Par aktrisi viņa nekad nav gribējusi būt – par grima mākslinieci gan, bet pirms pieciem gadiem nonākusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur vakanta bija aktieru ģērbējas vieta. To viņa vairs negribētu mainīt ne pret ko citu.
Teātris kā viens organisms
Ieva Struka: Kad cilvēks piesakās ģērbēja vakancei, kas ir tās trīs galvenās profesionālās lietas, kas viņam jāapgūst vispirms?
Jeļena Bore: Domāju, ka, pirmkārt, jāmīl teātris. Es ļoti mīlu teātri! Otrkārt, tas ir darbs ar cilvēkiem. Mēs, ģērbēji, strādājām ar aktieriem, un katrs no viņiem ir atšķirīgs. Tāpēc prasme strādāt ar cilvēkiem ir ļoti svarīga. Tev dažkārt jābūt kā psihologam un jāsaprot, kad vajag pastāvēt malā un kad vajag palīdzēt. Bet trešais – jāprot piešūt poga, sašūt kaut ko, gludināt.
Runājot par pirmo un otro punktu: vai mīlestība uz teātri palīdz vai traucē? Jo – ja tu tik ļoti mīli teātri, tu jau nevari aktierim krasi pavēlēt ģērbties ātrāk!
Manuprāt, teātris ir viens organisms. Ja tu strādā teātrī, tu vari domāt par cilvēkiem, par darbu, par teātri, par izrādi – par visu. Man liekas, ka tas palīdz, jo es mīlu teātri no 13 gadu vecuma, kad patstāvīgi atnācu uz teātri. Tas bija Rīgas Operetes teātris. Pirmo "teātra indes malku" nogaršoju tieši tur – Operetes teātrī.
Vai tā bija kāda īpaša izrāde?
Tā bija izrāde "Nāc pie puikām!" ar Raimonda Paula mūziku. Man bija fantastiska sajūta… Dejas, mūzika, atmosfēra. Un teātra smarža... Tā bija mana pirmā pieredze, pirmā mīlestība.
Radiomājā Raimonds Pauls ir biežs viesis, un biežs viesis viņš ir arī Čehova teātrī. Tas nozīmē, ka tev kā ģērbējai bijusi iespēja redzēt Maestro tuvumā.
Tas bija pirms diviem gadiem, kad bija mēģinājumi izrādei ar Raimonda Paula mūziku.
Līdz tam Maestro biju redzējusi tikai televīzijā. Kad ieraudzīju viņu tuvāk, man bija neticama sajūta... Man bija sapnis – satikt tādu cilvēku. Un sapnis piepildījās!
Kā ar aktieriem? Kā tas ir, kad tu pietuvojies cilvēkiem, kas tev ļoti patīk kā aktieri? Vai tas palīdz darbam, vai varbūt tomēr tas ir sarežģīti – savam elkam piešūt pogu?
No sākuma, protams, tas bija satraucoši. Piemēram, Igoru Čerņavski biju redzējusi tikai uz skatuves, tāpat Jakovu Rafalsonu.
No sākumam nervozēju – nu, kā es varu stāvēt blakus šiem cilvēkiem, kurus esmu redzējusi uz skatuves?!
Bet pēc tam sapratu – tagad tas ir mans darbs, par to esmu atbildīga, tas ir mans kolektīvs, un viņi visi tagad ir mani kolēģi.
F1 komandas iemaņas jeb kā saģērbties vienā minūtē
Tu runāji arī par darbu ar cilvēkiem. Es arī nereti esmu domājusi gan par sufliera, gan ģērbēju darbu tādā nozīmē, ka jums tā ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums redzēt ļoti daudzas un dažādas emocijas, nervozitāti un arī jūtīgumu – it sevišķi tad, kad tuvojas pirmizrāde. Kādam jābūt ģērbēja raksturam, lai kādus nervozus uzbrukumus neņemtu personiski pie sirds? Vai nākas saskarties ar tādām stresa situācijām, kurās aktieris nevar sevi īsti savaldīt?
Nē, mums jābūt aukstasinīgiem. Ja būsim nervozi, nevarēsim palīdzēt aktierim. Piemēram, aktrisei saplīst kleita vai rāvējslēdzējs, un viņa jautā – kas noticis? Saku – nē, nē, viss kārtībā, nekas nenotika. Pēcāk aktieri brīnās – kā mēs to visu varam paturēt sevī…
Principā jābūt labam psihologam?
Jā, jā, protams... Un arī pati pārģērbšana.
Reizēm ir tikai viena dziesma, kuras laikā aktieris, piemēram, no cietumnieka jāpārģērbj par grāfu Monte Kristo. Un mums ir tikai četras minūtes! Ja nervozēšu, rokas neklausīs un pārģērbt nevarēšu. Reizēm smejamies, ka esam kā F1 komanda: viens lejā, otrs augšā, un zinām, ko katrs dara – ātri, ātri.
Protams, ka tas ir ne tikai mūsu darbs – tajās četrās minūtēs darbs ir arī grimēšanas ceham, un mēs netraucējam viens otru: viņi dara savu darbu, mēs – savu. Pēc tām četrām minūtēm ļaujamies nervozitātei…
Man šķiet, tas ir kas tāds, ko neviens skatītājs laikam īsti nevar iztēloties – kādā ātrumā tas notiek un kā tie pienākumi tiek sadalīti. Vai tās četras minūtes ir tāds kā standarts?
Tas ir labākais variants. Vēl variants ir deviņas minūtes, bet tur ir ļoti daudz grimēšanas darba, pārģērbšanās process ilgst divas minūtes.
Taču bija mums viena izrāde, kurā aktrises pārģērbšanās procesam bija atvēlēta tikai viena minūte... Tās laikā bija jāapmaina vakarkleita: viena ģērbēja kleitu novilka, otra – uzģērba. Uz šo izrādi bija atnākusi mana radiniece, kura pēcāk teica – nesaprotu, kā jūs vienā minūtē spējat apmainīt vakarkleitas! Bet tāds mūsu darbs! (smejas)
Sarežģītākās drēbes
Kāds ir tavs skaidrojums tam, ka cilvēkiem agrāk pietika laika tik sarežģītiem apģērba gabaliem kā, teiksim, vēsturiskā stila kostīmi? Protams, tos valkāja ne gluži proletariāts, bet aristokrāti. Bet kā ir šodien? Jo manā iztēlē tā sajūta ir kā Brīvdabas muzejā, ieraugot kādu ļoti senu darbarīku – vairs pat nesaproti, ko ar to var iesākt. Vai tavā pieredzē bijis tāds apģērbs vai stila kostīms, kur ir ilgi jādomā, kā tieši precīzi ar to vislabāk un ātrāk tikt galā?
Jā! Bija kāzu kleita – pirmoreiz strādāju ar korseti. Arī es savulaik biju līgava, bet neredzēju, kas man bija aizmugurē. (smejas) Tik daudz šņorīšu! Vajadzēja ļoti daudz trenēties, jo ļoti ātri to vajadzēja sašņorēt. Otrs gadījums bija 18. gadsimta drēbes. Arī korsete – ar āķīšiem un šņorītēm. Bija grūti, bet mums ir ļoti laba kostīmu māksliniece, kura mums parāda visu un apmāca visos sīkumos.
Tātad principā jāiziet apmācības kursi, lai tiktu galā.
Jā, mēģinājumu procesa laikā mums ir tāds apmācību kurss. Tas ir obligāti!
Vai mūsdienu lugu iestudējumos mēdz būt kaut kas tiešām sarežģīts, ko var salīdzināt ar šāda tipa vēsturiskajiem apģērbiem?
Grūts jautājums...
Ļoti daudz ir kleitu ar āķīšiem. Arī kāzu kleitas. Protams, skatītāji neredz, kā mums veicas ar sašņorēšanu un kleitas uzģērbšanu aktrisei. Bet – jā: mūsdienās tās sarežģītākās ir drēbes ar āķīšiem.
Vai pie ģērbēja ikdienas pieder arī aksesuāri – cepures, lakati, kurpes, zābaki, spieķi?
Jā, kostīms jau sastāv ne tikai no kleitas – ir kabatlakatiņi, kurpes, lakatiņi, tauriņi, cepures, jostas vai siksnas. Es to saucu par izrādes pasi: kostīms un visas detaļas, kas tam pieder. Ir taču arī zeķes – tām jābūt piemērotā krāsā. Ja aktierim, piemēram, ir gaiši apavi, vajag gaišas zeķes. Kostīmu māksliniece visu nolemj, kam un ko, un mēs rakstām. Mums ir speciāla burtnīca, kur ir katra kostīma sīks apraksts. Arī tas, kurā ģērbtuvē dzīvo konkrētais aktieris. To visu vajag paturēt prātā. Jo kādreiz nav laika kaut ko lasīt, uzreiz no galvas ņemam.
Ja aktrise vai aktieris kaut ko aizmirsis ģērbtuvē, viņam grūti spēlēt, un mums burtiski desmit sekunžu laikā vajag skriet uz ģērbtuvi un paņemt to jostu vai kabatlakatiņu...
Fenomenāla atmiņa neskādē
Ja izrādē, piemēram, ir trīsdesmit aktieri un puse no viņiem ir vīrieši – kā var atcerēties, kuram aktierim kuras kurpes? Un ja vēl tās kurpes tiek izmantotas citā izrādē… Ģērbējam nepieciešama fenomenāla atmiņa!
Jā! Protams, katros apavos mums ierakstīts aktiera vārds, bet dažreiz mēs jau zinām no galvas, ka, piemēram, šīs kurpes ir tam un tam aktierim. Reizēm aktierim izrādē ir divi apavu pāri. Un ir izrādes, kurās vienam aktierim jāpārģērbjas trīs vai četras reizes – tad viņam ir četri kostīmi un divi vai trīs apavu pāri.
Tev ir arī kāds rekords, cik vienam aktierim vienā izrādē ir daudz kostīmu?
Jā, izrāde "Kaligula" – Šamilam Hamatovam, kurš atveido Kaligulu, ir pieci kostīmi. Manā pieredzē tas ir rekords.
Pedantiskiem cilvēkiem tas parasti tā nav, bet aktieri tomēr ir mākslinieki: vai teātrī ir sastopams vientuļās zeķes sindroms? Kad vienu uzvelc, bet otras vienkārši nav. Tā pazūd uz līdzenas vietas un nav atrodama.
Ir gan! Protams, reizēm ir arī tā, ka zeķes saplīst. Tad dodam jaunas. Parasti tām ierakstām vai iešujam kādu burtiņu vai kā citādi atzīmējam – piemēram, ar zaļu vai sarkanu diegu. Vīriešiem tas nav tik bieži, bet sievietēm zeķubiksēm jābūt tikai un vienīgi savām. Uz tām arī rakstām uzvārdu vai vārdu, vai kaut kā citādi atzīmējam.
Fitnesa zāli nevajag
Nacionālajā teātrī esmu novērojusi, ka ģērbējas ar ļoti smagām stangām nes milzīgas kostīmu kaudzes. Manuprāt, tas ir tik fiziski smags darbs! Varbūt skatuves strādniekiem vēl ir tik smags darbs kā ģērbējai. Vai tā tas ir arī tavā darbā?
Jā, ir kostīmi, kuri sver vairāk nekā četrus kilogramus: ir svārciņi, un tiem – divi vai trīs apakšsvārki... Ja uz kronšteina ir desmit vai piecpadsmit kostīmu, tas var svērt vairāk nekā divdesmit kilogramu. Pat trīsdesmit. Bet kronšteini vienmēr ir uz riteņiem. Taču ģērbējai jābūt stiprai meitenei – fitnesa zāli mums nevajag! (smejas)
Starp citu, vai nezini, kāpēc ģērbējas simtprocentīgi ir sievietes? Jo vispār jau tas būtu arī vīrieša cienīgs darbs. Kāds tam ir izskaidrojums? Jo varētu taču sievietēm būt sava ģērbēja, un vīriešiem – savs ģērbējs.
Pie mums strādāja viena sieviete no Ukrainas, no Vinnicas Nacionālā teātra un viņa stāstīja, ka viņiem esot divas nodaļas – sieviešu nodaļa un vīriešu nodaļa, un vīriešu nodaļā strādā tikai vīrieši – proti, ģērbēji ir tikai vīrieši. Nezinu, kā ir citos teātros, bet mūsējā ir tikai sievietes – mums ir četras ģērbējas un visas – sievietes.
Tāpat arī Nacionālajā teātrī! Bet kāpēc neņem darbā vīriešus?
Man liekas, ka vīrieši atrod darbu citās profesijās... Manuprāt, viņi domā, ka tā ir sieviešu profesija – ģērbēja. Taču – ja kādam vīrietim patīk teātris, kāpēc viņš nevarētu strādāt par ģērbēju? Taču neesmu dzirdējusi nevienu šādu gadījumu.
Runājot par koleģialitāti: aktieri un režisori ir savstarpēji pazīstami, viņi tiekas arī dažādos citos projektos. Tāpat scenogrāfi un gaismu mākslinieki cirkulē pa teātriem. Vai tev jebkad ir iznācis satikt kādu kolēģi ģērbēju no kāda cita Latvijas teātra?
Nav iznācis. Strādāju gan tikai piecus gadus, taču neesmu satikusi. Gribētos parunāties ar kādu citu ģērbēju, varbūt iemācīties kaut ko jaunu, bet tādas izdevības vēl nav bijis.
Viena lieta ir mīlēt teātri, būt tā tuvumā. Bet pats darba process ir smags. Kas ir tas, kas tev sagādā prieku un gandarījumu?
Prieku sagādā pirmizrāde.
Smagais darbs ir līdz pirmizrādei – mēģinājumu process ir grūts. Bet pirmizrādē visi smejas, visi ir jautri, visiem tā ir svētku diena – nekādu bēdu! Viss [grūtums], kas bijis, ir pilnībā izgaisis. Pirmizrāde ir svētku diena.
Protams, pirms tam visi ir ļoti nervozi – valda pilnīgs klusums, aktieri dzīvo savā pasaulē, un mēs strādājam, lai viss būtu kārtībā un neko neaizmirstu. Bet pēc pirmizrādes ir eiforija.
Savulaik Liepājas teātrī bija izrāde "Ģērbējas". Tā bija interesanta tieši ar to, ka tu saproti – ir profesijas, kas ļauj ļoti tuvu pietuvoties māksliniekam radīšanas brīdī. Izrādes laikā tu kā ģērbēja redzi ne tikai aktiera fizisko augumu, kas tev ātri jāapģērbj, bet redzi arī aktiera pārdzīvojumu dažu centimetru attālumā – brīdī, kad viņš nonācis no kāda smaga skata spēlēšanas. Vai tev ir kādi novērojumi šajā sakarā – ka tu esi klāt tam lielajam noslēpumam un brīnumam un spēj saprast vairāk par mākslu? Vai tomēr tev ir ļoti ātri jāizdara savs darbs un tu īsti nevari atļauties vērot, kādas emocijas ir aktiera sejā izrādes vidū.
Mēs esam tuvu aktierim un redzam visas emocijas. Ja tās ir traģiskas, mēs stāvam malā – neko nesakām, tikai palīdzam, ko un kur vajag. Bieži aktieri saka – es pats! Tad vienkārši es padodu ģērbjamo, un viss – stāvu malā. Bet redzam un jūtam visas emocijas. Būt aktierim – tas ir ļoti, ļoti grūts darbs… Nekad neesmu gribējusi būt aktrise! Bet strādāt teātrī, redzēt, kas notiek aizkulisēs – to gan esmu gribējusi. Bet tas ir ļoti grūts darbs. Kad vēl nestrādāju teātrī, es to nezināju. Likās, ka viss – gaismas, dziesmas, skatuve – tie ir tikai svētki. Tagad zinu, ka tas nav tik viegli, kā izskatās no malas.
Ja salīdzini to mazo Ļenu, kura izrādi skatījās 13 gadu vecumā un kurai tā patika izrāde un teātris, ar šodienu – redzot aizkulises un grūto teātra ikdienu: vai teātris tev šķiet vēl interesantāks un noslēpumaināks, vai arī tu redzi arī visas ēnas puses?
Ir vēl interesantāk! Katru dienu arvien vairāk un vairāk.
Es mīlu savu darbu, mīlu teātri arvien vairāk un vairāk. Tas ir vislabākais darbs manā mūžā – to gaidīju 37 gadus... Pirms tam strādāju citās profesijās. Pēc izglītības esmu inženiere ekonomiste, bet ticu, ka [izšķirošais bija] tas skatuves puteklis un "inde", kuru nogaršoju jau 13 gadu vecumā. Man vienkārši patīk teātris. Man patīk viss, kas tur notiek.
Mīlu visus mūsu aktierus, mīlu savus kolēģus, mīlu teātri un vairs negribu iet nekur citur! Šī ir mana pēdējā darbavieta – ja, protams, viss būs kārtībā. (smejas) Trīspadsmit gadu vecumā gribēju būt grima māksliniece, jo domāju, ka tā ir man piemērota profesija, taču vecāki manu sapni neatbalstīja. Viņi teica – tā nav nekāda profesija, un teātris – tas nav nopietni! Tā nu izstudēju un kļuvu inženiere, ilgi, ilgi strādāju par veikala vadītāju, pēc tam biju Natālijas Jansones studijas administratore. Vēl pēc tam – stomatoloģijas klīnikas vadītāja. Bet vienalga – teātris manā dzīvē visu laiku bijis klātesošs. Kad man piedāvāja šo darbu… Bija tā: mans vīrs jau strādāja teātrī, un kādu dienu teica, ka teātris meklē ģērbēju. Nejautāju par algu, nejautāju par darbalaiku, nejautāju ne par ko, es vienkārši teicu – jā, es gribu! Un tā jau piecus gadus.
Kad bērnus ved ekskursijā pa teātri, vismaz Nacionālajā teātrī tā ir, tad kostīmu noliktava viņiem ir viena no mīļākajām vietām. Arī intervijās esmu sastapusies ar aktrisēm, kuras atzīstas, ka pārģērbšanās un iespēja būt par kaut ko citu ir viens no motīviem, kāpēc viņas bērnībā sapņojušas par aktrises profesiju. Kā ir ģērbējam – vai nav kārdinājuma uzvilkt princeses kleitu un paskatīties, kā tas būtu, ja es būtu karaliene?
Man tādas pieredzes nav, to neesmu gribējusi, bet man ļoti patīk cepures, un mums ir ļoti daudz skaistu cepuru! Kad kādu uzlieku, jūtos kā karaliene vai princese. Bet drēbes – nē. Jā, mums arī teātrī ir ekskursijas, un man ir lūgts atrast kādu oficiera mundieri. Izrādē "Lai dzīvo Karaliene, vivat!" ir īsti karaliski kostīmi, un bērni apbrīno – ai, cik skaisti! Šie kostīmi tiešām ir fantastiski… Bet man labāk patīk cepures!
