Pirms Valmieras teātra pirmās pirmizrādes skatītajiem gida pavadībā tiek izrādīts restaurētais teātris, un tad ceļš ved uz Apaļo zāli, kuru remonts gandrīz nav skāris, bet šoreiz radošā grupa izdomājusi, ka ieeja zālē vedīs caur skatuvi un dekorācijām. Tad durvis aizveras un divu stundu garumā nevienam vairs nav iespējas izrauties no kara vardarbīgās pasaules un tās atstātajām rētām.
Režisors Mārtiņš Eihe stāsta: "Šis gabals tapa saistībā ar to, ka šobrīd Latvijā ļoti daudz top krievu mākslinieku iestudējumi, kur viņi raud par to, cik viņiem ir slikti, ka šobrīd tiek nospiesta krievu kultūra, un neviens no viņiem neanalizē, kāpēc?
Es līdz šim neesmu redzējis nevienu darbu šeit Rietumeiropā iestudētu, kuru veikuši krievu mākslinieki, kas runātu par to, kāpēc Krievija ir tur, kur ir, un kāpēc mēs no tā šobrīd esam spiesti ciest?
Tas bija tādā ziņā sava veida protests pret to, ka cilvēki nav spējīgi paskatīties uz to, ko viņi ir vai nav darījuši, lai mēs nebūtu tajos notikumos, kur mēs esam, kas ir karš."
"Izdzīvošanas piezīmes" ir dramaturģes Kristas Burānes radīts darbs, kas balstīts vācu žurnālistes Martas Hillers dienasgrāmatā par piedzīvoto seksuālo vardarbību Otrā pasaules kara beigās, kad Berlīnē ienāca krievu armija, un mūsdienās pazīstamākās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas uzsākto karu un kultūras lomu tās agresijā.
"Savā ziņā mēs esam pakļauti joprojām PSRS un Krievijas impērijas diktētam diskursam vai diktētai varai, un šajā izrādē vācu žurnāliste Marta Hillers, kura 1945. gadā piedzīvo neskaitāmas izvarošanas, kuras veic Krievijas, tajā laikā PSRS, armijas pārstāvji, vienā brīdī pieņem lēmumu, ka viņa nepretosies šim ļaunumam, jo viņai ir jāizdzīvo izdzīvošanas dēļ, un viņa sadzīvo ar to briesmīgo vardarbību, kas pār viņu nāk," stāsta dramaturģe. "Viņa uzdod jautājumu, vai tagad, kad iegūstu sev dzīvībai nepieciešamo pārtiku, pārdodot savu miesu vai atdodot savu miesu, vai es kļūstu par prostitūtu? Un man bija svarīgi uzdot šo jautājumu, vai mēs, Rietumu sabiedrība, Eiropā dzīvojošo sabiedrība, vai mēs neesam kļuvuši par prostitūtām, kas, pateicoties Krievijas gāzei vai naftai, vai visam pārējam, uzturam to savu dzīvību un tieši tādēļ neesam spējīgi šobrīd pretoties tam ļaunumam, kas notiek Ukrainā?"
Mārtiņa Eihes iestudējumā Inese Ramute atveido ukraiņu rakstnieci, savukārt jaunā aktrise Gerda Embure – vācu žurnālisti.
"Viena lieta, ko es noteikti sapratu, ka es nezinu, kā es rīkotos, un nezinu, vai es spētu rīkoties tāpat kā viņa, vai es būtu tik stipra?
Viņas stāsts ir par tādu cilvēcības meklēšanu necilvēcīgos apstākļos un par to galējo robežu, kurai pārkāpt pāri jau ir ļoti smagi.
Tā es viņu arī redzu - kā sievieti, kas pārdzīvoja un pēc tam vēl dzīvoja, un diezgan kvalitatīvi dzīvoja kaut ko ļoti neiedomājamu un diemžēl mūsdienās iedomājamu, jo tas, kas notiek Ukrainā, ir tieši tas pats," pauž Gerda Embure.
Viņa atzīmē, ka vēsture tiešām mēdz atkārtoties: "Mēs par to daudz runājam izrādē, par cik vēsturei ir tendence atkārtoties, ir svarīgi, ka mēs kā cilvēki, mēs kā sabiedrība paši sevi izglītojam, esam kritiski domājoši un mēģinām izdarīt visu, lai tas nenotiktu."
Mārtiņa Liepas atveidotais varonis ir kā sarunu partneris dažādās situācijās un simbolizē vīrieti visdažādākajās izpausmēs: "Man ļoti gribētos, lai šī izrāde aizskar, aizķer, nonāk pie tās sabiedrības daļas, kas nepieslēdzas visiem šiem procesiem ikdienā, un tāda ir ļoti liela daļa, kas paziņo labākajā gadījumā, ka es neesmu neviena pusē, un viss. Viņš par to nedomā, neskatās un nemēģina iedziļināties tajā."
Aktieris uzskata, ka šī izrāde ir ļoti vērtīga, lai pārvērtētu sevi: "Lai katrs skatītājs pārvērtētu savu attieksmi pret to, pret Otro pasaules karu, pret Ukrainas karu, vīriešu un sieviešu attiecībām, attieksmi pašam pret sevi. Te ir tik daudz puzles gabaliņu, no kuriem katras var priekš sevis salikt savu bildi."
Pirmizrādes skatītājs Ingus Barviķis atzīmē, ka viņš šajā izrādē uzzinājis daudz ko jaunu: "Īpaši no tā stāsta Berlīnē. Biju dzirdējis, bija lasīts, bet šitik dokumentāli kā no dienasgrāmatas, un, man likās, ne jau vienmēr tik labi beidzās kā šajā stāstā. Tā kā tas tika pasniegts kā atstāts, uzreiz sapratu, ka ir beidzies ne ar to sliktāko. Un sieviete no tās situācijas, skat, kā ir izgājusi, un tas tepat Eiropā. Tas arī ir labs atskats uz to, kas pirms diviem gadiem sācies Ukrainā, joprojām turpinās. Mēs visu nezinām, mums nestāsta. Kopumā patika ukraiņu puses stāsts par vēsturi,
par to, kā krievu literatūra ir visu laiku mums nedaudz skalojusi smadzenes, sapratu, ka arī man."
