Inga Ozola: Esat pievērsis uzmanību skaudrai tematikai?
Valters Sīlis: Jā, būtībā tas pamats strādāt pie šīs tēmas bija Ludmilas Roziņas atsūtītais materiāls – desmit lapaspušu luga gandrīz stāsta formā. Jau tad es piedzīvoju emocionālos kalniņus, kurus reti izdodas piedzīvot lasot. Gandrīz uzreiz radās vajadzība ar to dalīties, rast veidu, kā tam nonākt pie skatītājiem. Tas ir par sāpīgiem jautājumiem, kas ir ļoti privāti, par mēģinājumiem tikt pie bērniņa, kā sadzīvot ar zaudējumu un izvēlēm, kādas reizēm ir jāveic grūtniecības laikā.
Šī tēma, ne sava viegluma dēļ, dažreiz arī privātās sarunās – mēs īsti nezinām, kā par to runāt. Arī es nevarētu teikt, ka būtu tas, kurš zina. Teksts ļauj par to sākt runāt kaut vai šajā teātra formātā. Ir, protams, cilvēki, kuri strādā ar šo tēmu. Teātra valodā, kā šie jautājumi ir izstāstīti, pieprasīja nonākt uz teātra skatuves.
Mūsdienās šī tēma kļūst arvien aktuālāka un par to arī vairāk runā.
Tas, lūk, ir viens no jautājumiem – vai tas kļūst aktuālāk, vai tās ir lietas, kuras iepriekš bijušas privātas. Sāpes tad lai paliek ar tevi, ar tām nav jādalās, sāpes paliek ģimenēs.
Šī tēma dažbrīd eksistē tikai nostāsta formā, ka laikam tā ir bijis.
Viena sajūta bija, pirmo reizi lasot, ka viens tēls ir "Google". Ka tu gandrīz paliec viens pats ar internetu šo jautājumu risināšanā. Rast veidu, kā runāt, nemāk ne līdzcilvēki, ne pats cilvēks.
Mans darbs ir palīdzēt to izstāstīt, palīdzēt gana efektīvi un iedarbīgi izstāstīt. Pats materiāls ir ļoti iedarbīgs, bet jābūt uzmanīgiem un ar nepieciešamo minimumu tas jāizdara.
Ludmila paceļ šo jautājumu ļoti augstā mērogā. Par attiecībām, par pieņēmumiem politiskajā, sabiedriskajā, sociālo mediju vidē, kā tas tiek dažbrīd vieglā veidā apspriests. Ka vieniem ir šāds viedoklis, un tad ir priekšstati par katra izvēli. Bet katrai izvēlei ir pamats. Mūsu uzdevums ir ieraudzīt cilvēku ārpus vieglajiem priekšstatiem.
Teātra Mazā zāle Liepājā ir ilgi apspriests temats un gaidīts notikums. Ko varam radio klausītājiem sacīt šodien, kā notiek šis process?
Process, kas notiek, ir metu konkurss. Tagad process ir izvēles starp vīzijām. Tad ir nākamie soļi.
Liepājas teātrim ir viena no labākajām Lielajām zālēm, tā tiešām ir brīnišķīga, bet tas tomēr ir 1914. gadā uzbūvēts noteiktas formas teātris. "Melnā kaste" ir iespēja skatītājam atrasties dažādās pozīcijās. Mazās zāles repertuārs būtu pieejams plašākai auditorijai. Savādāka veida teātris, ko piedāvā Mazā zāle, ir tas, uz ko tiecas. Liepājas teātris šeit ir jau daudzus gadus. Gana iemīlēta zāle. Ja vēl pirms kāda laika aktieri veda tādus video gidus, kā nonākt līdz šai zālei, tad cilvēki jau ir atraduši šo ceļu.
Darbs iet uz priekšu, lai tomēr mēs nonāktu līdz tam, ka Mazā zāle ar teātri būtu sasaistīta vienā kompleksā.
Ko vēl piedāvā Mazās zāles iespējas?
Divu spēles laukumu iespējas. Būtībā mums ir divi mērogi – lielais un mazais. Ļoti lielais tuvplāns Latvijā – lielākoties tā tas ir. Tāda veida "Blackbox" ("Melnā kaste") piedāvātu vidējo plānu, kas var kļūt par tuvplānu, un tajos brīžos, kad eksperimenti ir mazliet riskantāki un tie izdodas, tad pietiekoši lielam skatītāju lokam vienā vakarā to būtu iespējas redzēt. Mazajās zālēs top izrādes, par kurām tad ir jācīnās, lai tās redzētu. Lai nav grūti pieejams šis saturs.
Sezona ir sākusies. Kādi ir izaicinājumi mākslinieciskajam vadītājam?
Jā, sezona ir tikko sākusies. Laura Groza ir radījusi ļoti skaistu iestudējumu "Annes Frankas dienasgrāmata". Tagad arī esam pēc pirmizrādes rītā. Tagad nākamais jautājums, kā šī sezona izvērsīsies, lai būtu interesanti gan mums, gan skatītājiem. Notiek darbs jau pie nākamās sezonas, kā tā sabalsosies ar šo, kā pretbalsosies, kā ienāks citas krāsas un skaņas rakstā, kas ir repertuārā, kā pietrūkst, – ik pēc gada domā, ko gribētos redzēt citu.
Būs jaunu režisori vārdi. Ko redzēsim?
Būs, jā, kas šeit nav bijuši. Tāpat arī šajā sezonā Liepājas skatītājiem būs režisori, ko skatītājiem iepazīt.
Nākamais ir Liepājas jubilejas gads – 400 gadu jubileja. Ir teātrim kas padomā, kā svinēt šos svētkus?
Martā, kad ir tieši jubilejas mēnesis, ir veltījums teātra skatītājiem – Teātra dienu koncerts, ko veido jaunie Liepājas teātra aktieri un Roberts Dauburs, kurš ir jaunās paaudzes režisors. Tas būs viens notikums – veltījums liepājniekiem, teātra skatītājiem.
Sezonas beigās būs izrāde "Dzīvoklis", kas pievērsīsies cilvēku dzīvei šeit viena dzīvokļa ietvaros, bet viena gadsimta laika posmā. Tas būs darbs, kas taps kopā ar Rasu [Bugavičuti-Pēci]). Taps uz sezonas beigām, arī domājot par šo gada skaitli. Ideja, kas ilgi mājoja, sakrita ar šo gadu, tātad ir laiks.
Kā izdodas sabalansēt režisora darbu? Jo divi iestudējumi tagad – "Tēvs klusums", "Dievs ir šeit" ir ar mākslinieciskā vadītāja pienākumiem.
Es mācos. Ir lietas, kas ir man pazīstamas, bet ir lietas, no kā režisori ir pasargāti. Ir dažādas situācijas. Dažreiz ir lietas, kas jāizdomā, bet dažreiz viss notiek no viena vārda.
Teātra vide ir ļoti plaša. Lai arī daudz kas ir pazīstams, to sanāk izjust.
Par dzīvi Liepājā. Pilsēta ir tuva un pazīstama, jo izrādes iestudētas arī iepriekš. Kā klājas ar iedzīvošanos Liepājā, kā ar vēju un dzīvi ikdienā?
Šis darbs var paņemt tevi līdz vēlam vakaram. Saprast, ka tās minūtes, kad bērni ir aizvesti līdz skolai, tas līkums ar riteni līdz jūrai, ka tas ir tā vērts. Dažreiz redzu, ka vēl kāds pensionārs atbraucis skatīties uz jūru no rīta. Šī pilsēta… tai ir īsta pilsētas noskaņa. Paralēli darbam ik pa brīdim atgādināt sev un sajust. Ik pa brīdim man draugi prasa: kā ar iedzīvošanos? Bet es strādāju. Pilsētas ritms ir jānoķer, to jau nav grūti noķert, es tuvojos tam, ka sāku iedzīvoties.
Nedaudz ieskicējām, kas varētu notikt nākamajā gadā, bet ko vēl gribētos Liepājas teātrī izdarīt?
Ir teatrāls spilgtums, saturs. Te ir daudz labu darbu, ko redzēt. Ja pietiekoši daudz strādā, sapņus ir viegli piepildīt. Man nav tādu nepiepildīto sapņu. Lielu daļu lietu, ko mēs gribam, mēs varam izdarīt gana veikli.
Bet tajā pašā laikā veicināt to mīlestību pret teātra mākslu, nodefinēt tās īpašo lomu. Par to, ka mediju vidē satikšanās privāti publiskā telpā ir ar īpašu vērtību. Kopīga mākslas piedzīvošana, kur mēs esam ļoti dažādi cilvēki uz skatuves, gan skatītāji zālē.
Tā patiesībā ir lielākāa mākslas misija, ka mēs saķeram to sajūtu, izjūtam un dalāmies ar to, lai tas pietiekoši daudziem cilvēkiem būtu pieejams un viņi zinātu – tāpēc jānāk uz teātri.
Ka tas ir kaut kas atšķirīgs no citas mākslas un arī publiskās komunikācijas. Tā ir cita saruna, ļoti dziļa, bieži vien sāpīga, bet katram vajadzīga.
Lielais mērķis ir, lai to skaits, kas mīl teātri, varētu būt Latvijā – ne tikai Liepājā – lielāks. Tas nozīmē pietuvoties skatītājam. Katram teātrim ir sava stratēģija, kā nokļūt pie cilvēkiem. Man vienmēr ir bijusi svarīga viena lieta – tie ir stāsti, kādus stāstām. Ka mēs dzirdam jaunus stāstus. Ne tikai skatāmies, kā tas tiek izdarīts uz skatuves, bet kas tiek izdarīts uz skatuves. Tas ir process, kurā esi uzmanīgs pret saturu. Tā mēs darbojamies, tā darbojas arī daudzi teātri, un tā, cerams, turpināsim.
Zālē parādās gados jauni skatītāji?
Parādās ik pa brīdim, mēs viņus redzam. Tad ir svarīgi sajust, ka arī viņiem te ir vieta un telpa.
