Jāņa Znotiņa un Agates Bankavas kopīgi veidotā izrāde būs mēģinājums ielūkoties pusaudža emociju pasaulē, lai saprastu, kāpēc dažkārt tā mēdz būt tik sakāpināta un grūti saprotama no pieaugušo skatu punkta.
Pieņemot, ka pusaudži ir noguruši no viņiem veltītajiem pamācošajiem vārdiem, izrāde veidota bez teksta. Tā runā kustības, mūzikas un vizuālo tēlu valodā.
Režisors Jānis Znotiņš mēģinājumā ar lomu atveidotājiem ik pa laikam pārrunā dažādas nianses, lai katra ķermeniskā izpausme būtu dziļi pamatota un skatītājam uztverama. Pašā izrādē vārdu nav, ir tikai kustība, mūzika un vizuālais tēls, caur kuru trīs laikmetīgās dejas dejotāji atklāj emocijas, kas risinās pusaudža iekšējā pasaulē.
Darbība notiek simboliskā rotaļu istabā, uz kuras fona varam izsekot cilvēka pieaugšanas stāstam. No brīža, kad bērnības rotaļu pasaule vairs nav drošā, mīļā vide, jo sākas tā sauktā pusaudzības apokalipse, līdz brīdim, kad pusaudzis kļūst jau par jauno pieaugušo.
Par pusaudzību izrāde runā ne tikai nopietnības, bet arī humora valodā, dažbrīd draudzīgi pasmaidot gan par pašu pusaudžu izpausmēm, gan pieaugušo reakciju uz tām. Stāsta Jānis Znotiņš: "Mēs, protams, spēlējamies. Humors tiek pieminēts, jo skaidrs, ka mums tie tēli ir tādi emociju monstri, kurus mēs teatrālā valodā emocionāli paspilgtinām, lai katrs no viņiem būtu uztveramāks un precīzāks. Kaut kādā ziņā tā ir tāda nedaudz pasmiešanās par pieaugušajiem, kuri dažkārt pusaudžus salīdzina ar kaut kādiem neizprotamiem monstriem, jo nav iespējams saprast, kas ar viņiem notiek. Mēs ar to spēlējamies un mēģinām nokļūt tādā pilnīgā galējībā, kam nav sakara ar ikdienu."
Horeogrāfiju izrādei veido Agate Bankava. Viņa pirms neilga laika vairākus gadus aktīvi strādājusi ar dažādām jauniešu grupām, pasniedzot viņiem kustību nodarbības, un viņas vērojums ir, ka tieši caur kustību ar viņiem ir vieglāk izveidot kontaktu nekā caur sarunu. Darba pieredze ar jauniešiem tagad Agatei ļoti palīdz, veidojot izrādi un izkristalizējot viņu emociju esenci: "Tas emociju kokteilis kopumā jau ir tieši tāds pats kā pieaugušos cilvēkos, vienkārši viņu skaļuma rādītājs ir "uzgriezts augstākā frekvencē". Bet jā, tās ir skumjas, tas ir prieks, dusmas, miers.
Katram jaunietim tā emocija ir cita, kas ir spilgtākā, un kas ir būtiski – gan mums, gan vecākiem, gan viņiem savā starpā atrast veidu, kā mēs varam viens ar otru sarunāties.
Tad arī varbūt var šīs emociju frekvences savienādot."
Emocijas kustību valodā atklās jaunie laikmetīgās dejas dejotāji, kuri vēl ļoti labi paši atceras savu pusaudžu vecumu, stāsta Melānija un Arturs Muskari: "Sākot strādāt, mēs vispirms skatījāmies savās pieredzēs, pēc tam Jānis dalījās ar mums arī savā pieredzē. Man, izrādi veidojot, patīk atskatīties, kāda es biju pati kā jauniete un kādas bija emocijas, kas mani personiski apgrūtināja. Vēl joprojām man tas jaunietis dažreiz iznāk ārā, es laikam vēl neesmu ar abām kājām pieaugušo dzīvē."
Oskars Moore atzīst, ka darbs pie izrādes viņam palīdzējis nu jau ar laika distanci labāk saprast sevi pusaudža vecumā: "Vairāk izpētot konkrētas emocijas, kuras arī man nācās diezgan spēcīgi pieredzēt kā jaunietim tīņa gados, man atklājās tas, kāpēc emocijas var būt tik izkāpinātas. Proti, tajā brīdī ķermenis attīstās, aug dažādos tempos un veidos, un līdz ar to var gadīties visādi ekstrēmi. Tāpat man bija interesanti uzzināt, ka augšanas procesa laikā, ķermenim ieliekot daudz resursu un enerģijas šajā procesā, bieži no jaunieša puses ir novērojams empātijas trūkums. Man tas bija jaunums, ko es uzzināju un kas man daudz ko arī izskaidroja. Tagad es uz to spēju paskatīties no malas un šīs emocijas pārvērst par savām sabiedrotajām."
Izrādes mērķauditorija ir gan pusaudži, gan pieaugušie, teic režisors:
"Pusaudžu gadījumā mēs gribam viņiem dot sajūtu, ka mēs saprotam, kas ar viņiem notiek. Pieaugušo gadījumā dot izpratni, cik ļoti krasas var būt pusaudža emociju maiņas un ka dažkārt tas ir vienkārši tāpēc, ka viņi pieaug".
Istabas teātra iestudējuma "Gaiši zilais punkts" pirmizrāde ĢIT skatāma sestdien, 16.decembrī.
