Izrādē būs daudz mūzikas, un tā vēstīs par jauna cilvēka sevis meklējumiem, kas neizbēgami ietver vēlmi būt opozīcijā visam tam, ko sabiedrība uzskata par pareizu. Pirmizrāde Leļļu teātrī būs 26. aprīlī.
Tāpat kā Jāņa Joņeva romānā arī izrādē ļoti nozīmīga loma ir mūzikai. Skan gan pasaulslaveni smagā metāla hiti, gan Jēkaba Nīmaņa oriģinālmūzika ar Kirila Ēča tekstiem. Turklāt mūziku dzīvajā atskaņo Leļļu teātra aktieru trio – Rihards Zelezņevs, Rūdolfs Apse un Anrijs Sirmais.
Muzicējošais aktieru trio ir klātesošs visu izrādes laiku. Tas muzicē otrajā stāvā virs skatuves, kamēr uz skatuves risinās izrādes darbība.
Ļoti svarīgs vizuālās izteiksmes līdzeklis izrādē ir papīra maskas, ko aktieri liek galvā un dažādi citādi apspēlē. Uz tām uzzīmētas sejas ar dažādām ekspresīvām izteiksmēm, kas – kā stāsta izrādes māksliniece Pamela Butāne – atspoguļo pusaudžu dažkārt tik pretrunīgās izjūtas, kad, no vienas puses, ir vēlme noslēpties, no otras puses – apliecināt savu personību: "Iedvesma maskām ir ņemta no jauniešu vēlmes uzlikt masku un likt sabiedrībai sevi redzēt konkrētā veidā, kā arī jauniešu meklējumus, kas tad esmu es, un mēģinājumus atrast to autentisko sevi. Nevis realizēties tādam, kādu sabiedrība grib mani vai kādu vecāki grib mani, bet tas ir mans personisks meklējums, kas es esmu un kas es gribu būt. Tāpēc ir tie papīra maisi, uz kuriem ir uzzīmēts tas iztēlotais autentiskais "es", kuru es uzlieku, un tad visi pārējie mani redz šajā veidā."
Masku ekspresīvā izteiksme savukārt simbolizē pusaudžu krasās emociju svārstības: "Tu esi ļoti priecīgs vai ļoti dusmīgs, vai ļoti noliedzošs, tāpēc visām maskām ir ļoti ekspresīva izteiksme. Daži bļauj, daži ir iedomīgi, daži ir nobijušies. No šīm izteiksmēm var nolasīt emocijas, bet vienlaicīgi tas izskatās tā, it kā viņi koncertā dzied līdzi kaut kādai smagai dziesmai. Tāpēc visiem ir tās vaļā mutes."
Izvēloties šo materiālu, režisoram Mārtiņam Eihem bijuši arī personiski motīvi. Viņa meitai šovasar būs 15 gadu, un režisors novērojis, ka meitu un viņas draugus – apzināti vai ne –, bet patiešām nomoka eksistenciāli jautājumi par to, kas viņi ir un kā viņiem atrast savu vietu šajā pasaulē.
Varbūt izrādes galvenā varoņa Jāņa pieredze viņiem un arī citiem jauniešiem var dot šo tik ļoti svarīgo sajūtu, ka viņi nav vieni savās šaubās.
Arī aktieri Rihards Zelezņevs un Matīss Millers uzskata, ka Joņeva darbam ir liels potenciāls uzrunāt.
Rihards Zelezņevs teic: "Man ir ļoti labas atmiņas par laiku, kad es lasīju "Jelgava ’94". Tad es atcerējos visus savus pirmos piedzīvojumus – pirmo mūziku, pirmos draugus, pirmās ballītes, pirmās veiksmes un neveiksmes. Arī to dumpinieciskumu, ka tu pret kaut ko cīnies, pats nesaproti, pret ko, un beigās izrādās, ka pret sevi. Es domāju, tāpēc arī ir vērts vispār taisīt izrādi un to skatīties, jo var atcerēties un atgūt savu – ā, jā, man bija tāpat. Vai arī – nē, man tā nebija!"
Matīss Millers piebilst: "Es dzirdēju Jāņa Joņeva interviju "Satori", kur viņš stāstīja, ka viņa grāmata ir izdota kādās desmit valstīs un ka viņam nāk vēstules, piemēram, no Parīzes ar tekstu – hei, man bija tāpat manā jaunībā! Tā ir tāda ļoti skaista patiesība, ka tas var būt tik saistoši daudziem."
Līdzās pusaudžiem ne mazāk svarīga izrādes skatītāju auditorija ir viņu vecāki – uzskata aktieris Miķelis Žideļūns: "Es domāju, ka daļa cilvēku jau visu mūžu cīnās – bet kas es būšu dzīvē? Jo pieaugšanas process jau visu laiku turpinās.
Manuprāt, darbi, kas ir domāti jauniešiem, ir tikpat daudz domāti arī jauniešu vecākiem. Citādi viņiem aizmirstas, kā tas bija, kad viņiem pašiem reiz bija jācīnās ar pusaudzības sajūtām."
Mārtiņa Eihes veidotā iestudējuma "Jelgava ’94" pirmizrāde Latvijas Leļļu teātrī skatāma 26. aprīlī.
