Henrieta Verhoustinska: Vairāk nekā divdesmit gadus tu esi Valmieras teātrī, vai tu jūties kā daļa no teātra tradīcijām? Vai esi kurbulētāja, kas iet pretī kaut kam iesīkstējušam?
Evita Ašeradena: Es domāju, ka jābūt abiem, un es ceru, ka es esmu abi. Ne velti ir Valmieras vasaras teātra festivāls, kurš ir brīvāks gan skatuves meklējumu un formu ziņā, gan arī skatītāju piesaistes ziņā. Ir brīnišķīgi, ka var divas tādas struktūras blakus eksistēt, un arī Valmieras vasaras festivāls ir svarīgs. Mēs varam uzrunāt ārzemju producentus un režisorus, kuriem interesē tas, ka nav lielā teātra māja ar noteiktām funkcijām. Viņi ierodas šeit, kaut ko darot festivālam, un tad iespējams tas pāriet teātra repertuārā.
Tas notika ar izrādi "Izdzīvošanas piezīmes".
Jā, un arī pirms tam izrāde "Es arī te, kas man ir jādara", kas ir brīnišķīgs Endīnes Bērziņas darbs, kas ir iegājis repertuārā un tiek spēlēts, arī tagad novembra beigās būs "Tabakas fabrikā". Mūsu Valmieras teātris viesosies Rīgā, "Tabakas fabrikā" ar "Es arī te, kas man ir jādara" 29. un 30. novembrī. Man liekas, ka teātra festivāls ir dzirkstele, un mēs varam iedot ilgāku dzīvi šiem iestudējumiem.
Kas Valmieras teātrī ir ar garu, kas dzīvo pudelē?
Teātris ir mistiska vieta, un ir ticējumi, kas nav izskaidrojami. Valmieras teātrī šīs tradīcijas pāriet no paaudzes paaudzē. Jaucot nost teātri, garu ielaida pudelē un pēc tam izlaida. Šajā procesā skatuvi nejauca nost, bet gars tika izlaists ārā, kad pabeidza teātri. Un tāpēc mēs skatuvi jeb garu mazgājām, nevis pavadot, bet sagaidot, mūsu rituāls bija mazgāt. Jā, tā bija brīnišķīga kopības sajūta, kurā visiem bija izdalītas lupatas un spaiņi, kuros mēs metām tās lupatas, mazgājām un pēc tam arī dziedājām Māras Ķimeles vadībā. Ja jānotur teātris tikai ar ticību, tad šādas rituāla darbības ļoti palīdz.
Tagad, atverot teātri, mēs jau mēnesi tur esam iekšā un citi jautā, kā jūtamies? Mēs jūtamies labi un brīnišķīgi, bet ir tā sajūta, par to, ko mēs esam piedzīvojuši gan elpojot tos putekļus, gan organizējot to nepārtraukto darbību teātrī. Mēs ne reizi neesam pārtraukuši spēlēt apaļajā zālē, un neesam pārtraukuši mēģināt. Principā arī šajā ēkā, kas bija administratīvajā galā, tie mēģinājumi notika, un blakus visām saaukstēšanās zālēm aktieri dzēra alerģijas zāles, jo bija celtniecības putekļi, kurus nevarēja izmazgāt.
Droši vien, ka tas bija ticības spēks, kas palīdzēja ansamblim un tehniskajiem darbiniekiem noturēties un palikt kopā.
Mums ir svarīgi pateikt paldies tehniskajiem darbiniekiem. Viņu telpas nav līdz galam tik labiekārtotas, kādas ir aktieriem un administrācijas galā, bet tā klātesamības sajūta par to, ka tu esi dūre, protams, ir tas, kas palīdzēja. Un tas, uz ko es ceru, ir tā sajūta, ka visi dara vairāk nekā spēj. Tie, kas ir priekšgalā dara vairāk nekā spēj, un citiem ir grūti atteikt. Tas ir arī tas, kā es dzenu uz priekšu tos cilvēkus un ne vienmēr tas ir viegli.
Evita, kas tevi – Madonas meiteni ar Rīgas izglītību – aizveda uz Valmieru? Vai tu vēl atceries to tālo 2001. gadu?
Es atceros, Ieva Struka gāja prom uz Latvijas Nacionālo teātri, un viņiem vajadzēja literāro daļu. Mēs mācījāmies pie Silvijas, un skaidrs, ka visi gribējām nokļūt teātrī. Kļūt par kritiķi ir tas viens sapnis, un rakstīšana visiem ir sapnis, bet būt teātrī un redzēt, kā tas rodas, ir tas, uz ko tiecos. Protams, man tas bija ļoti svarīgi, un sākumā aizgāju uz pusslodzi. Notika tas, kas notika, un šis ir viens no tādiem mistiskākajiem notikumiem manā dzīvē, jo es nevaru izskaidrot to, kas notika. Mūžībā aizgāja Pēteris Sūcis, Valmieras teātra direktors, un teātrī bija iekšējā panika, ka nevar ņemt cilvēku no malas. Skaidrs, ka pilsētai arī tā bija neliela panika, kurā tā neatzīstas pat tagad. Tad, kad mani apstiprināja, man pielika klāt padomi, tā bija pašvaldības prasība, ka pieliek teātra padomi, kas uzraudzīs, kā man tur iet, jo bija finansiālas problēmas un pēc tam arī visas pārējās. Man ļoti paveicās. Paveicās ar to, ka Kroders bija teātrī, un līdz ar to bija stabils balsts repertuārā. Bija Varis Brasla, Felikss Deičs un spēcīga aktieru trupa.
Atgādināšu skatītājiem, ka tieši Valentīna Maculēviča iestudētā Raiņa poēma "Daugava" bija tas iemesls, kāpēc Mārtiņa Brauna dziesma "Saule, Pērkons Daugava" kļuva leģendāra. Kādus vēl atslēgas vārdus tu gribētu izcelt Valmieras teātra tapšanas nozīmībā?
Jā, es jau dažus nosaucu. Protams, ka Pēteris Lūcis un viņa uzdrošināšanās. Viņš arī bija tradīciju cilvēks. Pēteris Lūcis bija ļoti svarīgs cilvēks Valmieras teātrim, stabils, tradicionāli domājošs par izrādēm. Viņš atļāvās pieņemt darbā pilnīgi trakus un pretēji domājošus māksliniekus – Oļģertu Kroderi, Māru Ķimeli, Valentīnu Maculēviču.
Iespējams, ka tas ir tas Valmieras teātra spēks, ka ir ļoti spēcīgs aktieru ansamblis. Ļoti labi tāpēc, ka nav tā zvaigžņu kulta, jo aktieris var spēlēt galveno lomu, bet otrā vakarā varbūt otrā vai pat trešā plāna aktieris.
Vienkārši kaut kas ļoti tradicionāls mijas ar pilnīgi trakiem eksperimentiem. Laikmetīgā māksla, un tas, ko izdarīja Kroders, Ķimele, Maculēvičs, iedeva citu elpu tam teātrim. Kopā ar Pētera Lūša domāšanu par cita veida skatītājiem tas noturēja teātri stabilu. Vienmēr ir bijuši skatītāji, bijis labāk un sliktāk, bet tie ir bijuši, un, protams, ka Valmieras teātra veiksme ir tā, ka šobrīd mēs esam saglabājuši pa visiem šiem gadiem mazās zāles. Tagad jaunajā teātrī mums ir esošā apaļā zāle un jaunās. Mums jau kopš pirmās rekonstrukcijas laikiem ir divas mazās zāles, kurās var atļauties eksperimentus un var dot starta vietu jaunajiem režisoriem. Piemēram, Mārtiņš Eihe Valmierā ieguva ļoti daudz iespēju un veidoja brīnišķīgas izrādes. Jānis Znotiņš ar kolosālām bērnu izrādēm. Mēs dodam telpu jaunajiem režisoriem, bet gribam arī šos piecus atslēgas režisorus, kas ir Pēteris Lūcis, Valentīns Maculēvičs, Māra Ķimele, Varis Brasla, Felikss Deičs, dot viņiem vietu arī atjaunotajā teātrī, jo skaidrs, ka šis teātris ir turējies uz spēcīgiem režisoriem.
Valmieras teātra sezona ir sākusies. Sezonas saraksts ir ārkārtīgi intriģējošs, tur ir lielā Šekspīra klasika "Romeo un Džuljeta" Ineses Mičules režijā un Tomasa Mannsa "Burvju kalns" Toma Treiņa režijā. Ir divi Gunāra Priedes lugu iestudējumi, "Zilā" un "Trīspadsmitā", un ir Annas Brigaderes "Sprīdītis". Vai šī latviešu dramaturģijas līnija tev kā latviešu dramaturģei ir īpaši svarīga?
Jā. Mēs konkrēti domājam par to, lai mēs aktieriem dotu iespēju, jo esmu pārliecināta, ka katra paaudze, kas ienāk teātrī, ir pelnījusi savu Romeo un Džuljetu, savu krustiņu.
Kas ir igauņu režisora "Cosmopolitan", ar ko tiks atklāta lielā zāle oktobra sākumā?
Pirms sešiem gadiem mēs sākām domāt par šo, drusku vēlāk kā par teātra rekonstrukciju.
Man nosaukums saistās ar sieviešu žurnālu.
Nu, tā droši vien ir viena no atsaucēm. Tur nosaukumi bija dažādi. Galvenais ir tas, ka mēs pirms sešiem gadiem sākām domāt par sadarbības atjaunināšanu ar Vīlandes teātri, kuru savā laikā bija izveidojis Pēteris Lūčs. Aktieri tur brauca viens pie otra, mainījās iestudējumiem, un, neskatoties uz visu saspringto laika grafiku, sešu gadu laikā izdevās to nomenedžēt, ka tas tiek radīts. Tas top arī Tartu Eiropas galvaspilsētas ietvaros, kas sedz daļu no izmaksām.
Jā, man liekas ļoti interesants darbs, kurā mēs esam konstatējuši, ka latvieši ar igauņiem ir mentāli daudz tuvāki nekā ar baltiešiem. Ar lietuviešiem mums ir līdzīgas valodas saknes, bet rakstura ziņā, lai ko mēs domātu par igauņiem, mēs esam ļoti līdzīgi. Uz skatuves skanēs četras valodas – igauņu latviešu, angļu un krievu. Tie ir jauni tehniskie izaicinājumi, bet izrādē visam būs tulkojums. Mums tehniski, tā ir ļoti sarežģīta izrāde. Valmieras teātrī mums bija nauda atjaunot skatītāju zāli, sekojoši skatuve palika tāda pati, kā ir, neskaitot skatuves dēļus, kas tika noslīpēti un nokrāsoti. Arī skatuves tehnika mums ir unikāla, piemēram, ar roku ceļamās skatuves stangas, līdz ar to mums nāksies mainīt mizanscēnas, jo to, ko var izdarīt Vīlandē ar viņu tehniku, nav izdarāms pie mums, bet citādāk izrādes būs vienādas. Igauņu aktieri brauks pie mums, mūsējie brauks pie viņiem, tieši tagad notiek pēdējie mēģinājumi Vīlandē, un drīz tur būs pirmizrāde.
Kā teātrī ir ar komfortu? Vai neradīsies nostaļģija pēc tā laika, kad bija šīs grūtības, kad aktieri asiņaini skrēja pa ielu, lai apietu apkārtni, un ienāktu spēles telpā no citas puses? Patiešām milzīgs skaits "Spēlmaņu Nakts" nomināciju, lielākais no visiem teātriem, tieši bija šajā grūtību pārvarēšanas periodā.
Es varu teikt, ka man ir ļoti gudri aktieri. Tas, ka šī situācija tiek analizēta, ir brīnišķīgi.
Neviļus ļoti daudziem rodas jautājums, kā būs tagad, kad nav grūtību. Es ļoti gribu cerēt, ka tas dos papildu spēku, ko veltīt citām lietām.
Nebūs jāpārvar tie sadzīviskie šķēršļi un jāskrien uz tualeti ārpusē.
Runājot par tualetēm… Veidojot šo teātri, lai būtu funkcionāli, izdomājām, ka arī tualetēs mums ir ne tikai parastā translācija, bet video translācija.
Arī apmeklējot labierīcības, neko nevar nokavēt.
Tieši par to ir runa. Jā, visās darbinieku tualetēs ir šīs video translācijas kameras, kurās var redzēt, kas notiek uz skatuves. Mēs centāmies kopā ar arhitektu un būvniekiem paredzēt kaut ko, ko vēl vajadzēs un droši vien kaut kas vēl būs. Es gribu cerēt, ka tas funkcionālais tomēr arī ir izdarīts. Arī "Black Box" zālē mēs domājām par to, lai tā būtu pēc iespējas pilnīgāka, lai var spēlēt jaunajā zālē visur gan vienā, gan otrā, gan tajā pusē, kas karājas pāri ielai.
Remonta laikā skatītāji pierada pie kurtuves telpas, kurā tapušas brīnišķīgas izrādes – "Sēras piestāv Elektrai" un "Jāzeps un viņa brāļi".
Un vēl daudz citas. Pagaidām mums ir vienošanās ar pašvaldību, ka divus gadus "Kurtuvē" mēs turpinām spēlēt, tāpēc, ka mēs tur esam ielikuši ļoti daudz no mūsu infrastruktūras. Mēs pamazām saplūdīsim ar Valmieras pilsētas pasākumiem un, es domāju, tā vieta ar laiku pārtaps par Valmieras brīvo skatuvi, kas, iespējams, konkurēs ar teātri. Es ceru, ka pašvaldībai izdosies piepildīt sapni par to, ka tā būs laikmetīgās mākslas telpa. Iespējams, tur būs laikmetīgā deja un jaunie režisori. Mani ir uzrunājuši jaunie režisori, kuri grib uztaisīt diplomdarbu Valmierā. Protams, teātris ir aizņemts, bet mums ir brīva "Kurtuve". Es domāju, ka jau šīs sezonas beigās ir plānā viens jaunā režisora darbs. Tā būs ļoti laba rezidences vieta ārpus Rīgas.
Tava pēdējā izrāde, kas tika iestudēta pēc tavas lugas, bija 2011. gadā "Mākoņains, iespējams skaidrosies". Krietns laiks ir pagājis. Vai tu šobrīd kaut ko raksti vai taps arī tavi dramaturģijas darbi? Es zinu, ka scenārijs ir tapis.
Jā, ir tapis scenārijs Armanda Zvirbuļa filmai. Viņi meklē finansējumu, kas, iespējams, taps kopražojumā ar Austriju. Tā ir bērnu filma. Tagad man ir viens muzikāls darbs, kas ir jāizdara, ne Valmieras teātrim, lai nebūtu interešu konflikts. Teātrī, protams, ka gribās, bet nu pagaidām ir tik daudz darāmā, ka būtu grūti. Es esmu dzirdējusi, ka izrāde "Tie paši oši" interesē cilvēkus, un es ceru, ka varbūt tā atdzims kādā no teātriem.
