Liepājas teātra skatītājus zālē aktieri sagaida vēl pirms priekškara vēršanās. Visi melnos tērpos, it kā vēl iesildītos. Skatītāji gatavi pārsteigumiem, jo šī būs Elmāra Seņkova triloģijas noslēguma daļa – mītiskā spēle "Grieķi" par dieviem un cilvēkiem.
"Mūsu mērķis šajā trešajā daļā bija vairāk atskatīties uz pašu teātri, mīlestību pret teātri un mīlestību pret dzīvi," skaidroja režisors. "Atskatoties uz iepriekšējām izrādēm, kas piedzīvo gan apokalipsi, gan šausmas, tad šeit kaut ka gribējās atgriezties, varbūt sentimentāli, bet pie pamatvērtībām."
Izrādi novērtēt paspējuši pirmie skatītāji. "Man likās ļoti iedarbīgi tas, ka pirmajās divās daļās viņš runāja par iznīcību un par apokalipsi, jau postapokaliptisku pasauli "Grimmos". Tad šeit viņš stāsta par pasaules radīšanu. Man likās ārkārtīgi graduētas, salīdzsvarotas tās priecīgās etīdes, jo visa izrāde balstās uz etīdēm, ko aktieri ir veidojuši, balstoties Justīnes Kļavas dramaturģiskajā materiālā, ar tādām arī jau tuvu pasaules iznīcībai – ko var nodarīt tikai cilvēks," vērtēja teātra kritiķe, kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.
Aktieriem vislielāko prieku sagādājusi iespēja būt radītājiem, nevis tikai izpildītājiem. Izrādē ir ļoti maz teksta. Aktieru veidotās etīdes paspilgtina dažādi dzīvās skaņas efekti.
"Zem izrādes ir tapušas simtiem, pat gribas teikt, tuvu tūkstotim etīžu. Mēs visi pirmsākumos bijām dionīsi, visi bijām zevi, hēras. Tāda ekskluzīva iespēja bija katram izvēlēties, ko nu katrs grib spēlēt, un piedāvāt režisoram," atklāja aktrise Agnese Jēkabsone. "Tāds liels kopdarbs – paši bijām dramaturgi, paši bijām horeogrāfi, aktieri, režisori, tāda liela vaļa mums bija dota."
"Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad mēs jūtamies kā dievi, mēs gribam būt dievi. Mēs gribējām būt dievi, bet kaut kas aizgāja greizi, mēs varējām tādi būt, un, manuprāt, grieķu mīti par to arī stāsta. Grieķu mīti ir mūsu Eiropas civilizācijas kultūras pamatlicēji, patiesībā tur viss ir – mūsu cilvēcīgās vājības, mūsu problēmas, mūsu kļūdas, viņas visas tur jau ir ierakstītas, jāmāk vien tulkot," uzsvēra režisors Seņkovs.
Teātra kritiķis, žurnālists Atis Rozentāls par pirmizrādē redzēto sprieda: "Tas, kas ir panākts, ir tas, ka sākumā ir etīdes, etīdes, jautri, jautri un tad pēkšņi vienā brīdī tu saproti, ka esi noķerts, ka jautrība ir beigusies. Un patiesībā tas viss aiziet uz it kā vienkārši parādītām, bet būtībā cilvēciskām vērtībām, vienkāršā veidā iekustinot vienam otra dvēseles stīgas. Tā ir tāda liela gudrība no režisora puses caur šo formu, caur mūžīgo spēlēšanos, spēli, ar dažādiem veidiem, ar gaismām, pat to, ka šī teātra griestu plafonā ir atrasti grieķu ornamenti un tiek izmantoti uz skatuves, tas ir ļoti rosinoši. Es neteikšu, ka man būs viegli uzrakstīt recenziju par šo, bet interesanti tas ir."
