Jauniestudējuma horeogrāfs Aivars Leimanis stāsta, ka ideja par baletu, kura pamatā būtu Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", dzimusi tālajā 1996. gadā. "Taču šobrīd jāsaka – labi vien ir, ka nesanāca, jo tagad gan mana horeogrāfiskā, gan skatuves un dzīves pieredze ir nesalīdzināmi lielāka..."
Latvijas Nacionālā baleta vadītājs neslēpj prieku, ka šī baleta tapšanā piedalījušās veselas trīs Leimaņu dzimtas paaudzes: "Mans tēvs Aleksandrs Leimanis savulaik uzrakstīja jauku scenāriju filmai, ko diemžēl nenofilmēja, taču mēs, iecerot baletu, izmantojām viņa ideju par to, kā Antonija ar Aleksi sagājās kopā.”
Leimanis ir gandarīts, ka Juris Karlsons atsaucies tieši šai idejai. "Bija prieks strādāt ar Jura mūziku, kas dejošanai nav viegla, taču ir tik ļoti tēlaina, ka viegli veidot dažādus raksturus – katram tēlam ir sava horeogrāfiskā valoda, dejas soļi. Šeit tiešām ir, kur izvērsties, gan no sižeta, gan mūzikas viedokļa.”
Starp citu, Leimaņa un Karlsona radošā draudzība sākusies pirms daudziem jo daudziem gadiem: Karlsons ar baleta viencēlienu "Ugunī" bijis komponists-debitants baleta žanrā, bet Leimanim, tobrīdējam Baltā nama baleta premjeram, tikusi pirmā lielā loma. "Dejojot Jura baletā, katrā izrādē toreiz zaudēju pusotra kilograma,” smej horeogrāfs.
Krāsns neīstajā vietā
Piedāvājumu rakstīt jaunu baletu no Operas vadības puses Juris Karlsons saņēmis pirms trim gadiem un sākotnēji bijis noraidošs. Taču vēlāk piekritis – galu galā, iepriekšējam lielajam kopdarbam "Karlsons lido" liktenis izveidojies vairāk nekā veiksmīgs.
Komponists spriež – "Skroderdienas Silmačos" ikviens zina no galvas: "Visi zina visu – gan to, ko vajag, gan to, ko nevajag.
Mārtiņš Vilkārsis, kurš veidojis scenogrāfiju vairākiem "Skroderdienu" iestudējumiem Nacionālajā teātrī, atstāstīja anekdotisku gadījumu. Vienā no pirmizrādēm, atveroties priekškaram, divas sirmas kundzītes paskaļā balsī spriedušas, ka krāsns nav uzbūvēta pareizajā vietā…
Tāpēc mums vajadzēja paņemt citu atslēdziņu, izveidot savādāku libretu. Ar Aivaru kopā izdomājām, ka baleta nosaukums būs "Antonija" un tas vēstīs par vienas sievietes dramatisko mīlestību. Tā tas sākās…”
Interesanti, ka Jura Karlsona jaunā baleta oriģinālpartitūrā ievītas arī katram latvietim tuvās melodijas no iemīļotās izrādes. "Jā, intonācijas no Aleksandra Būmaņa labi zināmās mūzikas nolēmu izmantot tāpēc, lai publikai rastos asociācijas, lai baleta mūzika būtu rotaļīgāka un arī saprotamāka.”
Aivaram Leimanim ir savs pamatojums, kālab skatuves darba centrā šoreiz akcentēta tieši Antonija. "Jo stāsts jau īstenībā patiesi vairāk ir par Antonijas pārdzīvojumiem, maldiem, iekšējo pasauli. Ka vēlamo viņa uzdod par esošo.”
Antonija nav veca sieva!
Jaunā baleta titullomas atveidotāja Elza Leimane pasmaida, ka nezin kāpēc visi allaž domā, ka Antonija ir gados vecāka sieva. "Taču pēc Blaumaņa ieceres viņai ir tikai divdesmit astoņi gadi. Antonija ir jauna sieviete ar mazu meitiņu. Antonijas loma ir ļoti interesanta un patīkama. Man tā šķiet bezgalīga...
Antonija ir īsta sieviete ar cilvēciskām, saprotamām jūtām, kuras tēla interpretāciju varēs mainīt katrā izrādē, saliekot citus akcentus. Viņas ārējais saimnieces veidols, it kā stiprums, slēpj trauslu un visai sapiņķerētu sievietes jūtu pasauli.
Stāsta morāle – savu laimi nevajag izplēst, nevajag lauzties durvīs, kas ciet, bet Antonijas gadījumā gan te slēpjas kas iracionāls. Īpaši tas izpaudīsies otrajā cēlienā, kas, šķiet, būs mans mīļākais skats. Īsta mistērija! Tas ir nobrieduša mākslinieka sapnis – kam tādam ļauties uz lielās skatuves.”
Uzvalks, kas šūts speciāli valkātājam
Elza Leimane priecājas, ka darba procesā radošā komanda izbaudījusi skaistu radošu brīvību. "Katrs varējām savas idejas piedāvāt. Radīt kopā.
Tā ir mūsu opernama lielā privilēģija un pluss, ko ne vienmēr paši novērtējam: mums ir tā laime dejot pasaules pirmizrādes – oriģināldarbus, kas radīti pie mums un tieši mums. Pasaulē tā nebūt nav ierasta prakse.
To var salīdzināt ar uzvalku, kas šūts tieši tavam augumam, bet audums esi tu pats.”
Zinot, ka "Skroderdienas Silmačos” ir īstens rituāls Nacionālajā teātrī, jautāta, vai Operā iznāks izkonkurēt Nacionālo teātri, Elza Leimane apgalvo, ka baleta māksliniekiem tagad būs, uz ko tiekties. "Noteikti dosimies paši uz Nacionālo teātrī, lai savas lomas nu aplūkotu ar citu aci. Dejas privilēģija ir tā, ka visu var izstāstīt daudz ātrāk nekā teātrī, un tiem, kam „Skroderdienas” dramatiskajā teātrī šķiet pārāk garas, lai nosēdētu, varu pačukstēt, ka dejā viss notiek jestrāk.”
Māksliniece arī atzīst – katrai lomai šeit ir savs rokraksts, raksturojums. "Antonijas līnija ir visai mūsdienīga, kaut balstīta uz klasiskās bāzes. Sapņi, ilgas ir spēcīgi iekodēti mūzikā."
80 stundās apkārt Zosēniem
Jauniestudējuma skatuves noformējumā izmantotas ļoti skaistas gleznieciskas dabas ainavas, kuras veidojis Mārtiņš Vilkārsis sadarbībā ar videomākslinieku Arti Dzērvi - abi kopā izveidojuši teju 80 stundu garu dabasskatu virkni!
Karlsons atzīmē, ka dabasskati filmēti Zosēnos, kur atrodas viņa lauku mājas. "Nofilmēta ir Vidzeme ap manu māju Zosēnos, pie Jaunpiebalgas, Ineša ezers. Scenogrāfijas ainava ir pat latviskāka par Latviju – absolūta kvintesence! Tas ir īsts priekšstats par Piebalgu, kur turpat netālu ir "Silmaču” mājas. Teikšu tā: "Antonija #Silmači" ir darbs, kas filmēts Latvijā, dejots Latvijā un rakstīts Latvijā. Un vēl ir daži ebreji klāt.”
