Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Te tad arī jau sākas mistika – kā, kādā veidā balerīna izpauž savu personību, kā realizējas viņas unikalitāte? Tas tiešām nav īsti izskaidrojams! Mēs taču zinām, ka mākslasdarba teksts (literārais pamats, nošu partitūra, horeogrāfija, filmas scenārijs, fotosesija) pieļauj bezgaldaudzas individuālās versijas, un tieši šis individuālais, neatdarināmais personiskais risinājums ir pati galvenā konkrētā mākslasdarba vērtība. Bet fuetē gadījumā teksts ir gluži universāls, vispārzināms un vispārpieejams [(ja tāds - pieejams - tas katrā gadījumā ir)]. Katrā ziņā
te stājas spēkā neverbālas komunikācijas spēks, mākslinieka – ikviena mākslinieka – spēja vai nespēja suģestēt auditoriju, iedvest tai savu vēstījumu ar hipnotisku spēku, kas visbiežāk ir neapzināts: nav ne formulējams, ne izmērāms, ne prognozējams.
Tieši tajā jau arī meklējama šī elementa pievilcība (protams, apzinoties arī katru atšķirīgo muzikālo pamatu).
Baleta vēstures pētnieki pievērsuši šim fenomenam pastiprinātu uzmanību. Viņi atraduši, ka pirmie labi dokumentētie, sabiedrības apziņā fiksētie paraugi ir tieši saistīti ar itāļu balerīnas Pjerīnas Leņjāni (Pierina Legnani, 1863–1930) darbību Sanktpēterburgā, Marijas teātrī (1893–1901). Atbilstoši tradīcijām un muzikālo skatuves darbu traktējumam tolaik (un nereti arī mūsdienās), autorība attiecināta uz horeogrāfiju, tikai labākajā gadījumā pieminot arī komponistu un mūziku. Tad lūk,
Pētera Čaikovska "Gulbju ezerā" (1895. gada jauktā redakcija) Leņjāni visus pārsteigusi un sajūsminājusi ar Odetas-Odīlijas dubultpartiju un grandiozo 32 fuetē versiju Odīlijas lomā 3. cēlienā.
Taču mūsu uzmanībai nozīmīgi ir jau divi iepriekšējie iestudējumi. Tie ir Borisa fon Fītinghofa-Šēla balets "Pelnrušķīte" (Cendrillion, 1893) un vēl agrāk – viņa balets "Harlēmas tulpe" (La tulipe de Haarlem, 1887), kur citstarp fuetē veica itāļu baletsoliste Emma Desone (Emma Dessone). Taču viņas (un vēl citu balerīnu) sniegums nesniedza 32 figūru komplektu un nebija arī tik nozīmīgs baleta kopējā situācijā.
Krievvalodīgā "Vikipēdija" sniedz ziņas par Барон Борис Александрович Фитингоф-Шель (1829, Моршанск – 1901, Санкт-Петербург). Plašākais, detalizētākais ir frančvalodīgajā "Vikipēdijā" sniegtais apraksts, tur arī skaņdarbu saraksts izvērstāks un sakārtotāks – tas ir apjomīgs un daudzveidīgs. Pietiekoši plašs teksts arī ukraiņu versijā, tostarp ar jaunākajām publikācijām – viņa paša (šis Fītinghofs bija nozīmīgā laikraksta Moskovskije vedomosti (1756–1917) regulārs autors) un par viņu. Moršanska ir pilsēta Tambovas guberņā, Borisa Fītingofa (otrās) sievas dzimtenē. Taču skaidrs, ka viņam bija daudz plašāki apgriezieni – gan Marijas teātrī, gan Pēterburgas un Maskavas aprindās; viņš bija sastopams arī Maskavas konservatorijas studentu vidū, bija mācījies pie Ādolfa Henzelta, ticies ar Mihailu Gļinku, Aleksandru Dargomižski, Hektoru / Ektoru Berliozu un citiem mūziķiem. Opera "Mazepa" 1859. gadā pirmizrādīta Sanktpēterburgas Lielajā (Akmens) teātrī, vēlāk uzvesta arī Maskavas Lielajā teātrī un Kijivā – droša liecība, ka tas nebija diletantisks sacerējums. Boriss Fītinghofs-Šēls Latvijas kultūrvēsturē varbūt arī nav atstājis nozīmīgākas pēdas, taču jau ar savām asinssaitēm šajā vēsturē ierakstīts neapstrīdami un arī ar savām kultūras aktivitātēm. Un fuetē pirmveids viņa baletos arī ir tur klāt.
