ĪSUMĀ:

• Režisors Dmitrijs Krimovs vienojas pats ar Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu par pasaules pirmizrādi krievu valodā Latvijas valsts dibināšanas vietā.
• Nacionālajam teātrim nacionālās vērtības nav kritērijs, lemjot, kam iznomāt teātra telpas.
• Teātra kritiķe Zane Radzobe norāda, ka skandāls ap Krimova izrādi liecina, ka Nacionālais teātris līdz galam nesaprot, kā jūtas viņu skatītājs.
• Iepriekšējais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) aicina Nacionālo teātri apsvērt, kā šo teātra lēmumu uztvers Krievijā.
• Publicists Dainis Īvāns aicina kultūrtelpas neļauties kompromisiem un turpināt īstenot "antikrievisma" taktiku.

Krimovs atgriežas uz Nacionālā teātra skatuves jau ar izrādi krievu valodā

Producentu kompānija "Art Forte" ir noslēgusi līgumu ar Latvijas Nacionālo teātri, lai septembra vidū Kronvalda bulvārī 2 izrādītu Dmitrija Krimova jaunāko iestudējumu "Ārprātīgo piezīmes", kurā galvenās lomas atveidos Čulpana Hamatova un Maksims Suhanovs. "Art Forte" valdes priekšsēdētāja Jūlija Ločmele nesaprot, kāpēc Krimova atgriešanās uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves izraisījusi tādu sašutumu sociālajos tīklos: "Mūsu valstī nav aizliegts spēlēt krievu valodā, mēs nepārkāpjam Latvijas likumus, un es nesaprotu, kāpēc ap šo izrādi ir izveidojusies tik neveselīga situācija." Producentu kompānijas vadītāja atklāj, ka vietu izrādei, kas pēc tam ceļos pa pasauli, izvēlējies pats režisors:

"Nacionālais teātris ir vieta, kur Dmitrijs Krimovs šajā sezonā iestudēja izrādi "Pīters Pens. Sindroms", un viņš sarunāja ar Latvijas Nacionālā teātra direktoru, ka nākamais neatkarīgais projekts arī būs uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves."

Nacionālā teātra direktors Māris Vītols intervijas laikā ar "Kultūršoku" ne mirkli neapšauba lēmumu iznomāt skatuvi Krimova izrādei krievu valodā ar tulkojumu valsts valodā: "Viesizrādes Nacionālajā teātrī ir vienīgās izrādes, kur uz skatuves var tikt izmantota arī svešvaloda, un iepriekšējos gados mums ir visdažādākās valodas skanējušas Nacionālajā teātrī – gan lietuviešu, gan igauņu, gan vācu, gan ukraiņu un arī krievu, šis nav tāds pirmais gadījums. Mums katru gadu viesizrādēs uz Nacionālo teātri brauc, piemēram, Daugavpils teātris."

Teātra kritiķe un zinātniece Zane Radzobe gan norāda, ka Daugavpils teātris un krievu trimdas teātris nav viens un tas pats: "Daugavpils teātris ir Latvijas teātra vides ekosistēmas daļa. Mēs saprotam, no kurienes viņi nāk, mēs saprotam, kādā vidē viņi dzīvo, mēs saprotam, kāpēc, ar ko un par ko viņi runā. Un tas ļoti lielā mērā attiecas tieši uz Latvijas sabiedrību. Krimovs piedāvā nevis Latvijas sabiedrības apskatu, nevis to, kas ir mūsu aktualitāte, Krimovs nāk kā cilvēks no ārpuses, kurš piedāvā pilnīgi citu perspektīvu."

Režisora perspektīvu iezīmēja izrāde "Pīters Pens. Sindroms". Zane Radzobe atminas, ka to ļoti labi varēja novērot zālē: "Latviešu publika ļoti, ļoti nepieņēma šo izrādi tieši tā iemesla pēc, ka šī ir krievu perspektīva, kas runā par tēmām, kas, skatoties no mūsu sabiedrības pozīcijām, liekas pārāk mazas pret tām šausmām, kas šobrīd notiek Ukrainā. Bet vienlaicīgi es redzēju, ka Nacionālajā teātrī tieši uz konkrēto izrādi bija arī tādi cilvēki, kuri nekad iepriekš šajā teātrī nebija bijuši, respektīvi, tā bija Rīgas krievu kopiena, un tiem cilvēkiem tā bija absolūta ekstāze, jo acīmredzot tas runāja tieši par viņu pieredzēm."

Māris Vītols neredz iemeslus, kāpēc Krimova piedāvājums bija jānoraida

Nacionālā teātra direktors Māris Vītols min trīs kritērijus, kāpēc slēgts līgums par "Ārprātīgo piezīmju" pirmizrādi uz Nacionālā teātra skatuves. Pirmkārt, tā ir teātra izrāde, otrkārt, sagaidāms, ka ar augstu māksliniecisko kvalitāti, treškārt, iepriekšēja sadarbība ar Dmitriju Krimovu bijusi laba. "Šeit visos šajos jautājumos svarīgi ir turēties pie tiem noteikumiem un pie tiem kritērijiem, kurus mēs esam izvirzījuši, un tie pirmām kārtām ir augsti profesionālie kritēriji," norāda Māris Vītols. Teātra kritiķe Zane Radzobe uzsver, ka šis jautājums nav par augsto kvalitāti: "Krimovs ir ļoti labs režisors. Par to nav jautājumu.

Ja mērķis ir piedāvāt savai publikai izcilu mākslu, tad Krimovs ir ļoti loģiska izvēle. Ja mērķis ir runāt par vērtībām, par konkrēto sabiedrību, kas ir latviešu sabiedrība, runāt par kaut kādām mūsu aktualitātēm, tad Krimovs ir problemātiska izvēle.

Jautājums ir vienkārši, ko Nacionālais teātris grib. Tas, manuprāt, nav īsti skaidrs."

Par Nacionālā teātra seju runā arī publicists un Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns: "Ir divas pretrunas Nacionālā teātra politikā. Pirmā ir tā, ka jaunais direktors, kad viņu apstiprināja, paziņoja, ka viņš stiprinās nacionālās kultūras vērtības, nacionālo dramaturģiju, un te nu mēs to redzam, ka ir izrāde krievu valodā. Otrs ir šī uzbāzīgā krievu pasaules apziņas lielgabalu stumšana jau ilgāk, ko ir darījusi firma, kas organizē šo iestudējumu – "Art Forte", kura jau ilgstoši vedusi šeit "Zelta masku", radot to sajūtu, ka mēs bez dižās krievu kultūras, bez krievu imperiālisma nevaram iztikt."

Vai Nacionālais teātris saprot savu skatītāju?

Drīz pēc kara sākuma iepriekšējais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) pašu kultūrtelpu izlemšanā atstāja jautājumus par piedāvāto saturu, kas saistīta ar Krievijas kultūru. Savu nostāju par suverenitāti lēmumu pieņemšanā viņš nav mainījis, lai gan Nacionālā teātra izvēle viņam nav pieņemama: "No vienas puses, mēs varam teikt, tas ir tik nevainīgi – parādīt izrādi krievu valodā, un tie taču ir kaut kādā veidā labie krievi un tamlīdzīgi, taču mums ir jāsaprot, ka apmēram simt miljoni Krievijas iedzīvotāju, kuri balso par Putinu un atbalsta Putina agresiju Ukrainā, jebkuru šādu afišu Rīgā ar izrādi krievu valodā Nacionālajā teātrī uztver un viņiem tā tiek pasniegta kā dižā krievu pasaules uzvara."

Nacionālā teātra direktors Māris Vītols uzskata, ka nedot trimdas krievu māksliniekiem iespēju izpausties šajos apstākļos uz skatuves viņu dzimtajā valodā būtu diskriminācija: "Mums jānovērtē tas, ka ļoti neliels profesionālo mākslinieku skaits ir izvēlējies no Krievijas aizbraukt. Viņi ir izklīduši pa visu šo teritoriju, un viņiem ir tiesības turpināt savā profesijā strādāt, vai arī mēs teiksim, ka viņi vairs ar profesionālo mākslu nodarboties nedrīkst un ka, nenoniecinot nevienu profesiju, viņi var tikai, lūk, vadīt taksometru vai izvadāt ēdienu, vai strādāt par pārdevēju,

es uzskatu, ka šiem profesionāļiem ir tiesības turpināt strādāt savā profesijā.

Un, ja mēs viņiem šādas tiesības piešķiram, tad mēs nedrīkstam viņus cenzēt, mēs nedrīkstam noteikt kaut kādus radošās brīvības ierobežojums, jo tādēļ mēs ne ar ko neatšķirtos no tās valsts, no kuras viņi ir aizbēguši."

Dainim Īvānam ar šo argumentu ir par maz, lai atbalstītu Vītola lēmumu: "Tas ir viens no tiem argumentiem, ko parasti runā, un tīri cilvēciski to var saprast, bet arī šiem cilvēkiem ir jāsaprot, viņi nav bezvainīgi, arī Čulpana Hamatova ir slavinājusi pietiekoši Putinu, viņu stiprinājusi, stiprinājusi šo režīmu un īstenībā arī Milans Kundera par to raksta – kāda mums daļa, ka savā laikā cietis Prokofjevs vai cietis varbūt Rahmaņinovs, Čaikovskis šajā Krievijas impērijā, vienalga viņi šobrīd tiek izmantoti kā šīs totalitārās, impēriskās Krievijas ieroči un balsis, paši pat to neapzinādamies."

Teātra kritiķe Zane Radzobe pieļauj, ka pēc kara mēs uz šo darījumu skatītos atšķirīgi: "Mēs dzīvojam kara situācijā. Šī ir situācija, kurā droši vien gaidīt, ka viss ir absolūti, tikai racionāli uztverams un viss izsverams, ir neloģiski, neiespējami. Ir skaidrs, ka cilvēkiem ir ļoti emocionāla attieksme. Un cilvēkiem ir tiesības uz savām emocijām, tiesības just tieši to, ko viņi jūt, būt tieši tik traumētiem, cik viņi ir traumēti, un attiecīgi visu pasauli ap sevi caur to arī tvert, un tas vienkārši ir jāņem vērā.

Protams, Nacionālais teātris droši vien, spriežot pēc tā skandāla, kas izcēlies, viņi acīmredzot līdz galam nav sapratuši, kā sevi šobrīd jūt viņu skatītājs."

Nacionālā teātra direktors Māris Vītols "Kultūršokam" dažādos teikumos ietver un atkārto vienu un to pašu domu, aizstāvot savu lēmumu: "Nacionālais teātris nekad nenodarbosies ar mākslas darbu cenzūru. Mēs esam par to, lai radošās brīvības ziņā mums būtu vienādi standarti gan mūsu pašu māksliniekiem, gan viesmāksliniekiem, kuri, protestējot pret Putina režīmu, no Krievijas ir aizbraukuši."

Producentu kompānijas "Art Forte" valdes priekšsēdētājai Jūlijai Ločmelei nav priekšstata, kā Krievija uztvers ziņu, ka Latvijas Nacionālajā teātrī notiek izrāde krievu valodā: "Es nezinu. Man liekas, ka slikti, nezinu, man nav informācijas."

Dainis Īvāns uzskata, ka mūsu situācija pieprasa nepārtrauktu piesardzību: "Mēs tomēr esam daļa no Rietumiem, un, ja mēs to Rubikonu, pārejas robežu Atmodas laikā pārkāpām, tad mums ir konsekventi tajā pusē jāturas, un kādreiz profesors Laķis, Kultūras akadēmijas dibinātājs, teica, ka pēc neatkarības ir jāizmet akmeņi visai tai sistēmai, kas bija tam bordelim, krievu pasaulei, impērijai, un otrs, viņš teica, mums jāņem kājas pār pleciem un jāmūk, cik tik vien ātri varam. Un šī mukšana vēl nav beigusies, mēs vēl neesam aizmukuši, un kāds mums dzenas pakaļ. Diemžēl šoreiz tas ir arī mūsu Nacionālais teātris."

Izrādes atbalstītājus pirms kara vienoja bizness ar Pjotru Avenu

Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") šonedēļ nebija pieejama komentāram saistībā ar Krimova atgriešanos uz Nacionālā teātra skatuves ar izrādi krievu valodā. Pagaidām nekādu nostāju nav paudusi arī Ukrainas vēstniecība, kura rudenī asi nosodīja Daugavpils teātra jauniestudējumu "Pamiers", kas vēstīja par ukraiņu un krievu karavīriem. Arī uzrunātās ukraiņu kopienas no publiskas viedokļa paušanas atteicās. Tikmēr Agneses Loginas priekštecis Nauris Puntulis aicina Kultūras ministriju izvērtēt izrādes finansētājus:

"Kas attiecas uz šo konkrēto gadījumu, mani patiešām interesē, vai Kultūras ministrija ir rūpīgi, skrupulozi analizējusi pavadošās naudas izcelsmi. Tas ir patiešām jautājums, un tas ir uzdevums, kas Kultūras ministrijai būtu jādara, jo šī nav iejaukšanās saturā."

"Kultūršokam" neizdevās iegūt plašākas ziņas par izstādes finansiālo atbalstītāju. Tīmeklī pieejamā informācija liecina, ka labdarības fonds ar nosaukumu "We Exist!" dibināts šī gada 5. martā. Tā vadītājs ir Eduards Panteļejevs. Pēc mediju kompānijas "Bloomberg" datiem, viņa bizness līdz 2022. gadam bija saistīts ar Eiropas sankcijām pakļautajiem miljardieriem Mihailu Frīdmanu un Pjotru Avenu. Pēc kara sākuma Panteļejevs viņu daļas savā uzņēmumā atpirka. Fonds noslēdzis līgumu ar poļu kompāniju "Entracte International", kas savukārt sadarbojas ar "Art Forte", kuras vadītāja Jūlija Ločmele par saviem partneriem nešaubās: "Es esmu pārliecināta par mūsu partneriem. Sen pazīstu "Entracte International" vadību un esmu droša par šo sadarbību."

Nacionālā teātra direktors Māris Vītols norāda, ka pret viesizrādes organizētājiem teātris rīkojies, kā ierasts šādās reizēs: "Nacionālais teātris nekādā veidā nav iesaistīts izrādes organizēšanā, mēs iznomājam telpas izrādes organizētājiem, un mums ir noslēgts nomas līgums, organizatori, kas ir "Art Forte", maksā to pašu cenu par telpu nomu kā jebkurš nomnieks."

Kultūras darbiniekiem jānotur Ukrainas intereses pirmajā vietā

Lai gan daļa "Kultūršoka" uzrunāto kultūras darbinieku atteicās no publiskas viedokļa paušanas saistībā ar Krimova jauno izrādi Nacionālajā teātrī, attieksme bija ļoti polāra. To atklāj arī sašutums sociālajos tīklos. Dainis Īvāns atzīst, ka pēdējais gadījums ir ļoti bēdīgs, bet viņš nevar saprast arī citu kultūrtelpu nespēju kaut uz laiku atteikties no Krievijas kultūras – Rundāles pilī šovasar izrādot baletu "Gulbju ezers", Nacionālajai operai Ziemassvētkos atdodot skatuvi "Riekstkodim", bet Dailei iestudējot Bulgakovu: "Mēs kaut kā ļaujamies, kaut kā paši šļūcam uz šo kompromisa pusi. Īstenībā vajadzēja būt otrādi. Ja sabiedrība nogurst, un tas ir pilnīgi saprotams, jo karš ieilgst un mēs nezinām, cik ilgi tas vilksies, bet šajā brīdī mēs varam teikt paldies ukraiņiem, ka tas vēl joprojām turpinās, jo, ja ukraiņi būtu padevušies, mēs droši vien jau karotu ar Krievijas karapulkiem,

bet kultūras darbiniekiem vajadzēja būt tiem, kas to nogurumu kliedē, kas uztur šo apziņu, ka Ukraina pirmajā vietā, Ukrainas karš, kas jāatbalsta visiem spēkiem, un arī kultūrā jābūt tam antikrievismam."

Jautājums gan paliek, kur tad uzstāties trimdas krievu māksliniekiem. Teātra kritiķe Zane Radzobe apzinās, ka atbildes var būt dažādas: "Viņi ir arī ar savu darbību un īstenībā personiskās dzīves upuriem parādījuši, kurā pusē ir. Vai viņi paši grib iekļauties kādā citā kultūrā, vai arī kāda cita kultūru, šajā gadījumā latviešu kultūra grib viņus pieņemt, tas ir cits jautājums. Tas arī īstenībā tiešām ir jautājums par to, kā mēs skatāmies uz dažādiem sabiedrības modeļiem, vai, piemēram, latviešu sabiedrībā cilvēks, kurš, pieņemsim, ir ar tādām pašām vērtībām, kādas ir mūsējās, bet ar citu etnisku piederību, vai viņš tajā var iekļauties."