Henrieta Verhoustinska: Sāksim ar filmu "Aptiekārs Melhiors". Madara, kādas tev sajūtas pēc noskatīšanās?
Madara Viļčuka: Man bija ļoti liels prieks redzēt, cik labi uz lielā ekrāna izskatās latviešu un igauņu uzvārdi, kad tie ir kopā. Man liekas, ka tā ir ļoti laba pieredze Latvijas un Igaunijas kopkultūras telpā, un man bija prieks dzirdēt Martas balsi! (abas smejas)
Marta Lovisa Jančevska: Tu atpazini?
Madara Viļčuka: Es atpazinu, pie tam uzreiz. Tu jau mani tagad kaut cik pazīsti. Es, dzirdot tavu balsi, ieķērcos pa visu zāli smieklos – tādā ziņā, ka es tevi atpazinu. Tajā brīdī es laikam izskatījos pēc pilnīga tirliņa. Tas vien man šo pieredzi padarīja par brīnišķīgu.
Marta, vai, ieskaņojot šo lomu, tu to arī izspēlēji?
Marta Lovisa Jančevska: Ļoti. Man tā gribējās to spēlēt. Es jutu līdzi.
Juti līdzi meitenei viņas mīlas nedienās?
Marta Lovisa Jančevska: Jā.
Kā ir strādāt ar Džonu Malkoviču?
Madaru Viļčuku var apskaust arī tā iemesla dēļ, ka viņai šobrīd notiek mēģinājumi pie Džona Malkoviča – pasaulslavena aktiera, kurš šobrīd Dailes teātrī ir režisora ampluā un iestudē Toma Stoparda lugu "Leopoldštate", kas ir Vīnes ebreju ģimenes stāsts 20. gadsimta traģiskākajos laikmeta griežos. Madara, ar ko jūs sākāt izrādes mēģinājumus?
Madara Viļčuka: Šis process mums katram laikam sākās pašam ar sevi, vēl neiepazīstot Džonu, jo citiem aktieriem bija tā iespēja piedalīties kastingā. Man savukārt tas izpalika, un mēs ar viņu iepazināmies tikai lugas lasījumā. Taču vēl pirms šī lasījuma mēs apmeklējām lekcijas, pētījām vēsturiskus un kultūras faktus par šo tēmu; mēs izzinājām visu, kas var noderēt izrādei gan saistībā ar Klimtu, gan ebreju vēsturi un vēl. Tas bija ļoti interesants process.
Vai taisnība, ka uz pirmo mēģinājumu vajadzēja no galvas zināt visu tekstu?
Madara Viļčuka: Man neviens tādu informāciju nebija pateicis, tāpēc es no galvas tekstu pirmajā mēģinājumā nezināju, bet otrajā gan. Man bija tā iespēja tuvplānā redzēt, kā, piemēram, Artūrs Skrastiņš, kuram šajā izrādē ir milzīga loma, jau zina [tekstu] un arī zina, kas zem šiem vārdiem slēpjas, un ir izpētījis, sapratis un sajutis. Redzot to, protams, ka tu nākamajā dienā esi formā un arī vēlies būt tur uz visiem 100%.
Ar Džonu ir ļoti viegli, viņš ir ļoti cilvēcisks, un viņš ļoti ciena aktiera darbu kā tādu. Viņš ļauj tev eksperimentēt, nest piedāvājumus. Šajā procesā, man liekas, ka visi aktieri ir izjutuši brīvību, kas dažreiz, protams, mēdz būt arī diezgan baisa.
Jo tas ir lielais nezināmais?
Madara Viļčuka: Jā. Tu jau sevi no malas neredzi. Tu dari, kas tev ienāk prātā, bet, kas būs beigās – tas atkarīgs tikai no režisora.
Raidījumam "Kultūrdeva" bija iespēja ielūkoties izrādes "Leopoldštate" tapšanā. Madara, vai tu jau esi sajutusies kā daļa no šī dziļā un nozīmīgā stāsta?
Madara Viļčuka: Protams, jā! Toms [Stopards] ir brīnišķīgs dramaturgs, katrs no tiem raksturiem ir ļoti interesants. Ir kādi akcenti, kas ir traģiski un komiski, un traģikomiski. Es vēl gribētu piebilst, ka šī izrāde – tiem, kas nāks no to skatīties –, manuprāt, lielā mērā ir par cerību un cerīgu skatu uz nākotni. To es arī novēlu visiem skatītājiem un mums.
Spēlēt kopā ar mammu
Savukārt Martai Lovisai Jančevskai šobrīd ir pieredze, strādājot ar britu režisori Eimiju Milbērnu, kura Dailes teātrī jau ir iestudējusi tādus hitus kā "Izrāde, kas saiet sviestā" un "Īru miroņgalva". Marta, vai tā ir mazliet cita pieredze, kāda tev ir bijusi līdz šim?
Marta Lovisa Jančevska: Jā, pilnīgi cita pieredze. Viss notiek uzreiz. Es pat nezinu, kā lai apraksta. Es arī jūtos citādi. Protams, redzēsim, kā būs pēc tam, kad būs jāspēlē ar skatītājiem Mazajā zālē.
Izrādei ir tik ārkārtīgi izaicinošs virsraksts – "Krietnā puiša rituāla nokaušana". Par ko ir stāsts?
Marta Lovisa Jančevska: Par puiša nokaušanu. (visas smejas)
Par to arī ir?
Marta Lovisa Jančevska: Patiesībā par to, kā viņš pats sevi nokauj. Varbūt tā. Stāsts ir par puisi, kurš dzīvo vidēju, remdenu dzīvi. Visu laiku ir izvēles, un vienā brīdī viņš pieņem tādu karstu izvēli. Viņš, poētiski runājot, iekāpj tajā karstajā izvēlē, viņš iet pēc varas, ņem visu ar spēku, dzīvo uz 110%. Tad nāk meitene, kas viņu grib pamainīt. Pārējo jūs redzēsiet. (smejas)
Šī izrāde, manuprāt, ir ļoti īpaša ar to, ka tu spēlē kopā ar savu mammu – aktrisi Zani Jančevsku, kura savulaik bija Latvijas Nacionālā teātra trupā, bet tagad ir ārštata aktrise Dailes teātrī. Ko nozīmē spēlēt ar mammu, kura pie tam ir teātra un kino leģenda?
Marta Lovisa Jančevska: Es vienmēr esmu gaidījusi, kad mēs pamēģināsim spēlēt kopā. Es nekad nezināju, ka šeit [Dailes teātrī] būs tā vietā, kur tas notiks. Tas man arī bija šoks. Patiesībā mēs [izrādē] nemaz tik daudz netiekamies. Sākumā varbūt es biju nedaudz satraukusies. Pēc tam es aizmirsu, ka viņa tur ir. Tad mēs atkal sākam runāt, un es saprotu – te jau mums sākas par dziļu kaut kādas tēmas. Es nezinu, kā būtu, ja viņas tur nebūtu. Varbūt tas būtu citādi, varbūt būtu pilnīgi tas pats, varbūt es jūtos drošāk un nemaz to nezinu. Bet vispār interesanti. Man prieks, ka ir tāda iespēja.
Kad lēmums atrod tevi
Meitenes, jūs esat divas no pieciem Dailes teātra jaunajiem aktieriem. Latvijas teātra aprindās nav noslēpums, ka jūsu atnākšana uz Dailes teātri sacēla zināmu šūmēšanos.
Madara Viļčuka: Kur?
Herberts Laukšteins un Alvis Hermanis sacēla diezgan lielu sašutuma vētru, kā tad jūs tā esat pametušas Liepājas teātri un Jauno Rīgas teātri un atnākušas uz Daili. Kāda bija jūsu motivācija šim lēmumam?
Marta Lovisa Jančevska: Tas ir arī kaut kādā ziņā personīgs stāsts.
Man liekas, tu dzīvo un vienkārši pienāk laiks pārmaiņām. Tā tas vienkārši notiek. Varbūt tas notika ārišķīgi, lielāk un trakāk, nekā es biju domājusi.
Tev bija piedāvājums, un tu vienkārši izvēlējies?
Marta Lovisa Jančevska: Jā.
Madara?
Madara Viļčuka: Es piekrītu Martai, ka tas ir diezgan privāts jautājums. Tas lielākais šoks bija, ka tik daudziem interesē tavs konkrētais lēmums. Man nešķiet, ka es pieņēmu lēmumu. Man šķiet, ka tas lēmums pieņēma mani un es vienkārši ķēros tam klāt un skatījos, kur tas vedīs. Vēl joprojām jau nav skaidrs. Skatīsimies. Es ceru, ka viss būs forši. Tas nemaina to, ka es vēl joprojām esmu iemīlējusies Liepājas teātrī, bet man patīk mana ikdiena šobrīd, man patīk procesi, kuros es esmu iesaistīta Dailes teātrī, es tos ļoti, ļoti izbaudu un esmu priecīga, ka šis lēmums atrada mani.
Vai jums jau ir zināmi Dailes teātra plāni un jūsu vieta tajos visas sezonas griezumā?
Marta Lovisa Jančevska: Principā jā.
Un tie būtu?
Madara Viļčuka: Mēs ar Martu būsim "Spīdolas naktī". Mums būs kopējs duets...
Marta Lovisa Jančevska: Ja? Es nemaz nezinu. (smejas) Tik daudz informācijas man nav.
Madara Viļčuka: Nosaukumi par to liecina. Bet kas tur vispār būs un iznāks, ir noslēpums, man liekas, vēl visiem Dailes teātrī. Tā ir Viestura Kairiša izrāde. Matīss Gricmanis ir dramaturgs.
Un pamatā ir Raiņa darbi. Madara, tu turpināsi spēlēt arī Liepājas teātra izrādēs, kurās esi nodarbināta. Man ļoti svarīgi bija redzēt izrādi "Yen", kurā tu spēlē ļoti smagu lomu – meiteni, kas nāk ar atklātu sirdi pie dzīves grūtdieņiem, bet tiek izvarota. Izrāde vēl ir repertuārā. Kā būs savienot Liepājas teātra plānus ar Dailes teātra plāniem?
Madara Viļčuka: Savienot tās lietas pagaidām sanāk, par ko esmu nenormāli pateicīga gan Dailes, gan Liepājas teātrim. Jo šīs lomas, ko es spēlēju, man visas ir ļoti, ļoti svarīgas, it īpaši "Yen". Tu to piemini, un man jau acis paliek mazliet slapjas. Man tā loma, luga un darbs ar kursabiedriem un Dmitriju Petrenko ir ļoti, ļoti svarīgs. Kā būs – es nemāku teikt, bet gribas domāt, ka es esmu gatava visam un spēlēsim, kamēr varēsim.
Marta Lovisa, tava situācija ir mazliet citāda. Es paskatījos Jaunā Rīgas teātra mājaslapā – tu esi godprātīgi izņemta no visām izrādēm, kurās esi spēlējusi. Vai tas nav sāpīgi?
Marta Lovisa Jančevska: Ir. Tur es neko nevarēju ietekmēt. Diemžēl.
Tas bija tāds demaršs no Alvja Hermaņa puses?
Marta Lovisa Jančevska: Tā viņš izlēma.
Iedvesmas dažādākajos avotos
Vai jums ir kāds aktiera etalons no teātra vēstures, par kuru liekas – tā gan bija aktrise vai aktieris?
Madara Viļčuka: Man liekas, ka mēs esam bišķīt cita paaudze,
mēs iedvesmu meklējam pēc iespējas dažādākos avotos un cenšamies necelt gaisā vienu cilvēku, nelikt viņu tādā ikoniņā, uz kuru skatīties, jo tas bieži vien mēdz mainīties.
Marta Lovisa Jančevska: Jā, drīzāk var just, ka viņu enerģija bija liela, ka tā vēl ir liela, jo gaisā kaut kur virmo, bet es arī laikam nevaru nosaukt vienu.
Madara Viļčuka: Nē, bet mums ar Martu ir jāpalielās, ka mēs esam vienā grimētavā ar brīnišķīgām, fantastiskām aktrisēm leģendām – ar Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri.
Kolosāli!
Madara Viļčuka: Viņas mēs noteikti varam saukt palīgā šajā jautājumā. Viņas ir brīnišķīgas.
Tā ir. Un viņas ir arī kā paraugs un, kā tu iepriekš teici, arī cerība – cerība, ka nekas nebeidzas arī 80 un 85 gados. Vai iemesli, kāpēc jūs vispār izvēlējāties aktiermākslu, ir saistīti ar profesijas spozmi, ko redz glancētajos žurnālos, vai tomēr ar kaut ko citu?
Madara Viļčuka: Man liekas, ka jaunības karstumā tu vari domāt, ka tu pieņem kaut kādu lēmumu, bet tas tā nemaz nav.
Marta Lovisa Jančevska: Lēmums atkal pieņem tevi. (smejas)
Madara Viļčuka: Jā, lēmums atkal pieņem tevi.
Pēc tam, kad tu pa īstam, apzināti saproti, ka gribi te būt, ka gribi būt aktrise/aktieris, tas visnotaļ nav saistīts ar sapņiem, priekšstatiem par profesiju, bet gan ar kaut ko, kas ir šeit, iekšā.
To ir grūti paskaidrot.
Marta, tev jau bija mammas piemērs. Tavs brālis savukārt ir komponists, arī radošās profesijas pārstāvis. Vai ceļš uz teātri tev savā ziņā bija neizbēgams?
Marta Lovisa Jančevska: Nē, tā nebija. Es agrāk sportoju. Tas laikam bija kaut kā līdzīgi kā Madarai – tu kaut ko jūti, kas tev jādara, un vēlāk saproti, kāpēc (ja saproti; cerams, saproti). Pēc tam jau skaties, cik apmierināts ar to esi vai neesi un kā tu gribi darīt, kurp iet, ko mainīt.
Es novēlu, lai jums viss izdodas, un ne tikai Dailes teātrī, bet arī citos aktiermeistarības ceļos!
