"Izrādes beigās mans varonis Žižeks jautā Pītersonam – sakiet, doktor, kas ir laime? Un Pītersons atbild – man laikam jums, Slavoj, ir jāpiekrīt, ka laime ir blakusproduktus, ka tu nevari savas gribas pēc būt laimīgs. Tu savas gribas pēc vari būt nelaimīgs, mierīgi, kaut tūlīt, bet laimīgs nē. Tāpēc nav jāmeklē laime, ir jāmeklē jēga," izrādes "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" kontekstā skaidro Daudziņš.
Nemeklēt, bet radīt jēgu
Aktieris citē astrofiziķi Nīlu Degrasu Taisonu, sakot, ka jēgu nevajag meklēt, to vajag radīt, un skaidro, ka tad, kad esi radījis jēgu, tad ir jēga arī tavai eksistencei uz zemes. "Es sāku domāt par savu jēgu. Protams, jēga ir ģimene, bērni, jēga ir dzīvošana savā tautā un sava darba darīšana," uzskata Daudziņš.
"Kad sāku domāt par savu darbu, patiešām bija tāds viens mirklis manā dzīvē, tie bija [izrāde] "Latviešu stāsti". Es biju šoferis, biju nospēlējis kā šoferis šo izrādi, un to skatījās pats prototips, pats šoferis. Pēc tam mēs aizgājām uz vienu krodziņu un viņš man atzinās, ka tā viņam laikam esot bijusi vislaimīgākā diena mūžā. Lūk, tur ir tā jēga.
Ja ir iespējams kaut vienam cilvēkam padarīt kaut vienu viņa dienu par vislaimīgāko, ja tu to vari, ja tas ir tavā varā, nu tad ir jēga dzīvot," saka Daudziņš.
Filozofu Slavoju Žižeku aktieris apraksta kā paradoksālu, interesantu un viltīgu, kurš zina, kā pievērst publikas uzmanību – runāt par sarežģītām lietām, savu runu atsvaidzinot ar kādu joku vai anekdoti. "Žižeks ir burvīgs, viņā kūsā enerģija, viņš ir aizrautīgs, un, protams, tādu cilvēku spēlēt ir liels prieks, tā ir bauda," uzsver Daudziņš.
Kalpot otram
Kuras lomas aktierim ir atstājušas nospiedumu? "Tādu grūtu nospiedumu man ir atstājis Hļestakovs "Revidentā", jo es ilgi, ilgi netiku klāt tai lomai un, varbūt tikai nospēlējis pirmās 60 izrādes, beidzot sapratu, kā jāspēlē. Nabaga tie, kas skatījās pirmās 60. Varbūt viņi neko nepamanīja, bet katrā ziņā tas nebija nekas patīkams," atklāj aktieris.
Kā personīgi būtisku lomu Daudziņš izceļ Zahara lomu izrādē "Oblomovs", kas atstājusi lielu iespaidu tajā, kā tas ir – kalpot otram. "Protams arī "Vectēvs", gan tas, kā tapa šī izrāde, cik ilgi tā tapa. Tā ir saistīta lielā mērā arī ar manu vēsturi, ar maniem abiem vecajiem tēviem, kuru nevienu neredzēju, jo abi aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā, dažādās frontēs. Tā ir izrāde, kuru spēlējam joprojām, nu jau desmit gadus, vairāk," stāsta Daudziņš.
Būt atbildīgam par to, ko dari
Kuri režisori ir tie, kas atstājuši iespaidu? "Pirmkārt, tas ir Alvis Hermanis. Tieši viņš uzaicināja mani piedalīties jaunās trupas veidošanā toreiz, 1997. gadā, tieši viņš man piedāvāja pirmās lomas, gan Ļeoņiģiku "Maratā" [izrāde "Mans nabaga Marats"], gan pašu, pašu pirmo lomu uz lielās skatuves, kas viņam arī bija pirmā izrāde uz lielās skatuves "Tims Tālers jeb pārdotie smiekli", kur es biju Tims.
Alvis ir stratēģis, Alvis ir cilvēks, kurš ļoti labi jūt, reizēm pat apbrīnojami jūt kaut kādus strāvojumus vai lietas, kas būtu svarīgas šodien, par kurām runāt," uzsver Daudziņš.
Aktieris skaidro, ka, tieši pateicoties Alvja Hermaņa intuīcijai, tapa tās izrādes, kuras dēvē par "Latviešu stāstiem" un kurām aktieri paši meklēja materiālu. "Viņš iedrošināja mūs būt maksimāli atbildīgiem par to, ko mēs darām, proti, tapt par dramaturgiem, māksliniekiem, līdzautoriem, par tiem, kas veido izrādi. Tādā veidā ir tapušas gan "Latviešu mīlestība", gan "Melnais piens", gan "Ziedonis"["Ziedonis un Visums"], gan "Zilākalna Marta" vai "Kapusvētki"," stāsta Daudziņš.
"Pirmais mans režisors ir Pēteris Krilovs, viņš ir mans skolotājs. Viņš ir kino režisors, tādēļ ar savu kino pieredzi mēģināja toreiz Daugavpilī mūs audzināt kā aktierus, kas prot ļoti, ļoti dziļi psiholoģiski pieslēgties tēlam – kas ir tā motivācija, kāpēc kāds cilvēks dara to, vai citu. Par šo pašanalīzes spēju es esmu Pēterim ļoti pateicīgs. Vēl jo vairāk es to sapratu, kad pats kļuvu zināmā mērā par pedagogu un režisoru, veidojot izrādi "Jaunie latviešu stāsti" ar mūsu jauno kursu," atklāj Daudziņš.
Par būtisku savā profesionālajā pieredzē Daudziņš uzskata arī režisoru Vladislavu Nastavševu un norāda, ka viņam žēl, ka režisors šobrīd ir Krievijā un uzskata, ka "māksla ir māksla, bet politika ir politika": "Būtībā es biju tas, kurš viņam piedāvāja taisīt izrādi "Tumšās alejas". Tā bija ļoti dramatiska pieredze, bet tā bija pavisam cita režijas skola, tāds nežēlīgais teātris. Brīžiem izrādes, ko esam kopā taisījuši, tapa ļoti smagi, kā "Peldošie-ceļojošie" vai "Ciniķi", brīžiem atkal tas bija pavisam viegli, kā "Cerību ezers"."
Kurā viedoklī aktieris ieklausās? Daudziņš atzīst, ka tādu viedokļu ir daudz, bet pirmkārt, tie ir kolēģi, kuru lokā viņi viens otram nebaidās teikt nedz labu, nedz sliktu, ja tam ir pamats:
"Mēs jau tā esam sadzīvojuši viens ar otru tik ilgus gadus, ka mēs jau visu, katru intonāciju dzirdam un, ja šī intonācija atkārtojas un atkārtojas, un tā ir no iepriekšējās lomas pārceļojusi, tas jau ir vienkārši aktiera slinkums, ja viņš nav neko jaunu izdomājis."
Kritiķa komentārs
"Par Vili šajā izrādē domāju kā par dueta vienu no sastāvdaļām. Man liekas, ka šo lomu ir iespējams saprast, skatoties, ko dara arī Kaspars Znotiņš, un saprotot, ka viņu aktieru darbi, vienlīdz labi un spoži, ir veidoti pēc ļoti atšķirīgiem principiem. Ja Kaspars domā par tekstu un argumentāciju, tad Vilis domā vairāk par ķermeni, un tas, kādu komisko tēlu viņš attīsta, tas izcils ķermeniskas komēdijas paraugs," saka teātra kritiķe Zane Radzobe.
Kritiķe izceļ aktiera humora izjūtu un spēju no nekā radīt un nospēlēt kaut ko. "Groteskai ir raksturīgs, ka tai ir ne tikai ārējā forma, bet šī forma slēpj arī kaut kādu saturu. Tas saturs un divi slāņi arī ir tā lielā meistarība, jo formu var nospēlēt jebkurš, bet nospēlēt formu, kurai ir arī saturs, to kurš katrs nevar, bet Vilis var," komentē Radzobe.
"Spēlmaņu nakts" ceremonija un skatītāju balsojums
"Spēlmaņu nakts" šogad svin 30 gadu jubileju. Apbalvošanas ceremonija, kā ierasts, notiks Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, kurā noskaidrosim "Spēlmaņu nakts" skatuves naglu balvu laureātus 15 kategorijās, ko izvēlas profesionāla žūrija.
"Spēlmaņu nakts" ceremonijai tiešraidē varēs sekot līdzi LSM.lv, LTV un Latvijas Radio.
Papildus žūrijas balvu pasniegšanai ceremonijā sveiks arī trīs "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas finālbalsojuma favorītus – visvairāk skatītāju balsis saņēmušo 2022./2023. gada sezonas iestudējumu, aktrisi un aktieri.
2023. gadā "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balsojums par labāko un iecienītāko aktrisi, aktieri un izrādi notiek divos posmos. Pirmajā posmā no 2. maija līdz 15. oktobrim Latvijas Teātra darbinieku savienība aicināja skatītājus novērtēt profesionālo teātru 2022./2023. gada sezonas iestudējumus un aktierdarbus Latvijas teātra katalogā Izrades.lv.
Šajā procesā pirmo reizi nominantus "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balvām izvēlējās paši skatītāji – iepriekš skatītāju balsojumā interesenti tika aicināti balsot par žūrijas izvēlētajiem nominantiem.
Skatītāju pašu izvēlētie "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas simpātiju balsojuma nominanti līdz 19. novembra pusnaktij piedalās finālbalsojumā portālā LSM.lv. Balsojuma dalībniekiem šogad ir iespēja laimēt divus ielūgumus uz "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremoniju.
