Tagad "Klase" uz skatuves atgriežas ietērpta Jura Joneļa režijā, bet uz skatuves kāps Katō, Dagnis Roziņš, Annija Putniņa, Andžella Goba, Miks Galvanovskis, kā arī Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas audzēkņi.
Jāni, mūzikla "Klase" skaņdarbi radušies pirms 18 gadiem, kad pats vēl mācījies Rīgas Doma kora skolā. Jau tolaik tie ieguva lielu popularitāti. Kādēļ izlēmi, ka mūziklam jāatgriežas uz skatuves?
Jānis Ķirsis: Pirms daudziem gadiem Rīgas bērnu un jauniešu muzikālais teātris bija izsludinājis konkursu par mūzikas veidošanu jauniešu iestudējumam. Tā nu gadījās, ka es piedalījos un tiku izvēlēts par atbilstošāko cilvēku šim darbam. Nākamais solis bija Normunda Beļska librets, un tā tapa "Klase", piedaloties Nikam Matvejevam, Kārlim Būmeisteram un citiem brīnišķīgiem māksliniekiem.
Jāatzīst, ka skaņdarbos kaut kādā ziņā ietērpts mans tā laika jaunības maksimālisms. Manas sajūtas brīdī, kad es pats vēl biju daļa no klases. Pēc visiem šiem gadiem izlēmu, ka vēlos mūziklu atkal uzvest. Uzrunāju visu radošo komandu, bet tikai pēc visu "jā" vārdu saņemšanas noskatījos pagātnes izrādes ierakstu un uzdevu sev jautājumu – "ko es esmu izdarījis"? Tas bija cits laiks, mūziklā ieslēpts mūsu jaunības komandas absolūtais naivums. Sapratu, ka mūsdienu jaunieti, kuram viss ir acu priekšā, tas neuzrunās. Un tad sākās darbs pie izrādes pārstrādāšanas. Es teiktu, ka mūzikla "Klases" sižets ir nemirstošs un, laikam ejot, tas jāredz ikvienam jaunietim. Un tā kā es ikdienā nodarbojos ar jauniešu kultūrizglītību caur platformu Skoleniem.lv, man tas likās ļoti iederīgi.
Ko varam gaidīt no 2024. gada mūzikla versijas?
Jānis Ķirsis: Salīdzinot ar iepriekšējo mūzikla "Klases" izlaidumu, ir nemainīgas tēmas, bet ir arī jauni un aktuāli pārdzīvojumi. Pieskaramies gan tādiem svarīgiem tematiem kā mobings, gan nemirstošajiem mīlestības jautājumiem.
Lai arī mainījušās pusaudžu intereses un ikdienas komunikācijas ritumu ievērojami ietekmējuši sociālie tīkli, problēmas un galvenie vēstījumi paliek tie paši. Ikviens no mums vēlas tikt saredzēts, sadzirdēts un uzklausīts.
Protams, nevarējām nepievērsties sociālajiem tīkliem un digitālajai videi. Mūsdienās tas ārkārtīgi ietekmē jauniešu psihoemocionālo veselību, liekot pastiprināti domāt ne tikai par savu "tēlu" un attiecībām skolā, bet arī ārpus tās. Pats galvenais mūziklā ir jaunieša vēstījums – es esmu indivīds ar savu pieredzi, emocijām un dzīvi. Es nevēlos saplūst ar pārējo klasi un vēlos tapt pamanīts.
Juris Jonelis: Mūzikla pamatā ir tēmas, kas nāk no pašiem jauniešiem un tās ir ļoti patiesi un godīgi atspoguļotas. Tieši šī godības un "caurspīdības" pakāpe mani iedvesmoja iesaistīties radošajā procesā. Mūziklā apskatām arī nemainīgi aktuālās skolotāju un skolēnu attiecības, kas man pašam, kā Latvijas Kultūras koledžas pasniedzējam, liekas ļoti vērtīgs sarunas temats. Klasē esošie jaunieši nereti vēlas piekļūt skolotājiem tuvāk, viņu acīs izcelties kā indivīdiem, nevis kā veselai cilvēku masai. Apskatām arī medaļas otru pusi, atspoguļojot skolotāju sajūtas ikdienas vidē. Tā nu nejauši sakritis, ka mūzikla iznākšana sakrīt ar šī brīža izglītības reformām, kad nupat reorganizētas vai likvidētas 54 pašvaldību dibinātas mācību iestādes. Visi šie notikumi, kurus jaunieši un skolotāji piedzīvo ikdienā, rada atblāzmu savstarpējās attiecībās. Mēs ceram, ka šajā mūziklā skatītāji kaut nedaudz ieraudzīs sevi un aizdomāsies par savām līdzattiecībām.
Jauniešu dzīve pēdējā desmitgadē ir ārkārtīgi mainījusies. Gan tas, kā viņi patērē informāciju, gan tas, kā viņi domā par dzīvi kopumā. Kādas, jūsuprāt, ir lielākās pārmaiņas, un par ko īpaši jāpiedomā uzrunājot mūsdienu jauniešus?
Juris Jonelis: Strādājot pie notikumiem, kuru primārā mērķauditorija ir jaunieši, lielākais izaicinājums nemainīgi ir satura un izpausmes formas sabalansēšana. Šobrīd jauniešu vidū ārkārtīgi populārie sociālie tīkli pirmās "Klases" laikā praktiski neeksistēja. Tolaik populārākais sociālais tīkls bija Draugiem.lv. Mūsdienu jauniešiem pieejams daudz vairāk informācijas, nekā tas bija tolaik. Tajā skaitā – lai sekotu līdzi jaunākajām pasaules tendencēm. Lai arī mūziklā atspoguļotās tēmas pēc būtības ir nemainīgas un tas joprojām ir mūzikla priekšplānā, mums ar šodienas auditoriju jārunā citā formā. No tā izriet konkrēti izpausmes veidi uz skatuves. Mēs izmantojam daudz vairāk tehnoloģiju. Informātikas klase ir pārtapusi par mākslīgā intelekta klasi.
Patiesībā, jāapzinās, ka digitālā pasaule ir tikai fons. Īstā dzīve un emocijas notiek ārpus tās.
Un, manuprāt, šādu klātienes notikumu apmeklēšana jaunietim var palīdzēt distancēties no digitālās pasaules, ieskatīties acīs, būt klātesošam. Visa pamatā ir cilvēciskums. Dzīvs, patiess, mainīgs, matemātiski nesaprogrammēts.
Mūziklā šoreiz paralēlā tēma ir arī karš, cīņa un miers. Tas šobrīd aktuāli ikvienam no mums, tajā skaitā jauniešiem, kas tiek iesaukti dienēt. Ja mēs globāli vēlamies mieru, ir jāsāk ar mieru vidē, kurā mēs paši dzīvojam un uzturamies ikdienā. Svarīgi atrast kopēju valodu, kā mēs varam kopā iet nevis pret kaut ko, bet tieši otrādi – būt par vienotām lietām.
Jānis Ķirsis: Šoreiz īpaši piedomāts arī pie muzikālajām kompozīcijām, jo mums bija svarīgi, lai tas sasaucas ar jauniešiem aktuāliem un mūzikas stiliem. Tādēļ uz skatuves dominēs skaņdarbi ar repa vai elektroniskās mūzikas elementiem, kas vēlāk pārtaps mūzikas albumā. Pirmo singlu "Es Tev iemācīšu" jau piedāvājam noklausīties "Youtube" un "Spotify" platformās.
Ja runājam par izmaiņām jauniešu ikdienā un uzvedībā, manuprāt, ļoti svarīgi visu redzēt vairākos posmos un pakāpienos. Ar mūsu platformu Skolēniem.lv, mēs ik gadu veidojam vairākus mūziklus, koncertuzvedumus un izrādes, kuru mērķis ir izglītot jauniešus. Mēs dodamies pie viņiem uz skolām vai aicinām viņus pie sevis. Manuprāt, pēdējo gadu lielākā, jūtamākā izmaiņa, it īpaši pēc pandēmijas, ir jauniešu attieksme. Ir laiks piedāvājumam no kultūras organizāciju puses un ir laiks mājasdarbam no vecāku un skolotāju puses. Jaunieši ārkārtīgi reti apmeklē kultūras notikumus. Mēs varam radīt interesantu un mūsdienīgu saturu, bet mēs nevaram jauniešus nedz piespiest atnākt, nedz iemācīt kā pareizi uzvesties kultūras pasākumos. Mums kopīgi jāvēlas parādīt jaunietim, ka ārpus digitālās vides eksistē citi, ne mazāk jēgpilni elementi, kas viņus varētu ieinteresēt. Prieks, ka nereti pēc pirmās interesantās izrādes, ko jaunieši redz, viņi paši "pavelkas" līdzi.
Vai ņemot vērā pēdējo gadu pasaules notikumus – Covid-19, karš, pastāvīgā sociālo tīklu ietekme uz mūsu dzīvi – mūsdienu jaunietim ir jābūt vairāk nobriedušam un apdomīgākam, nekā piemēram, jauniešiem pirms 15 gadiem?
Juris Jonelis: Šinī laikā ir jābūt mazliet uzmanīgākam pret savām izpausmēm, jo jebkura tava izpausme var vai nu dziedināt vai iznīcināt. Jauniešiem vēl vairāk jāapzinās, kāda ir ikkatra individuālā ietekme uz apkārt notiekošo. Tajā pat laikā atbildība krīt ne tikai uz jauniešiem, bet arī skolotājiem. Viņi pārņem stafeti uzreiz pēc vecākiem un tieši viņu ietekme uz katra jaunieša nākotni ir neatsverama. Atnākot uz skolu, jaunietis neapzinās (varbūt viņam pat nevajag apzināties), uz ko viņš tajā brīdī savā dzīvē virzās.
Skolotājam svarīgi būt klātesošam, godīgam, ieskatīties skolēna acīs, dvēselē un ieraudzīt viņa personību.
Kļūt par savdabīgu ceļa pavadoni, kas skolotāju noslodzes un arī jauniešu attieksmes dēļ nereti ir sarežģīti, bet akūti nepieciešami.
Jānis Ķirsis: Ne par velti mūsu paaudžu nosaukumi (mileniāļi, Gen-Z) sadalās arvien smalkāk, jo pasaulē notiek arvien lielākas pārmaiņas. Jāatzīst, ka daļa jauniešu šobrīd ir mazāk gatavi pastāvīgai dzīvei. Mēs mēdzam jaukt jauniešu prasmes iegūt zināšanas vai atrast tās brīvpieejas avotos, ar viņu spējām šīs zināšanas pēcāk pielietot ikdienā. Te mēs atkal nonākam pie vecāku lomas bērna dzīvē. Bet, protams, ne mazāk svarīga ir kultūrizglītība. Caur kultūru mēs aicinām jaunieti domāt. Ja tu domā, tu sāc izvērtēt, ko tu šajā dzīvē vēlies un ko tu nevēlies.
Juri, Tava radošā ikdiena ir ārkārtīgi krāšņa un piesātināta – teātris, dziesmu svētki, mazākumtautību festivāls. Kur Tavā dzīvē atrodas mūzikls?
Juris Jonelis: Studiju gados sanāca iestudēt vairākus mūziklus, tādēļ šis žanrs ir savijies ar manu profesionālo ikdienu. Studiju laikos esmu veidojis arī diplomdarbus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operklases dziedātājiem. Tādā veidā caur praksi esmu iepazinis metodes, kā katram izpildītājam muzikālajā žanrā atrast pieeju. Lai arī tas viss – koncerts, izrāde, festivāls – ir skatuves māksla, mūzikla atšķirība slēpjas detaļās. Šis ir mans septītais vai astotais mūzikls.
Man vienmēr ārkārtīgi paticis "Cirque du Soleil" un, uzsākot studijas, tas šķita ideālais skatuves mākslas virziens. Tajā apvienojas viss – mūzika, stāsts, akrobātika, šova elementi, teatralitāte, izcils naratīvs. Līdz sāku mācīties, es pats dejoju un veidoju horeogrāfijas. Patiesībā mana pirmā vēlme bija kļūt par horeogrāfu. Mūzikla žanrā, līdzīgi kā "Cirque du Soleil", visas šīs lietas iespējams apvienot un vienmērīgi sabalansēt. Tādēļ viņš mani turpina vilināt. Gan mūzikai, gan izpildītājam, gan elementiem – visam jānes savs vēstījums. Veidojot mūziklu, tev nepieciešams atrast starpnozaru risinājumus un tas piešķir interesi.
Mūziklos, protams, jādomā ne tikai par režijas specifiku, bet arī par izpildītājiem. Tie ne vienmēr ir profesionāli aktieri. Nereti tie ir topoši mūziķi vai muzikālo teātru aktieri, kurus iegrožo komponista iedotas notis. Tas nozīmē, ka uz skatuves visam jānotiek konkrētā, matemātiski definētā laikā. Teātra izrādēs aktieriem sniegtais laiks ir daudz "pielaidīgāks" un viņam nav jāiekļaujas konkrētā taktsmērā. Papildus, aktiermeistarībā prasības nemainās, bet mainās tehnikas un metodes rezultāta panākšanai. Piemēram, mūziklā sakāpinātākas var būt mizanscēnas. Tāpat var gadīties, ka izpildītājam jāpiemeklē konkrētas, fiziskas pozas, kurās viņa balss skanēs vislabāk.
Latviju pavisam noteikti varam dēvēt par teātra valsti. Šī mākslas žanra piedāvājums ir ārkārtīgi plašs. Par mūzikliem šķietami dzirdams daudz mazāk. Kādēļ tā?
Jānis Ķirsis: Mūzikli Latvijā ir kā pērkona negaisi. Tie parādās, pazūd un tu nekad nevari zināt, kad tie atgriezīsies. Katrs uzvests un jauniestudēts mūzikls, manuprāt, ir pielīdzināms uzvarētam hokeja mačam, radot brīnišķīgas emocijas. Tomēr brīžiem ir sajūta, ka mūzikls ir svešķermenis kopējā teātra un operas kultūrā. Latvijā ir ļoti neliels iedzīvotāju skaits un mums nav attīstīts kultūrtūrisms. Ir problemātiski atvēlēt vietu un finansējumu vēl vienam jaunam un atsevišķam žanram.
"Klases" mūzikla tapšana patiesībā ir brīnišķīga apstākļu sakritība, kad kopā sapulcējās cilvēki ar vienādām interesēm, bet es piesardzīgi skatos uz to, vai mēs varam šo žanru attīstīt ilgtermiņā.
Mūzikls ir skatuves darbs, kurš pieprasa daudzu tehnisko elementu kopumu. Tev ir nepieciešama vieta, kur tu vari iestudēt izrādi, uzbūvēt skatuvi un secīgi nospēlēt vairākas izrādes. Kā, piemēram, leģendārais Brodvejas teātris Ņujorkā. Mūsu kultūrpiedāvājums ir ļoti piesātināts. Gadā vienu izrādi reti kad ir iespējams nospēlēt vairāk nekā 50 reizes, katru dienu uz skatuves redzams kas cits. Ir cilvēki, kuriem mūzikls kā žanrs liekas pārāk viegls vai nenopietns, kaut gan patiesībā, tā ir pamatīga kultūras vienība. Manuprāt, ja būs pieprasījums, būs piedāvājums. Radot arvien kvalitatīvākus darbus un iespējams saņemot kultūrpolitikas atbalstu, gribētos cerēt, ka nākotnē dzirdēsim arvien vairāk mūziklu.
Juris Jonelis: Latvijas izpratne par mūzikliem visbiežāk veidojusies no tā saucamajiem "kanona" mūzikliem, kas neatbilst mūsu realitātei. Bet mūsu mūzikls "Sūnu ciema zēni" pierādīja, ka varam veiksmīgi šo žanru attīstīt, un pēcāk Latvijā Rīgas Doma kora skolā paradījās Mūziklu dziedātāju programma, kas pierāda, ka šīs žanrs paliek arvien aktuālāks. Ceru, ka ilgtermiņā tas Latvijā atradīs savu mājvietu kā pastāvoša vērtība.
