ĪSUMĀ:
- Par skatītāju gaumi un izrādēm, kas nekad visiem nepatiks.
- Kasieris kā emociju izlāde un padomdevējs.
- Pērciet biļetes paši jeb bezcerīgā cīņa ar spekulantiem.
- Pazīt savu skatītāju un kopā novecot.
- Izrādes un vīna līdzības.
- Atgriezeniskā saite – dusmīgie pateiks, priecīgie paklusēs.
- Maiņas kurpes, retās šlipses un Āboliņa fenomens.
- Teātri mīlēt nepiespiedīsi, un vai vajag?
- Ilgas pēc vecās teātra ēkas, un Smiļģa gars.
Ieva Struka: Kad dziļā jaunībā sāku strādāt Valmieras teātrī, laikam visgrūtākais bija pielāgoties vai saprast, kā iegūt un saglabāt vienādu attieksmi pret pilnīgi visām izrādēm, kas top teātrī. Jo tev, protams, subjektīvi liekas, ka šī izrāde ir vairāk izdevusies, tā varbūt ne tik, un tā vērtējuma nianse nāk klāt, gribi to vai negribi. Ņemot vērā tavu ilggadējo pieredzi – kā šajā aspektā ir tev? Jo izrāde no izrādes atšķiras. Vai ir kaut kāda viltība, ar kādu tu sevi iemīlini katrā izrādē? Jo galu galā tās ir tava teātra izrādes.
Sanita Rozenberga: Man liekas, ka nav nevienas izrādes – vismaz es tā uzreiz nevaru iedomāties –, kurā pilnīgi viss būtu slikti. Varbūt citā ir briljantas aktierspēles, citā – fantastiski kostīmi, scenogrāfija. Varbūt teksts ir ļoti interesants. Katrā var atrast kaut ko īpašu.
Strādājot biļešu kasē, esmu arī pārliecinājusies, ka nav tādas izrādes, kura simtprocentīgi patiktu pilnīgi visiem. Pirms daudziem gadiem likās – nu, "Latviešu mīlestība" – tā nu gan… Nē! Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri jūtas par kaut ko aizvainoti, pēc pirmā cēliena iet projām, ir dusmīgi un neapmierināti. Varbūt tāpēc, ka ierauga sevi uz skatuves ne tādā gaismā, kādā ikdienā sevi iedomājušies?
Un ir tādas izrādes, par kurām vieni saka – ārprāts, nu, kas tas ir, bet citi ir pilnīgā sajūsmā: viņi tieši to visu laiku ir gaidījuši, un beidzot atraduši to, kas viņiem patīk.
Vai tad, kad sāki strādāt teātrī, tu šo saredzēji kā problēmu?
Varbūt jāsāk ar to, ka savu darbošanos teātrī savulaik sāku Liepājā – dekorāciju cehā taisīju dekorācijas. Tad nāca laulība, bērni, un pārcēlāmies uz Rīgu, jo vīram šeit piedāvāja labāku darbu. Meklēju, ko darīt tālāk. Izgāju administratoru kursus un strādāju frizētavā. Un kur atradās frizētava? Lāčplēša ielā 25! Protams, visus [kuri strādāja Jaunajā Rīgas teātrī] pazinu: tolaik draudzējos ar Daugavpils kursu, un sapratu, ka gribas būt arī tur – mājā, kas ielas pusē. Un tad viendien bija sludinājums avīzē, ka Jaunais Rīgas teātris meklē kasieri. Ieeju pie Andras [kādreizējās Jaunā Rīgas teātra mārketinga vadītāja Andra Rutkēviča – red.], ar kuru ikdienā satiekamies, kad viņa nāk uz kafejnīcu, un saku: es tā kā gribētu... Un tā sākās mans darbs Jaunajā Rīgas teātrī.
"Kādu izrādi vēl jūs man ieteiktu noskatīties?"
Pat ja beidzamos trīs gadus ikdienā ar biļetēm nestrādā, kasieres pieredze tev ir liela. Kādas ir cilvēciskās kvalitātes, kuras šajā amatā nepieciešamas? Protams, neskaitot to, ka mēs visi kā pircēji gribam, lai kasieris būtu bezgala laipns. Bet vai ar to pietiek?
Strādājot kasē, ļoti
bieži nācās uzklausīt skatītāju pārdomas par kādu izrādi, kuru viņi nav sapratuši, kuru nepieņem. Tad, protams, viņi grib parunāties: ne jau aktieri vai režisoru viņi satiks uz ielas – viņi atnāk uz kasi un izgāž savu dusmu.
Vairākas reizes pārliecinājos: ja mēģinu izstāstīt savu pozīciju, kā es redzu šo konkrēto izrādi, cilvēks maina domas! Priecājos, ja man izdevās kādu pārliecināt, ka viss nav gluži tā, kā konkrētais skatītājs to redz.
Piemēram, mums bija izrāde "Prezidentes" – Lienas Šmukstes diplomdarba izrāde, ļoti netradicionāla. Pēc tās noskatīšanās bija atnākusi ļoti nikna kundze un kliedza – kā kaut ko tādu vispār var rādīt uz skatuves, un cik tas ir nepieņemami. Es viņai izstāstīju to, kā es visu redzu. Viņa klausījās, klausījās, un saruna beidzās ar jautājumu: "Kādu izrādi vēl jūs man ieteiktu noskatīties?"
Ieteikumi arī ir tēma, ar ko nākas saskarties biļešu kasierim, un ir ļoti grūti kaut ko ieteikt, jo cilvēki ir tik dažādi!
Jā, jo
brīžiem pat saviem draugiem nevaru kaut ko ieteikt. Bijušas kādas izrādes, par kurām esmu bijusi pilnīgā sajūsmā un esmu ieteikusi, draugi atnāk, un [ar sašutumu] pēcāk saka – kas tas bija?!
Tagad es drīzāk iesaku: palasiet, ko citi saka. Palasiet kritiķu atsauksmes, jo ir arī tādi kritiķi, ar kuriem jūsu domas saskan par kaut ko citu redzētu. Līdz ar to – varbūt saskanēs arī par nākamo izrādi, ko viņi noskatījušies un par kuru uzrakstījuši. Varbūt uzrunā bildes vai vēl kaut kas. Neņemos kādam reklamēt to, kas patīk man.
Pircēju apmierina šāda atbilde?
Mēs par kādām lietām varam padiskutēt: viņš var pastāstīt, ko viņš ir redzējis, kas viņam ir paticis, kas viņu ir uzrunājis, un tad es varu mēģināt kaut ko līdzīgu piemeklēt, pastāstot kaut ko no savas puses. Kādreiz mani ļoti kaitināja, ja nāca pie mums un teica: "Man, lūdzu, kādu komēdiju, kurā var pasmieties!" Es saku – nu, nav mums tādas! Vienkārši pasmieties mums nesanāks. Tāpēc mums vajag saprast, kas jūs vēl varētu interesēt.
"Kungi, par ko mēs smejamies? Par sevi mēs smejamies!"
Ja runā par komēdijām un smiešanos. Arī Jaunā Rīgas teātra repertuārā, protams, ir darbi, kuri ļauj atpūsties, pasmaidīt vai pasmieties. Pirms diezgan daudziem gadiem visos Latvijas teātros tika veikts pētījums, kurā skatītājiem bija prioritāri jāsarindo, ko viņi gribētu redzēt Latvijas teātros: drāmas, latviešu klasiku, pasaules klasiku vai komēdijas. Pilnīgi visos teātros – tas nav stāsts tikai par Jauno Rīgas teātri – publika izvēlējās komēdiju. Cik lielā mērā tas ir neizbēgams fakts, ka cilvēks gaida izklaidi? Un kāds ir tavs novērojums: cik lielā mērā tam ir saistība ar to, cik spraigs vai drūms ir laiks, kurā mēs konkrētajā brīdī dzīvojam? Jo tie periodi jau tomēr mainās – nav tā, ka dzīvojam vienā vienīgā patīkamā gaisotnē vai vienās vienīgās problēmās.
Šobrīd tas ir ļoti jūtams… Īpaši jaunajās izrādēs, kuru zemtekstu daudzi pat nesaņemas saprast, skatītājs vienkārši rod baudu izsmieties.
Man ļoti patika frāze, kuru esmu paņēmusi līdzi no "Revidenta". Tas ir Gundara Āboliņa teksts: "Kungi, par ko mēs smejamies? Par sevi mēs smejamies!" Cik tās komēdijas tomēr ir dziļas un smeldzīgas brīžiem!
Taču vieglāk ir nedomāt. Ka tas neesmu es. Nē, nē, nē, uz mani tas neattiecas. Mēs labāk pasmejamies par to visu. "Revidents" man likās ļoti, ļoti skumja komēdija: visi smējās, bet man liekas, ka tur bija tāāā jāraud...
Tāpat arī "Divpadsmit krēsli". Īpaši pirmizrādē, kad visi staigāja pa kultūras namu, priecājās par lustrām – tas bija Lāčplēša ielā, kur mums viss tecēja, plīsa un bruka, un visi sapņojām par jauno kultūras namu. Tagad ļoti ceram, ka mēs tajā atgriezīsimies.
Ar spekulantiem cīnīties bezcerīgi
Tiklīdz Jaunais Rīgas teātris izsludina biļešu pārdošanu, praktiski uzreiz tās visas ir izpārdotas, un man kā skatītājai ir sajūta – ja es nepārtraukti saskaros ar to, ka viss ir izpārdots, izpārdots un izpārdots, kādā brīdī kļūstu nīgra, jo vispār jau es gribu tikt uz teātri! Kā tikt galā ar šādiem cilvēkiem?
Tas ir ļoti grūti, jo ir viena kategorija cilvēku, kuri tam netic un ir pārliecināti, ka tas viss ir izveidots mākslīgi – ka mēs paši kaut ko darām, lai biļešu nebūtu. Bet to mēs nevaram ietekmēt! Nezinu recepti. Teikt – jūs tagad nepērciet, tagad pirks citi? Protams,
ir viena daļa, kas biļetes pērk spekulatīvos nolūkos, un ar to diemžēl ir bezjēdzīgi cīnīties… Uzreiz pēc biļešu palaišanas tirdzniecībā vakarā jau ievietoti sludinājumi.
Man likās, ka tas attiecas tikai uz slaveno Barišņikova gadījumu.
Nē. Pagājušosezon tas bija "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis", šosezon – "Pelikāni un vīnogas". Viņi vienmēr seko aktualitātēm: tur roku uz pulsa, un, tikko redz, ka kaut kas ir aizgājis, momentā pieslēdzas. Es jau pat zinu uzvārdus... Ieraugu sarakstā – skaidrs, tie nav skatītāji, bet tie, kuri pirkuši biļetes. Un tur neko nevar darīt!
Vienīgais, ko iesaku teātra cienītājiem – centieties sekot līdzi informācijai, kad publicējam repertuāru, un biļetes pērciet paši. Nu, nepērciet no viņiem! Jo mums bijušas arī tādas situācijas, kad no viena pārdevēja biļetes par paaugstinātu maksu nopirkuši divi cilvēki. Un netiek zālē.
Tas ir bēdīgi.
Novecot kopā ar skatītāju
Kā tu raksturotu vidējo JRT skatītāju?
Grūti pateikt.
Man patīk, ka tie paši skatītāji, kurus iepazinu jau pirms daudziem gadiem, sākot strādāt kasē, uz teātri nāk arī šodien: kad šobrīd viņus satieku teātrī, man ir prieks ar viņiem aprunāties.
Jūtamies pazīstami. Vakar pat satiku vienu mūsu ilggadējo skatītāju, un man vienmēr ir tāds prieks ar viņu parunāties, viņas viedokli par izrādēm uzklausīt. Ļoti jauki!
Tas, par ko dažkārt runā arī Alvis Hermanis – novecot kopā ar savu skatītāju.
Protams! Tādu skatītāju ir ļoti daudz!
Piemēram, Klāvs Mellis un Ance Strazda. Viņi bija no tiem studentiem, kuri senos laikos aizņēma pirmās rindas pie lodziņa, kad mēs vērām vaļā kasi. Tolaik viņi vēl bija bērni. Tad sāka mācīties, strādāja pie mums garderobē, un tagad – paskaties, kādi viņi izauguši!
Tiešām liels prieks, ka viņiem viss izdodas! Teātra mīlestība izgājusi cauri gadiem.
Vēl jautājums no sērijas par kurpnieku un kurpēm, kuru viņam parasti nav: vai tev izdodas iekļūt un būt klāt visos notikumos, kuros tu vēlies?
Tas ir ļoti grūts jautājums, ļoti sāpīgs. Kad vēl strādāju kasē, tomēr vakari bija brīvāki, varēju izrauties. Tagad, kad esmu vakara administratore, ir ļoti, ļoti grūti kaut kur izrauties. Un tad arī: ja izraujos, gribas, lai baudījums būtu simtprocentīgs. Ļoti maz izrāžu esmu redzējusi pēdējā laikā, bet varu lepoties, ka redzēju Elmāra Seņkova "Nelabos". Tie man patika.
Vakara administrators diemžēl ir tas cilvēks, kurš, visticamāk, neredz arī to izrādi, kurai viņš ir administrators.
Jā. Vienīgā iespēja – noskatīties pirmizrādes, kas ne vienmēr ir tās labākās. Tāpēc nesaprotu, kāpēc kritiķi nāk uz pirmizrādēm... (smejas). Jo stress tomēr dara savu un neļauj gūt pilnīgu ieskatu izrādē. Izrāde attīstās ar gadiem. Man kādreiz patika ik pa laikam uziet augšā paskatīties izrādes, cik tās kļūst garšīgas, kā tās attīstās. Tā ir bauda – konkrēto izrādi skatīties vairākas reizes.
Atgriezeniskā saite un Āboliņa fenomens
Kāda ir atgriezeniskā saite ar skatītāju? Cik lielā mērā tu pārzini informāciju par to, kā publikai patikusi konkrētā izrāde? Vai tev nāk klāt un saka – nē, šī nu gan nebija laba izrāde, vai arī tieši otrādi?
Jā, ir, kuri pienāk klāt pēc izrādes. Ir tādi, kuri nākošajā reizē, nākot uz citu izrādi, izsaka savu viedokli par iepriekšējo. Protams, sociālie tīkli...
Tad principā negatīvo komentāru autors sociālajos tīklos ir tas, kurš agrāk izgāja no zāles, aizcirzdams durvis?
Jā! Un
tas, kurš aizcērt durvis, noteikti pēc tam pateiks visu, ko viņš domā. Tas, kuram izrāde patika, prieku varbūt atstās pie sevis vai dalīsies ar ģimeni, draugiem un nepateiks to skaļāk. Bet tas, kuram kaut kas nepatika, būs tas, kura viedokli dzirdēs visi.
Jaunajam Rīgas teātrim gan ir tā priekšrocība, ka durvis neskan – atšķirībā no citiem teātriem.
Skan! Ja labi grib, durvis var noklaudzināt, bet mēs ļoti cenšamies tās pieturēt. Tam mums ir darbinieki, kas cenšas to visu pieklusināt – noķert durvis skrējienā. (smejas)
Kad Jaunais Rīgas teātris vēl dzīvoja vecajā ēkā, uz izrādi vislabākajā nozīmē varēji nākt tāds, kāds esi – pēc skolas, pēc studijām, no visurienes. Vai remontētajā un koptajā Miera ielā skatītājs atšķiras? Kādi ir tavi novērojumi: vai mainās skatītāju paradumi? Kā viņi nāk uz teātri – laicīgi vai pēdējā brīdī? Kāda ir ģērbšanās maniere? Kā kopumā mainījies skatītājs pa šiem gadiem?
Katram savs piegājiens saglabājas. Joprojām ir cilvēki, kas uz teātri nāk ar maiņas apaviem – joprojām ir tādi, kaut, protams, viņu ir ļoti maz. Ir cilvēki, kas sapucējušies izejamās drēbēs – prieks skatīties! Kungi ļoti reti ir ar šlipsēm – ļoti reti.
Brīžiem vakaros stāvi, skaties un domā – vai tiešām viņi visi nāk uz vienu pasākumu? Tur var redzēt brīnumu lietas!
Bet – jā, mums tomēr ir ļoti demokrātisks piegājiens. Man arī patīk tas, ka esam diezgan nepieradināti. Arī mēs, apkalpojošajā personālā, necenšamies ievērot auguma standartus – lai parādītu to, ka cilvēki var būt ļoti dažādi. Redzēs, kā būs, kad aiziesim atpakaļ. Man patīk, ka Zaiga Gaile saglabājusi uzrakstus uz sienām galvenajās trepēs – tie būs palikuši. Varbūt tagad atklāju kādu noslēpumu, ko nedrīkstēju teikt! (smejas)
Runājot par aktieru sastāviem. Vai jebkurā no amatiem, kuros tu darbojies, tev nākas sastapties ar to, ka cilvēkiem ļoti atšķiras viedoklis, ka viņi gribētu redzēt tieši to un neko citu, un ka viņus ir jāpārliecina, ka abi sastāvi ir kvalitatīvi? Vai ir kādas specifiskas vēlmes?
Jā, varbūt
minēšu vienu vārdu, kura dublantam būt ir ļoti grūti: tas ir Gundars Āboliņš... Talsu ielā bija izrāde "Tēvs". Kad Gundars Āboliņš aizbrauca uz Vāciju, viņa lomu pārņēma Vilis Daudziņš. Man liekas, ka skatītāji ar to ieguva – viņi vairāk sāka ieklausīties, par ko ir izrāde.
Jo visi jau no paša sākuma gāja tikai uz Āboliņu, visi fanoja tikai par viņu, neklausoties vīra un sievas konfliktā. Tad, kad spēlēja Vilis ar Sandru Kļaviņu, viņi sāka saprast, par ko ir izrāde. Publika sāka dalīties: kurš ir sievas pusē, kurš ir vīra pusē, jo tas konflikts izrādē bija diezgan smags un pamatīgs. Jā, skatītāju mīlestība uz Gundaru – tas ir fenomens, ar kuru vienkārši jāsadzīvo.
Gribu pajautāt par jauno kursu: kā no tava skatupunkta jaunieši ienākuši teātrī un iedzīvojušies tajā kopā ar "vecajiem"?
Kā kurš. Viņi ir ļoti dažādi. Man liekas, ka viņos pietrūkst komandas gara.
Vai tas mazliet nav saistīts ar laikmetu?
Varbūt.
Viņus savā laikā sāka audzināt kā personības – katru individuāli. Un līdz ar to viņos pietrūkst kopības sajūtas, viņi nav tādi – viens par visiem, visi par vienu. Ar to, man liekas, viņi no daudziem atšķiras.
Protams, man nav tik lielas pieredzes ar aktieru kursiem – cik nu kādreiz senos laikos ar Liepājas vai Daugavpils kursu. Bet tāds ir mans skatījums.
Ja neinteresē – piespiest nevajag
Riskēšu un jautāšu: arī Jaunajā Rīgas teātrī bijušas izrādes, kuras "neaiziet". Kādas ir tās viltības, ar kurām var mēģināt iestudējumam iepūst otro elpu vai to atdzīvināt? Vai tev ir padoms, ko darīt tādos brīžos?
Nē. Domāju arī, ka speciāli neko atdzīvināt nevajag. Tie, kas ir šīs izrādes fani un kuri šo izrādi saprot un uztver kā savu, ir to noskatījušies, un nevajag censties piespiest to noskatīties citus, kuri tāpat to nesapratīs. Līdz ar to
labāk lai šī izrāde paliek kā skaists atmiņu brīdis tiem, kuriem tā patika, nevis mēģināt kādu piespiest, sakot – tas jums noteikti jāredz! Ja tas viņus neinteresē, tad varbūt arī nevajag.
Šī ir ļoti nopietna tēma visu teātru kontekstā. Visi Latvijas teātri bieži saskaras ar situāciju, ka varbūt kaut kur ir paslēpies potenciālais skatītājs un šīs izrādes sapratējs, bet rokas drusku tā kā par īsām: tu ej pa zināmiem vai mazāk zināmiem ceļiem, it kā sasniedz auditoriju, bet pakausī elpo sajūta, ka noteikti vēl ir jābūt cilvēkiem, kurus šis varētu interesēt, bet tu viņiem īsti netiec klāt.
Protams, ka ir tādas izrādes, bet visus jau tāpat mēs neatradīsim un neuzrunāsim. Man liekas,
arī tas procents cilvēku, kurus interesē teātris, ir ļoti neliels. Vismaz manā skatījumā. Jo tikko nokļūstu citā vidē ārpus savu draugu loka, saprotu, ka teātris – tas eksistē, bet uz viņiem tas neattiecas. Kā mēs varam līdz viņiem aizklauvēties, ja viņus tas vispār neuzrunā?
Varbūt ģimenē kaut kas ir palaists garām, bet visiem nekad viss nepatiks. Viņus varbūt uzrunā autosports, kas man ir pilnīgi nesaprotama lieta. (smejas)
Tātad – ja cilvēks teātri sev nav atklājis, tad paša teātra spēkos to izdarīt īsti nav?
Taisīt Teātra dienas kā senos laikos? Bet tas bija toreiz. Vai šodien tas strādātu? Nezinu, grūti iedomāties.
Tagad visi ir aizrāvušies ar ko citu, toskait ar sociālajiem tīkliem – ļoti daudzi ir tajos iekšā, un viņiem, man liekas, pat grūti ir saprast tādu dzīvu mākslu, kas notiek tepat acu priekšā.
Man atkal tas liekas pats vērtīgākais, kas ir teātrī – ka to vari piedzīvot tikai šobrīd. Jo rīt nāks citi skatītāji, un viņiem būs pilnīgi cita izrāde. Tas nav kā kino, kad tu arī pēc 25 gadiem skaties to pašu filmu. Teātrī tu katru vakaru skaties pilnīgi kaut ko citu.
Kā tu raugies uz gados jauno auditoriju – vai viņi gadījumā nav teātra publikas potenciāls tieši tādēļ, ka ikdiena viņiem ir tik ļoti digitalizēta?
Man ļoti patīk, ka esam atjaunojuši iestudējumu "Ziedonis un Visums", un tā ir izrāde, uz kuru nāk vecāki ar bērniem. Ļoti liels skaits ir tieši skolēnu. Man tiešām prieks skatīties, jo šobrīd mūsu repertuārā nav nevienas speciāli jauniešiem vai bērniem paredzētas izrādes. Tāpēc jaunieši nāk uz "Ziedoni un Visumu", arī uz "Vectēvu" un "Latviešu mīlestību". Bērnu vecāki ar šīm izrādēm ir izauguši un nu ved savus bērnus, lai parādītu to, kas viņiem patika pirms gadiem desmit.
Runājot par jauniešiem un bērniem – vai nāk arī veselas klases?
Jā.
Un tas ir tas, uz ko jūs mēģināt strādāt – zvanāt uz skolām, vilināt?
Nē, mēs nezvanām. Ir aktīvas skolotājas, kuras jau pazīstu: mēs regulāri sadarbojamies. Viņām nāk nākamā klase, kura vēl konkrēto izrādi nav redzējusi. Klases nāk pārsvarā uz vecajām, klasiskajām izrādēm.
Vietas ar noskaņu un Smiļģa gars
Savā laikā vecajā Jaunajā Rīgas teātrī bija izrāde "Rondo", kur publika migrēja pa dažādiem teātra nostūriem. Kas ir tie slepenie, tuvie vai tev svarīgie stūrīši teātrī, kur gribas ieiet, kur atklājas teātra daba un kur tiešām jūt to noslēpumu? Man, piemēram, ārprātīgi patīk tukša skatuve – kad tur neviena nav. Ka vari ieiet zālē un kaut mirkli uzkavēties. Mani tas ļoti sajūsmina.
Jā,
vecajā ēkā un skatītāju zālē tiešām bija jūtama īpaša noskaņa. Šajā to kaut kā nejūtu – šī māja vispār ir tāda auksta. Reiz ienāk kasē mamma ar bērnu, un bērniņš uzreiz sāk kliegt. Mamma saka – nē, nē, nē, mēs tikai teātrī ienācām biļetes nopirkt! Jo viņi nākot tikko no poliklīnikas, un bērniņam dienasgaismas spuldzes atgādina ārstus...
Tāpēc man arī liekas, ka šajā mājā tik ļoti neizjūt to visu, tāpēc visu laiku ilgojamies nokļūt atpakaļ. Šeit mums gan arī ir uztaisīta tāda neliela telpa, kur reizēm uztaisām pasēdēšanas. Tajā salikti ziedi, augi, senas lietas, grāmatas, bet tā pa īstam gribam atpakaļ vecajā mājā.
Un kā ir vecajā mājā?
Atkal man jārunā par lietām, par kurām nezinu, vai drīkstu teikt. (smejas) Mums ir saglabāta sarkanā siena.
Tie, kuri redzējuši izrādi "Meklējot Spēlmani", jau zina, ka pašās beigās atveras aizkars uz sarkano sienu. Tā ir vieta, kur aktieri vienmēr pulcējās pirms izrādēm, pēc izrādēm un pirmizrāžu ballēs, tā bija vieta, kur bija sarunas, diskusijas, kur viss notika. Tāpēc man ļoti patīk, ka Gatis Šmits uztaisīja šo beigu skatu – vienmēr asaras acīs...
Nevaru nepajautāt: kā ir ar Smiļģa garu – ir vai nav? Vai vecajā mājā viņu satiki?
Nesatiku, bet istaba ir saglabāta, pirms pārvākšanās vācām visas mantas tieši no Smiļģa istabas, un... Ir tur kaut kas tāds – nu, ir!
Bet ko saka citi liecinieki? Ka ir?
Kārlis Anuševics teica, ka ir. Viņš bija tas, kas uzturēja garu, uzturēja to vēsturi dzīvu un mīlēja stāstīt un dalīties atmiņās. Tas bija ļoti jauki. Tagad vajadzēs kādu citu, kas to visu mēģinās atdzīvināt. Man liekas, ka Vilis [Daudziņš] ar to ļoti noņemas – viņam ir interese un patika.
Toreiz, kad gājām projām no Lāčplēša ielas, viņš mūs visus izvadāja pa tām takām, pa kurām Kārlis reiz bija mūs vadājis. Tā ka turpinājums būs.
Atšķirībā no citiem teātriem, Jaunajam Rīgas teātrim nav jānovēl skatītāju interese, jo līdz ar jauno ēku jums būs tieši otrādi – nevarēsiet no skatītājiem ne atkauties, tāpēc varu tikai novēlēt spēku un izturību!
Mums arī ir divreiz mazāk telpu nekā citos teātros. Tā ka no vienas puses tas ir pluss, bet no otras puses – mēs jau nezinām, kādi būtu mūsu spēki, ja mums visu laiku būtu jāpiepilda lielās, milzīgās telpas, bet mums patīk tā mūsu mazā intimitāte…
… un Jaunā Rīgas teātra labā slava – tpu, tpu, tpu!
(sirsnīgi smiekli)
