Izrādes ieraksts līdz 19. oktobra pulksten 21.40 skatāms LSM.lv un Replay.lv:
Ojārs Rubenis: Viestur, ķerties pie Smiļģa, manuprāt, ir ļoti liels risks šajā aizvadītajā laikā. Kāpēc tu to darīji? Kāda bija tava lēmuma būtība?
Viesturs Kairišs: Tā bija pavisam vienkārša. Jāsaka, ka es pat to neizlēmu. Te jāpaskaidro, ka Māra Zālīte bija uzrakstījusi lugu un šis darbs bija iecerēts uz Dailes teātra simtgadi. Tā sakrita, ka bija vadības maiņa un es kļuvu par Dailes teātra māksliniecisko direktoru. Es jau zināju, ka šis darbs bija iecerēts un...
Ojārs Rubenis: Tu jau biji nolīgts kā režisors šim darbam?
Viesturs Kairišs: Nē, es nebiju ar to saistīts. Tas bija paredzēts kā simtgades liels darbs. Es sapratu – ja reiz es šeit eju, man pašam ir jātaisa šis darbs, tur nav variantu. Toreiz, kad beidzās konkurss, es jau pirmajā vakarā, man liekas, zvanīju Mārai un teicu – tev bija citas domas varbūt un tamlīdzīgi, bet man ir jātaisa "Smiļģis", es neredzu alternatīvu šai situācijai kopumā. Tas bija sākumpunkts. Jāsaka paldies Dailes teātrim un iepriekšējai vadībai, ka viņi lēma, ka simtgades sezonā ir jābūt šādam darbam. Tālāk jau tas bija...
Ojārs Rubenis: Labi, bišķi apstājamies. Tātad tu pateici Mārai, ka tev ir jātaisa izrāde par Smiļģi? Kāpēc?
Viesturs Kairišs: Tāpēc, ka ja es ieeju šajā teātrī (un es ārkārtīgi nopietni uztvēru jautājumu, ka es varētu kļūt par šī teātra māksliniecisko vadītāju) un...
Ojārs Rubenis: To es, Viestur, saprotu. Bet kāpēc par Smiļģi? Tikpat labi tu varēji izvēlēties kādu no Raiņa lieldarbiem.
Viesturs Kairišs: Es gribu atgādināt, ka Dailes teātris radās, Eduardam Smiļģim to dibinot. Man likās, ka
simts gadi ir labs laika nogrieznis, lai uzsāktu šo ceļu – veidot jauno Dailes teātri, bet balstoties dibinātāja idejās. Dibinātāja idejas, kā zināms, bija inovatīvs, pārsteidzošs, fantāzijas plašs teātris.
Latviešu māksla plus mīnus vienmēr bija reālisms, bet Smiļģis piedāvāja pilnīgi cita veida dimensiju šim žanram. Protams, mums bija Rainis un tamlīdzīgi. Viņi jau kopā to darīja. Man likās, ir vērts atgriezties pie šī avota, pie Dailes teātra galvenajām saknēm, [pie tā], kāpēc ir šāds Dailes teātris mums Latvijā vajadzīgs. Tas bija ļoti nozīmīgi – runāt par Smiļģi. Nav ko noliegt, ka Smiļģis man vienmēr ir bijis arī liels iedvesmas avots jau no studiju gadiem; jau studējot es par viņu pastiprināti interesējos. Protams, spilgta personība, bet pārsvarā es redzēju viņā inscenētāju, cilvēku, kurš spēja laiku pārvērst telpā. Viņam bija pieejams šis instruments, ka pēkšņi uz skatuves lietas notika un tās nevarēja īsti izskaidrot. Viņam bija maģiskā režisoriskā nūjiņa. Mani tas vienmēr ir fascinējis. Es saprotu, ka viņš vienmēr teātri taisīja nedaudz metafiziski, nedaudz savādāku, [tādu], kuru tu nevari līdz galam izskaidrot, kuru tu nevari aristoteliski sadalīt pa struktūrām un pateikt, kāpēc tas ir labs vai nē. Tur bija kaut kāda maģija. Teātris – dēļ šī maģijas – ir man pašam tuvs. Tur ir kaut kāda acīmredzama saikne, kas man bija svarīga. Man likās – ja es šeit eju, tad labāk riskēšu "pa pilnām bundžām".
Ojārs Rubenis: Ļoti labi.
Viesturs Kairišs: Jo redzot, kā Dailes teātrī iet – tur nevar kaut ko ar puskāju, pieklājīgi mēģinot. Vai nu tu dari vai nedari. Godīgi sakot, nav jau vairs tā satraukuma – ja nesanāk, tad nesanāk, nekas. Labāk nemēģināt kaut ko nedarīt. Jo Smiļģa uzstādījums visam Dailes teātrim bija, ka tu nevari darīt viduvēji, puskājā. Tikko [tā] dari, teātris tā kā grab. Teātris liels, skatītāju daudz, bet kaut kas grab. Tur vienmēr tev jāmēģina pašam sevi pārspēt. Tas ir vienīgais. Tā kārpoties, kaut kas tur varbūt arī parādās.
Ojārs Rubenis: Tas, ko tu izdarīji, bija lieliski, jaudīgi. Apstiprinājās, ka var piepildīt Dailes teātra Lielo zāli, par kuru diskutēja, ka to nevar izdarīt. "Smiļģis" pierādīja, ka to var izdarīt. Beigu beigās šī izrāde arī saņēma "Grand Prix". Tu iešāvi desmitniekā. Viestur, vai tu vari man izskaidrot tādu paradoksu, ka tā paaudze, kas pie Smiļģa mācījās, studēja, spēlēja, dzīvoja ar viņu kopā vēl arvien par viņu runā diezgan daudz un ar diezgan lielu atbildības, pat sajūsmas sajūtu. Un tad ir cita paaudze, kura principā to sāk gandrīz vai noliegt, kā mēs redzam.
Viesturs Kairišs: Es par citām paaudzēm neko nezinu, bet par tiem, kuri bijuši Smiļģa personiskajā ietekmē, kas viņu ir redzējuši, jāsaka – kas tie ir par cilvēkiem, tie ir gara aristokrāti! Olga Dreģe, Lidija Pupure – kas tās ir par personībām! Visas jaunās aktrises saka – skatieties uz viņām, kā viņas sevi iznes, kāds viņām ir domāšanas veids. Tas bija kaut kas ļoti nozīmīgs, ko viņš deva šiem cilvēkiem kā personībām. Arī ar visiem blakusefektiem, ko mēs zinām; Olga arī atstāstīja, kā viņš viņu sagaidīja, kā viņa tur precēsies un kā viņai tur kas mainīsies, un kā viņš viņus ir lamājis. Bet principā šie cilvēki ir kļuvuši par veselām kultūrvēstures sadaļām. Kas man ārkārtīgi pietrūkst dažādu paaudžu skatuves personībās – tieši šī gara aristokrātija, lielā personības klātbūtne. To Smiļģis kaut kā... Vismaz tie, kuri izpeldēja cauri tam laikam, kuri nesabruka (skaidrs, ka tur ļoti daudzi laiki mainījās un dzīves mainījās) ir liels pierādījums, cik Smiļģa darbs nesis augļus tādā dziļākā nozīmē.
Ojārs Rubenis: Kārli, tu par Smiļģi kaut ko zināji pirms tam? Protams, tev bija jāzina, ka Smiļģis ir Dailes teātrī strādājis, bet vai tu zināji ko vairāk par viņu?
Kārlis Arnolds Avots: Protams. Mans pedagogs teātra vēsturē bija Jānis Siliņš, kurš ļoti kaislīgi stāstīja par Eduardu Smiļģi. Jau tad Eduards Smiļģis šķita neiespējams tēls, bet, kad tapa zinās, ka man būs jābūt vienam no Smiļģiem, es rakos iekšā un padziļinātākā līmenī pētīju, kas tad tas par putnu mums ir bijis.
Ojārs Rubenis: Vai tev pēc pētniecības procesa vēl ir kaut kas, ko piebilst pie Viestura teiktā? Ko tu saprati? Kas tev bija svarīgi?
Kārlis Arnolds Avots: Tā galvenā lieta, kas raksturo arī Dailes teātri, ir liesma.
Kārtējo reizi apstiprinājās, ka radošajai ugunij vienmēr ir jābūt klātesošai sevī, citos. Tas, kas taps sadedzinot sevi, nekad nenoslīks aizmirstībā. Smiļģis ir apliecinājums tam.
Viņš nepārtraukti sevi dedzināja un tāpēc viņš ir nemirstīgs, un nemirstīgs viņš dzīvo vēl joprojām šodien. Kāpēc es to saku? Es to saku nevis tā visapkārt. Es ļoti labi atceros brīdi, kad mēs spēlējām šo izrādi – tur ir tāda situācija, kuru mēs izspēlējam, ka Smiļģis jau ir aizgājis no Dailes teātra, bet viņš nevar nosēdēt mājās, viņš atgriežas Dailes teātrī un tur viņu sagaida dežurants, kurš nelaiž viņu atpakaļ teātrī un Smiļģis saka: "Rūdolf, tu, blēdi, šis ir mans teātris", – un man blakus ir viena no Smiļģa šķautnēm, kurš ir Artūrs Skrastiņš (un es esmu otra, un mēs vēl bijām vairākas [šķautnes]), un viņš saka: "Mans Dailes teātris!" Man bija zosāda uz rokām un uz mugurkaula, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki un tā ir tā Smiļģa nemirstība, kas turpina dzīvot starp šiem lielajiem aktieriem. Es biju ārkārtīgi pateicīgs. Mēs visi aktieri bijām ļoti lepni būt daļa no šīs izrādes un stāstīt Smiļģa nenotveramo stāstu, viņa nepieradināmo ģēnija raksturu.
Ojārs Rubenis: Viestur, man ļoti patika seši Smiļģi. Kas tev bija par definīciju, izvēloties sešus Smiļģus?
Viesturs Kairišs: Man likās, ka vajag sešus, jo tam nav nekāda simboliska slodze, respektīvi, divi ir labais un ļaunais, vīrietis un sieviete, trīs – trīsvienība, četri – gadalaiki, debespuses, pieci arī... Seši ir bez slodzes. Tā bija viena ideja – lai tam nav semantiskas nozīme, bet otra – lai parādīto šo daudzskaldni, runāt nevis par personību, kurš nodzīvoja dzīves posmu, darot to vai to, bet runāt par viņa radošumu, par ģēnija dabu, kura vienmēr ir dažāda un mainīga. Tas likās riskants, bet atbilstošs līdzeklis, lai parādītu ģeniālismu – ka tas ir dažāds, netverams, vienmēr dažādos virzienos ejošs. No šādām praktiskām lietām tās idejas dzimst, ka tu lēnām centies saprast, kā to...
Ojārs Rubenis: Tad tu katram no sešiem aktieriem devi savu uzdevumu?
Viesturs Kairišs: Beigās jau tas saplūda, bet principā mēs sadalījām, kurš ir mīļais cilvēks, kurš ir neirotiķis, kurš ir gādīgais tēvs...
Kārlis Arnolds Avots: Jaunības ideālists.
Viesturs Kairišs: Un tad kurš teksta fragmentiņš apmēram atbilst tam...
Kārlis Arnolds Avots: Mēs vēlāk fantazējām, kā būtu, ja viens aktieris būtu Smiļģis. Noteikti saprastu, ka to nevar patiesība izdarīt. Tā ir milzīga un veiksmīga šīs izrādes atslēga. Jo mēs paši aktieri, katrs ar savu personību, ar savu ego, ar savu narcisismu tur rīvējāmies un ļoti ātri sapratām, ka ja kopā pa to bultu nesitīsim, tad tā neaizlidos. Mums vajadzēja sanākt kopā. Tajos brīžos, kad mēs to kopīgo pavedienu zaudējām, arī tur Smiļģis uzplaiksnīja, jo viņš pats bija nenormālās šaubās un iekšējos konfliktos. Es domāju, ka tu ir radoša augsnīte tam, jo tā šķietami mazā sāncensība savā starpā kaut ko īstu rada – īstu apstākli mūsu starpā. Līdz ar to katrā ainā, kur mēs bijām kopā kā viens veselums, mēs tomēr arī mazliet berzējāmies un tā jau ir aktīva darbība. Protams, nedrīkstēja pazaudēt otru un bija jāturpina domas plūdums, jāsaprot, ko mēs gribam pateikt. Tā pavisam izlekt jau nu gan nevarēja.
Ojārs Rubenis: Viestur, Zane Radzobe ir uzrakstījusi tādu tekstu: "Varbūt būtu godīgi teikt, ka Dailes teātrim dokumentālais Smiļģis šodien nav interesants. [..] Estētika noveco, mākslinieciskie modeļi mainās." Vai dokumentālais Smiļģis tev bija svarīgs? Es izrādei cauri saskatīju, ka tā zinām mērā ir arī par taviem iedīgļiem režisora lidojumā, režisora karjerā. Raidījuma redaktore Henrieta Verhoustinska man teica, ka Viesturam tomēr lielā forma ir viņa jauda, kurā viņš var apņemt to visu. Man jāsāk domāt, ka [tā bija] arī mūsu sadarbībā Nacionālajā teātrī. Lielā forma tevi suģestē un tātad zināmā mērā varbūt ir jāsaka, ka šī izrāde ir par tevi, par tavām sešām, desmit vai divdesmit šķautnēm.
Viesturs Kairišs: Pirmkārt, dokumentālais mani interesē. Tas, kā mēs to pārvēršam par mākslas faktu – tas ir cits jautājums. Bet skaidrs, ka mēs atspērāmies no dokumentālā, no tā, ko mēs pētījām. Otrs – es diezgan labi jutos izrādes teritorijā, jo savā ziņā es kaut kā to visu sapratu, jutu. Protams, ka es tomēr taisīju ne jau par sevi, bet es pilnīgi varēju ar to identificēties. Es jau raidījuma sākumā minēju, ka man Smiļģa režija, tas vājprāts, tā lielā forma ir tuva. Es no režisoriem diez vai kādu citu varētu nosaukt, kam es varētu būt garīgais profesijas mantinieks, kā viņam (pie visiem ļoti interesantajiem režisoriem). Jo es neesmu pietiekami racionāls, es neesmu pietiekoši sistemātisks, es nemāku izanalizēt, bet to radošo enerģiju iedarbināt, to lielo formu – tas man ir vistuvāk.
Ojārs Rubenis: Kārli, tev zināmā mērā ir palaimējies, ka tu Viesturu vai Viesturs tevi ir pamanījis un tu pie viņa esi daudz strādājis. Ja tev būtu jānoraksturo Viesturs kā režisors, ko tu par viņu teiktu?
Kārlis Arnolds Avots: Fantasts.
Tāpēc jau "Smiļģis" viņam no rokas gāja, jo viņš tāpat kā Smiļģis ir bezgalīgs savās ekstrēmajās idejās.
Tā bija patiesa bauda strādāt pie šīs izrādes. Viesturs ir vētrains, radošs gars, kuram bieži vien pašam sevi ir jāmēģina novaldīt, jo viņu ir diezgan sarežģīti novaldīt. Viņš, manuprāt, ir ideju cilvēks. Ja viņu kāda ideja ļoti kaislīgi iedvesmo, tad viņš ņem un izdara. Darītājs.
Ojārs Rubenis: Un, Viestur, ko tu par Kārli vari teikt šinī sakarā? Kā tu viņu atradi?
Viesturs Kairišs: Tā ir liela veiksme. Es varu pateikt, kā es viņu piemānīju.
Ojārs Rubenis: Protams. Ko tu piemānīji? Valmieru? (Smejas)
Viesturs Kairišs: Es piemānīju, bet tas izvērsās savādāk. Es viņu noskatījos un teicu: "Kārli, nāc uz Dailes teātri." Viņš saka: "Viestur, bet es no studentu laikiem gribu Uļjanu Semjonovu spēlēt." Es saku: "Spēlēsi tu Uļjanu Semjonovu. Nāc." Un viņš atnāca. Es, protams, biju aizmirsis, ka viņam apsolīju to Uļjanu Semjonovu spēlēt. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Te nu mēs tagad esam. (Visi smejas)
Viesturs Kairišs: Es domāju, ka Kārlis ir liela veiksme Dailes teātrim, jo viņš savieno domājošo cilvēku ar teatrālo. Man liekas, ka mums ļoti jāmeklē jaunie cilvēki, kuri ir personības, kuri paši virza uz priekšu lietas, nevis ir tikai instruments režisoru rokās.
Ojārs Rubenis: Nu bet par Uļjanu Semjonovu – šito filmu es tagad gribu redzēt! Es, Viestur, nesaprotu, kā to var dabūt gatavu.
Viesturs Kairišs: Nu skatīsimies.
Ojārs Rubenis: Un tevi, Kārli, pārveido izskatā? Kāds vispār ir tas koncepts?
Kārlis Arnolds Avots: Koncepts ir pēc iespējas godīgāk un cilvēciskāk izstāstīt stāstu, kuru, manuprāt, neviens nezina – par mums ļoti būtisku cilvēku Uļjanu Semjonovu – un mēģināt arī kaut kā aizraidīt līdz skatītājiem viņas vēstījumu Latvijas tautai. Manuprāt, tur tāds ir. Tas būs ļoti personisks, ļoti īsts [stāsts]. Neko es nevaru apsolīt un, es domāju, arī Viesturs nevar apsolīt, kā tas būs, bet tas, ko mēs varam apsolīt – mēs to darīsim cik vien godīgi un cilvēciski mēs varam. Vienkārši šis stāsts ir jāizstāsta.
Ojārs Rubenis: Vai tu ar Uļu esi ticies?
Kārlis Arnolds Avots: Protams.
Ojārs Rubenis: Un kā viņa reaģēja uz to, ka tu spēlēsi viņu?
Kārlis Arnolds Avots: Tur ir ļoti garš stāsts, Ojār. Kad es vēl studēju akadēmijā, es viņai uzrakstīju vēstuli. Tad es sapratu, ka varbūt šo vēstuli man tomēr nevajadzētu nest, man to vajadzētu kādam parādīt. Es sarunāju, ka Krista Burāne izlasīs šo vēstuli. Kaut kā nonācu pie Kristas. Viņa izlasīja vēstuli un teica – Kārli, to šo vēstuli nedrīksti nest, jo tā ir mīlestības vēstule, viņa domās, ka tu esi pilnīgi ķerts, ka tava vieta ir Ģintermuižā. Mēs kopā rediģējām šo vēstuli, es to padarīju daudz formālāku, ieliku aploksnītē un sapratu, ka tā ir parasta vēstule. Es zināju, ka viņai mīļākie ziedi ir dzeltenā krāsā. Es nopirku vienu puķīti, nogriezu galotnīti un pielīmēju. Un tāpat no tās mīlestības vēstules nekur tālu netiku. (Smejas) Es aiznesu viņai. Viņa tiešām domāja, ka es esmu ķerts. Es viņai vienkārši lūdzu Olimpiskajā komitejā izlasīt šo vēstuli. Viņa neatbildēja. Bet tad pagāja pāris gadi un mēs sazvanījāmies. Un Viesturu arī iedvesmoja šī ideja. Es viņai godīgi izstāstīju [ieceri par filmu] un viņa akceptēja. Starp citu, bez liekām diskusijām redzēja, ka es to varu izdarīt. Tālāk jau visas komandas biedrenes, ko es apbraukāju, to radot un te nu mēs esam – ir pagājuši pieci seši gadi, pirmais šķīvis ir sasists un mēs filmējam. Ir patiešām neticami, ka tas notiek.
Saistībā ar teātri – zini, no kā tā ideja sākās? Man bija jāatgriežas pie Valmieras kursa, man bija jāpabeidz bakalaurs, lai man būtu papīrs. Es strādāju jau Valmieras teātrī. Viņi toreiz strādāja pie Fjodora Dostojevska "Nozieguma un soda". Indra Roga taisīja izrādi "731. solis". Es zināju, ka studenti jau gadu strādā un man jāpiebiedrojas tam kursam. Es zināju, ka visas labākās lomas – Raskoļņikovs, Svidrigailovs, Marmeladovs –, kuras man tik ļoti gribētos spēlēt, jau bija aizņemtas un es negribēju ar kādu sacensties vai kādam kaut ko atņemt. Tad nu es mājās pārlasīju to noveli un domāju, ko es varētu spēlēt. Es skaļi pateicu: "Bet es varētu būt tā augļotāja, kuru nosit Raskoļņikovs." Mana mamma pagriezās [un teica]: "Nu, tu būtu baigi garā augļotāja, tāda Uļjana Semjonova." (Visi smejas) Es aizvēru to romānu ciet, nometu to Dostojevski, izgāju no mājas ārā, apsēdos pie pirts un sāku raudāt. Es kā puika raudāju, jo es sapratu, ka varbūt tas ir mans galvenais uzdevums, ka tas varbūt ir kaut kas daudz lielāks par tām etīdēm, kas man ir jāuztaisa priekš akadēmijas.
Ojārs Rubenis: Viestur, nedaudz atgriežoties pie Smiļģa – vai tu vari nodefinēt daļas tavu kolēģu un daļas sabiedrības attieksmi pret Smiļģi šodien? Un kā sabiedrībai, tavuprāt, būtu jāreaģē?
Viesturs Kairišs: Tas, par ko tu runā – es nezinu, vai baigi gribu diskutēt par šīm tēmām, jo, manuprāt, tās ir aizvedušas mūsu sabiedrību ļoti lētā līmenī. Šī primitīvā kancelēšanas kultūra, kurai ir citi iemesli, un tiek izmantoti tikai šādi pretrunīgi kultūrtēli, manuprāt, novedīs pie tā, ka mums, ejot pa šādu celiņu, būs agrāk vai vēlāk jākancelē Latvijas valsts. Mēs varam pilnīgi jebkuru cilvēku, kurš ir piedalījies valsts dibināšanā, kancelēt, jo noteikti šo pretrunīgo laiku kontekstā tur ir bijušas dažādas lietas. Līdz ar to es uzskatu, ka tā ir vienkārša maza, nelietīga ļaunprātība, ko cilvēki izmanto, būdami mazi. Tas ir vienīgais, kā es to saredzu. Es pat neredzu iemeslu piedalīties diskusijās par šo visu, jo man liekas, ka tam nav nekāda sakara ar to, kas ir māksla, kas ir Latvija un kas ir personības, uz kurām Latvija tiek būvēta.
Ojārs Rubenis: Paldies! Un, Kārli, kā tu skaties uz šo problēmu kā jauns cilvēks, kas ienāk šinī pasaulē?
Kārlis Arnolds Avots: Mani tas ārkārtīgi sadusmo. Es arī neuzskatu, ka Smiļģis būtu tas cilvēks, kurš tagad ir kritiski jāvērtē, jāpārcilā. Galu galā – vai viņš var tagad kaut ko atbildēt? Un kur tas mūs visus ved? Bet
es esmu ārkārtīgi gandarīts, priecīgs un lepns, ka Smiļģa portrets ir atgriezies Dailes teātrī – tur, kur tam ir jābūt. Smiļģis ir ģēnijs un viņš ir milzīgs iedvesmas avots, kurš iedvesmo vēl joprojām šodien.
Ojārs Rubenis: Es jums abiem un patiesībā visam kolektīvam saku paldies! Man būtu vēl ļoti daudz ko runāt, tostarp par mazo Rainīti, kas bija izrādē. Šī saruna varētu būt vienas stundas garumā, jo izrāde patiesi pavilka ārā daudzus ļoti interesantus jautājumus (arī priekš manis personīgi). Paldies jums! Paldies, ka šī izrāde saņēma "Grand Prix" un Ieva Segliņa saņēma balvu par mazo Rainīti, kas ir vesels tēls. Kārli, tev milzīgs paldies par to iedvesmu, ko, es domāju, tu dod jauniem cilvēkiem šādi attiecoties pret sabiedrību un pret cilvēkiem, un tev, Viestur – par Dailes teātri! Es ceru, ka jums to izdosies noturēt tādā pat līmenī. Noslēdzot, viena esence, ko par šo izrādi bija rakstījis Toms Čevers: "Leģendas tāpēc pastāv, lai par tām sajūsminātos, apšaubot to patiesumu un vienlaikus sūkstoties, ka nav izdevies tās piedzīvot pašam."
