Abas mākslinieces sarunājas par to, kā atšķiras lomas veidošana teātrī un kino, cik liela nozīme aktrišu dzīvē ir viņu ģimenei un kursabiedriem, kā tikt galā ar viedokļu jūru un ar atbildību forši nodzīvot dzīvi.
Jaunības dullums pret pieredzi, kas piepilda telpu
Diāna Krista Stafecka: Mani sauc Diāna Krista Stafecka.
Indra Burkovska: Ļoti patīkami. Mani sauc Indra Burkovska.
Diāna Krista Stafecka: Uzreiz jāatzīstas, ka man ir ļoti liels prieks un ļoti liels gods ar jums šodien būt šeit, sarunāties. Es esmu līdz ar to arī ļoti satraukusies, un man sirsniņa sitas, bet es esmu ļoti, ļoti priecīga.
Indra Burkovska: Es arī esmu ļoti priecīga. Šodien piezvanīju savai mīļai kolēģei Antai Krūmiņai, ar kuru kopā strādāju Jaunatnes teātrī, un saku: "Anta, tu biji tajā raidījumā. Pasaki man, kas tur ir! Tur uzdod jautājumus? Kā notiek tas ieraksts?" Viņa saka: "Nē, neuztraucies! Tur ir ļoti jauki." Viņai bijusi saruna ar Kārli Krūmiņu, pastāstīja, kā tā tikšanās ir notikusi. Un tad viņa jautā: "Ar ko tev jāiet?" Saku: "Man ir no Valmieras teātra jauna aktrise Diāna Krista Stafecka." "Vai, cik viņa ir laba, cik viņa ir lieliska! Viņa ir lieliska aktrise." Tā ka – tu esi lieliska!
Diāna Krista Stafecka: Paldies. Man ir tikai trešā sezona pēc akadēmijas absolvēšanas. Bet tieši šodien nāku no kino seansa – noskatījos "Pastkarte no Romas". Mani ļoti, ļoti aizkustināja filma un mani ļoti aizkustināja jūsu Alvīnes tēls.
Indra Burkovska: Paldies.
Diāna Krista Stafecka: Es, protams, gatavojoties šai sarunai, arī papētīju, palasīju gan intervijas, gan visu ko, kas pieejams, un mani pārsteidza, ka ir vairākas kaut kādas tādas kopīgas lietas, ko es negaidīju, kas manī uzreiz rezonēja. Pirmkārt liels paldies par "Pastkarti no Romas"! Man liekas – tāds īsts, drosmīgs darbs.
Indra Burkovska: Jā, man liekas, ka tā ir laba filma šim laikam, kad mēs īsti nezinām, kas notiek pasaulē, un nezinām un nesaprotam, kas notiek arī ar mums pašiem. Tā ir vienkārši laba filma bez glamūra. Režisorei gan negāja viegli, jo tā ir mazbudžeta filma, un daudz ko varbūt arī viņa nevarēja realizēt no tā, ko gribēja, bet darbs bija ļoti interesants.
Diāna Krista Stafecka: Es skatījos un domāju par to, cik daudz šim darbam var iedot arī jūsu dzīves pieredze un redzējums par pasauli. Man bija sajūta, ka no šī darba plūst ļoti liela mīlestība, lai gan man bija milzīgas skumjas, to skatoties. Es daudz domāju par to, ka jaunam aktierim trūkst šīs pieredzes. Un tas ir tik interesanti, ka katram posmam dzīvē ir kaut kādi savi plusi, savi mīnusi. Šajā profesijā arī. Ja jaunībai piemīt naivums, dullums, tad pieredzei ir viedums, kas piepilda telpu.
Brīvība, kas izšķiļas no disciplīnas
Indra Burkovska: Kā tu gatavojies lomām? Manuprāt, ja spēlē kādu reālu personu, tad ir tik interesanti. Ir daudz materiālu, ko var izlasīt. Man ar to ir laimējies. Tā bija savā laikā, kad spēlēju Aisedoru Dunkāni. Ir daudz palīglīdzekļu, kā sagatavoties lomai, un tu centies visu izlasīt un uzzināt. Arī tam materiālam uzreiz ir cita vērtība, augstāks mērķis. Kad es noskatījos "Sēras piestāv Elektrai" un izlasīju tavas intervijas, man likās, ka tu ļoti gatavojies, ka tu tur rocies un kapājies, meklē un ka tev ir svarīgi, ko tu vari paņemt, kas tev noder.
Diāna Krista Stafecka: Manī ir tāds pētnieces gēns, jā. Es procesā nemanot salasu domas no visādiem materiāliem, ko varu savākt, – visu, visu iespējamo. Tad tas iekšā transformējas tajā, kas pēc tam notiek uz skatuves. Šajā sakarībā, lasot jūsu interviju, izlasīju vienu teikumu, ko jūs esat teikusi: "Brīvība nav visatļautība." Šis teikums pavada arī mani, runājot par lomām, kas pieprasa drosmi iet kaut kādā neglītākā pusē vai tajā, kas ir sāpīgāka, kas nav tik rožaina. Uz skatuves (tā vismaz ir mana saprašana līdz šim) to brīvību iedod tā milzīgā disciplīna un darbs, kas ir ieguldīts. Tad tā brīvība var izšķilties, kad ir ļoti daudz savākti visādi gabaliņi, kas līmē kopā to iekšējo sajūtu.
Indra Burkovska: Tu esi lasījusi Airisas Mērdokas "Jūra, jūra, jūra"? Es silti iesaku. Airisa Mērdoka vispār ir viena no labākajām mūsdienu rakstniecēm pasaulē, un "Jūra, jūra, jūra" ir romāns par vienu režisoru un arī par teātra dzīvi vispār. Tas režisors, protams, ir tāds, kas uzskata, ka visas aktrises viņu mīl, un dzīvo drusku savās iedomās. Man [lasot romānu] bija jādomā par vienkāršām lietām, kaut vai par to pašu disciplīnu. Armijā to dresē. Teātrī it kā nedresē, bet tai ir jābūt, jo šodien es nevaru neiet uz izrādi, ja man vienkārši nav iedvesmas. To varēja atļauties vienīgi Eleonora Dūze.
Diāna Krista Stafecka: Vai nokavēt pusstundu, jo tā vienkārši gadās. Tā nevar, jā.
Indra Burkovska: Nu gadās arī kādreiz, tā ir dzīve. (..) Atceroties darbu Valmieras teātrī, man pietrūkst tās sarunas par literatūru un mākslu, kas pavadīja izbraukumus un dzīvi viesnīcās.
Saknes un neparedzamais ceļš
Diāna Krista Stafecka: Cik ilgi jūs nostrādājāt Valmieras teātrī?
Indra Burkovska: Divas sezonas.
Diāna Krista Stafecka: Divas sezonas? Jo nupat, pētot Valmieras teātra vēsturi mūsu simtgades sakarībā, vispār man ļoti ir aizķēries viens stāsts no jūsu kursabiedrenes Ineses Ramutes, kura, ieraugot mazo, zaļo būdiņu, stāvēja un raudāja, saprotot, ka tas ir tas teātris, kurā būs jāspēlē. Kādas ir jums atmiņas par nokļūšanu Valmierā vai tām pirmajām divām sezonām?
Indra Burkovska: Es arī gāju uz Gaujmalu raudāt. Bija tā. Mani vecāki dzīvoja Kuldīgā. Iedomājies, tajos laikos, lai es nokļūtu Kuldīgā, man pagāja gandrīz diena. Tad atbraucu uz Rīgu. No Rīgas uz Kuldīgu iet labi ja četri autobusi. Tas viss bija diezgan tā... Es tur pa naktīm braucu. Bet labi, ka mūsu atmiņa pārsvarā saglabā tikai labās lietas, un tas ir forši.
Visspilgtāk atceros brīdi, kad mazgājām grīdu pirms teātra nojaukšanas… Tas bija emocionāli ļoti spēcīgs mirklis, jo pa to grīdu bija staigājis Blaumanis. Iedomājies, tāds dižgars kā Blaumanis! Nesen teātrī bija tāda saruna, kāpēc mēs visi tik nopietni, vai tad tauta ir tāda! Vajag palasīt Blaumani – nav tā. Tur ir tāda dzīves gudrība un dzīvesprieks…
Valmieras laika mans mīļākais darbs ir Bertolda Brehta "Mann ist Mann" ("Vīrs ir vīrs", 1926). Tur bija iespēja dziedāt Ulda Stabulnieka dziesmas, un kaut kas tur bija tāds ļoti, ļoti interesants un labs. Un pirmā izrāde bija [Valentīna] Katajeva "Riņķa kvadratūra". Tā bija komēdija par to, kā Padomju Krievijā, ja tu biji komjaunietis, tu varēji vienu dienu apprecēties, nākamā dienā šķirties, pēc tam atkal apprecēties. Principā tur neeksistēja tāds jēdziens kā mīlestība. Bet es spēlēju pretpolu – mietpilsoni, kurai bija svarīgi, lai pie sienas obligāti ir vecmāmiņas un vectētiņa bildes. Šīs izrādes man joprojām ir nozīmīgas. Tu esi rīdziniece?
Diāna Krista Stafecka: Nē. Es savu apzināta mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi Cēsīs, bet vispār man saknes nāk no Latgales. Man vecvecāki dzīvo Latgalē gan no mammas, gan no tēta puses, tā kā man tāds sajaukums. Nākot šurp, tieši domāju par to, ka tās saknes, kas cilvēkam ir, un, ja viņas ir spēcīgas, viņas dod arī kaut kādu tādu lielu spēku, man liekas. Man, piemēram, ar Kurzemi nav nekādas saistības, un es par Kurzemi ļoti maz zinu, bet, lasot fragmentus, es domāju, ka, redz, mana ģimene ir Latgalē, un arī tur ir akordeona spēlēšana un kreptīgas tās sanākšanas, un ļoti svarīga tā būšana un tā turpināšanās. Man liekas, no tām saknēm arī tas spēks kaut kur nāk.
Indra Burkovska: Ja es atceros savu bērnību un jaunību un savu vecmāmiņu, tad jāsaka, ka viņa man ienesa citu laikmetu, citu domāšanu. Cik ir labi, ka viņa man ir bijusi! Un brāļi, māsas tev ir?
Diāna Krista Stafecka: Man ir jaunāka māsa, kura arī ir man tāds balsts. Man liekas, šajā profesijā ir tik svarīgi, ka mājas ir tāds miera un spēka avots. Pagaidām, trešajā sezonā esot, man liekas, ka šī profesija paģēr ļoti daudz, jo tomēr tie ir mani nervi, mans ķermenis, ar ko es darbojos. Tad tā miera osta, atnākot mājās, man liekas ļoti svarīga. Man tas tāds ļoti aktuāls temats arī, gan domājot par savu dzīvi uz priekšu, man nākas domāt arī atpakaļ par saviem vecākiem, par vecvecākiem – par tām saknēm. Jo nupat, nupat tas darbs teātrī ir uzsākts arī. Kāda jums ir sajūta? Aktiera profesija… tā paģēr daudz no cilvēka paša spēka, enerģijas?
Indra Burkovska: Nebūs tik viegli tev atbildēt, jo man liekas, katrs darbs un katra loma nāk ar savu, sākot jau ar autoru, režisoru, kompāniju, ar ko tu esi kopā.
Manā Valmieras laikā ļoti populārs bija Juoza Miltina teātris Lietuvā. Tur bija tā, ka visa Padomju Savienība brauca skatīties viņa izrādes. Tas bija Paņevežā – mazā pilsētā. Un mēs arī sapņojām, ka visa pasaule brauks uz Valmieru.
Man bija viens ļoti smieklīgs gadījums. Es aizbraucu uz Maskavu, es gribēju tikt Lielajā teātrī uz izrādi, kur, protams, nav iespējams tikt, bet man bija Valmieras teātra apliecība. Administratore izlasīja, ka nevis Valmiera, bet Veimāra (smejas). Un tā es tiku apsēdināta valdības ložā (smejas).
Sapņu lomas
Diāna Krista Stafecka: Jūs teicāt, ka bija tā sajūta, ka gribas panākt, ka visi brauc uz Valmieru, un tagad mums ir tā sajūta. Kursa lolotie sapņi.
Indra Burkovska: Nu, jūs esat stiprs kurss. Kāda ir tava sapņu loma?
Diāna Krista Stafecka: Es esmu daudz par šo jautājumu domājusi. Vienmēr, kad es šo jautājumu sev uzdodu, man prāta telpu ir aizņēmusi tā loma, kas tūlīt nāks, kas ir nākamā. Līdz ar to tā sapņu loma ir tā nākamā, ko es zinu, kas mani sagaida un kurai es jau kaut kā zemapziņā sāku gatavoties. Es nevaru tādu nosaukt tagad, kas nebūtu teātra plānā paredzēta. Un jums? Kas ir tas, ko jums gribas? Gan kino, gan teātrī, kas ir tā zona vai arī loma, kuru vēl gribētos tagad īstenot?
Indra Burkovska: Jaunībā man ļoti gribējās Beatriči (V. Šekspīra lugā "Spītnieces savaldīšana"). Ļoti gribējās, bet nesanāca. Vispār man liekas, jebkurai aktrisei gribas mīlas varoni nospēlēt. Un man tas izdevās ar Alvīnes lomu. Jo tajā stāstā galvenā ir mīlestība, viss pārējais… Es domāju, ja kaut ko tā ļoti, ļoti vēlas, tad tas piepildās. Vienīgi jautājums ir, kad tas piepildās…
Diāna Krista Stafecka: Jūs minējāt to mīlētājas lomu. Man jāatzīstas, ka man arī sagādā milzu apbrīnu iespēja ļoti mainīties. Ja, piemēram, ir Alvīnes loma jūsu karjerā, tad turpat blakus ir arī jūrnieka loma, kas ir cits stāsts, bet arī tik dzīvs un tik pilns, un tas diapazons, viņš ir ļoti plašs. Kā jūs gatavojāties, piemēram, jūrnieka lomai filmā "Bedre"[režisore Dace Pūce]?
Indra Burkovska: Ar jūrnieka tēlu es gribēju parādīt to, kāds paliek cilvēks, ja viņu nesaprot. Es gribēju parādīt kas ar viņu notiek, kādu biezu sienu viņš apaudzē ap sevi. Katrā ziņā tas man palīdzēja. Abos gadījumos es varu teikt, ka režisores arī bija ļoti labas. Viss jau mainās. Piemēram, agrāk kino režisors stāvēja malā. Viņš būtībā neredzēja kadru, un tad es prasīju operatoram, kā bija, jo viņš jau skatās caur kameru, viņš redz. Tagad tehnika ir gājusi tik tālu, režisors un citi uzreiz jau monitorā redz. Uz jautājumu, ko uzdodu, varu saņemt jau citu atbildi, jo tagad var nofilmēto redzēt uzreiz, jo viss tiek kontrolēts (smejas). Forši.
Kā teātra lomas atšķiras no lomām kino?
Diāna Krista Stafecka: Vai ir liela atšķirība tajā, kā jūs gatavojaties? Nerunājot par mēģinājumu procesu. Skaidrs, ka teātrī tas mēģinājumu process ir ilgs un atšķiras no tā, kā tas ir kino, vai citreiz pat kino nav mēģinājumu procesa. Es domāju vairāk par tādu iekšējo gatavošanos lomai. Tas jums atšķiras kino un teātrī ?
Indra Burkovska: Zini, to reiz man stāstīja Felikss Deičs. Ko mēs iestudējām, es vairs neatceros, bet viņš teica – ja ir repertuāra teātris un tu katru vakaru spēlē citu lomu, negribot tev nāk līdzi kaut kāda aste no iepriekšējās izrādes, bet tāpēc spēlēt decembrī "Sudraba slidas" un jūnijā "Skroderdienas Silmačos" – tas jau ir kaut kas cits.
Diāna Krista Stafecka: (..) Tikmēr kino – tur ir tā iemūžināšana. Tas ir tas viens kadrs, kurš tiek iemūžināts, bet tas iekšējais process... (..) Teātrī katru vakaru var atrast kaut kādas jaunas domas, jaunas nianses, jaunus pagriezienus, kas iepriekš ir bijuši tādi nepamanīti, bet kino savukārt ir tā maģija, ka tas ir tas viens kadrs, kas paliek filmā.
Indra Burkovska: Jā, lai gan agrāk, kad uzņēma uz filmas, kas bija ļoti dārga, uzņēma divus dublus, tad tu tiem ļoti gatavojies! Bet tagad... dažreiz, ja gadās 15 dubļi, tu jau esi pārguris... Tādos brīžos es domāju – kas notiek, kur es esmu, kas tas ir? Bet tā gadās, jā. To dod tās jaunās tehnoloģijas.
Diāna Krista Stafecka: Vēl ir interesanti, ja ir kadrs, kurā liekas, – aktieriski lielisks, viss ir tik super, un pēkšņi saka – tehnisks brāķis, taisām vēlreiz. Un tad tehniski ir spīdoši, savukārt saproti, ah, nebija tas robs. Man kino ir salīdzinoši maza pieredze. Teātrī man tomēr tas laiks aizrit šobrīd vairāk, tāpēc man tā kino pasaule liekas tāda ļoti interesanta, ļoti saistoša.
Indra Burkovska: Gan būs. Tagad jau mums ir tik daudz interesantu kino režisoru, un kino jau arī ieņem tādu citu, var teikt, daudz svarīgāku lomu mūsu dzīvē.
[..]
Diāna Krista Stafecka: Kā ceļš jūs aizveda uz Rīgu?
Indra Burkovska: Mani izrādē "Mann ist Mann" redzēja [režisors Ādolfs] Šapiro, un pēc diviem gadiem es sāku strādāt Jaunatnes teātrī Rīgā. Kad bija skolēnu brīvlaiks, tad mēs nemēģinājām, bet spēlējām visu laiku pa divām vai pat pa trim izrādēm dienā. Man dažreiz mēnesī bija 30 izrādes.
Diāna Krista Stafecka: Un no Jaunatnes teātra jūs uzreiz nokļuvāt Nacionālajā?
Indra Burkovska: Drīzāk es varu pateikt, kur es neesmu strādājusi, nekā – kur es esmu. Liepājā mani uzaicināja uz vienu lomu, uz Jaunsudrabiņa "Ezermalas krokodils". Jaunsudrabiņam pirmā sieva bija tāda negantniece, ka viņš pēc tam pusi no savas daiļrades ir veltījis, lai tai sievai atriebtos (smejas). Tad es biju Dailes teātrī, un tad bija jauns nodibinājums – teātris "Kabata". Tā kā raibs tas mūžs.
Diāna Krista Stafecka: Daudzas skatuves…
[..]
Viedokļu jūras un atbildība forši nodzīvot dzīvi
Diāna Krista Stafecka: Kādas ir jūsu attiecības ar kritiku vai recenzijām pēc darbiem?
Indra Burkovska: Tas nebūs viegls jautājums. No vienas puses, it kā labi, ka tavs vārds parādās… nevis nāves sludinājumu slejā, bet kādā rakstā, ir labi, ka tevi ievēro. No otras puses, ir jau tāda kritika, kas ceļ, un ir tāda, kas gremdē.
Diāna Krista Stafecka: Ir bijušas tādas, kuras velkas līdzi kādu laiku, ka sēž kaut kur pakausī tā doma par to, ko kāds ir uzrakstījis vai pateicis?
Indra Burkovska: Bet ir vienkārša tehnika, lai ar to tiktu galā, – iekšēji piecas reizes kritiķim jāsaka paldies, un tu tiksi galā. Paldies, ka viņš to pateica. Tas tagad ir skaidrs, un tad tu vari palaist vaļā. Jo tu nevari sākt kaut ko pierādīt, tas nav tas gadījums. Kāpēc piecas reizes? Tāpēc, ka pieci ir mans mīļākais skaitlis. Esmu dzimusi piektajā datumā, piektajā mēnesī (smejas).
Diāna Krista Stafecka: Ar kritikām un recenzijām man tās attiecības, šķiet, ir diezgan veselīgas. Es spēju kaut kā ar prātu arī saprast un pieņemt, savukārt tā otra monētas puse, kas, man šķiet, šai profesijai ir, ka daļa no tevis, neatkarīgi no tevis paša, tiek nodota publiskai apskatei. Ir viedokļu jūra. Es saprotu, ka es esmu ceļa sākumā, man ātri jāmācās, kā to pieņemt, kā to saprast. Jo skaidrs, es varētu teikt, ka tas jau mani nesatrauc, bet sevi jau apmānīt ir grūti.
Indra Burkovska: Tu zini, es reiz biju uz meistarklasēm pie izcila poļu režisora [Kšistofa] Zanusi, un viņš attiecībā uz kritikām teica tā: "Kritika būs. Ja jūs nevarat tikt galā, šī nav jūsu profesija."
Ļoti strikti viņš pateica – ja tas jūs sāpina, ja jūs nevarat vairs naktī gulēt – ejiet prom! Nu, tik traki nav, ka jāiet prom, bet jātiek kaut kā galā ar to.
Diāna Krista Stafecka: Jātiek galā, jā, arī ar to, jā. Bet vēl man šobrīd šķiet, ka ir tādas divas puses. Ir tā viena, kas ir mākslas sadaļa un radīšana, un tie procesi ir dažādi un tie var atšķirties, bet tad ir tā otra puse – šī profesija paģēr kaut kādu publisku eksistenci, kura ir neatkarīga no paša.
Indra Burkovska: Nu tas tā ir, jā.
Diāna Krista Stafecka: Un tad droši vien – jo ātrāk un veselīgāk to iemācās saprast un pieņemt, jo veiksmīgāk.
Indra Burkovska: Man patika, ko Felikss Deičs mums mācīja, kā vajag klanīties. Iekšēji publikai jāsaka: "Es darīju labāko, kas bija manos spēkos, ņemiet par labu!"
Diāna Krista Stafecka: Bet tā ir ļoti skaista tehnika, jā – pateikt paldies.
Indra Burkovska: Nu katrā ziņā saglabāt veselīgu attieksmi visu laiku pret dzīvi, jo šī galu galā ir mūsu dzīve, pareizi? Un mēs arī esam atbildīgi par to, lai mēs viņu forši nodzīvojam.
Plāns, kā skaisti novecot
Diāna Krista Stafecka: Tā arī ir tāda ļoti skaista tēma, man liekas, jo tā ir kaut kāda atbildība pašam pret sevi. Es lasīju, ka jums bija plāns, kā skaisti novecot. Tad putniņš pačukstēja, ka jau studiju laikos jūs paralēli izdomājāt mācīties spāņu dejas. Tā ir, man liekas, arī kaut kāda tāda dziņa apgūt kaut ko jaunu, dzīvotgriba, vēlme sevi vēl piepildīt ar visām tādām skaistām lietām.
Indra Burkovska: O, jā!
Diāna Krista Stafecka: Jums šobrīd ir kaut kas tāds, ko jūs arī šobrīd redzat – ā, to vēl var iemācīties un pamēģināt?
Indra Burkovska: Tagad teātrī mēs varam iet mācīties angļu valodu, un mans mērķis ir iemācīties angļu valodu tik labi, lai es varētu skatīties filmas. Kaut kā ar subtitriem jau tieku galā. Viena lieta arī ir sarunāties. Bet ir tāda filma, ko es esmu atradusi, kur es tiešām visu saprotu, "Zaļā karte", kur spēlē [Žerārs] Depardjē (smejas). Stāsts ir par to, kā viņš grib dabūt Amerikā zaļo karti un viņš mēģina runāt angliski. To filmu var skatīties un, jā, pirmais solis ir izdarīts. Un ko tu gribi apgūt?
Diāna Krista Stafecka: Es šobrīd mācos peldēt. Es visu dzīvi esmu tā kūļājusies pa ūdeni, un tad es ļoti ilgi briedu lēmumam, ka es gribu sākt mācīties peldēt tā, lai es varētu ielikt galvu zem ūdens, jo man tas bija tāds baiļu faktors. Tas, ka esmu šo ceļu uzsākusi, man dara lielu gandarījumu. Kad es izlemju kaut ko jaunu, tas bieži saistās ar kaut kādām bailēm, kuras man gribas pārvarēt. Pirmais tāds ļoti uzskatāms piemērs man bija, kad es gribēju iemācīties stāvēt uz rokām, jo man bija ļoti bail to darīt, un tagad ir līdzīgi ar peldēšanu. Ir tā, ka man ir bail likt galvu ūdenī. Tā baiļu pārlaušana palīdz. Pat ne pārlaušana, laikam sadraudzēšanās ar viņām, un ne tādā vardarbīgā veidā, vienkārši liekot sev to darīt, bet tā mazlietiņ, pa solītim.
Indra Burkovska: Soli pa solim.
Kāda atbildība gulstas uz aktiera pleciem?
Diāna Krista Stafecka: Indra, kā jums šķiet, tā atbildība, kas gulstas uz aktiera pleciem, tā ir tikai tajās izvēlēs, ko viņš veic mākslā, piemēram, darbos, kādos viņš piedalās, vai arī tajā, kā viņš sevi pozicionē pēc tam publiskajā telpā? Respektīvi, kur ir tā atbildība pret sabiedrību vai to, par ko mēs runājam un kādā veidā mēs to darām. Viens ir tieši mākslas pasaule – par saviem darbiem –, un otrs ir personība, vienkārši esot publiskai personai.
Indra Burkovska: Tu uzdod tik sarežģītu jautājumu! Ņemsim par piemēru vienu par pasaules ģēnijiem – atzītu mākslinieku Pikaso. Divas no viņa sievām izdarīja pašnāvību, divas sajuka prātā.
Diāna Krista Stafecka: Toties māksla, kas paliek pēc viņa. Un tā reālā dzīve...
Indra Burkovska: Jā, jo tajā pašā laikā viņš ir vienīgais mākslinieks, kura darbi viņa dzīves laikā ir bijuši Luvrā. Šis ir vistrakākais piemērs. Bet ir arī citādi. Ja es esmu pareizi sapratusi jautājumu, tad varu atcerēties savas brīnišķīgās grimētavas biedrenes Jaunatnes teātrī. To pašu Antu Krūmiņu, Veltu Skursteni, Veru Singajevsku, Astrīdu Gulbi, Tamāru Soboļevu, Ludmilu Leimani, Elvīru Baldiņu, kurai vakar palika 105 gadi – viņas visas bija tādas, par kurām var rakstīt stāstu. Viņas bija arī paraugs dzīvē, ne tikai mākslā... Ar grimētavas biedrenēm man visos teātros ir ļoti laimējies. Bet es droši vien neatbildēju uz tavu jautājumu.
Diāna Krista Stafecka: Tas droši vien nav tik viegli atbildams, jā. Cik liela ir mākslinieka atbildība.
Indra Burkovska: Jā, vai labs aktieris, kurš notēlo kaut kādu skaistu lomu, vai viņš var iziet ārā un nospļauties uz ielas? Nevar. Nebūs labi. (..) Senajā Grieķijā aktierus dievināja, bet Romā viņus uzskatīja par pērkamām personām. Arī tagad tā ir. Kāds pret mums izturas labi, bet cits domā ar, ka mēs esam...
Diāna Krista Stafecka: Esmu par to daudz domājusi. Jaunam aktierim mazliet ir tā sajūta, ka no tevis pieprasa, lai tev būtu viedoklis par visām tēmām un par visu. Es, piemēram, uzskatu, ka es tik daudz ko varbūt nezinu, ka es neesmu tiesīga publiski kaut kādas lietas noskaldīt.
Indra Burkovska: Kāpēc cilvēki iet uz teātri? kāds ir teātra uzdevums? Teātrī viņi meklē atbildes uz jautājumu, kā dzīvot tālāk. Un arī gan es, gan tu esam atbildīgas par to, lai mēs mēģinātu šīs atbildes atrast.
Diāna Krista Stafecka: Man ir sarunas noslēgumā jāatzīstas mazliet, ka tad, kad man bija tā iespēja spēlēt Nacionālajā teātrī "Ferdinandā un Luīzē", es jūs pirmo reizi dzīvē sastapu frizētavā un tā sakautrējos, tik ļoti samulsu, ka pat nepasveicināju. Es atceros to, man tagad pilnīgi vaigi sasarka, atceroties to sajūtu.
Indra Burkovska: Liecies mierā! Tiešām?
Diāna Krista Stafecka: Jā, tā ka man ir ārkārtīgi liels gods un prieks šodien ar jums runāt. Paldies par šo sarunu!
Indra Burkovska: Paldies tev!
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
