Valters Sīlis ir režisors, dramaturgs un dažkārt arī aktieris ar Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra diplomu dramatiskā teātra specialitātē. Savās izrādēs viņš runā ne tikai par cilvēku likteņiem, bet arī par Latvijas valstiskumu negrozāmos pagātnes notikumos un atbildīgos tagadnes lēmumos. Viņa iestudējumi aktualizē jautājumus, uz kuriem nav vieglu un vienkāršu atbilžu. Sīlis ir asi domājošs un ražīgs autors, kurš gada laikā spēj iestudēt pat sešas izrādes. Jaunākais no režisora darbiem ir "Konference visumā labiem cilvēkiem" teātrī "Dirty Deal Teatro". Tāpat Latvijas Leļļu teātrī šogad notikusi pirmizrāde "Sibīrijas haiku", kas adresēta bērniem, bet skar visus, kas atceras savu dzimtu deportāciju stāstus. Kopš 2024. gada februāra Valters Sīlis ir Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos.
Henrieta Verhoustinska: Raidījuma ievadā tu citē atziņu, ka teātris ir labākās zāles pret vientulību. Tu tiešām tā domā? Tas ir tādēļ, ka skatītājs atrodas starp citiem skatītājiem, vai tādēļ, ka sajūt kopību ar to, kas ir uz skatuves?
Valters Sīlis: Gan, gan, un man liekas, ka arī tā būšana kopā ar citiem skatītājiem un kopīga reakcija uz noteiktām lietām liek sajust, ka mēs katrs esam unikāli, bet neesam tik atšķirīgi. Man liekas, ka tas diezgan bieži ir ļoti vērtīgi, un tikpat ļoti vērtīgi ir uz skatuves redzēt pavisam no sevis atšķirīgu, tālu stāstu, bet tik un tā ar to identificēties. Tā es spēju notvert, kas man ir interesanti darbi, kuros var sajust to, ka, pat ja stāsts ir daudzas reizes trakāks par to, ko es saskaros savā ikdienā, es tik un tā varu to saprast, sajust. Tad, kad tas notiek tajā kopīgajā notikumā katrā vakarā, tur tad ir tas, manuprāt, ļoti vērtīgais. Īpaši pēdējā laikā, kad liela mediju daļa mums ir katram savā mazajā telefonā, tad tas ir kaut kas cits, kad tu esi kopā ar cilvēkiem un jūs jūtat vienu, reaģējat dažreiz līdzīgi, dažreiz atšķirīgi, bet tik un tā ieraugāt viens otru.
Vai teātris ir zāles pret vientulību arī režisoram? Režisors ir zināmā mērā vientuļa profesija.
Man liekas, ka man tas ir arī personīgi, ka es tajā teātrī esmu atradis tos savus tuvākos cilvēkus, draugus, kolēģus…
…savu sievu.
Arī, jā. Mēs satikāmies, studējot pie Silvijas Radzobes teātra kritiku. Man liekas, ka tas loks, kurā, protams, ir profesionālas intereses, redzi talantīgu cilvēku, ar kuru tu gribi sadarboties, vai sadzirdi kāda dramaturga ideju, tas patiesībā veido arī ļoti tuvas attiecības, kāpēc ar kādu cilvēku tev izveidojas tas kontakts un kaut kas kopā top, un ar kādu arī tas nenotiek. Tas vienmēr ir gana interesanti.
Ar Liepājas teātri tev noteikti ir izveidojies šāds kontakts, jo tu strādāji tur pie izrādes "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta". Bet man ir tāds jautājums, vai tad, kad tu gāji prom no Nacionālā teātra, ar kuru tevi saista milzīgs izrāžu saraksts, šķiet, lielākais no taviem izrāžu sarakstiem, vai tad tu zināji, ka startēsi Liepājas teātra konkursā?
Nē. Patiesībā tajā brīdī man bija sajūta, ka 15 gadi ir gana ilgs laiks un ka pārmaiņas ir vajadzīgas gan man, gan teātrim. Lai tās ir tādas īstas pārmaiņas. Lai kā mēs viens otru mīlētu un cienītu, tā sajūta, ka tās pārmaiņas mums visiem ir nepieciešamas, bija un radās. Šīs domas jau bija kādu laiku ar mani, ka varbūt ir kaut kāda lapa jāpāršķir, un tad notika šis. Tika atvērts šis konkurss, un man šķita, ka tas ir gandrīz kā pienākums tajā konkursā piedalīties.
Es ceru, ka šādi konkursi turpināsies ik pēc pieciem gadiem katrā teātrī un ka mēs tiešām pārvērtēsim to darbu; teātris tiešām ir laiks, nevis kāda īpašums. Tas ir laiks, kas ir dots noteiktām mākslinieciskām iecerēm.
Runājot par mākslinieciskām iecerēm, kas ir pirmās trīs lietas, ko tu taisies paveikt Liepājas teātrī?
Koprade, nacionālā dramaturģija un trešā ir darbs ar idejām un tas, kā mēs notveram to stāstu tajā mirklī, mēs zinām, kādu sajūtu skatītājam gribam iedot. Pieredze liek tā domāt, ka patiesībā ir bijusi sajūta, ka, jā, tu izdari vienu lietu, tad vajag izdarīt sarežģītāk, nākamo vēl sarežģītāk. Bet kādā brīdī tu aptver, ka mēs sanākam kopā un piedzīvojam kopīgu stāstu, pieredzi ar aktieriem uz skatuves. Ir kaut kādas lietas, kur tas progress ir un arī nav iespējams, tas nav bezgalīgs progress abstrakcijā, tur vienmēr ir tas, kurš stāsts tvers mūsu sirdis. Tas Liepājas teātrim ir ļoti labi arī līdz šim izdevies, un tad atliek tikai tam iedot savu rakursu un skatījumu. Tās vērtības, kuras esmu uztvēris savā individuālajā darbā, drusku pavērt un palielināt šajā procesā.
Edīte Tišheizere minēja, ka tev vajadzētu radīt tādu radošo kodolu, jo teātris ir ne tikai aktieri, bet arī režisori, kas tur strādā, un tu jau viens nevari iestudēt visas izrādes Liepājas teātrī. Kā tu domā šo darbu turpināt ar citiem režisoriem, vai tev jau ir padomā kādas sadarbības?
Jā, ir noteikti cilvēki, kuri jau strādā Liepājas teātrī, piemēram, Elmārs Seņkovs, Kristīne Brīniņa un vēl. Kaut vai tas, ka "Gaišās naktis" ir viens no maniem šīs sezonas notikumiem. Tas ir ļoti, ļoti skaists darbs. Un tad ir tas, kā izveidot, kā laiks iet uz priekšu, kā nākamajai paaudzei nākt teātra režijā un tas, kā tajā savu lomu spēlētu Liepājas teātris. Tā mana iespēja ir arī tā, ka es iestudēju izrādes, tie divi darbi sezonā, tas ir diezgan daudz.
Kas būs tava tuvākā izrāde Liepājās teātrī?
Tagad top. Šo izvēli veica Herberts [Laukšteins]. Tā būs "Tēvs klusums", kas ir stāsts par meitas un viņas tēva, diriģenta, ļoti nozīmīga diriģenta, attiecībām.
Izklausās pēc Rasas Bugavičutes-Pēces personīgā stāsta.
Jā, tikai pārvērsts nedaudz fikcionalizētā versijā. Stāsts, ko viņa man izstāstīja, bija gan teatrāls, gan sāpīgs un tuvs daudziem no mums, par šīm dīvainajām attiecībām, kas mēdz veidoties, tikai šajā stāstā tās ir daudz dīvainākas nekā citreiz. Mēs ar Rasu iepazināmies, veidojot izrādi "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta" un pēc tam tapa izrāde Nacionālajā teātrī "Puika, kas redzēja tumsā". Tagad pēc neliela laika atstatuma top šis darbs Liepājā. Jā, mēs, protams, domājam, ko mēs kopā atkal gribam veidot, kas mums būtu interesants.
Raidījuma sižetā "Kā dzīvo Liepājas teātra aktieri?" dažādu paaudžu aktieri uzdeva sev aktuālus jautājumus jaunajam vadītājam. Aktrise Anda Albuže prasīja, kādas būs galvenās jaunās pārmaiņas?
Tās veidojas no mākslinieciskajām izvēlēm, tas ir tāpat kā skatīties jebkura režisora darbus. Skatuve ir viena, lielākā atšķirība ir tas, kā uz maziem jautājumiem tiek reaģēts. To ir grūti pašam nodefinēt.
Bet iekšēji tu zini?
Man šis teātris liekas labā līmenī, nav tādas sajūtas, ka viss jāgāž. Tā nav situācija, kādas mēdz būt, kas noteikti ir vienkāršākas, kad ir drupu kaudze, nu tad var būvēt, ko grib. Šeit ir ļoti labas iestrādes, ļoti talantīgs cilvēku kopums, kas teātrī strādā.
Aktrise Agnese Jēkabsone runāja par mazajām lietām, uzdeva jautājumu – kāda ir tava vīzija par Mazās zāles izrādēm?
Koprade. Tāpat ir jāzina, kāds ir tas mērķis izrādei; ja mēs mēģināsim vienkārši kaut ko uztaisīt, es arī esmu tā mēģinājis, tā nesanāk. Mazā zāle dod lielāku brīvību improvizēt, eksperimentēt, jo tā mašinērija nav tik liela, kas ir jāsagatavo vēl pirms mēģinājumu sākuma. Arī Lielajā zālē var atrast tehnikas, kā to panākt, tikai tas notiek jau caur plānošanu un ilgākā procesā. Mazajā zālē var būt tā, ka mums ir konkrēts mērķis un tad vienkārši kopā uz to dodamies.
Aktieris Hugo Puriņš vaicāja – ar ko tad pārsteigsim konservatīvo publiku?
Es nepiekrītu līdz galam tam konservatīvismam.
Arī to esmu izjutis, ka forma, ja tā ir vienota ar saturu, var būt vistrakākā, ja mēs zinām, kādas jūtas gribam raisīt.
Tas ir tas pamats, kādas jūtas raisām.
Galu galā šī konservatīvā publika ir noskatījusies Elmāra Seņkova triloģiju, kas tomēr ir diezgan formas teātris.
Jā, un kurš ir ļoti labs apliecinājums skatītājam un arī ļoti labs apliecinājums visas aktieru trupas spējām.
Un vienmēr, protams, katra mākslinieciskā vadītāja nomaiņa vai jauna direktora stāšanās darbā nāk ar jautājumu par to, vai būs izmaiņas trupā. Vai, piemēram, atgriezīsies Edgars Pujāts trupā?
Izmaiņas rodas dabiski. Ja ir noteikti stāsti, kuri pieprasa konkrētus cilvēkus, tādas izmaiņas var notikt. Es neplānoju tās ar pavēli. Labākais veids ir veidot to pakāpeniski, kuri cilvēki ik pa brīdim ir nepieciešami teātrī. Tad ir, protams, cilvēki, kuriem ir radušās citas intereses, svarīgākas par teātri. Labākais veids ir dabiski veidot; ja ir kāds trūkums, tad tam ir jāmeklē pildījums.
Šobrīd, man šķiet, ir ļoti spēcīga vidējā paaudze, ko veido Klaipēdas kurss, jaunā paaudze, kuru kursu vadīja Herberts Laukšteins un Dmitrijs Petrenko. No vecākās paaudzes tikai Anda Albuže.
Jā, tā nav viegla atbilde nevienā teātrī. Tā tas ir.
Tu esi daudz strādājis ar mazajiem teātriem – gan Ģertrūdes ielas teātri, gan visvairāk "Dirty Deal Teatro", ko vada Anna Sīle. Domājot par pēdējā laika perturbācijām teātros, visi skaļie teātru sasaukšanās mēģinājumi par aktieru pārvilināšanu, vecām un jaunām sejām. Mazie teātri stāv nost no šiem skandāliem un dara savu darbu. Kā tu raksturotu šo neatkarīgo teātru vietu Latvijas teātru kopainā? Kāds no tiem ir labums?
Man liekas, ka ir bezgala liels labums. Tā viena no lietām ir, ka jauniem māksliniekiem tā ir iespēja savu metodi noformulēt, kādā viņi grib strādāt. Īpaši tajos gadījos, kad tava metode ir nekonvencionāla. Tā ir telpa, kur tu ar saviem domubiedriem, dažreiz kursabiedriem, veido kaut ko un mēģini noformulēt. Ļoti bieži ir radīti brīnišķīgi darbi. Tajā pašā laikā neatkarīgais teātris nav tikai jauniem māksliniekiem, man šķiet, ka tā ir vienkārši nedaudz citādāka forma teātra forma.
Lielākā brīvība, bet mazāk naudas, tā to varētu noformulēt.
Man liekas, ka tā lielākā atšķirība ir par to, kādas ir izvēles. Repertuāru teātriem tas, ka viņiem ir trupa, veido noteikta veida teātri, noteikumus, un viņi ir ārkārtīgi liela vērtība. Savukārt neatkarīgajos teātros ir jautājums, kāda izveidosies tā komanda katrā darbā, kas būs tā domubiedru grupa, kas sanāks kopā. Tā ir lielākā nozīme šāda veida teātrī, kas vēl paplašina to, ko nozīmē uzstāties uz skatuves, ko nozīmē skatuves māksla visdažādākajos veidos, kur ļoti brīvi satiekas deja, dramatiskais un postdramatiskais teātris.
Par postdramatisko teātri runājot, tava jaunākā izrāde "Dirty Deal Teatro" "Konference visumā labiem cilvēkiem" mani pārsteidza ar to, ka, neraugoties uz to, cik izrādes teksti bija šausminoši, tie neiedarbojās, bet iedarbojās skatītāji. Viņi vairāk pētīja cilvēkus, kas ir sanākuši un vairāk domāja par viņiem nekā par to, ko viņi nolasīja no lapām. Vai tas bija iecerēts?
Tas, kas noteikti bija iecerēts, ka tā pati lasīšanas pieredze un tas, ka tu lasi, ir lielākais notikums.
Pētot šo jautājumu par ļaunākajiem cilvēkiem pasaulē un kā viņi ir sevi attaisnojuši intervijās, tur ir ļoti daudz mūsu pašu ikdienas mazo ļaunumu, kurus tieši tāpat attaisnojam.
Šeit tas ir citā mērogā. Tieši to ir [interesanti] vērot, kā katrs cilvēks satiekas ar šo situāciju, vai viņš jau rada distanci. Pirmizrādē bija tieši tas, kā cits absolūti pieņem to lomu un dodas piedzīvojumā. Tas, cik atšķirīgas ir reakcijas, man ir visinteresantākais tajā darbā.
Tava izrāde Leļļu teātrī "Sibīrijas haiku" ir veidota pavisam neparastā tehnikā, proti, tur ir zīmējumi, kas tiek projicēti uz ekrāna. Vai tev ir kādreiz bijis kārdinājums pastrādāt, piemēram, ar Pāvila Šenhofa lellēm?
Man leļļu teātra vēsture vienmēr bijusi tuva, pakustināt man ir bijusi iespēja, esot Leļļu teātrī. Tas brīnums, kas bērnam un jebkuram skatītajam rodas, ir ļoti skaists. Man leļļu teātris patīk ar to, ka tur katra kustība būs jautājums, kā pacelt roku, kā apsēsties, kā noliekt galvu. Ik reiz strādājot Leļļu teātrī, tā ir laba mācība, ka tieši šādiem jautājumiem būtu jābūt par katru mirkli izrādē, jebkura veida izrādē. Kā apsēdīsies, tas ir tikpat svarīgi dramatiskajā teātrī.
"Sibīrijas haiku" stāsta par laiku ap Otro pasaules karu, par deportāciju laiku. Jāsaka, ka šis laiks vienmēr ir bijis tavā interešu lokā, atceroties izrādes "Leģionāri", "Mežainis", "Svina garša". Kāpēc tieši šis laiks tevi tik ļoti saista, un vai tam ir saistība šobrīd ar mūsdienām?
Mēs dzīvojam realitātē, kur agresora valsts lieto tā paša laika mitoloģiju, lai attaisnotu savas darbības Ukrainā. Man liekas, ka tas ir viens no iemesliem pārvērtēt, kas tad tieši notika. Šie stāsti katrs savā veidā ir likuši pietuvoties tā laika dzīvei, tā laika cilvēkiem. Tie notikumi, kas tajā laikā satricināja daudzu cilvēku dzīves, to sekas atbalsojas ilgi, vēl joprojām.
Vai tevi nebiedē tās paralēles?
Tas drīzāk apliecina, ka mēs domājam, ka esam mācījušies, bet tad naids, pārākuma sajūta pār kādu citu cilvēku, novēršanās no genocīda, nevēlēšanās to redzēt, tās ir lietas, ar kurām atkal un atkal sastopamies.
Tavā interešu lokā ir arī politiskas izrādes, izrādes par dažādām sociālām un morālām dilemmām. Te atceros vienu no tavām jaunākajām izrādēm "Terors" Nacionālajām teātrī, kur skatītājiem ir jāizlemj izrādes beigās, vai lidotājs, kurš izvēlējās uzspridzināt teroristu vadītu lidmašīnu, nevis ļaut tai uzsprāgt skatītāju pilnā stadionā, – vai viņš ir vainīgs vai nav. Vai šādas izrādes ar skatītāju iesaisti tu plāno realizēt arī Liepājas teātrī, kur tā nav tik ierasta prakse?
Tās ir lietas, kuras notiek dabiski. Man reti kad izrādes sākums slēpjas domā – o, es gribu uztaisīt politisku izrādi. Gandrīz katru reizi tur ir bijis kāds cits jautājums, kas iezemē to darbu.
Politiskā skatuve ir tā skatuve, uz kuras notiek liela mēroga izvēles, tām ir milzīgas sekas, tādēļ tas visbiežāk ir pamatiemesls, kāpēc nonāku pie šiem stāstiem.
"Nacionālais attīstības plāns" sākās ar to, ka Jānim Balodim bija ideja par šīm alternatīvām, kuras nemēģinām ieviest. Es izlasīju Nacionālā attīstības plāna sākumu, kur bija, ka mēs būsim laimīgi 2020. gadā, pārtikuši, čakli, un arī laimīgi. Kā to definēt? Tas ir ļoti cilvēcīgs jautājums – vai to var sasniegt? Vai tas ir kaut kā izmērams?
Tas ir sasniedzams, Valter?
Tas ir ļoti labs jautājums – cik cilvēki patiesībā grib būt laimīgi, vai viņi drīzāk grib uzvarēt, būt pārāki. Tas bieži ir jautājums, vai laime vispār ir mūsu ikdienas prioritātēs?
