Ieva Struka: Ļoti daudzus gadus tu nostrādāji Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā ik gadu tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos". Tāpēc gribu sākt ar citātu. Dūdars saka: "Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas, un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus. Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies." Aleksis pirms tam pastāstījis, kā viņš savukārt redz Dūdara dzīvi. Un tā viņi abi otrās bildes pirmās ainas sākumā diskutē, kas tad ir labāk – būt Dūdaram, proti, strādāt telpās, vai dzīvot tādu dzīvi kā Aleksim – allaž uz lauka, vienā un tajā pašā vietā. Kā ir no tava skatupunkta raugoties uz šo hrestomātisko dialogu: kuram vairāk taisnības – Dūdaram vai Aleksim?
Ināra Innuse: Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums nav. Jo mums šķiet, ka citam tā dzīve ir labāka, vieglāka, viss nāk vieglāk, bet
taisnība ir Dūdaram – ka tas saēd kaulus, saēd miesu; gribas ārā, bet tu sēdi, griez un šuj. Un ja es tajā visā esmu iekšā līdz ausīm, tad nevaru tā vienkārši visu nomest un skriet ārā. Man tas darbs ir jāizdara.
Un tad iespēju robežās lecu ārā: ravēju un laistu dārzu, audzēju puķes, kāpju kalnos un daru visādas citādas lietas.
"Darbs pats parāda, kā to izdarīt"
Savulaik Astrīda Kairiša teica, ka viņa otrreiz ne pa kam negribētu būt aktrise. Bet vienlaikus tas ir arī liktenis. Kā ir ar šo jautājumu? Ja otrreiz sāktu dzīvi un zinātu visu to, ko tu tikko uzskaitīji: vai izvēlētos to pašu ceļu?
Grūti pateikt. Nezinu, vai otrreiz to izvēlētos, jo [daudzkārt] tiešām bijis ļoti grūti. Ir ļoti daudz strādāts. Varbūt arī labi, ka mēs iepriekš nezinām, kas mūs sagaida, jo tad jau tā dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bet tagad vienmēr ir kāds pārsteigums! Katra jauna izrāde nāk ar jauniem izaicinājumiem, un tas dod spēku un varēšanu – ar domu: vai varēšu izdarīt tā, lai tas būtu skaisti un baudāmi? Cilvēks ieiet azartā.
Starp citu, vai ir bijis arī tā, ka kostīmu mākslinieks uzzīmē savas vēlmes, bet šuvējs spiests pateikt, ka šito nu gan nevarēs izdarīt? Ka fantāzijas lidojums bijis par lielu. Jeb tu uzskati, ka tev jāvar izdarīt jebko?
Nekad uzreiz nesaku – nē , to nevar izdarīt. Ir gan bijuši brīži, kad skatos uz skici un saprotu – neesmu gatava to izgriezt, jo nezinu, kā to izdarīt... Un tad es ilgi staigāju tai riņķī, neķeros klāt šim darbam, bet, kad sāk darīt, darbs pats parāda, kā to izdarīt.
Kuri ir tie ļoti sarežģītie gadījumi? Kaut kas asimetrisks? Vai, piemēram, dzīvnieku kostīmi? Kas ir tie brīži, kad kostīmu mākslinieks var samulsināt piegriezēju? Vai atceries kādu konkrētu gadījumu vai detaļu, kas tevī radījusi šaubas – kā to vispār var izdarīt...
Bijis viens īpašs brīdis – nevis tehniski, bet apjoma ziņā: filmai "Homo novus" bija ļoti daudz kostīmu, un kad filmas kostīmu māksliniece Liene Rolšteina mani uzrunāja un parādīja skices, nodomāju – tā ir neiespējamā misija... Ilgi, ilgi šķirstīju skices, tad kaut kā es tās apdzīvoju, saradu ar tām, un tad vienkārši sāku darīt…
Bet šī filma tev ir tāds kā sānsolis, ja?
Jā, tas ir sānsolis. Bet tas ir tik interesanti! Tas tiek iemūžināts, un pēc laika var apskatīties – tiešām? Es to esmu darījusi?
Reizēm ir kāds darbs, kuru man atnes un saka: tu to šuvi un piegriezi. Patiešām? Es tik smuki to esmu izdarījusi? (smejas)
Režisora un aktieru darbs ir gaistošs. Bet patiesībā tāds ir arī tavs darbs – katrai izrādei ir savs mūžs: dažreiz tas ir ļoti īss, un līdz ar izrādes noņemšanu no repertuāra arī kostīmi kaut kādā ziņā aiziet nebūtībā. Kā tu raugies uz šo aspektu?
Tad jau var runāt par to, kas vispār ir mūžīgs… Puķes zied noteiktā laikā, noteiktā ilgumā, kokiem pavasarī uzplaukst lapas un ziedi, un rudenī tas viss atkal nobirst. Tas ir mūžīgais dzīves ritējums. Tu jau neko nevari saglabāt: mēs šajā pasaulē atnākam bez nekā un arī aizejam bez nekā.
Vai, sākot strādāt teātrī, tu uzreiz biji gatava samierināties ar to, ka aktieris pusgadu nostaigās kādā ārkārtīgi sarežģītā kostīmā, ko esi darinājusi, un – viss: izrādes repertuārā vairs nav.
Man par to nav žēl. Esmu izdarījusi savu darbu – esmu izdzīvojusi ar to, piedzīvojusi ar to, tas aiziet tālāk savās gaitās, un man atkal nāk nākošie darbi. Man nav laika skumt un ilgoties par kaut ko, kas tiek nonēsāts vai norakstīts, jo tiek radīti jauni kostīmi. Un tā visu mūžu.
"Bez radošuma teātrī nevar strādāt"
Runājot par piederību teātrim, tagad – operteātrim, vai var vispār definēt, kur ir atšķirība starp šuvēju un modelētāju modes mākslā, sadzīvē un teātrī? Kas ir specifiskās prasmes, un kā tu tās apguvi? Jo uz skatuves gluži nestaigā kā dzīvē.
Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam.
Ne jau visu mums iemāca skolā. Teātrī ir tik daudz lietu, kas pašam jāizdomā un par kurām tev neviens iepriekš neko nav teicis. Un tur ienāk radošais moments. Bez tā teātrī nevar strādāt. Un radošumam jāpiemīt gan šuvējam, gan piegriezējam.
Kad aktieris uzvelk kostīmu, man prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā!
Bet kā ir brīžos, kad tev kāds jāpadara neglītāks, nekā viņš ir?
Tas ir grūti... Parasti skroderiem nepatīk tādas lietas darīt. Parasti sašuj visu ļoti smuki, un tad lai posta kāds cits. (smejas)
Bet kuram šādu uzdevumu var uzticēt? Pašam aktierim?
Nu, nē – tam ir butafori, dekoratori... Tie lai posta, krāso, citreiz kādas skrandas jāplucina un tīšām jātaisa kaut kas vecs. Un tad nu butafori un dekoratori palīdz novest tērpu līdz tādai kondīcijai, kas apmierina kostīmu mākslinieci, un tērps kļūst pilnīgs.
Vai ir specifiska atšķirība starp dramatisko teātri un operas un baleta teātri? Vai ir kādas specifiskas lietas un prasības, kuras tu tagad atklāj no jauna, esot opernamā?
Katrā teātrī ir sava gaisotne. Operas un baleta teātris ir savādāks nekā Nacionālais. Kas man bija lielākais izaicinājums? Šeit ir arī balets, turklāt nav tikai solisti – ir arī kordebalets. Tāpat arī operā – nav tikai solisti, bet ir arī koris, kurā ir vairāk nekā divdesmit dziedātāju. Un
lielākais izaicinājums ir darināt kostīmu tā, lai baleta mākslinieks varētu dejot, lai viņam būtu dota kustību brīvība, un tajā pašā laikā viss piegulētu perfekti, nebūtu nevienas krunciņas.
To visu var apgūt. Vienas bikses, otras bikses... Man šķiet, ka man ir izdevies atminēt to mīklu.
Tas nozīmē, ka ir kaut kādas īpašas nianses?
Tās ir tehniskas dabas nianses: tiem, kuri dzied, vajadzīgs, lai būtu brīva kakla zona, brīvāka apkaklīte, lai arī diafragmai būtu, kur izplesties. Tādas specifiskas nianses.
Un kāda ir teātra specifika?
Teātra specifika ir tāda, ka būtu labi, ja skroderis jau sākumā zinātu, ko aktieris konkrētajā kostīmā taisās darīt: vai viņš tiek mests pa gaisu, met kūleņus vai ko citu.
Dažkārt ir tā, ka šujam kostīmu un nezinām, ko aktieris tajā darīs. Tu šuj, lai viss perfekti pieguļ, ņemies ar milimetriem, bet beigās to kostīmu vai nu iznes vienkārši uz pakaramā, vai arī aktieris iznāk uz skatuves, vicinot žaketi pa gaisu...
Bet tu esi ņēmies, ieguldījis tik daudz darba, taču rezultātā no tā visa neredz neko.
Tu minēji filmu "Homo novus", tāpēc atļaušos pajautāt par salīdzinājumu starp filmu un teātri. Arī teātrī jāstrādā nevainojami un precīzi, tieši tāpat operā un baletā, taču skatītājs, sēžot tālākā rindā vai balkonā, redz koptēlu, kaut arī bez niansēm šī koptēla, protams, nebūtu. Taču filmā tu redzi gan skropstas, gan nošūto vīli.
Jā, filmai ir sava specifika – tuvplāni. Un tad tur tiešām visam jābūt ļoti labi.
Vai tev tas bija pārbaudījums?
Nē, ja dzīvē savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas, tad nav tāda – es tagad šūšu slikti, bet tur es darīšu labāk. Absolūti nē! Tā apziņa ir, ka es konkrētajā brīdī darīju labāko, ko varēju izdarīt. Varbūt citā brīdī es to izdarītu labāk vai sliktāk, bet tieši šajā brīdī es izdarīju tā.
Es pat domāju nevis par labāk vai sliktāk, bet varbūt tu trīs nedēļas šuj kādu mazu, mazu vīlīti vai volāniņu, kuru īsti neviens neredzēs, bet tev tas ir jāizdara.
Šajā sakarā atceros kostīmu mākslinieci Keitu, kura krekla vīlītei lika nošūt noteiktus milimetrus – centimetrā bija noteikts dūrienu skaits. Šuvēja iebilst – kam tas vajadzīgs? No skatuves taču to nevarēs redzēt! Un Keita saka – bet mēs taču pašas to zināsim! Un viņa nav vienīgā: katrs kostīmu mākslinieks savu ideju grib īstenot maksimāli labi – lai viss tiek perfekti izdarīt. Kaut gan saprotams, ka skatītājs no savas sēdvietas to neredzēs.
"Trīs naktis nevarēju gulēt, jo domāju par Tīģeri"
Nacionālajā teātrī ir skroderi – jo ir "Skroderdienas". Tur īsti nav daudz izvēļu. Kā ir Nacionālajā operā un baletā? Skroderis, drēbnieks, šuvējs?
Skroderis ir skroderis arī operā. Man patīk šis vārds. Jo šuvējs, man liekas, ir tāds pliks vārds. Šuvējs – tikpat labi var strādāt pie konveijera vai šūt tikai pēc noteiktām norādēm. Skroderis ietver sevī pilnīgāku definīciju. Ka cilvēks, kurš darina kostīmu, pieliek arī savu radošo enerģiju. Un viņš domā līdzi, kā to labāk izdarīt. Cilvēkam, kurš šuj, var rasties sava ideja, un tad tā tiek apspriesta un pieņemts labākais variants. Nav tā, ka es saku – darām tikai tā vai šitā. Ja saprotu, ka otra cilvēka ideja ir labāka, es to pieņemu. Jo beigās jau galarezultāts ir tas, kas mūs iepriecina. Un ja cilvēkam, kurš velk šo kostīmu, no tā kļūst labāk, visi ir ieguvēji.
Kas tavā profesijā labu meistaru padara par izcilu?
Spēja uzņemties atbildību. Ir salīdzinoši maz cilvēku, kuri grib uzņemties atbildību, jo vieglāk taču ir pateikt – tā nav mana atbildība, es darīšu tikai to, ko tu man pateiksi, un tieši tā, kā tu man pateiksi. Tā tas ir jebkurā situācijā. Ja cilvēks ir ieinteresēts savā darbā, viņš ir dzīvs, viņš dzīvo ar to. Reizēm jau ir tā, ka izej no teātra, aiztaisi durvis, taču turpini domāt. Pēdējais iestudējums, par ko bija ļoti jāpadomā, bija mūsu "Džungļu grāmata", kur bija sarežģīti kostīmi.
Trīs naktis nevarēju gulēt, jo domāju par Tīģeri. Un beigās ir tāds gandarījums, kad baleta mākslinieks saka – man ir pats ērtākais kostīms! Pats foršākais! Un es spriežu – bija vērts negulēt! (smejas)
Tu piesauc Tīģeri, bet es, runājot par izcilību, gribu piesaukt Andreju Žagaru. Visus tavus apšūtos Latvijas vīriešus nezinu, protams, – saraksts droši vien ir diezgan garš, bet nu par Andreju Žagaru ir daudz dzirdēts. Kas īsti veido un rada gaumes izjūtu? Ir, protams, tas slavenais teiciens, ka par gaumi nestrīdas, bet man liekas, ka tieši gaume ir tik interesanta lieta, ka par to vajadzētu strīdēties un strīdēties vislabākajā šī vārda nozīmē! Bet runājot par to, kas vīrieti padara gaumīgu. Uzvalkam vien ir tik daudz dažādu specifisku nianšu. Kas piešķir gaumi kādam apģērba gabalam?
Andrejs Žagars bija ar izsmalcinātu gaumi. Un viņš pats bija harismātisks. Kad Andrejs ienāca telpā, sagriezās virpulis, jo viņš parāva līdzi visus – ar tādu enerģiju! Andrejs jau sen gribēja, lai eju strādāt uz Operu. Es savukārt visu laiku tam pretojos, bet tagad domāju, ka Andrejs tomēr beigās panāca savu – no mākoņa maliņas...
"Zīmēju tā, kā jūtu"
Runājot par stilu un gaumi. Ko par šiem jēdzieniem tu varētu pateikt? Vai tas tiešām ir iedzimts? No kā tas veidojas?
Ietekmes ir ļoti daudzas. Pirmkārt jau ģimene, sabiedrība un vide, kurā tu nonāc, un vēl tas ģenētiskais kods, kas mums nāk līdzi caur paaudzēm. Tā ka grūti pateikt, kas tieši ir tas noteicošais. Ja man prasītu, cik svarīgi ir zināt formulas un visu to, kā pareizi piegriezt uzvalku un kostīmus... Tās formulas varbūt ir svarīgas, bet man liekas, ka ļoti svarīga ir arī iekšējā jušana – sajust tēlu un līniju. Jo es bieži vien vienkārši zīmēju ar brīvu roku. Zīmēju tā, kā es to jūtu. Arī tas nav rakstīts grāmatā. Tā varbūt ir intuīcija vai jušana.
Arī tik konkrētā, reālistiskā profesijā kā šūšana jušanai ir liela nozīme?
Ļoti svarīga nozīme! Pirmkārt, svarīgi sajust cilvēku, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs – ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, un katram jāpielāgo kostīms tieši tā, kā viņam derētu. Pat ja teātrī vai operā ir divi vienādi kostīmi, kas dublējas, cilvēki, kas to velk, ir dažādi – ar dažādiem raksturiem, tāpēc katram tas kostīms izskatīsies savādāk. Tas ir tāpat, ja tu ej uz vienu un to pašu izrādi, kurā vienā lomā spēlē divi dažādi aktieri jeb dublanti: tās būs divas dažādas izrādes. Tās nebūs vienādas, kaut arī teksts ir viens un tas pats. Tā ir tā smalkā nianse.
Dublantiem ne tikai viņu fizisko atšķirību vai īpatnību dēļ parasti principiāli tiek šūti dažādi kostīmi. Vai nianses rodas jau tajā brīdī, kad aktieris kostīmu uzvelk mugurā, vai arī viņš mēģinājuma laikā to apdzīvo ar savu enerģiju? Kas piešķir kostīmam enerģiju un kurā brīdī?
Enerģija kostīmam tiek piešķirta, tikko kostīmu māksliniekam rodas ideja. Tur ir daudz faktoru: kas šuj, kas uzvelk kostīmu. Jo divus vienādus kostīmus vienalga nevar uzšūt. Tāpat kā divreiz vienu un to pašu zupu tu vienādi nevarēsi uzvārīt, jo katrreiz tā garšos drusciņ savādāk. Tāpat ir ar kostīmiem.
Vēl enerģiju kostīmam piešķir cilvēks, kas to uzvelk, kā viņš to iznes.
Neminēšu vārdu, bet atnāk uz uzlaikošanu aktrise. Viņa ir atpūtusies, bez grima, bez stājas, uzvelk to kleitu, stāv un domā – pēc kā es tagad izskatos... Kaut gan – ja viņa atnāktu ar citu enerģiju, uzvilktu to pašu kleitu, būtu pavisam cita lieta – nolasītos cita informācija.
Jo mēs, satiekot cilvēkus, taču lasām viņus, skenējam, saņemam informāciju caur tēlu. Piemēram, braucot vilcienā, skatos uz cilvēkiem un domāju: ar ko gan varētu nodarboties šis konkrētais cilvēks? Viņam ir mugurā tas, tas un tas, kāda varētu būt viņa profesija, kāds viņš varētu būt pēc rakstura? Tāpat ir arī teātrī: tu ieraugi tēlu, un jau lasi informāciju par viņu – vai viņš ir ļaunais, vai viņš ir labais...
Vai slikts cilvēks labu kostīmu var padarīt par sliktu kostīmu?
Reizēm tu šuj un darbs nevedas: ķeras viss, kam vien pieķeries, un tad tu domā – kas tam cilvēkam ir par vainu, kāpēc ar šo kostīmu neiet tā, kā vajag? Bet citam tu paņem drēbi un viss aiziet vienā elpas vilcienā.
Tā ka ir arī svarīgi, kam tu šuj un ar kādu enerģiju. Jo nevilšus tu domās jau esi savienojies ar to cilvēku, ja šuj kostīmu tieši viņam. Tas ir kontakts enerģētiskajā līmenī.
"Svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts"
Vai tieši kā kostīmu māksliniece tu nekad neesi startējusi? Tā, ka veidojusi pilna apjoma kostīmus kā māksliniece?
Kad sāku šūt, man bija ideja: varētu šūt kostīmus, man būtu sava bodīte, kurā es piedāvātu tērpiem klāt arī somiņas, kurpītes un citus aksesuārus. Sieviete vai vīrietis ienāktu manā veikaliņā, un viņš atrastu visu, ko vēlas! Viņš varētu uzreiz pie kostīma pielasīt klāt arī citas detaļas. Bet tā ideja apsīka. Ir jau svarīgs arī līdzcilvēku atbalsts. Ja kāds blakus esošais cilvēks tev teiktu – jā, cik forša ir tava doma, dari, es tevi atbalstīšu! Bet ja tu it kā pacelies spārnos, bet tevi tā vienkārši novelk pie zemes un pasaka – nu, ko tu iedomājies... Tad tā ideja vienkārši neiziet tautiņās. Var jau būt, ka mans "bizness" nebūtu piedzīvojis apogeju, bet es būtu vismaz mēģinājusi. Tā ka – kad pašam pietrūkst spēka realizēt savas idejas, ļoti svarīgi ir cilvēki blakus, kuri tevi vai nu atbalsta, vai nē.
Tu atbildēji par kostīmiem vīriešiem, bet kā ir ar pašiem to nēsātājiem? Ja mākslinieces sievietes nereti mēdz iebilst – nesauksim tās par kaprīzēm, bet par augstas kvalitātes kritērijiem –, tad kā ir ar aktieriem vīriešiem, viņu vēlmēm un spēju novērtēt to, kas ir vai nav labi? Aktieris jau mazliet atšķiras no ikdienas cilvēka, taču pieņemu, ka vīriešiem vienmēr nav tik ļoti svarīgi, kā izskatīsies tas, kas ir mugurā. Vai arī teātrī esi sastapusies tikai un vienīgi ar tādiem, kuriem ir svarīgi, kā viņi izskatīsies…
Tie, kuriem nav svarīgi, iet uz veikalu un nopērk kaut ko, lai piesegtu miesu. Un izskatās daudzmaz pieklājīgi. Ja cilvēkam nav vienalga, kā viņš izskatās, un viņam ir svarīga arī pašsajūta, viņš šuj kostīmu tieši sev. Un tad ir tā: neatkarīgi no tā, kas uzvelk kostīmu – vīrietis vai sieviete, viņš sajūt enerģiju un jūtas pacilājoši, neikdienišķi. Protams, atkarībā no tā, kādam mērķim kostīms ir radīts. Bet katrā ziņā sajūtas ir labas, un tas jau ir tas galvenais.
Tu nupat stāstīji par to, kas ir ārpus darba. Bet, piemēram, izrāde "Anna Kareņina". Tur ir liels sastāvs, ir arī daudz vīriešu: vai katram no viņiem vienmēr ir svarīgi, kā viņam izskatīsies, piemēram, fraka? Vai viņi spēj visu vienmēr novērtēt?
Ja tu pieminēji "Annu Kareņinu", tad Edmunds Freibergs neskaitāmas reizes nāca un pateicās par savu kostīmu... Jo tas viņam tiešām bija ļoti palīdzējis un ļoti patika. Un ja cilvēkam ļoti patīk kostīms, tad arī spēle ir izcila.
"Lai būtu kāda cakiņa, puķe un cepurīte"
Vai Latvijā cilvēki tavuprāt ģērbjas gaumīgi? Mums pašiem pēc Viduseiropas apmeklējumiem patīk teikt, ka vēl neesam nolaidušies līdz T-kreklu līmenim. Jeb tā ir mūsu vēlme pašiem celt savu pašapziņu? Kā ir ar Latvijas vidējo gaumi tavās acīs?
Pēc manām sajūtām cilvēki cenšas ģērbties gaumīgi, piedomāt pie sava stila. Bet nejauši ieklīstot veikalos, man, saudzīgi sakot, ir neliela vilšanās. Jo tas, ko mums piedāvā un ko varētu atļauties vidusmēra cilvēks, ir ļoti vienkāršojies. Piemēram, tiek piedāvāta prece, kas der pilnīgi visiem izmēriem, un tad nu sievietes arī tajās kleitās staigā – apliekot jostiņu vai neapliekot jostiņu. Dzīves steiga mūs ir nonivelējusi, cilvēki vairs nekomunicē savā starpā tik daudz, nenotiek dzīvā komunikācija, un tas pats arī apģērbu jomā – vairs nav to smalkumu, kas kostīmam piedod kādu odziņu. Paldies Dievam, ka ir cilvēki, kuri vēl par to domā, un tad ir tāds prieks skatīties!
It īpaši man sagādā prieku kundzītes gados, kas ļoti piedomā pie sava tēla – ļoti priecājos par viņām! Domāju – kaut es viņu gados spētu saglabāt šādu sievišķību: lai būtu kāda cakiņa, puķe un cepurīte, un es izskatītos tik eleganti... Tas ir novēlējums visām sievietēm – saglabāt sievišķību. Jo tieši mēs taču iedvesmojam vīriešus uz varoņdarbiem.
