Festivāla "Homo Novus" uz Latviju atvestie darbi "Super Night Shot" un "Vientulības simfonija S.O.S." ļauj pilsētas ikdienišķajā scenogrāfijā ieraudzīt tuvplānos cilvēku parasto (Homo vulgaris) visā viņa eksistenciālajā varonībā.
Operācija "Skūpsts"
Tā nav dzīve, tas ir kino. Uzmācīgā rindiņa, izrāvusies no pašmāju dziesmas, riņķo apkārt un neliek mieru. Šīvakara "izrāde" man iesākas ne pēc trešā zvana, bet jau Elizabetes un Barona ielas stūrī iepretim Latvijas Leļļu teātrim. Zelta mirdzuma spīguļos ietērpts vīrietis elegantām kustībām sarunājas ar kameras aci un aicina garāmgājējus (daļa no tiem nāk taisnā ceļā no Marijas ielas "Homo Novus" festivāla centra) iesaistīties dejā. Mirdzošs Fredija Merkūrija piegriezuma tērps un ūsas, mīmiku aizsedzoša gaiļa maska pār seju un ielu krustojuma spice pārtop par "pop-up" deju placi, kurā pēc itin viegli atpazīstamā svešinieka aicinājuma ienirst pašmāju teātra un mākslas pārstāvji.
Tobrīd esmu ceļā uz cakoto "Splendid Palace" pagalmu, kur tovakar paredzēta mākslinieku apvienības "Gob Squad" (Apvienotā Karaliste/Vācija) uz vietas tapusī dokumentālā filmizrāde "Super Night Shot". Tas, ko skatītāji ierauga kinoteātra zālē uz lielā ekrāna, ir vietas – šajā reizē Rīgas – un garāmgājēju skice, kas veikta ar četrām kamerām stundas garumā, apspēlējot mākslas filmu klišejiskos principus par varoņiem un stāstiem ar laimīgām beigām. Tas ir "Gob Squad" iemiesots koncepts, kurš nepagurstoši riņķo pa pasauli jau vairākas desmitgades – kopš 2003. gada. Tolaik četri aktīvisti pieteica "karu" anonimitātei Berlīnē, bet pēcāk glābuši pasauli, izpildot ap diviem simtiem visdažādāko garāmgājēju ierosināto misiju arī Sidnejā, Tronheimā, Banglorā, Kvebekā, Krasnojarskā, Pozņanā un citviet. Kādā vietā varonim bija jākausē sniegs, lai pilsētā būtu siltāks, citā – jāsagādā bezpajumtnieces bērnam silts piens, bet vēl citviet jāpalīdz samontēt mēbeles.
Tērpušies militāra aizsargraksta kombinezonos, apbruņojušies ar sinhronizētiem viedpulksteņiem un līdzņemamām videoierīcēm, mazliet paironizējuši par latviešiem, uz kuru sirdīm jābruģē ceļš ar dokumentālo kino (acīmredzot mājasdarbs – ieskats lokālajā kinematogrāfijā – arī izpildīts), performanti Johanna Freiburga, Šons Patens, Berita Stumpfa un Saimons Vils dodas Rīgas ielās sagūstīt tajās šī laika garu. Pirmo reizi šo kosmisko misiju "Gob Squad" Rīgā paveica jau 2006. gadā "Homo Alibi" festivāla laikā. Tiesa, tas toreiz vēl bija laiks, kad tiešsaistē straumēm vien neplūda "laivi", "rīli", "storiji" un citi video izmantojoši komunikācijas paņēmieni un kad interneta pašpasludinātie varoņi vēl neapdzīvoja virtuālo pasauli. Līdz ar to vairāk par "Gob Squad" izmantoto tehnisko filmizrādes veidošanas paņēmienu, šodienas sociālo tīklu ņirboņas nogurdinātajām acīm raugoties, aizrauj doma par publiskā un privātā izplūdušajām robežām un urbānas savrupības neiespējamību mediatizētā pasaulē.
Aiz šķietami pavieglās klaunādes Rīgas centra kvartālos ieslēpta misija kopīgi ar vietējiem iedzīvotājiem radīt pašiem savu vietas un laika portretu, kopīgi nonākot līdz laimīgām beigām, kuras vainagotos ar skūpstu.
Uzdevums, ar kuru "Gob Squad" dodas ielās, ir atrast vietu skūpstam un atrast garāmgājēju, kurš šo skūpstu otram var dot.
Dzīve skrien garām, šie ķeras astē garāmgājējiem un kausē to sirdis ar jautājumiem, cenšoties neatlaist sarunas pavedienu. Tas vijas cauri humoram, dažiem poētiskākiem akcentiem, prātojumiem par dzīvi, fragmentārām atsaucēm uz teātra un kino mākslu, piemēram, par piemērotāko lokāciju filmizrādes kulminācijai – skūpstam – šekspīriski noskatot kādu jūgendstila balkoniņu vai visiem četriem paralēlos ekrānos vienlaicīgi uzdejojot čaplinisku, simtgadīgu lietussargu deju.
Dramaturģiju dokumentāliem izgriezumiem no pilsētas lielā mērā pasvītro mūzikas izvēle un akcenti, variējot no trilleriskiem efektiem līdz romantiski saldeniem akordiem. Dzīve vijas cauri fiksētajiem kadriem, atklājot paralēlo eksistenci, bet vienlaikus filmizrādē ir mirkļi, kad visi četri performanti sasinhronizējas un nonāk vienā pagaidu burbulī uz "Splendid Palace" ekrāna četros ekrānkvadrātos. Tā ir līdzāsbūšana, kur būt varonim nozīmē spēt būt kopā ar citiem brīžos, kad tas visvairāk ir vajadzīgs, nejautājot – kāpēc.
Pilsētas putni un putni būros
Ā reče, atvērta muzikāli eksistenciāla lādīte, kurai dots nosaukums "Vientulības simfonija. S.O.S.". Tas ir latviešu mākslinieces Katrīnas Neiburgas un dāņu apvienības "MØR collective" kopdarbs, pieteikts kā performatīva instalācija, kurš "Homo Novus" apmeklētājiem skatāms Rīgas cirka arēnā.
Līdzīgi tam, kā ģeologi ņem augsnes paraugus, lai izpētītu tos laboratoriskos apstākļos, scenogrāfe Katrīna Neiburga ir izgriezusi kādas sērijveida daudzdzīvokļu mājas "paraudziņu" ar visu tajā klātesošo ikdienības kārtu un aizgājušā laika tapsējumu.
Diagnoze ir neapšaubāma – patoloģiska vienatnība. Tāda, kurā nomierinoša klātbūtne ir kaimiņu TV kastes murmināšana, nevis kopīgu svētku svinēšana. Rets "putns" šai blokmājā ir satikšanās.
Vietas izvēle – cirka arēna – noraudzīšanos uz šo ikdienības akrobātiku, kur dienu no dienas sienas šķiet šaurākas, griesti zemāki, skapīši aizgājušā laika relikviju pilnāki, padara vēl trāpīgāku. Lūk, samiernieciska prasme būt ikdienā pašam ar sevi ir vienlīdz apbrīnas vērta ar žongliera vai ugunsrijēja prasmēm. Lēkt cauri monotonijā liesmojošām kalendāra lapiņām ir ne mazāk sarežģīti, kā šīs izrādes dalībniekiem fiziski izveicīgi apdzīvot šo daudzdzīvokļu nama "izgriezumu".
Izmantojot kultūrvēsturiskām detaļām piesūcinātā leļļu namiņa scenogrāfiju, Neiburga to sakompresē rotējošā lielformāta objektā, kas šķietami turpina nupat Rīgā redzēto mākslinieces personālizstādi "Sologāmija" (2024). Ja izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja baltajā Kupolzālē pārtapa par savdabīgu koka katedrāli godīgai sarunai pašiem ar sevi, tad performatīvā instalācija "Vientulības simfonija. S.O.S." arhitektoniski rada asociācijas ar apritīgi radītu biktskrēslu, kur skatītājam ir ļauts šīs sarunas noklausīties.
Te runā nevis cilvēks, bet telpa un lietas un cilvēka attiecības ar tām.
Instalāciju uz riņķi griež divas elegantas cilvēkpeles darba apģērbam raksturīgajā zilajā tonī un formās. Līdzīgs scenogrāfisks princips izmantots operā "Vēsā" (Valmieras vasaras teātra festivāls, 2022), tikai toreiz rotējošā platforma, kuru uz riņķi čīkstot un krakšķot grieza spēkavīri, kļuva par skatpunktu skatītājam, lai ienirtu ziemeļnieciskā, darbības piesātinātā, bet klusējošā ainavā. Aptvert visu vienlaikus notiekošo nebija iespējams. Līdzīgi arī skatītāji, kas šoreiz sasēduši puslokā Rīgas cirkā, stundas ar astīti garumā redz tikai daļu no visa instalācijā notiekošā. Un tas, bez šaubām, ir konceptuāls gājiens, kas darbina skatītāja iztēli. Īpaši ieraugot pārmaiņas scenogrāfijā un liekot piedomāt klāt neredzētās darbībās konkrētajā daudzdzīvokļu nama "kūniņā". Sienas pulkstenī laiks ir apstājies, bet zemeslode turpina riņķot. Tas skatītāja prātā rada zināmā mērā īslaicīgu laiktelpas sadursmi, vienlaikus testējot laika un telpas elastību.
Šo ikdienas "parauglaukumu" fizisku monoizrāžu valodā Silles Lansedes režijā un horeogrāfijā apdzīvo performanti Anika Barkana un Peters Vadstens: katrs savā nodabā īsina savas dzīves laiku. Sieviete aizraujas ar kolāžu veidošanu no lielveikalu atlaižu katalogu izgriezumiem, vīrietis kāpj uz mājas jumta, lai ar gumijas arbaletu trenkātu skaļos pilsētas putnus. Viens rada savu sapņu vīrieti no veca sportatērpa, bet otrs jutekliski aplido sarkanu balonu savā soloballītē. Pa kājām pinas neaizsietās balerīnas puantes, nenotikušas ballītes gruži, nepiepildītie bērnības sapņi un citas laika druskas. Izmantojot arī asprātīgus objektu teātra paņēmienus, katrs no viņiem raksta savu stāstu, kam prologu un epilogu aicināts piedomāt skatītājs pats.
Emocionālo mērogu urbānajai mikrodzīvotnei paplašina komponists un dzīvās mūzikas izpildītājs Mika Forslings kopā ar Anikas Barkanas dūmakaino vokālu. Brīžiem ir iespējams nokļūt teju linčiskā atmosfērā, kur tieši skatītājam sirdī ietrāpa atbruņojoša nepretenciozitāte, kuras mehānisms uzbūvēts līdz sīkākajam žestam, autentiskākajai kontaktligzdai un rīta kafijas krūzei ar nenoglaudāma kaķa portretu uz tās.
Lietas un pieredzes, kas mūs ieskauj, uzdod jautājumu, vai ar šo nav gana? Vai te, pašu apdzīvotajā perimetrā, vēl ir vieta kaut kam vai kādam citam? Vai viena dzīve katram ir pietiekami?
Uz šī nama jumta virs bēniņiem ir sasēdināti izbāzti putni. Tie it kā izskatās dzīvi, bet tomēr ir sastinguši: žagata, krauklis, pelēkā dzilna, pūčveidīgais. Pilsētas putni, reti putni un naktsputni. Kā izrādās, tie mīt ne tikai tur, ārā, bet arī daudzdzīvokļu namu "būros". Savā drošajā un nomierinošajā savpatībā.
