Aināra Ančevska lomām uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves skatītāji jūt līdzi jau kopš 2000. gada. Viņa stiprā un vājā kārts vienlaikus esot viņa labestība, kas izpaužas varoņlomās un aizrauj līdzi skatītājus, turklāt viņš ir muzikāli talantīgs aktieris, ko apliecina lielais lomu klāsts muzikālajās izrādēs.
Ančevskis filmējies vairākos skatītāju iemīļots seriālos un filmās, piemēram "Likteņa līdumnieki", "UgunsGrēks", "Klases salidojums", kā arī 2009. gadā kopā ar dejotāju Ievu Kemleri guva uzvaru šovā "Dejo ar zvaigzni". Dzimis, audzis rīdzinieks un visu dzīvi pavadījis "uz asfalta", taču pēdējos gadus dienas aizvada lauku mājās, kuru saimnieks ir jau 20 gadus.
Runājot par aktiera profesiju un daudzajām spēlētajām lomām, Ančevskis atzina, ka tā ir abpusēja saikne, – kaut kas no viņa paša nereti nonāk līdz lomai, un tāpat ir daudzas lomas, no kurām pasmelties atziņas arī savai dzīvei.
Kāds no Ančevska draugiem viņu raksturojis ar šādiem vārdiem: viņš ir klauna un komiķa variants, kurš patiesībā pēc savas būtības ir arī skumjš. Aktieris piekrita, ka droši vien tā ir.
"To es esmu daudz kur teicis un joprojām arī teikšu, ka, jā, dzīve mani ir dažādi situsi un viņa ir grūta, bet skaista.
Es laikam neesmu no tiem cilvēkiem, kuri staigā apkārt un visiem saka: paskatieties, cik man ir grūti, pažēlojiet mani. Jā, es pārsvarā visur eju ar smaidu sejā, un to, kas manī iekšā notiek, to zina ļoti mazs cilvēku skaits. Tā, man šķiet, ir foršāk," pauda Ančevskis.
Lai arī savulaik spēlējis Rīgas skolēnu pils teātrī, savu nokļūšanu profesionālā teātrī viņš sauc par nejaušību.
"Nevienu brīdi man nebija doma kļūt par aktieri. Mammas māsa, pie kuras mēs dzīvojām, bija grāmatvede tanī laikā Jaunatnes teātrī, mana vecmāmiņa strādāja gan par apkopēju, gan par ģērbēju tagadējā Jaunā Rīgas teātra ēkā, un tā dzīve visu laiku ir bijusi ap un par teātri, bet nevienu brīdi man tāda ideja nebija. Tas bija pilnīgi nejauši," stāstīja Ančevskis.
Joka pēc viņš ar savu klasesbiedreni Ritu Paulu, kas tagad ir radio "Skonto" balss, skolas direktorei pateikuši, ka ies iestāties aktieros.
"Pēc tam vienkārši tāpēc, lai nepiečakarētu direktori, mēs aizgājām un iesniedzām šos papīrus. Rita netika, es tiku. Pilnīgi tādas vienas nejaušības dēļ es tagad esmu Nacionālā teātra aktieris. Tas ir kaut kā ļoti dīvaini. Man ir tāda sajūta, ka man augšā ir kaut kādi tie eņģeļi, kas mani pagriež pareizajā virzienā, jo pārsvarā visas izvēles manā dzīvē ir bijušas nejaušas, un viņas ir novedušas līdz ļoti labam rezultātam," atzina Ančevskis.
Atbildot uz jautājumu, kāds šobrīd viņa izpratnē ir Nacionālais teātris un kādam tam būtu jābūt, aktieris atzina, ka tas ir grūts jautājums, jo šī sezona teātrim ir jauna direktora sezona, un tas ir pārbaudījums gan teātrim, gan pašam direktoram kopā ar literāro daļu.
"Ļoti gribas cerēt, ka tomēr viss izdosies, jo, skatoties divas iepriekšējās sezonas Spēlmaņu nakts griezumā, mums ir bijušas ļoti švakas. Man, protams, ir liels prieks par Valmieras teātri, jo tas atkal ir tāds unikums, ka teātris ārpus telpām šeptē tā, ka visa Spēlmaņu nakts – 90% – ir Valmierai. Ir jācer un jātic. Es klusi ceru, ka tā atdzimšana notiks, ka tas aizbaidītais skatītājs atgriezīsies," pauda Ančevskis.
Aktieris uzsvēra, ka ir jādara no sirds, un tad būs arī rezultāti, bet šobrīd teātra kolektīvs var tikai ticēt un cerēt, ka ir uz pareizā ceļa.
"Teātris ir mana diagnoze, un es esmu ļoti pateicīgs par to, ka visi augstākie spēki mani ir ievirzījuši teātrī.
Man ir prieks, man tiešām ir prieks, ka es esmu tieši Nacionālajā teātrī. Neskatoties uz to, kādas tur ir bijušas peripetijas un ko cilvēki apkārt runā, mēs joprojām esam ģimene. Ar saviem kašķiem, ar saviem untumiem, bet mēs dosimies uz priekšu, un būs forši!" uzsvēra Ančevskis.
Pēdējos gados arvien biežāk tieši Ančevski mēdz dēvēt arī par Nacionālā teātra seju, bet par šādu apzīmējumu viņš nejūtoties īpaši omulīgi.
"Es nejūtos ļoti omulīgi, jo es joprojām teiktu, ka teātra seja ir Dumpis [Uldis] un Jakovļevs [Ģirts]. Es kaut kā kautrētos sevi saukt par teātra seju. Visdrīzāk to varētu prasīt skatītājiem, jo tieši skatītāji ir tie, kas ar savām biļetēm balso," pauda Ančevskis.
Vienlaikus, protams, nereti tieši viņš ir tas, kas teātrim piesaista daļu skatītāju.
"Tad, kad iznāca izrāde "Garderobisti", mani uzlika uz plakāta, un to izrādi ļoti labi pārdod, un viņi saka: lielā mērā tāpēc, ka Ančevskis ir uz plakāta. Es saku – nu beidz, tā nevar būt. Tad tev cilvēki no malas saka – jā, tā tas ir. Nu, ja jūs tā sakāt… Droši vien. Bet pats es droši vien... Katrā ziņā es vienmēr mulstu, ja man saka komplimentus; es tiešām neesmu tas cilvēks, kurš māk tos komplimentus uzņemt," atzina Ančevskis.
