Specifiskais Makdonas humors
Jaunā Rīgas teātra izrāde "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!", kuras pamatā ir slavenā britu dramaturga Mārtina Makdonas melnā komēdija "Bendes", kādu laiku jau ieskrējusies un priecē daudzus skatītājus. Vienlaikus izrāde joprojām turpina kaut kādā mērā arī pilnveidoties un attīstīties, atzina Skutelis.
"Tā ir tāda mūsu specifika laikam, jo daudz man nav sanācis, bet vienu reizi es biju ārzemēs, Amerikas pusē, un tad es ar milzīgu skaudību skatījos, ka… Es biju uz kaut kādu, es nezinu, divdesmito [izrādes] "preview", kas varētu būt divdesmitais ģenerālmēģinājums. Tātad viņi visu mēnesi katru vakaru spēlē, un tikai tad ir pirmizrāde. Bet spēlē skatītājiem, kas pērk biļetes. Jā, nu man arī kaut kāda aizdoma tomēr ir, ka, protams, mēģināšanas process ir svarīgs process un tā, bet tas īstais sākas tad, kad atnāk skatītājs," stāstīja Skutelis.
Savā karjeras gaitā Skutelis priecējis un arī smīdinājis skatītājus gan seriālos un filmās, gan dažādos šovos un pārraidēs, taču humors uz teātra skatuves, it sevišķi, ja tas ir Mārtina Makdona radīts, ir kas pavisam cits, atzina aktieris.
"Makdona jau ir tāds ļoti specifisks, es gribētu teikt. Man liekas, ka standartā visās tajās joku situācijās vienmēr kāds ir tāds muļķāks, bet ļoti labsirdīgs, un tad viņš visādi izpaužas. Mēs viņam dzīvojam līdzi, un tad viņam neiet no vienas vietas, un tas ir tik smieklīgi, jo neiet tik šausmīgi daudz un ar tik mazu distanci. Viena ķibele tik tuvu pēc otras, ka tas jau paliek smieklīgi. Bet nu tie vienmēr ir sirsnīgi un jauki cilvēki. Makdonas gadījumā viņi nav baigi jaukie pārsvarā tie cilvēki, un pārsvarā nav arī dumji, kas būtu komēdijai ļoti izdevīgi. Līdz ar to tā ir tāda viltīga pasaule," atzina Skutelis.
Viņaprāt, Makdonas humors izrādē izspēlējas tādos garākos gabalos. Tas nav par katru individuālo joku, bet kopējo un lielo notikumu.
Tik traģiski, ka kļūst smieklīgi
Izrādē Skutelis spēlē inspektoru Fraiju – policistu, kurš nemitīgi atrodas reibuma stāvoklī, jo slīcina savas smadzenes, lai tās netraucētu viņu ar nemitīgiem impulsiem par taisnīgumu un cilvēcīgumu.
"Tā ir viena no lietām, kas krasi atšķiras no visas iepriekšējās manas darbības ar to, ka jo depresīvāks viņš ir, jo labāk tā komēdija darbojas.
Komēdija patiesībā ir tāds pingpongveidīgs pasākums, kurā vajag ļoti ātri reaģēt un lēkt, un pārsteigt skatītāju, lai viņš neuzmin, pirms tu esi pateicis, ko tad tu varētu tagad teikt, un tādi brīži tur, protams, arī ir, bet tam visam ir jāsaglabā tā kaut kāda attieksme, tā traģēdija. Tas ir tik traģiski jau, ka kļūst smieklīgi," stāstīja Skutelis.
Vienlaikus varoņa situācija ir tik smaga, ka labi, ka tā nav dzīve, bet teātris, jokoja Skutelis. Viņaprāt, tikai tāpēc uz šo sižetu ir iespējams skatīties tik distancēti un mierīgi. Vienlaikus aktieris atzina, ka šim tēlam tomēr spēj arī just līdzi.
"Viņš, man liekas, ārkārtīgi sirsnīgs personāžs būtu varējis būt, bet ir arī savā ziņā. Tikai viņš ir tāds sistēmā iekūlies. Jo par sistēmu arī ir stāsts.
Starp citu, kaut kādā brīdi es mēģinājumu procesā atcerējos "Maskava – Gailīši". Tur ir kaut kas līdzīgs, līdzīga tā sajūta, ka, ja tu apzinies situāciju, kurā tu atrodies, vienīgais, ko tu vari izdarīt, ir dzert. Konstanti un maksimāli daudz," pauda Skutelis.
Skutelis kā jau Skutelis
Runājot par šo izrādi un Skuteļa lomu tajā, nereti iespējams dzirdēt viedokli, ka komiķim jau nekas nemaz nav jātēlo, jo viņš ir atradis savu ideālo lomu, un Skutelis ir "nozadzis izrādi", lai arī ir tikai otrā plāna lomā.
"Jā, tas, ka man nekas nav jātēlo… Es sākumā to uztvēru ar tādām vieglām aizdomām, bet tagad jau es sāku to uztver arvien pozitīvāk.
Jo tas, ka man nekas nav jātēlo, to man cilvēki teica jau "Lindā Vistā", man pēc tam tā teica "Pelikānos", ka vienkārši es esmu tieši tāds, kāds es esmu, un arī tagad. Ā, un arī "Sprīdītī", cita starpā. Nu, kāda ziņā? Tās ir ļoti dažādas lomas, bet es visu laiku esot tieši tāds, kāds es esmu. Tā kā es to sāku pieņemt kā komplimentu," stāstīja Skutelis.
Nevajag vērtēt sevi pārāk bargi
Savukārt atgriežoties pie jautājuma par angļu melno humoru un to, kā to uztver latviešu auditorija, Skutelis norādīja, ka mums nevajadzētu savu prasmi jokot vai uztvert jokos vērtēt pārāk baigi. Arī paši angļi nav vienmēr mācējuši jokot tik atklāti.
"Patiesības labad, es tagad nepateikšu precīzi, bet tie bija vien 60.-70. gadi, kad angļi sāka to darīt publiski. Tādā ziņā, ka angļi to nav vienmēr darījuši publiski. Krogā mēs arī viss kaut ko darām un virtuvē viens otram stāstām.
Tā kā mēs esam, es domāju, tikai tādā attīstības stadijā, un mums sevi baigi bargi nevajadzētu vērtēt," pauda Skutelis.
Vienlaikus Skutelis norādīja, ka viņš pats joprojām nav atradīs tādu sarkano līniju, kuru nevarētu pārkāpt jeb tematus, par ko, viņaprāt, nevajadzētu jokot. Nereti par to, kādi mēs esam kā cilvēki, iespējams runāt tikai caur humoru, citādi sarunas kļūst pārāk smagas.
