"Līdzīgi kā dziļajos padomju laikos, kad cilvēki uz teātri nāca tvert kaut ko starp rindiņām un teātris bija tāda sala, kur visi sanāca kā baznīcā, arī tagad cilvēki ir kā izslāpuši pēc teātra. Kāpēc mums visas izrādes ir izpārdotas? Tāpēc, ka cilvēki kopā grib izdzīvot visu to, ko viņiem sniedz izrādes, lai kliegtu par ļaunumu, par netaisnību, par varu, par visu to, kas tagad notiek apkārt. Šie gadi ir tik drausmīgi, ka cilvēki reti kad grib paskatīties kādu komēdiju. Bet visi mēs kopā kaut kādā veidā gribam saprast, kas notiek ar mums, kas notiek tur vai šeit un kā mēs kopā varam to visu vērst par labu. Domāju, ka tā ir teātra misija. Visu teātru misija. Un tas notiek arī Dailes teātrī," teic aktrise.
Ieva Struka: Ne velti pieteikumā lietoju vārdu "brīnišķīgā", jo gribu sākt sarunu par pirmo mīlu. Aktrise Dita Lūriņa, kurai Teātra dienā tika piešķirta Lilitas Bērziņas balva – tā pati balva, ko arī jūs esat saņēmusi –, kādā no savām intervijām atzinusies mīlestībā jūsu spēlētajai Pelnrušķītei.
Indra Briķe: Vai, dieniņ! (smejas)
Man nākas darīt to pašu... Cik ilgi aktieri pavada tā atzinība, pateicība, mīlestība, ko viņš par kādu darbu kādreiz pagātnē ir saņēmis? Droši vien šis ir stāsts arī par daudzām citām lomām. Kā ir ar to mīlestību?
Runājot par Pelnrušķīti, [skatītāju] mīlestību esmu saņēmusi ļoti daudz, un it sevišķi mani aizkustina, ja man pienāk klāt pieauguši vīrieši un atzīstas, ka es esot viņiem bijusi pirmā mīlestība... Tas ir tik iepriecinoši! Tagad, Rīgā dzīvojot, samērā daudzi cilvēki nāk klāt un izsaka pateicību par kādu lomu, un bieži vien ir tādi, kuri man pasaka pateicību par Liepājas teātra periodā nospēlētām lomām – par Skārletu un citām lomām. Tas ir apbrīnojami! Bet cilvēki šajos brīžos parasti ir nokautrējušies un ļoti atvainojas, ka viņi man pienākuši klāt. Bet es saku –
tas ir tik patīkami, tik jauki, ka kautrie latvieši pienāk klāt un izsaka atzinību. Tas dod tādu stimulu un tādu prieku! Šo mīlestību esmu tiešām saņēmusi ļoti daudz.
Bet kā ir ar to laika distanci? Jo man pašai liekas apbrīnojami, ka nekas mani šobrīd teātrī nespēj ietekmēt kā tas, ko esmu skatījusies bērnībā un jaunībā – tas tiešām tevi pavada visu dzīvi. Vai arī jums pašai ir kaut kas tāds, ko jūs esat ļoti agros gados skatījusies, redzējusi teātrī un ko jūs nevarat aizmirst?
Mamma mani jau no agras bērnības veda uz Liepājas teātra izrādēm. Tas man bija tik liels brīnums – ka tur notiek kaut kas tik ļoti fascinējošs, ka es, pārbraucot mājās uz saviem laukiem, sāku atveidot redzētās lomas... Pirmā īpašā loma, kas man iekrita acīs un ļoti, ļoti arī sirdī, bija Maija izrādē "Mīla stiprāka par nāvi" – leģenda par Turaidas Rozi. Tas bija liktenīgs pavērsiens, ka vēlāk patiešām varēju nospēlēt viņu filmā! Tas bija mans bērnības sapnis, pirmā mīlestība uz teātri...
Kā ir ar tām iepriekš spēlētajām lomām? Jo es mazliet citā pagriezienā gribētu par to runāt. Ļoti agros gados jūs nospēlējāt Spīdolu. "Spīdolas naktī" jūs esat Aspazija, kurai ir zināma saistība ar Spīdolas tēlu. Kas man likās interesanti – pirms vairākiem gadiem, kad Viesturs Kairišs iestudēja "Uguni un nakti", redzēju jūsu repliku, ka jūs diezgan kritiski to vērtējat. Un man bija sajūta, to redzot, ka tur pie vainas, ja mēs vispār tā varētu to definēt, ir tieši tas, ka jūs esat spēlējusi Spīdolu, jūs esat par šo darbu daudz domājusi gan caur savu divdesmitgadnieces skatupunktu, bet nu, visticamāk, caur Krodera skatupunktu. Kā tas ietekmē to skatījumu uz lomām, kuras jūs esat ar panākumiem spēlējusi, un ka tagad tās iestudē pēc gadiem?
Nu jā, "Uguni un nakti" visu zinu no galvas, jūtu visu, ko Kroders toreiz tajā ielika. Es pati, strādājot Rīgas Kultūru vidusskolā par teātra pedagogu, esmu divreiz iestudējusi šo darbu. Tā ka man likās, ka es to tik ļoti sajūtu... Un tad, kad es skatos tagad – kaut kas neiet rakstā ar to, kā, manuprāt, vajadzētu būt. Tad ir samērā grūti.
Bijušas ļoti daudzas izrādes, kuras kādreiz esmu spēlējusi un vēlāk redzējusi citos teātros. Atceros, ka man bija grūti skatīties "Vaideloti": es to gan skatījos televīzijas iestudējumā. Esmu piedalījusies arī vairākās Dailes teātra izrādēs, kuras kādreiz esmu spēlējusi Liepājā. Piemēram, "Santakrusa" un "Vējiem līdzi". Laikam tas nav pareizi – skatīties caur to [pagātnes] prizmu. Ir grūti. Arī "Līgavu bez pūra" es atceros. Tāpēc man bija milzīgs prieks par pirmo satikšanos ar [Viesturu] Kairišu izrādē "Spīdolas nakts" un spēlēt Aspaziju. Turpat arī notiek "Uguns un nakts".
Runājot par Aspaziju: skatoties ģenerālmēģinājumu, atzīstos, ka Artura Krūzkopa spēlētais Rainis un jūsu atveidotā Aspazija mani ļoti uzrunāja ar precizitāti detaļās. Arī tas, ka nebija ironijas pret šiem varoņiem – bija jūtama cieņa. Latvijas teātros šobrīd salīdzinoši daudz ir izrāžu, kurās tiek attēloti vēsturiski personāži. Aspazija ir viena no tiem, par ko rodami jebkādi fakti – ir balss ieraksti, bildes, viņas darbi. Kā jums šķiet – cik svarīgi vēsturisko personāžu veidot ar reālajām detaļām vai izdomātajām? Kāda tā proporcija drīkst būt? Saprotu, ka mākslā drīkst visu, bet vai to vajag? Cik tām vēsturiskajām detaļām, informācijai vai zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu tēlu? Jeb visu priekšā pasaka iztēle?
Man nācies atveidot vairākas vēsturiskas personas. Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" spēlēju Barona sievu Dārtu, kura pēc bildēm absolūti nebija līdzīga man – nevienā matā, nevienā acī, un arī tas raksturs varbūt nebija, bet viņš izvēlējās tieši tādu Dārtu. Lai gan Barons gan bija pilnīgi viens pret vienu. Varbūt tas bija pareizs gājiens, ka Freimanis vienkārši gribēja tādu Dārtu blakus Baronam.
Runājot par Aspaziju, izlasīju visu, ko vien varēju dabūt: dažādus rakstus un dažādas grāmatas, bet uzreiz sapratu, ka Viesturs Kairišs negrib, lai es kopēju Aspaziju – ne runas stilā, ne kaut kādās citās izpausmēs, lai gan māksliniece mani bija ieģērbusi ar viņu viens pret vienu – gan parūkā, gan tērpā. Arī Raiņa un Aspazijas istabiņa, kurā darbojāmies, mums bija viens pret vienu.
Sapratu, ka svarīgākais ir viņas domāšana, viņas līdzpastāvēšana Rainim. Un es Aspaziju tik ļoti labi sapratu – iekšēji, kā sievieti, kā mākslinieci, kā dzejnieci, kura varēja pastāvēt Rainim blakus –, ka man vairs nevajadzēja ar kaut ko īpaši nodarboties, lai meklētu kādas līdzības kustībās vai runā: vienkārši es sapratu viņas domāšanu, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja.
Un es saku paldies Viesturam Kairišam, ka viņš mani nespieda no kādiem vēsturiskiem arhīviem kaut kādā veidā kopēt Aspaziju.
Runājot par to domāšanas izpratni. Atzīšos, pēdējos gados vairākkārt esmu pieminējusi "Raiņa sapņus": tas kļūst jau varbūt arī nepieklājīgi, bet tieši "Raiņa sapņu" kontekstā man nācās aizdomāties par režisora Kirila Serebreņņikova frāzi, ka Raini varam atrast katrā māksliniekā. Tāpat kā cilvēki dalās zināmos tipāžos, tāpat arī mākslinieki. Un mākslinieks, pazīstot kaut vai pats sevi, var nospēlēt jebkuru citu mākslinieku, un tas būs ļoti tuvu vēsturiskajai patiesībai. Bet tad ir kaut kāds viens knifs, viena detaļa – noslēpums, kas vienu mākslinieku atšķir no cita mākslinieka. Tāpēc katrs mākslinieks ir unikāla parādība: ir tas augstais "do" jeb mazais punktiņš gleznā, ko var izdarīt tikai unikālais, vienreizējais mākslinieks. Tad nu mans jautājums ir šāds: vai par to nācās domāt, veidojot Aspaziju, un vai jūs vispār varat piekrist manai teorijai? Ja tā, tad kas Aspazijai ir šis mazais, noslēpumainais punktiņš, ko varbūt pat nevar uzminēt, bet to var meklēt?
Man ļoti palīdzēja tas, ka pati biju spēlējusi gan Aspazijas "Vaideloti", gan Raiņa "Uguni un nakti": kad sapratu, ka viņi, kopā dzīvojot, viens otram ir ļoti daudz palīdzējuši un arī ietekmējušies viens no otra, caur tiem lielajiem darbiem sapratu viņu būtību, viņu pastāvēšanu.
Izpētot Aspaziju un Raini, sapratu, ka Aspazija ir radījusi Raini, tāpat kā Spīdola ir radījusi Lāčplēsi, un tas man tik ļoti kaut kā iespiedās prātā, ka sapratu: līdz ar to, ka arī Spīdola, radot Lāčplēsi, pēc tam pati ziedojās un atmeta savu mistisko pasauli, tāpat arī Aspazija savu dzīvi un radošo mūžu ziedojusi Rainim.
Aspazija viņu kā bērnu izaudzinājusi, bijusi ar viņu kopā, abi radījuši kopā, un tad viņa sapratusi, ka Rainis ir ģēnijs, un viņa kā sieviete, kā māksliniece var tikai viņam palīdzēt, lai viņš neaiziet bojā grūtajā pasaulē…
Arī raksturs, cik saprotu, Rainim bijis ļoti, ļoti smags, un Aspazija pret Raini kaut kādā ziņā pildījusi arī mātes funkciju. Viņiem bērnu nebija, un Aspazija Rainim bija viss: mīļotā, sieva, māte, radošā mūza… Pati būdama izcila rakstniece, dzejniece!
Arturs Krūzkops ir pulka jaunāks par mani: viņu nogrimēja un "pievilka" līdzi laikam, kad Rainim bija dzīves pēdējie gadi. Manu lomu varēja spēlēt jebkura aktrise – arī tādā pašā veidā, nogrimējot un "pievelkot" līdzi tam brīdim, kāda nu viņa tobrīd bija. Bet es spēlēju gandrīz viens pret vienu. Tas man bija liels, liels ieguvums!
Līdz ar to caur visiem momentiem, ko pieminēju, tik ļoti sapratu viņu kopā pastāvēšanu – gan Aspaziju kā mākslinieci, gan to, kā viņa līdzās pastāvēja Rainim –, ka man tur nebija nekādu jautājumu: man tas viss bija tik viegli, jo bija saprašana, kā tas ir – diviem ģēnijiem dzīvot kopā, piekāpjoties un virzot šo cilvēku, mīļoto ģēniju, tālāk, lai viņš varētu radīt un radīt.
Viņiem bija smags liktenis – ar trimdu un visu citu, bet es pilnīgi sapratu, ka "Ugunī un naktī" viņa tik ļoti daudz pierakstījusi no sevis. Spīdolā ir tik daudz no viņas, ka tas viss kaut kādā veidā saslēdzās kopā...
Vai jaunībā, spēlējot Spīdolu, jūs par to runājāt ar [Oļģertu] Kroderu? Par Aspazijas cilvēciskajiem motīviem?
Runājām. Kroders daudzreiz teica – to gabaliņu ir uzrakstījusi Aspazija, bet tas ir no Raiņa. Jo – ja viņam blakus nebūtu bijusi tāda Aspazija, viņš tādu "Uguni un nakti" un arī pārējos darbus nebūtu uzrakstījis.
Izrāde simboliskā veidā ir Raiņa pēdējā nakts. Vai esat domājusi, kāda varētu būt bijusi Aspazijas pēdējā nakts? Ņemot vērā, ka tas bija kara laiks.
Mums izrādē ir videomateriāli, kā atvadījās no Raiņa: bija milzīgas bēres, visa tauta no viņa atvadījās kā no sava vadoņa. Nesen [Kristīne] Jurjāne atsūtīja bildītes, kurās redzamas Aspazijas bēres: tāda maza, maza ieliņa, pa kuru iet mazs pulciņš… Domāju, ka viņas pēdējā nakts bija ļoti vientuļa.
Rainim palaimējās, ka viņam bija blakus Aspazija, un varbūt caur Aspaziju [arī radās] visi viņa tēli. Tā ka man šķiet, ka Aspazija nomira ļoti vientuļa – bez Raiņa, bez kaut kādiem panākumiem un slavas. Un tā bildīte… Ārprāts, un tā bija Aspazijas pēdējā nakts…
Jūs pieminējāt Kultūru vidusskolu. Ir vairāki aktieri, kuri dažādos periodos strādā ar jauniešiem. Bet tieši atsaucoties par Aspaziju un Raini: kā tas ir – pavisam jaunus cilvēkus iepazīstināt ar viņiem un padarīt par savējiem? Vai tas vispār ir iespējams? No kura gala esat ķērusies klāt tam, lai ar jauniešiem varētu strādāt ar Aspaziju un Raini?
Tā man bija tāda misija...
Atceros, kā Kroders strādāja ar mani – ar pilnīgi zaļu, tikko studiju pabeigušu meiteni. Pēkšņi viņš iedod man Spīdolu – neskatoties uz to, ka visi bija dziļās šausmās – kā tā var un kāpēc tas tā ir... Zinot, kā skolās jauniešiem māca literatūru, sapratu, ka tā ir mana misija – kaut kādā veidā viņiem palīdzēt pietuvoties kam tādam.
Tāpēc ar viņiem iestudēju "Uguni un nakti", pie tam divreiz. Iestudēju arī "Pūt, vējiņi!". Domāju – kā tam bērnam palīdzēt, lai viņš saprastu Raiņa tekstus. Domāju, ka pat pieaudzis aktieris diez vai viegli var pietuvoties šiem tekstiem, jo tie ir samērā sarežģīti. Bet – tā kā Kroders bija fenomenāls ar to, ka viņš jebkurā lielā tekstā varēja ielikt dzīvi un motivēt katru teikumu, katru vārdu un to, kas tam apakšā, mēģināju bērniem visu to arī pamazām ieskaidrot. Tas bija brīnums, ka viņi sāka pamazām saprast! Viņi nebija lasījuši ne "Uguni un nakti ", ne "Pūt, vējiņi!" Viņi vispār nezināja, kas tas tāds ir. Zināja varbūt Lāčplēsi… Daudzi domā – 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena, bet – kas viņš tāds? To nezina. Un tas man bija tāds gandarījums, ka man tas izdevās! Paņēmu [jauniešus] arī uz Zigmara Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis" iestudējumu: ieliku mūziku, ieliku dzīvo skolas kori, kas dziedāja visu un kas arī nebija pieskāries šim materiālam – rokoperai "Lāčplēsis". Līdz ar to gan skolniekiem, gan skolai, gan arī tiem cilvēkiem, kam parādījām izrādi – tas bija kaut kāds misijas apziņas darbs, kas man izdevās, un esmu par to ļoti gandarīta.
Spīdolu man spēlēja Agnese Budovska, Laimdotu – Ieva Florence. Un visi šie cilvēki man ir pateicīgi, ka vispār kaut kam tādam viņiem ļāva pieskarties.
Tāpēc domāju, ka nevajag skolās vienmēr tos zaķīšus un kaķīšus – protams, arī tos mēs spēlējam, tāpat princeses, bet var sākt ar lieliem darbiem. Sapratu – literatūras stundās viņi ar to nesaskarsies un varbūt vispār nekad nesaskarsies. Un vēl [viņiem radās] arī mīlestība uz teātri – jaunieši sāka iet uz teātri! Domāju, ka šajos četrpadsmit gados man tas ir izdevies, un
man ir prieks, ka pilna Latvija ir ar maniem skolēniem, kuri man raksta: pilns feisbuks man ar viņiem, tāpat nāk pa ielu pretī un saka – skolotāj, paldies! Es saku – par ko? Par to, ka viņi vispār ar kaut ko tādu ir saskārušies.
Vai šādi strādājot ar jauniešiem, nav bijusi sajūta, ka gribas aiziet pie Dailes teātra vadības un teikt – vispār es varētu Mazajā zālē kaut ko iestudēt?
Nē, nē, man ļoti nepatīk slikta pašdarbība, to nevaru ciest: kad to klausos, man laikam kā labam vijolniekam "ausis vīst". Tāpēc es bērniem teicu: neļaušu jums spēlēt teātri – pieprasīšu, lai jūs izdzīvojat tās lomas. Tas man bija pirmais "nolikums". Protams, jaunos aktierus māca pedagogi un kādreiz varbūt kāds aktieris pie manis pienāk un kaut ko pajautā. Kad iestudējām "Spīdolas nakti", ar Ievu Segliņu runājām par Spīdolu – kaut kādas lietas, ko režisors vienkārši nezina un nevar iedot aktierim. Bet tā – iestudēt – nē, noteikti nē.
Paskatoties jūsu pēdējo gadu darbus un lomas, man izdevās savilkt tādu sakarību ķēdīti: "Spīdolas nakts", "Leopoldštate", "Pavasaris", "Zemdegas"… Tajā visā redzu, ka ir ļoti liela piesaiste pagātnei, aizgājušajam laikam. Un vienlaikus tas notiek tādā Dailes teātra posmā, kuru varētu atzinīgi novērtēt kā centienus iet avangardiskā teātra virzienā un sasniegt tam atbilstošu rezultātu. Kā jums šķiet – kādas ir pagātnes un nākotnes likumsakarības teātrī? Jo diezgan daudzi darbi veltīti vai nu vēsturiskiem notikumiem vai vēsturiskām personām, bet pats laiks uz ielas ir tāds, kurā mēs ļoti maz gribam zināt par to, kas ir bijis.
Es gan tagad spēlēju arī "Īru miroņgalvā", kur tomēr tā pagātne nav tik ļoti izteikta, tāpat "Monstrā".
"Pavasaris" varbūt bija vienīgais darbs, kas bija atskats uz pagātni. Šo darbu izvēlējās tāpēc, ka [Jurim] Žagaram kādreiz patika Jaunatnes teātra izrāde. To paņēma [repertuārā], bet īsti nezinājām, ko ar to darīt. Domājām – nu, kas tur vispār būs? Šai izrādei bija igauņu režisors, kurš šo darbu iestudējis vairākas reizes.
Dailes teātrī ļoti daudzas izrādes ir aktuālas tieši šodien. Šajos laikos nevar iestudēt izrādi tikai tāpēc, lai parunātu par cilvēku dzīvi, sajūtām, attiecībām Čehova stilā vai ko tādu. Tagad visas izrādes kliedz par to, kas notiek šajā pasaulē: tas notiek gan "Leopoldštatē", gan "Rotkho", arī "Meistarā un Margaritā". Visas izrādes ir tādas, kas mēģina kaut kādā veidā cīnīties ar ļaunumu.
Līdzīgi kā dziļajos padomju laikos, kad cilvēki uz teātri nāca tvert kaut ko starp rindiņām, jo teātris bija tāda sala, kur visi sanāca kā baznīcā, arī tagad cilvēki ir izslāpuši pēc teātra. Kāpēc mums visas izrādes ir izpārdotas? Tāpēc, ka cilvēki kopā grib izdzīvot visu to, ko viņiem sniedz izrādes, lai kliegtu par ļaunumu, par netaisnību, par varu, par visu to, kas tagad notiek apkārt.
Šie gadi ir tik drausmīgi, ka cilvēki reti kad grib paskatīties kādu komēdiju, bet visi mēs kopā kaut kādā veidā gribam saprast, kas notiek ar mums, kas notiek tur vai šeit un kā mēs kopā varam to visu vērst par labu. Domāju, ka tā ir teātra misija. Visu teātru misija, un tas arī notiek Dailes teātrī.
Vienīgi man liekas, ka atšķirībā no padomju laika, kad teātris varēja uzņemties zinātāja lomu – ka mēs zinām un mēs jums pateiksim to un to, tagad tā neziņa ir abās pusēs.
Jā, un arī tas, kā pret to cīnīties. Redzam, ka pret to ir tik grūti, pat neiespējami cīnīties. Tāpēc arī cilvēki aiziet no izrādes satraukti un domājoši. Teātris [šobrīd] nav tas, kur atnākt atpūsties. Domāju, ka šajā laikā nevar vienkārši noskatīties izrādi – redz, kā mēs labi izklaidējamies! Kopā kaut kādā veidā jārisina un jāparāda, kas tas ir.
Vēl mazliet pieskaroties padomju laikiem, nevaru nepieminēt filmu "Padomju džinsi", kurā darbības vieta ir Dailes teātris, un var saskatīt pat dažādas paralēles, ja zini par to laiku kaut ko vairāk. Jūs atveidojat galvenā varoņa vecmāmiņu. Tas ir specifisks jautājums – ko iesākt ar padomju laiku? Man pašai šķiet, ka ir vairāki risinājumi: padomju laika tekstus vari pielāgot vai rediģēt, un skatīties, kas no tā paliek pāri. Ja ņem kvalitatīvu tā laika darbu. Vari arī šodien rakstīt par padomju laiku – kāds arī ir "Padomju džinsu" stāsts, un izvēlēties diezgan dažādas intonācijas, kā runāt par to. Kā jums šķiet – ko ar to padomju laiku darīt? Un kas jums pašai ir interesanti kā skatītājai un kā lasītājai?
Jā, tas ir interesanti, ka scenāriju rakstīja nevis latviešu scenāristi vai režisori, bet to rakstīja ārzemniece. Pati tikai divas sērijas esmu noskatījusies. Jautāju, kā viņa varēja izprast to, kas mums te notika? Jo es taču dzīvoju tajā laikā, bet režisore, man liekas, nav to piedzīvojusi, tāpat arī galvenais varonis – mans filmas mazdēls. Bet laikam tas skāra arī citas valstis, un kaut kādā veidā saprotot mūsu Latvijas stāvokli Padomju Savienības laikā, tas viss iznācis tik viegli un kaut kādā veidā patiesi. Lai gan reizēm jautāju saviem kolēģiem: vai tiešām tik šausmīgi bija ar to "čeku"? Un viņi man teica – bija, bija. Jo daudz ko arī tajā laikā nezināju.
Mana varone bijusi frontē, aizstāvējusi savu dzimteni, viņai par to piešķirts dzīvoklis un viņai ir visas ērtības… Viņai ir daudzas medaļas un dažādi ordeņi, viņa iet iepirkties labā veikalā, kur tikai tādi cilvēki var kaut ko nopirkt, bet viņa, partijniece būdama, saprot, kas ir kas, un, aizstāvot mazdēlu, kaut kādā veidā mēģina cīnīties pret to.
Un man liekas, ka tur ir tā vērtība – vismaz manai varonei –, viņa saprot, ka "čeka" ir tik briesmīga un cik briesmīgi cilvēki tiek apspiesti. Daudzi līdz mūža galam taču nodzīvoja ar pārliecību, ka tas ir labākais ceļš – komunisma celšana un padomju vara, un "čeka" ir tikai tāpēc, lai mūs aizsargātu no ienaidniekiem.
Filma to laiku parāda arī ar tādu humoru – kā mums toreiz negāja un kā bija, bet precīzi parāda arī notikumus un to, kā samala cilvēkus. Man ir liels prieks, ka filmā ir mūsu teātris, jo
Dailes teātris jau tajā laikā bija bezmaz vai "čekas" filiāle, kur bija gan [Augusta] Vosa kabineti, gan visur mikrofoni un kabeļi. Kārlis Auškāps kādreiz lielījās, ka viņam esot telefons ar tiešo vadu uz Kremli… (smejas) Kad taisīja remontu, atklājās tādas šausmu lietas...
Šobrīd notiek Mazās zāles remonts, kur tiks lauztas visas sienas – domāju, tur atklāsies vēl tik daudz lietu, jo visur ir noklausīšanās ierīces. Kad NATO samita dēļ remontu taisīja pirmoreiz, tika uzieta tāda kabeļu jūra un iekārtas, ka nevarēja saprast, kas tas vispār ir. Tā kā – jā, tas viss ir saistīts.
Bet mani ļoti interesē, ar ko tā filma beidzas un kas tur notiek – tiešām nav bijis laika noskatīties visu līdz galam. Bet, ja to filmu atzīst par ļoti labu, pat ārzemēs tā dabūja skatītāju balvu un [Kārlis Arnolds] Avots kā aktieris visur atzīmēts kā labākais – domāju, ka tā filma ir laba. Ka tā kaut kādā veidā pat ārzemniekiem rada priekšstatu par to, kas mums te noticis.
Vēl mazliet precizējot par padomju laika literatūru vai dramaturģiju. Kā jums šķiet – svītrot vai nesvītrot to ārā no mūsu vēstures?
Atceros, kā bija Krodera laikā: lai viņš varētu iestudēt "Hamletu", viņam vajadzēja iestudēt kaut kādas divas briesmīgas padomju lugas, jo citādi viņš klasiku iestudēt nedrīkstēja – tas bija aizliegts.
Bija tāda izrāde "Bundziniece" – par karu, kurā man bija jāspēlē bundziniece: kaut kāda spiedze, kas dejo uz galda, spēlējot akordeonu. Taču Kroders prata jebkurā padomju lugā ielikt savu kodu tā, ka tas darbs bija skatāms un tur iznāca ārā arī kaut kāda patiesība, ko padomju ierēdņi būtu varējuši aizliegt.
Bet šobrīd, domāju, ir tik daudz labu lugu un padomju lugas vairs nevajadzētu iestudēt. Domāju – nu, ko lai dara tie nabaga rakstnieki, kas uzrakstījuši kaut ko tādu? Protams, arī viņiem bija jāraksta noteiktas nodevas. Tāpat kā Kroderam vajadzēja iestudēt visas šīs padomju lugas...
Tas, ko es esmu skatījusies padomju laika lugu kontekstā – darbos, kas pa īstam ir labi, tās nodevas redzamas tik precīzi kaut kādās atsevišķās vietās, ka tas ir viens pildspalvas vilciens un nodeva ir izsvītrota, bet paliek tas, kas ir labais. Jo ir jau atsevišķi ļoti veiksmīgi uzrakstīti darbi, kas spilgti parāda to laiku. Bet mēs ļoti precīzi nonācām pie tā, ar ko gribēju noslēgt šo sarunu – proti, pie manas mīļākās Oļģerta Krodera izrādes "Ko tur liegties, nav vērts" un pie jūsu nospēlētās Randas. Man ir iespēja strādāt un stāstīt par latviešu teātri Dailes teātra jaunajam kursam, un akurāt pirms dažām dienām viņiem rādīju fragmentu no šīs izrādes. Un arī viņi, kuriem šodien ir 19, 20 un 21 gads, bija spiesti atzīt, ka izrāde nav novecojusi: tā it kā ir tik tipiska padomju luga, bet cilvēciskais dziļums, cilvēka traģēdija ir tik tīra – kā tāds destilēts materiāls, kurā tu vari parādīt, ka traģēdija nav tikai "Hamletā". Traģēdija var būt arī lauku virtuvītē vienai kolhoza slaucējai.
Tā luga bija briesmīga... Es pat nesaprotu, kāpēc Kroders to vispār paņēma. Jo mēs to lugu izlasījām un sapratām: tas ir ārprāts… Nu, ko lai vispār ar to iesāk?! Jā, to vajadzētu paprasīt tur, augšā, pašam Kroderam, kāpēc viņš to lugu paņēma. Bet mēs to sākām veidot paši: pierakstījām tekstus, izdomājām situācijas. Principā no tās lugas tīrrakstā nekas nav palicis.
Kroderam ienāca prātā, ka visu vajag ļoti naturāli – ja cep kaut ko, tad lai cep uz skatuves. Ja ir alus, tad lai ir īstais alus. Un man tās bija šausmas – ka jāspēlē fermas strādniece… Protams, pa vidu mīlestība, traģēdija, bērns un mīlas trijstūris. Bet kaut kādā veidā mums ar to visu naturālismu un šausmām, kas tajā padomju ciematā notiek, viss sanāca.
Es pati, dzīvodama laukos, pilnīgi redzēju tādu Randu – slaucēju, kas nodzērusies kaujas un mīl, taisa pašnāvības un dara vēl nezin ko... Es visu šo dzīvi tik ļoti sapratu! Līdz ar to mums ļoti patika to izrādi spēlēt: izbraukājām visu Latviju, un beigās mūs pat novērtēja lielie kritiķi – ka izdevies pasakains darbs par padomju lauku dzīvi ar kaislībām un mīlestību.
Kad mūsu izrādi bija noskatījušies igauņi vai lietuvieši un gribēja to iestudēt, tad mums vienkārši nebija materiāla, ko viņiem iedot, jo bijām visu pārrakstījuši. Mēģinājām kaut kādā veidā restaurēt to materiālu, lai viņiem varētu iedot. Nezinu, kā viņiem veicās. Autors neiebilda, viņam bija pilnīgi vienalga, ko mēs ar to darbu darām... Bet atceros, ka mans tēvs, kurš reti gāja uz teātri, un pats lauku cilvēks būdams, noskatījās šo izrādi, kā es spēlēju to nodzērušos, ārprātīgo lapsu fermas darbinieci, un pirmo reizi mūžā izrādē raudāja… Līdz tam viņam teātris likās tādu kumēdiņu rādīšana. Tad sapratu, ka tas aiziet līdz sirds dziļumiem jebkuram cilvēkam, sevišķi jau lauku cilvēkiem. Pateicoties Kroderam, ka viņam radās tā ģeniālā ideja, kā to izrādi veidot, mēs pavilkāmies tam visam līdzi. Bet tādas lugas nav. Ja es jums tagad iedotu šo lugu, jūs teiktu – kas tas vispār par ārprātu?!
