Klāvs Mellis ir viens no bariņa domubiedru, kuri 2017. gadā izveidoja neatkarīgo teātra trupu "Kvadrifrons". Kā lasāms trupas mājaslapā, tās "nosaukums nozīmē skatienu, kas raugās uz visām debespusēm un vienlaikus pagātnē un nākotnē". Turpat par Klāvu arī izsakās biedri: "Visdižākais režisors, viltīgākais dramaturgs un prasmīgākais fotošopa pavēlnieks, kāds dzīvojis šajā gadsimtā (..) Dažreiz Klāvs saka, ka viņam ir slinkums, taču beigu beigās tieši viņš ir tas, kurš izdara vissvarīgākās lietas (..) Īpaši necenšoties, ir kaitinoši labs visā, ko dara (..) Ja tu nonāktu uz vientuļas salas, tu noteikti gribētu sev līdzi Klāvu (..)"
Ieva Struka: Tevi piesakot, apzināti izvēlos nosaukt tikai vienu profesiju. Lai gan tu esi ne tikai režisors, bet arī aktieris un dramaturgs. Vai ir kāda teātra profesija, kas tev vēl ir kā tumšais zirdziņš?
Klāvs Mellis: Nojaušu, ka nekad neesmu bijis kritiķis. Un vēl tērpu mākslinieks. Kaut gan… esmu bijis! Protams, esmu. Tā vienkārši sagadījies. Ar kritiku man būtu interesanti nodarboties, bet kaut kā nevaru saņemties. Ir bijuši piedāvājumi, bet vienmēr esmu kaut kā sabijies.
Ņemot vērā, ka tu raksti tekstus teātrim, kas liecina, ka raksti profesionāli, kas tevi traucējis vērtēt teātra izrādes? Jo vismaz latviešu literārajā kritikā un arī mūzikā ir cilvēki, kuri paši rada un ir pietiekoši drosmīgi, lai ķertos pie savu līdzbiedru darbu analīzes. Vai tev būtu interesanti analizēt kolēģu radītās izrādes?
Droši vien tur nepieciešama arī drosme, jo teātrī tā tiešām nav pārāk bieži izplatīta tendence, ka praktiķi skaļi viens otru analizētu. Pa grimētavām jau analizē, bet tas bišķiņ ir laika jautājums un arī veida jautājums – kā cilvēki skatās teātri. Jo es, piemēram, necenšos skatīties analizējoši, un šķiet, ka man tas arī diezgan labi sanāk. Jo [vērtēšanas gadījumā] man būtu jāskatās citādāk. Atceros, kad savulaik Valmierā taisījām izrādi "Mārtins Īdens", paralēli Indra Roga bija uztaisījusi "Hamletu", un man piedāvāja – ka tikai ne tu pati! – par to uzrakstīt. Man likās, ka it kā varētu, bet, lai to izdarītu labi, pareizi… Tam jāvelta šaušalīgi daudz laika, un tā laika vienkārši lielākoties nav.
Tad principā galvenais šķērslis, kas tevi kavē rakstīt recenzijas par izrādēm, ir laika trūkums?
Pamatā jā. Bet laika trūkums nevis tādā ziņā, ka grūti apsēsties pie datora un uzrakstīt.
Ja būtu jāanalizē tas pats "Hamlets" – tas taču būtu kaut kāds ārprāts!
Man tas, pirmkārt, būtu jāizlasa, jānoskatās ne tikai šī konkrētā izrāde, bet vēl visvisādi iestudējumi. Tas tiešām ir sarežģīts, grūts darbs, un daudzi ar to netiek galā – arī tie, kuri to dara diezgan bieži.
Vai arī – ik pa brīdim tiek, bet ik pa brīdim pieslēdzas ļoti virspusēji. Tas arī saprotams, jo tas ir pārāk maz apmaksāts darbs, lai tajā tik ļoti ieguldītos. Bet es ik pa brīdim par to domāju. Varbūt pat ne par rakstīšanu, bet to, ka vajadzētu iegūt vēl kādu izglītību, un varbūt tā varētu būt kritika.
Kāpēc es tev par to jautāju? Tāpēc, ka esmu ievērojusi, kā režisori skatās citu režisoru izrādes. Viņi nemaz tik bieži nav labvēlīgi, un, kā esmu secinājusi, tam ir konkrēts iemesls: ja materiāls ir ļoti labs un tāds, ko režisors, kurš šoreiz iejūtas skatītāja lomā, jau ir iestudējis vai labprāt iestudētu, viņš skatās caur savu interpretācijas prizmu un ir diezgan kritisks pret cita režisora skatījumu. Tas ir neapzināti – emocionālā līmenī. Bet varbūt tu domā citādi?
Ik pa brīdim satieku savus bijušos kursabiedrus – aktierus. Pārrunājam, ko esam redzējuši. Piemēram, Ance Kukule-Sniķere, noskatoties izrādi, uzreiz spēj ļoti konkrēti pateikt, ka viens vai otrs aktieris dara tā un šitā, un kopumā tas ir tā un tā. Viņa kaut kā ļoti labi spēj visu sadalīt pa sastāvdaļām un automātiski izrādi skatās profesionāli. Es laikam tā nedaru.
Apzināti vai neapzināti vienkārši skatos un ceru, ka tas mani kaut kādā veidā aizraus.
Tas nenotiek ārkārtīgi bieži, jo bieži nākas arī garlaikoties, un brīdī, kad garlaikojies, tu sevi pieķer jautājumā, kāpēc tas ir tā – kāpēc tu esi nogarlaikojies? Ja man kaut kas ir vai nu ļoti nepaticis, vai ļoti paticis, es tā "post factum" mēģinu saprast – kāpēc? Kas tas tāds bija? Bet izrādes skatīšanās laikā es tā nevērtēju. Varbūt man dažreiz bišķi skauž, dažreiz liekas bišķi muļķīgi. Bet tās vairāk tādas emocionālas sajūtas.
Gatavojoties šai sarunai, pārdomāju, kas notika brīdī, kad ienāci teātrī – un tas notika nu jau pirms astoņiem gadiem. Secināju, ka paaudze, kas tobrīd aktīvi darbojās un kuru uzskatījām par jauno paaudzi, šobrīd ir brieduma gados: šajā gadījumā es domāju Elmāru Seņkovu, Valteru Sīli, Lauru Grozu. Tu piederi nākamajai paaudzei. Vai arī tu esi domājis par paaudžu jautājumu? Un vai vari iezīmēt, ar ko tava paaudze atšķiras no šīs iepriekšējās paaudzes?
Nesen ar Paulu Pļavnieci un Rūdolfu Gediņu bijām uz Elmāra studentu izrādi "Rīt būs labāk". Es to tā nepiefiksēju, bet Paula teica – viņai bijusi tāda sajūta, ka tie studenti viņu tā kā atpazīst, nosēdina viņu īpašā vietā... Protams, prieks, ka mūs it kā zina – ka mēs acīmredzot kaut ko viņiem nozīmējam, jo mēs jau paši joprojām tā īsti par sevi nesaprotam: jūtamies tā, ka vēl aizvien taisām izrādes savām mammām, lai viņām būtu prieks.
Un tad mēs ar Paulu sākām runāt – vai mēs viņiem nozīmējam to pašu, ko tevis nosauktie Seņkovs un Sīlis mums?
Un diezgan ātri nolēmām, ka noteikti nē. Un nospriedām, ka tas ir ļoti labi, ka nē! Man nav nekas pret viņiem – viņi ir superīgi mākslinieki, bet gribas, lai mēs esam bišķiņ cita paaudze. Mentāli un idejiski. Jo mums jau tā vecuma atšķirība nav sevišķi liela. (..) Es gan arī nevarētu iepriekšējo paaudzi noraksturot vienā teikumā, kas tieši ir viņu lieta, jo katrs no viņiem ir diezgan individuāls. Katrs strādā atšķirīgos virzienos, tāpēc man arī mūs ir grūti kaut kā definēt. Nezinu arī, par kuriem "mums" mēs tieši runājam.
(..) Kad ienāca Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis un viņu kolēģi, bija sajūta, ka viņus no iepriekšējās paaudzes šķir vēlme neizmantot ironiju, ko iepriekšējā paaudze bija darījusi uz pilnu klapi. Un viņi tiešām mākslā šķita ļoti labestīgi! Viņi ienāca nevis caur ironiju vai noliegumu, bet ar apliecinājumu. Un vienlaikus, skatoties uz tavu paaudzi, man šķiet, ka ironija atgriežas, bet tādā ļoti īpatnējā mikslī: vienlaikus ironija un ļoti liela labsirdība. Tātad no vienas paaudzes paņemta ironija, bet no otras – labsirdība.
Seņkovs gan šobrīd arī aizgājis ironijas virzienā. Bet tā varbūt ir šībrīža sabiedrības kopējā sajūta par pasauli plašākā mērogā.
Visi mēs šobrīd ejam ironijas virzienā, jo nekādā citā mēs īsti nespējam eksistēt. Ja būtu cita situācija, mēs droši vien visi būtu labestīgi.
Bet ko tu domā ar iepriekšējo paaudzi pirms Elmāra?
Džilindžeru, Regnāru Vaivaru, Viesturu Kairišu, Gati Šmitu. Viņi ienāca kopā – tas tomēr bija viens kurss.
Esmu par jaunu, lai par to spriestu, bet man ir sajūta, ka viņi nenāca ar ironiju, bet kaut kādā ziņā ar revolūciju. Nākamā paaudze ar revolūciju nenāca. Un man liekas, ka ar revolūciju nenākam arī mēs.
Tās revolūcijas tomēr nevar bārstīt pa labi un pa kreisi: ja nesen viena bijusi, nākamā jāpagaida.
Atverot "Kvadrifrona" mājaslapu, secināju, ka jums ir brīnišķīga sadaļa, kurā jūs viens otru raksturojat.
Tas bija mans uzdevums, ko atliku un atliku, un tad beidzot saņēmos. Burtiski pirms pāris nedēļām lapa uztaisīta...
Zem vārda "Komanda" uzzinām ne tikai to, ka "Kvadrifrons" ir būtiski audzis – būtībā dubultojies, bet ka šeit strādā vislabākie cilvēki pasaulē. Tagad citēšu to, kas ir par tevi teikts: ka tu esi visdižākais režisors, vislabākais tekstu autors Latvijā, garīgais tēvs un iedvesmotājs. Man tagad ir pavisam nopietns jautājums bez ironijas: vai tas neuzliek milzīgu atbildības nastu tiem, kuri to visu izlasīs un ņems nopietni?
Tā ir programmēšana! Vienkārši viņi sapratīs, kā ir, un tad viņi uz to tā arī skatīsies. (smejas) Mums visādām lietām ir šerifi: mums ir kovidšerifs un bāra šerifs. Komandas sadaļas šerifs bija Rūdolfs Gediņš, un viņš izdomāja konceptu: ka par katru no komandas cilvēkiem pārējiem jāuzraksta kaut kas superlabs un kaut kas mazs slikts, lai neizklausītos tik saldi. Un tieši tā arī tur ir. Un kāpēc ne visdižākais? Man nav grūtību nest šo slogu, es varu!
Par tām paaudzēm vēl gribu tevi mazliet paķircināt. Vai tiešām šodien mākslā viss ir gaumes jautājums? Par to, kas ir vislabākais vai sliktākais. Vai tiešām šobrīd viss reducējas uz gaumi un mākslas uztvērēja zināšanām par to, kas mākslā notiek? Par šo tēmu skaisti rakstīja Valda Čakare, kad viņai piešķīra Normunda Naumaņa balvu. Vairs nav vienotu kritēriju, un mani kā teātra vērtētāju dažkārt tas mulsina. Bet kā ir māksliniekam? Kas ir atskaites punkts – vai tava sajūta?
Tas ir mūžsens jautājums – ko nozīmē kvalitāte.
Brīdī, kad strādājam, balstāmies uz savu gaumi, jo nekādu citu atskaites kritēriju jau mums nav.
Protams, ir kaut kāda bagāža, mēs esam kaut ko redzējuši, kaut ko darījuši, mums ir kaut kādas iemaņas, bet realitātē jau mēs vienkārši mēģinām izdarīt vislabāko, ko tajā brīdī varam izdarīt. Protams, ir tāda lieta kā kvalitāte – ir objektīvi labākas izrādes un objektīvi sliktākas. Bet nav tādas "excel" tabulas, kurās var ieķeksēt, kas ir labs tajā vai citā izrādē. Nezinu...
Īstenībā tas nav mūžvecs jautājums! Tas sācies pirms divdesmit, piecpadsmit gadiem. Tu šajā profesijā neesi tik ilgi, bet pirms tam bija kritēriji, pēc kādiem diezgan droši varēji teikt – hei, tas nav izdevies – jo redzi uzstādījumu. Tagad būtībā jebkas var būt jebkas.
Tas ir laikmetīgās mākslas jautājums. Latvijas kontekstā skatuves mākslā nav tik daudz ārkārtīgi spilgtu, ļoti jocīgu parādību vai absolūtu izlēcēju, kas sevi joprojām dēvētu par teātri. Jo parasti Latvijā tas novirzās uz performanču mākslu. Un tad tas ir kaut kas cits, uz to arī skatās citādi.
Bet laikmetīgajā mākslā, tā ļoti nievājoši izsakoties, tā pļecka, kas stāv muzejā uz grīdas un par kuru apkopēja nezina, vai viņai to vākt vai nevākt – tajā brīdī kritēriju jautājums, protams, ieslēdzas.
Bet es ļoti aizstāvu domu, ka var darīt "viss kaut kā" – ja zini, kāpēc tu to dari tieši tā un ja tu tam esi veltījis laiku... Man liekas – laiks ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Protams, ir netalantīgi cilvēki, kuri var darīt šaušalīgi ilgi un izdarīt ļoti slikti, un ir cilvēki, kuri izdara ļoti ātri un ļoti labi. Bet ja tu iedziļinies savā darbā un beigās saproti, ka ir jābūt tukšai telpai ar putekļiem vienā kaktā, tad tai tiešām tādai ir jābūt, un man nešķiet, ka tas ir sliktāk par to, kā glezno Miervaldis Polis. Tieši vizuālajā mākslā par to ir bišķiņ vienkāršāk runāt, jo vislielākā cīņa jau ir par to – vismaz cik es ar vecmāmiņām mēdzu par to runāt –, vai var pateikt, ka bildē attēlots cilvēks vai puķe, vai nevar.
Tik tālu mēs tomēr esam tikuši, ka var neattēlot cilvēku vai puķi un to ķeksi var uzvilkt jebkurš, bet man liekas, ka to tomēr var just – kurš to ķeksi ir vilcis. Teātrī kaut kādā ziņā ir līdzīgi.
Laiks tiešām ir ļoti labs kritērijs, un par to ir jārunā daudz skaļāk – ka laikam ir nozīme. Un šai sakarā gribu pāriet pie apvienības "Kvadrifrons". Kas mani tiešām pārsteidz – ka relatīvi īsā laikā tapis milzumdaudz darbu. Jūs faktiski neatšķiraties no liela konvencionāla teātra, jo repertuāra apjoms un nepieciešamība radīt vienu notikumu pēc otra raisa cieņu: tā ir ļoti nopietna teātra apvienība ar plašu amplitūdu, piedāvājumu, dalību visur. Cik šādā situācijā ir iespēja veltīt laiku vienam projektam? Jeb varbūt tur ir tā brīvība, ka varat atļauties būt elastīgi – ja kaut kas vēl nav gatavs, varbūt pirmizrādi pārcelt par mēnesi.
Nē, jau tagad esam salikuši repertuāru līdz pat decembrim. Mēģinām būt nopietni un pieauguši, un ja tas kādā brīdī atgādina valsts repertuāra teātri, tad lai tā arī būtu. Bet par to laika veltīšanu... Protams, katram iestudējumam varam veltīt daudz mazāk laika, nekā gribētos.
Kāpēc taisām tik daudz izrāžu? Jo mums ir, ko teikt, mums vienkārši gribas strādāt, mēs arī esam diezgan liela komanda: tiklīdz kaut kas ir gatavs, ir iesākts jau nākamais darbs.
Protams, gribētos par katru izrādi domāt divus gadus, lēnām čibināt un mēģināt. Bet nu – tad mēs nopelnīsim desmit eiro mēnesī, nevis divsimt. Tas tiešām ļoti lielā mērā ir finansiāls jautājums. Mums arī diezgan labi pērk biļetes un varētu rādīt vienu izrādi ilgāk, bet reizē ir skaidrs, ka mums visu laiku jāpiedāvā kaut kas jauns. Bet tas ir arī forši! Ir labi, ja ir ārēji pamudinājumi, kas liek censties un darīt. No otras puses – cerams, ka dabūsim kaut kādus līdzekļus oktobrī gaidāmajai pirmizrādei: ar Gediņu to plānojam jau gadus četrus, apmēram reizi divās nedēļās tiekamies un par to domājam. Tā ir tāda "vizionārēšana" – nav tā, ka kaut kas būtu uzrakstīts vai pa īstam izdomāts, bet mēs tiešām tā ļoti lēni uz to ejam, un tādā ziņā mēs veltām laiku. Protams, mēģinājumu process lielākoties ir īsāks, nekā vajadzētu.
Ik pa brīdim mums rodas doma, ka gribētu pāriet uz principu, kā funkcionē teātri Skandināvijā: ka uztaisām izrādi un rādām to noteiktu skaitu reižu, līdz esam uztaisījuši nākamo, lai noņemtu iepriekšējo un rādītu šo jauno.
Bet kaut kā paši drusciņ sabīstamies no tā, jo tādā gadījumā jāizpārdod diezgan daudz izrāžu īsā periodā.
Nevalstiskajā sektorā jau vārds un slava iet no mutes mutē – nav iespējams vēl pirms izrādes uztaisīšanas to izpārdot 20 izrādes pēc kārtas. Mēģinām repertuārā turēt pēc iespējas mazāk izrāžu, lai kaut kā paši spētu ar tām tikt galā, jo mums nav ne milzīgu cehu, ne daudz tehnisko darbinieku, katra izrāde vairāk vai mazāk pašiem jāuzbūvē un pašiem jānobūvē. Tas vienkārši ir goda un cieņas jautājums.
Valsts teātri smīkņā par nevalstiskajiem, un nevalstiskajiem drusciņ jāsmīkņā par valstiskajiem. Pat nezinu, kāpēc tā ir, bet nu – ja jau tā ir, tad jāspēlē līdzi! (smejas)
Maza jau tā laiva!
Mums ir grūti ar tiem valsts teātriem, jo ik pa brīdim ir kaut kādi aktieri, ar kuriem mēs ļoti gribētu sadarboties. Šad tad to arī atļaujamies.(..)
Runājot par sadarbību ar citiem teātriem. Tev bija "Mārtins Īdens" Valmieras Drāmas teātrī, tev bija "Esiet sveicinātas, skumjas!' Dailē, "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī, un visos gadījumos ir tāda kā potcelma un potzara satikšanās sajūta, no kā, protams, arī intriga: kā tas ir, kad viens liels teātris un viens pavisam mazs teātris satiekas un samēro gan savu profesionālo varēšanu, gan arī izpratni par to, kas ir teātris un kāda ir laikmetīgā teātra estētika. Cik tev šis princips šķiet auglīgs, un vai ir vērts to turpināt un pa tādu apli iet? Ņemot vērā, ka nākamsezon kopā ar Rūdolfu Gediņu taisīsi Pētera Veisa "Maratu/Sadu" Nacionālajā teātrī – tas būs jūsu neatkarīgs autordarbs. Vai vari raksturot plusus un mīnusus šim procesam: ierasties kā desantam un nosēsties dažādos teātros?
Tas viss liekas jau tik šaušalīgi sen… "Lepnums un aizspriedumi" bija gandrīz vai vienīgais darbs, kurā "Kvadrifrons" sadarbojās ar Nacionālo teātri – man šķiet, mēs to tā arī formulējām. Jo "Mārtinā Īdenā" biju es un Anci [Strazdu] paķēru līdzi, jo man vienkārši negribējās vienam braukt uz Valmieru. Un "Esiet sveicinātas, skumjas!" jau arī: pēdējā laikā aiz mūsu vārdiem mēģinām likt iekavās vārdu "Kvadrifrons", lai tas izskan. Tāda īsta sadarbība Dailē skaitījās "Sidraba šķidrums", ko taisīja Paula [Pļavniece].
Man gribētos daudz vairāk strādāt "Kvadrifronā", patiesībā gandrīz vai tikai tur, vienkārši ir kaut kādas konkrētas lietas, kuru dēļ ik pa brīdim iznāk strādāt kaut kur citur. Viena no lietām – mēs esam paaugušies.
Reinis [Boters] taisa izrādes. Paula [Pļavniece] taisa izrādes. [Rūdolfs] Gediņš taisa izrādes. Es taisu izrādes. Un arī pārējie laipni aicināti taisīt izrādes. Skaidrs, ka mums tā zālīte ir viena un esam tik, cik esam. Tehniskais personāls mums ir neliels, tāpēc nevaram taisīt piecas izrādes paralēli, savukārt par vienu izrādi arī visu gadu domāt nevaram, jo tad mums nebūs naudiņas, par ko iet uz ballītēm. Un tad attiecīgi nākas darīt visu kaut ko citu. Otrs –
kaut kādā brīdī sāk gribēties darīt lielākas lietas ar vairāk cilvēkiem.
Kaut kādā ziņā tas atkal ir naudas jautājums, bet ne honorāra jautājums – drīzāk tāds vēriena jautājums. Sevī esmu nospriedis: ja režijā darbojos ārpus "Kvadrifrona", gribu darboties ar lietām, kuras "Kvadrifronā" nevarētu uztaisīt.
Jo "Kvadrifronā" lielu izrādi ar 30 cilvēkiem uz skatuves un lielu inscenējumu nevaram atļauties. Lai gan nākamvasar taisīsim vienu operu, kurā būs iesaistīti ap piecdesmit cilvēku, tas būs vienreizējs pasākums, ar minimāliem līdzekļiem cenšoties panākt maksimālu efektu. Tas nav gluži tas pats.
Runājot par telpām un dažādām zālēm: pagājušā vasarā Valmieras "Kurtuvē", kad tā vēl nebija oficiāla spēles telpa, tika izrādīta Annas Fišeres kameropera "Vēsā", kurai tu biji režisors. Vai tavā režisora praksē ir vēl kāda telpa, kuru neesi apguvis? Jo esi strādājis kurtuvē, brīvā dabā, cirka arēnā...
Tu tagad runā tā, it kā es būtu pieredzes bagāts skatuves mākslinieks... (smejas) Četrus gadus to daru un zinu, ka daži no "Kvadrifrona" šķendējas, cik mums maza tā zālīte.
Bet man patiesībā gribētos, ka ir vēl mazāk – man gribētos taisīt izrādes divdesmit skatītājiem, man tiešām ļoti patīk mazais formāts.
Lielā zāle konstanti – pilnīgi noteikti nē. Tuvākais tam bija "Vēsā", bet es tiešām nekādā veidā negribu uzņemties vienpersonisku autorību šai izrādei, jo mēs to darījām riktīgi kopā. Kristīne [Brīniņa] patiesībā ir daudz vairāk režisore šim pasākumam nekā es. Bet tas bija gandrīz mans vienīgais mēģinājums lielajā formā. "Esiet sveicinātas, skumjas!" arī, bet vēl mēģinājumu procesā mums likās, ka izrāde tiks spēlēta Dailes teātra Kamerzālē. Kad vēl tikai domāju par šo izrādi un rakstīju dramatizējumu, biju pārliecināts, ka tā būs absolūti mazās formas izrāde, bet mēnesi pirms pirmizrādes izrādījās, ka – ops! – nē, būs Lielā zāle! Būtu es to zinājis, būtu darījis pilnīgi citādāk jau no pašiem pirmajiem brīžiem, bet visticamāk, ka būtu darījis kaut ko pilnīgi citu. Respektīvi, man šādas pieredzes īsti nav, tāpēc man liekas, ka tas interesanti. Arī "Marata/Sada" kontekstā man nav pieredzes – ne reizi neesmu iestudējis nevienu lugu. Tiešām – nevienu reizi! Ja nu vienīgi Justīnes [Kļavas] "Mārtinu Īdenu", bet arī to mēs kopā spriedelējām.
"Kvadrifrona" izrāde "Ciešamā kārta" veltīta Latvijas izglītības sistēmai visos tās līmeņos. Nule kā noslēdzies skolotāju streiks, un tā kontekstā vaicāšu tev tā: vai ar šāda veida izrādēm, tavuprāt, var ietekmēt kaut kādus sabiedrībai būtiskus procesus, un vai kopš izrādes iestudēšanas kaut kas ir mainījies? Cik tev pašam ir svarīgi ar mākslas darbu palīdzību reaģēt uz to, kas sasāpējis sabiedrībā?
Kaut kādā ziņā ļoti svarīgi, bet –
jautājums, vai manī ir naivums, ka tas kaut ko tiešām var mainīt?
Dažu skatītāju iekšienē tas kaut ko var mainīt. Bet nezinu, vai "Kvadrifrona" piecdesmitvietīgās zāles izrādīte padarīs kaut ko labāku. Tāds ideālisms pēdējā laikā nav mana stihija. (smejas)
Bet tavs jautājums sastāvēja no vairākām daļām. Vai kaut kas pa šo laiku ir mainījies? Nē, droši vien, ka nekas īpaši, tai pat laikā tieši tā arī bija izrādes tēma – ne tik ļoti par izglītību, bet par to, ka nekas jau nekad nemainās. Streika un pedagogu atalgojuma jautājumam izrādē nepieskaramies. Tur vairāk ir par gatavību pārmaiņām gan pedagogu vidū, gan kopumā. (..)
"Ciešamā kārta" nav tik tieša savā vēstījumā – tā ir kā fatāls dzejolis.
Bet – mums bija Paulas Pļavnieces izrāde "Vecmāmiņu valsts", kas gan bija supersociāli orientēta: tur nebija nekādas dzejas! Tur bija divi līmeņi – siltais un politiskais. Bet mēs arī kaut kad spriedām, ka varētu uzaicināt visus Saeimas deputātus, jo ir ļoti konkrētas lietas, par kurām mēs runājam – konkrēti lēmumi, kas būtu jāpieņem, un varbūt tādā gadījumā kaut kas mainītos. Bet nu – tad, kad atnāk parastie skatītāji, paskatās un gūst apstiprinājumu tam, ka viss ir slikti... Es nezinu, vai vispār ir vērts taisīt izrādes, kurās var atnākt, paskatīties un saprast, ka viss ir slikti.
Pie kā tu šobrīd strādā?
Strādāju pie "miljards" lietām paralēli. Bet tieši mēģinājumu ziņā mēs šobrīd strādājam pie izrādes "Kad gulošais mostas".
Tas ir īsts "Kvadrifrona" projekts?
Jā. Es pats režisēju, rakstu un laikam arī scenografēju un visu pārējo daru.
Saturiski izrāde būs par zombijiem – par postapokaliptisku zombiju pasauli, kurā visi cilvēki jau ir apēsti, vairs nav, ko ēst, un zombiji vienkārši vazājas apkārt un neko nedara.
Jo viņi jau tiešām arī neko īsti nedara, kā mēs zinām. (smejas)
Interesants tas projekts. Grūti pašlaik pastāstīt, par ko tas būs, bet es rakstīju un man likās, ka esmu uzrakstījis drausmīgi klaju sociālpolitisku "kaut ko", turklāt konservatīvi orientētu. Tā man diezgan bieži gadās – kaut kādā ziņā tāpēc, ka izteikti dzīvoju kreisajā liberālajā pasaulē. Jo man šķiet, ka tā konservatīvā pasaule ir tik apšaubāma, ka ar to nav vērts pat īsti diskutēt. Un tad nu es kaut kā netīšām mēģinu atrast problēmas liberālajā galā, un tās arī atrodas. Un beigās sanāk tādas konservatīvas izrādes... (smejas) Kad atkal biju uzrakstījis kaut ko tādu, visi satikāmies, kopā to izlasījām un pēc dažiem mēģinājumiem sākām diskutēt, par ko tas vispār ir. Un katram bija pilnīgi cits viedoklis: vienam – par draudzību, citam – par zaudējumu. Tāda ļoti daudznozīmīga tā izrāde būs. Pirmizrāde būs Helsinkos, ir tāds "Baltic Take Over" festivāls, ko organizē Jaunā teātra institūts kopā ar citām līdzīga veida "iestādēm" citās Baltijas valstīs. Latvijā pēc tam pirmizrāde būs festivāla "Homo Novus" ietvaros.
