, ne vietas izrādēm, ne naudas… Es ar projektu iepazīstināju Eiropas Teātru savienības sēdē. Tur par to ieinteresējās Dailes teātris, kurš arī ir šīs organizācijas dalībnieks. Un pagājušajā gadā, kad teātris ar iestudējumu "Rothko" bija viesizrādēs Parīzē, mēs ar teātra direktoru Juri Žagaru sākām izstrādāt projekta detaļas. Juris teica – "okei, pamēģināsim", un Dailes teātris nolēma riskēt, ieguldot šajā projektā. Citu sponsoru mums nebija.

Kā izrādē iekļāvās latviešu aktrises Ieva Segliņa, Ērika Eglija-Grāvele un Ilze Ķuzule-Skrastiņa?

Lieliski. Viņas ir brīnišķīgas, talantīgas un ļoti ātri iekļāvās frīkkabarē estētikā. Uz viņām šajā izrādē gulstas ļoti liela slodze, jo viņas ir uz skatuves no pirmā līdz pēdējam mirklim.

Par ko vispār ir šī izrāde?

Tā ir par nopietnām lietām, bet vieglā formā. Mūsu repertuārā ir ļoti spēcīgas izrādes, kas balstītas dokumentālā materiālā, piemēram, "Danse Macabre" vai "Mātes sirds". Tās ļoti spēcīgi sit pa nerviem, pa sirdīm – skatītāji tajās raud. Taču no Rietumu producentiem mēs bieži dzirdam: "Tas viss ir lieliski, bet vai nevar kaut ko vieglāku? Rietumu cilvēki grib aiziet uz teātri un patīkami pavadīt laiku. Tāpēc šī izrāde būs tāda provokatīvi mānīga. Tajā ir daudz mūzikas, daudz humora, tomēr mēs pieskaramies vissāpīgākajiem punktiem.

Tā būs kā amerikāņu kalniņi – cilvēki gūs ļoti spilgtas emocijas. Tāpēc domāju, ka garlaicīgi nebūs.

Centīsimies, lai cilvēki aizietu labā garastāvoklī, turklāt ne ar tukšu galvu, bet ar domām.

Tas būs vienreizējs iestudējums vai arī tiek plānots turpinājums?

Protams, gribētos, lai šis projekts dzīvotu ilgi. Paskatīsimies, kā uz to reaģēs publika.

"Neviens no mums negribēja būt emigrants"

Kā jūs nonācāt Francijā?

Kad sākās lielais karš, mūsu teātris saņēma piedāvājumu no Normandijas pilsētas Viras teātra direktores, ar šo teātri mēs jau sen sadarbojamies. Lēmums par pārcelšanos mums nebija vienkāršs. Mēs ilgi šaubījāmies, taču galu galā izlēmām, ka tomēr dosim daudz lielāku labumu, ja uzstāsimies ārzemēs, nevis ja strādāsim kā vienkārši brīvprātīgie Ukrainā. Un šajos divos gados mums jau bijušas vairāk nekā 300 uzstāšanās visā pasaulē.

Vai jūsu teātra mākslinieki pārcēlās uz Franciju kopā ar savām ģimenēm?

Jā, visi ar ģimenēm. Kolektīvā mums ir lielākoties sievietes, daudzām vīri palikuši Ukrainā. Tas ir ļoti sarežģīts, nenoteikts stāvoklis. Neviens no mums negribēja būt emigrants. Es personīgi noteikti apzinājos, ka negribu.

Mūsu ģimene nolēmusi nākamgad atgriezties Ukrainā.

Lai kā arī nebeigtos karš?

Ja būs krievu okupācija, mēs, protams, nebrauksim. Vienai no mūsu kolektīva dalībniecēm vecāku māja palikusi okupētajā teritorijā. Viņas vecākiem, ukraiņu valodas skolotājiem, laimīgā kārtā izdevās izbraukt, bet viņu mājā tagad dzīvo krievu karavīri – guļ viņu gultās, ēd no viņu traukiem.

Tiklīdz iedomājies, ka tavas mājas, kurās esi uzaudzis, mīda ar zābakiem šie izdzimteņi, kļūst neizturami.  

Vai jūtat, ka Rietumi ir noguruši no kara, ka cilvēki uz to vairs nereaģē tik asi?

Protams, ka cilvēki nogurst no negatīvām ziņām. Kādā brīdī, neskatoties uz visu notiekošā šausmīgumu, šīs ziņas viņiem kļūst vienkārši par informācijas troksni.

Domāju, ka jaunāko Krievijas noziegumu, kad tika apšaudīta bērnu slimnīca Kijivā, pasaulē vairs neviens īpaši nepamanīja. Tomēr mēs nedomājam spiest uz žēlošanu. Mēs runājam par to, ka Ukraina tagad aizstāv visas pasaules nākotni. Un mūsu galvenais uzdevums ir sasniegt sirdis.  

Jūs esat dibinātājs mūsdienu mākslas festivālam "GogolFEST", kas Ukrainā bija neticami populārs. Kas ar to notiek tagad?

Tas joprojām pastāv. Mēs rīkojam intervences dažādos Eiropas festivālos – esam bijuši Hamburgā, Oslo, Berlīnē. "GogolFEST" nekur nav pazudis, un oktobrī tas notiks Zaporižjā.

Bet tas taču ir pavisam tuvu frontes līnijai!

Pilsētas mērija mums pateica – mums tagad ir ļoti vajadzīgs šis festivāls, cilvēkiem ir jājūt, ka kaut kur līdzās ir normāla dzīve, ka viņiem ir, par ko cīnīties.

Bet kāda vispār pašlaik ir situācija ar kultūras dzīvi Ukrainā? Es zinu, ka daudzi teātri darbojas.

Gan teātri, gan izstādes. Kijivā notika mūzikas festivāls "Atlas Weekend", kas pulcēja vairāk nekā simt tūkstošus cilvēku. Kara apstākļos tas ir gigantisks skaitlis. Jā, cilvēkiem Ukrainā nav vienkārši, viņi ir noguruši, viņi ir pastāvīgā stresā.

Trīs cilvēki no mūsu teātra devās uz fronti. Divi no viņiem jau ir krituši.

Tā ir drausmīga realitāte, kuru ļoti grūti saprast cilvēkiem, kas atrodas ārpus kara.

"Dīvaina izjūta no šīs brīvības"

Vai ar kādu no Krievijas kolēģiem jūs kontaktējaties?

Vienīgais cilvēks no teātra vides, kurš man piezvanīja pēc kara sākuma, ir producente Žeņa Šermeņova, kas pati jau sen aizbraukusi no Krievijas un dzīvo Rīgā. Viņa bija vienīgā no Krievijas, kas painteresējās par manu likteni.

Un man pašam ne īpaši gribas ar viņiem kontaktēties.

Bija tikai viens cilvēks no Krievijas, ar kuru es uzturēju kontaktus pēc kara sākuma, bet tagad šos kontaktus esmu pārtraucis, jo jūtu, kā šī cilvēka apziņa piesūcas ar impēriskuma indi, – pat ja formāli viņš ir pret karu.

Bet ja kādos festivālos jums krustojas ceļi ar krievu māksliniekiem?

Mēs cenšamies darīt tā, lai ar viņiem nekrustotos.

Pat ar tiem, kas nosodījuši karu?

Saprotiet, tagad Ukrainai un ukraiņiem pasaule kļuvusi melnbalta, bez pustoņiem. Bet vairākumam krievu, pat tā dēvētajiem labajiem krieviem, piemīt impēriska apziņa, šī visžēlīgā paplikšķināšana pa plecu – mēs esam dižās krievu kultūras pārstāvji.

Droši vien šis snobisms ir visām lielajām nācijām, bet te ir jautājums par proporcijām. Kad Krievijā kāds nodzēries alkašs kliedz "es esmu krievs!" un lien kauties "par Putinu", sabiedrība to uztver absolūti normāli, pat ar zināmu lepnumu. Bet citās valstīs cilvēki no kaut kā tāda kaunas. Es domāju, ka tas notiek tādēļ, ka Krievijā nav notikusi staļinisma noziegumu nožēlošana, un šī sērga ir atgriezusies. Vēl pirms piecpadsmit divdesmit gadiem Staļina vārdu neviens neizrunāja, bet tagad Krievijas iedzīvotājiem viņš "mums ir viss".

Pastāstiet par saviem plāniem. Vai taisnība, ka nākamajā sezonā jūs iestudēsiet izrādi mūsu Nacionālajā teātrī?

Jā, ir plāni iestudēt izrādi pēc lugas "Ibī-karalis" un manas lugas par cilvēkēdājiem motīviem. Par to, kā pelēcība kļūst par dominējošo, kā niecība piepildās ar ambīcijām. Kā cilvēkos iekļūst konformisma gars, kā viņi soli pa solim atdod savu brīvības un cieņas izjūtu, kļūstot par daļu no pūļa, kas bļauj: "Esmu krievs!"

Kādā intervijā jūs runājāt par to, kas atšķir Ukrainu no citām valstīm. Jūs nosaucāt to par "nepieķemmēto brīvību". Tas ir tas, kā Rietumu pasaulē jau sen vairs nav, jo tur viss ir pakļauts politkorektuma un jaunās ētikas likumiem. Tagad jūs pats atrodaties Eiropā un jums acīmredzot arī nākas kaut kādā veidā ievērot šos spēles noteikumus?

Maijā es biju Lillehammerē vienā nopietnā konferencē, kas bija veltīta vārda brīvības jautājumiem. Tur tika daudz runāts par klimata izmaiņām, par LGBT, transpersonu tiesībām, un tā tālāk… Kad deva vārdu man, tad es teicu: "Ziniet, man ir ļoti dīvaina izjūta. Neapšaubāmi, ka cīnīties par cilvēktiesībām ir ļoti svarīgi. Taču reizēm Rietumu intelektuāļi man atgādina cilvēkus, kas būvē smilšu pilis okeāna krastā laikā, kad viņiem nāk virsū cunami. Viņi sargā savas mājiņas, lai uz tām neviens neuzkāptu, bet viņus pašus tagad var aizskalot brūnais vilnis kopā ar šīm mājiņām." Lūk, jūs sakāt – brīvība. Šajos divos gados, dzīvojot Francijā, esmu saņēmis vēstules – papīra un elektroniskās – vairāk nekā visā iepriekšējā mūžā. Francija ir slavena ar savu birokrātiju. Un man ir ļoti dīvaina izjūta no šīs brīvības. Tāds iespaids, ka varas iestādes saka – nu labi, jūs tur palēkājiet savos festivālos, bet tālāk gan ne.

Brīvība vispār nav pārāk organiska izjūta cilvēkam. Normāls cilvēks baidās no brīvības. Viņam patīk runāt par brīvību, taču, ja ir eksistenciāla izvēle starp stabilitāti un brīvību, viņš dos priekšroku stabilitātei. Tagad pasaule ir iegājusi turbulences periodā. Visi kliedz par dažādiem draudiem – klimata izmaiņām, kodolkaru, teroristiem… Cilvēkiem gribas saspiesties barā, uz kādu pārlikt atbildību. No šejienes ir galēji radikālo spēku atdzimšana – gan labējo, gan kreiso.

Es tagad dzīvoju mazā Francijas pilsētiņā. Te ir mierīga, nosvērta dzīve – cilvēki strādā, audzina bērnus, ražo sieru un kalvadosu… Neviens nedomā par to, ka uz viņu zemes var uzkāpt svešs zābaks. Bet tas šeit jau bija atnācis. Te visa zeme klāta ar kritušajiem – lai kur neietu, visur Pirmā un Otrā pasaules kara memoriāli. Franči to atceras, bet jau tīri teorētiski. Viņiem negribas domāt par slikto.

Bet domāt vajag, ja negribi iekrist bezdibenī.