Jo dziļāk mēs gājām, jo vairāk mēs redzējām gaismu.
"Tieši lugas "Jasmīns" iestudējums bija viens no pirmajiem, ko es savā pieaugušā dzīvē redzēju, un varētu teikt, ka tāpēc aizrāvos ar teātri," atzīstas režisors Dmitrijs Petrenko.
Tagad viņš ļāvies izaicinājumam iestudēt šo Ingas Ābeles lugu pats, dodot tai žanrisko apzīmējumu – gandrīz mistērija: "Ar daudziem simboliem un metaforām, bet pie tādiem materiāliem ir ļoti interesanti strādāt. Tas process ir nebeidzams, var atrast jaunas nozīmes un jaunas jēgas, tas ir aizraujoši."
Gribas atstāt brīnumu skatītājam un mazāk stāstīt, par izrādi saka režisors:
"Ir tādas lugas, ka tu analizē tēlus, notikumus un ej dziļāk, tur viss paliek arvien melnāk, melnāk, drausmīgāk un depresīvāk, bet ir lugas, kuras ir depresīvas un melnas, bet tu mēģini iet dziļumā un tur tu ieraugi gaismu. Tādu absolūti brīnumu. Tā ir ar šo lugu, – jo dziļāk mēs gājām, jo vairāk mēs redzējām gaismu."
Uzburt mistisku un vienlaikus īstu meža ainu
Jasmīnes loma uzticēta aktrisei Kintijai Stūrei. Viņa stāsta par savu varoni, kura ir līdzatkarīga un ar to nodara pāri arī savam mīļotajam cilvēkam. Palikt vai aiziet, iet mātes ceļu vai ne, tas ir lielais jautājums, saka aktrise:
"Smejoties es teicu, ka šo izrādi varētu vienreiz nofilmēt un pēc tam rādīt Teātris.zip, jo tā emocija plūsma, kas iet cauri, ir milzīga. Dzīvē mēs ļaujam sev tam pieiet racionālāk, bet šeit trīs stundu garumā mēs visu laiku esam notikumos un risinām, risinām. Man tiešām ir žēl Jasmīnes, bet man ir svarīgi par to runāt. Mēs katrs meklējam to savu laimi, tādi nu mēs esam."
"Tur ir ļoti daudz no reālās dzīves, cilvēki un attiecības, kurus mēs redzam sev apkārt, bet lugā ir ļoti daudz tādu vietu un notikumu, kur nav īsti skaidrs, vai tas patiešām notiek, vai tā ir fantāzija vai iztēle. Fantāzija ar realitāti apvienojumā, Ingas Ābeles un mūsu darbs, kas ir apvienots. Man liekas, ka šajā scenogrāfijā ar mūziku un režiju, kopā ar aktieru darbu, ir radīts, kas ļoti skaists. Esmu ļoti priecīga," teic aktrise.
Viņa stāsta, ka
scenogrāfija, kur uzburta mistiska un vienlaikus īsta meža aina ar milzu koku skatuves vidū, rada miera sajūtu.
"Lai arī šķiet, ka kaut kas atsvešināts, bet tā zālīte un koks, tā ir tā lauku vai māju, meža sajūta. Arī es eju pa mežu, es redzu ieplakas ar zaļu zāli, man gribas pieglausties, apgulties. Man šķiet, ka latviskais, būšana dabā, mūsu pagalmos un pļavās, – ka šī scenogrāfija ietver arī to."
Jasmīna zara simboliskā plūkšana un izmisīgie centieni krūma vietā iestādīt kartupeļus, par ko runā sirmā vecmāmiņa Ģertrūde, kuras lomā iejūtas aktrise Anda Albuže, rāda skaudros ģimenes likteņus. Jasmīnes vīra Arta lomā aktieris Rolands Beķeris:
"Es esmu viņas vīrs, redzu, ka mūs liktenis ir savedis kopā uz mūžiem, tā ir mana liktenīgā sieviete, viņa vienmēr palīdzēs un "izvilks". Varbūt tā ir tā traģēdija, ka pārāk paļaujies uz kādu, nevis meklē spēkus sevī, bet uzliec visu nastu otram. Savukārt tas otrs ir tādā pieradumā, tādā kā Stokholmas sindromā, dzīvo ilūzijās."
Kaisle, kam izvēlies sekot
"Šī luga ir par lielu izmisumu, kas iestājas, kad šķiet, ka dzīvē vairs nekas labs nekad nenotiks. Un par iespēju, kas mums tiek dota, lai visu mainītu saknē. Par neatbildamu jautājumu – vai kaisle, kam mēs izvēlamies sekot, var dot dzīvību, vai arī tā var tikai nonāvēt," saka režisors Dmitrijs Petrenko, "man gribas, lai skatītājs ierauga gaismu! Tas laiks, kas šobrīd ir pasaulē, Latvijā, mūsos, tur gribas kaut kādu cerību un gaismu. Visādās nozīmēs gaismu – gan gaišas domas, gan uzticēšanos cilvēkiem, cilvēkam kā būtnei, izglītību, viss, ko sevī nes vārds gaisma."
Izrādē vēl redzēsim Karīnu Tatarinovu, Edgaru Ozoliņu, Gati Maliku, Aneti Berķi, Sandi Pēci un Lauru Jerumu. Scenogrāfiju veidojusi Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, komponists Jūlijs Melngailis, bet gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Līdz gada beigām izrāde būs skatāma vairākas reizes.
