Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem.
Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu - kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās.
Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām.
Justies slikti nav slikti
Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.
"Mani ļoti interesē, kā šodien dzīvo pusaudži, kurus pēdējos gados tik daudz kas ir ietekmējis – vispirms Covid, tagad karš Ukrainā…" atzīmē režisors. "Pusaudža periods ir diezgan grūts, emociju un pārmaiņu pilns. Reizēm tev nav ne jausmas, kas notiek, vecāki tev saka, ko darīt un ko nedarīt…
Tā man radās šī stāsta pamatmotīvs – ja tu jūties slikti, tas pats par sevi nav nekas slikts.
Tu vari tam tikt pāri. Man gribējās iedot pusaudžiem atbalstu tumšiem brīžiem. Es pats bērnībā un pusaudža gados piedzīvoju diezgan daudz šādu tumšu brīžu un joprojām sevī ar tiem strādāju."
Izrādes "Zilā lapsa" galvenā varone Anna dodas mežā, lai izdzīvotu savas sāpes un bēdas par drauga zaudējumu, ko ilgi ir turējusi sevī, un iemācītos sadzīvot ar saviem tumšajiem brīžiem.
Jons Tertelis skaidro: "Viņas ceļojums mežā ir metafora nokļūšanai arvien tumšākā vietā, jo reizēm tieši tur ir jānonāk, lai spētu palaist vaļā savas sāpes un dusmas. Kas man ir Zilā lapsa? Man tās ir debesis un jūra. Tās abas reizēm var būt tumšas un bīstamas, bet tās var arī ļoti iedvesmot. Bet, ziniet, pats Zilās lapsas tēls pie manis atnāca sapnī. Es tiešām vienkārši nosapņoju milzīgu Zilo lapsu – nu, tādu piecu stāvu augstumā! Reizēm vienkārši nevajag aizmirst nosapņoto un likt to lietā."
Zilo lapsu Dailes teātra izrādē atveido Artūrs Krūzkops – viņa tēls ir klusināts, brīžiem nemanāms un tomēr vienmēr klātesošs pavadonis Annas ceļojumā pa sapņu mežu pretī savām neizsāpētajām ilgām un bēdām. Aktieris stāsta: "Man Zilā lapsa laikam ir Dieviņš – tas neredzamais, netaustāmais personāžs mūsu dzīvē, ar kuru reizēm varam parunāt un iegūt, ko nu kuram vajag – mieru, uzklausīšanu, ja to nevari dabūt starp līdzcilvēkiem. Tas, ko katrs radām savā iedomu pasaulē un kam uzticam lietas, ko varbūt nevaram uzticēt ne vecākiem, ne vīriem, sievām vai citiem."
Kā pasauli redz šodienas pusaudži?
Darbā pie izrādes aktieri ar režisoru daudz domājuši par to, kā uz pasauli skatās šodienas pusaudži, jo laiks mainās ļoti strauji. To, kā jūtas šodienas desmit – četrpadsmitgadnieki, pieaugušie var tikai mēģināt iztēloties. Vistuvāk šim vecumam izrādes komandā ir jaunā aktrise Madara Viļčuka, kura spēlē četrpadsmitgadnieci Annu. Viņa atlāj: "Es šobrīd cīnos ar dusmu tēmu, kas izrādē izskan manā varonē. Kad pati biju viņas vecumā, ilgu laiku vienīgais, ko es tā pa īstam izjutu, bija dusmas. Man patīk šo tēmu ķidāt – ka mēs dusmas uztveram kā sliktu emociju, bet emocijas nedalās labās un sliktās. Ka dusmas drīkst izjust, tikai jautājums, ko tu ar tām dari, kā tu spēj paskatīties uz sevi no malas un saprast, kāpēc tu dusmojies. Un aptvert, ka dusmas patiesībā ir tādas lielas bēdas, ar kurām jātiek galā."
Aktrise atzīst, ka nav vienas gatavas receptes, kā aizsniegt tos, kuri šodien jūtas līdzīgi kā viņa pati pusaudža gados, jo katram aktierim un arī režisoram ir savs priekšstats par to, kas ir jaunietis: "Man ir tikai 25 gadi, un es biju jaunietis vēl salīdzinoši nesen, bet īstenībā ir grūti, kad tu pats to vairs nejūti, atcerēties, cik viss ir izkāpināts, svarīgs un liels. Negribas jauniešus pataisīt par bērniem vai cilvēkiem, kas mazāk saprot. Nē, viņi ir gudri, domāt spējīgi, un gribas ar viņiem runāt godīgi un atklāti. Vai mums tas izdosies – redzēsim. Man liekas, ka jauniešu publika pat ir prasīgāka un sarežģītāka par pieaugušo publiku. Jo pieaugušie vēl var kavēties kādās pārdomās un atmiņās. Jaunieši arī var, bet viņi izvēlas pasauli redzēt – vismaz, cik es atceros – tādās ļoti godīgās krāsās.
Ja viņiem no skatuves melo, viņi to redz, nepieņem un nebaidās izrādīt. Tā ka es gaidu šo satikšanos ar nelielām bailēm."
Kāpēc vispār ir jādzīvo?
Koša komiska loma "Zilajā lapsā" tikusi Mārtiņam Meijeram, kurš kostīmu mākslinieces un scenogrāfes Pamelas Butānes radītā oranžā parūkā un rozā biksēs atveido ar sevi pārņemtu ceļinieku Jakubo. Par savu un citiem tēliem aktieris stāsta: "Mēs ar Milenas Miškevičas Toketu esam tāds tandēms, meža cīkstoņi. Mans varonis vairāk ir apsēsts ar sevi, bet mana partnere vairāk vēlas sasniegt mērķi. Gribam šajā mežā atrast to, kas mums ir zudis. Tāpat kā katram cilvēkam ir kāda lieta, kas viņam ir pazudusi un ko vairs nevar atgūt, jo dzīve iet uz priekšu. Jā, varbūt es šajā izrādē vairāk esmu uz komisko pusi, bet traumas jau izpaužas dažādi: citiem bērniem tās izpaužas skumjās vai izolēšanās vēlmē, citi kļūst hiperaktīvi. Šī izrāde man lielā mērā ir par tiem jauniešiem, un arī man pašam 12-13 gados bieži bija tāds jautājums – kāpēc vispār ir jādzīvo, kas ir dzīve? Katram ir cits iemesls, un šajā gadījumā tas ir bērnībā pazaudētā drauga stāsts, kas visu dzīvi seko līdzi."
Aktierim darbs pie šīs izrādes atsaucis atmiņā paša bērnību un lielo patiku pret fantāzijas pasaulēm un to iemītniekiem, kurus labprāt izgudrojis pa ceļam uz skolu: "Varbūt, veidojot šajā pasaulē citu pasauli, tas ir mēģinājums aizbēgt no tās, kas ir, vai mēģināt skaidrot to pasauli, kurā esam īstenībā. Reizēm aizmirstam, ka varam sevi iepazīt caur dauzīšanos vai rotaļīgumu."
Anime estētika teātra pasaulē
Savu pirmo izrādi Latvijā režisors Jons Tertelis veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas. Zīmējumus speciāli izrādei veidojis mākslinieks Reinis Pētersons. Jons Tertelis nāk no kino pasaules un izmēģināt anime estētiku teātrī gribējis jau sen. Un tam ir interesants pamatojums, kas cieši saistīts arī ar izrādes tēmu – par savu iekšējo pasauli.
"Manga un anime japāņu animācijā ļoti daudz runā par emocijām. Pamatā viss ir par to, kas notiek tevī iekšā.
Mūsu pasakas daudz vairāk skaidro pasauli mums apkārt un mūsu attiecības ar to, bet reti runā par mūsu attiecībām pašiem ar sevi.
Mangā tas notiek daudz biežāk, tāpēc tur nereti satiekam tos pašus varoņus citā izskatā kā viņu "tumšās puses". Varonis satiek antivaroni, kurš ir viņa paša tumšā puse."
Par spīti pieņēmumam par latviešiem un lietuviešiem kā brāļu tautām, režisors atzīst, ka lielākais izaicinājums šajā iestudējumā bijusi valodas barjera un mentalitātes atšķirības. Tulkot režisora idejas un pielāgot tās skatuvei latviski palīdzējusi dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce, kas atzīmē: "Bērnu izrādēs bieži vien izvairās no filozofiskām tēmām, bet, kad tu runā ar "mazo pusaudzi", tad jau vairs tev nav bail ienirt arī filozofiskākās pārdomās par lielām tēmām. Pieļauju domu, ka šī izrāde būs tāda, ko katrs noskatīsies un tikai pēc tam sapratīs, par ko viņam konkrēti tā ir bijusi. Man pašai tā ir par zaudējuma pārdzīvošanu un, otrkārt, – un to es pamanīju tikai kādā no nesenām caurlaidēm –, ka tu vari atrast labāko draugu arī pieaugušā vecumā. Un, lai tas notiktu, varbūt vienkārši vajag sākt atklātāk runāt."
Izrādei "Zilā lapsa" Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde 13. septembrī, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.
